Latvijas Profesionālā baleta asociācijas virzītā baleta atgriešanās “Spēlmaņu nakts” apbalvojumā notika šķietami strauji, tomēr par vienmērīgu šo procesu grūti nodēvēt – kā raksta Kroders.lv, kategorija “Baleta mākslinieks (horeogrāfs vai izpildītājs)” teātra nozares balvas kontekstā raisījusi plašas diskusijas. Tomēr “diskusijas” šeit ir tikai alegorija – līdz šim publiskajā telpā par šo tēmu manīti tikai atsevišķi viedokļi. Tie lielākoties atsaucas uz baleta un teātra žanru līdzību, lai gan skaidri jūtama arī noklusēta neapmierinātība ar pašu iniciētās Dejas balvas norisi.

Par “Spēlmaņu nakts” un Dejas balvas priekšrocībām un trūkumiem, baleta kopienu, kā arī izdienas pensiju jautājumu un retoriku ar Latvijas Profesionālā baleta asociācijas prezidenti, bijušo baleta solisti, pedagoģi un kamerfestivāla “Kurzemes klasika” idejas autori Initu Upmali (skatuves vārdā Initu Rumjancevu) sarunājās Laura Jasmane.

P.S.: Lai apzīmējums “atgriešanās “Spēlmaņu naktī”” neradītu mulsumu, svarīgi piebilst, ka Dejas balvas 2025/2026 un 2026/2027 sezonu cikla žūrijas sasaukums turpina savu darbu un baletu tajā pārstāv Baiba Kokina un Laura Jasmane.

P.P.S.: Profesionālās ievirzes skolas “Benefice” un “Demo”, kuras Inita sarunā dēvē par laikmetīgās dejas izglītības iestādēm, pieņemts uzskatīt par skolām, kuras primāri pievēršas mūsdienu deju stiliem (hiphopam, džeza dejai, house utt.), nevis laikmetīgajai dejai.

Laura Jasmane: Cik ilgi jūs vadāt Profesionālā baleta asociāciju?

Inita Upmale: Mani ievēlēja pirms pusotra gada pavasarī. Vēlēšanas notiek reizi trīs gados, esmu gan asociācijas prezidente, gan valdes locekle. Mēģinu asociāciju vadīt tā, kā saprotu un jūtu, pēc savas pārliecības un labākās sirdsapziņas. Lēmumus nepieņemu viena, man padomus sniedz dome un asociācijas valde, kurā šobrīd ir bijušās baleta mākslinieces Gunta Bāliņa, Lita Beiris, Regīna Kaupuža, Ligita Žagare, Zane Teikmane, kā arī bijusī skatuviskās tautas dejas dejotāja Gundega Juraševska.

Mūsu tikšanos jūs uzsākāt ar “svaigo asiņu” pieminēšanu. Kā ar šo ir asociācijā?

Pēdējā gada laikā daudzi baleta dejotāji ir pievienojušies asociācijai. Ceru, ka šī tendence nemazināsies.

Tātad jūs īpaši pievēršaties jauno dalībnieku piesaistīšanai?

Jā, ar visām man pieejamām metodēm.

Kas ir jums pieejamās metodes?

Vasarā aicinu pie sevis ciemos uz saliedēšanas pasākumu dabā, kurā sapulcinu asociācijas biedrus un jaunos baletdejotājus. Izdomāju jauniešiem dažādas aktivitātes, lai viņiem ir interesanti, lai ir kas vairāk nekā sarunas par to, kā mēs dejojām pagājušajā gadsimtā, baleta zelta laikmetā. Lai jaunie mākslinieki ieklausās, pamācās baleta vēsturi, iepazīstas ar baleta leģendām, piemēram, pagājušajā gadā pasākumā viesojās Vladimirs Gelvāns, kurš stāstīja par savu karjeru Eiropā. Jaunieši tagad to maz zina, skolā baleta vēsture netiek atsevišķi mācīta.

Tiek, agrāk to pasniedza Inita Saleniece-Purmale, nezinu, kas to dara tagad. (To vēl arvien dara Inita Saleniece-Purmale – red.). Es operā dejoju astoņus gadus, un man nekad neradās priekšstats par asociāciju kā politisku organizāciju. Redzēju, ka sveicat biedrus jubilejās, ka pulcējaties, bet nekad nemanīju, ka notiek lēmumu pieņemšana, tāpēc mani pārsteidza, ka Latvijas Profesionālā baleta asociācijai ir arī politiskā puse.

Kāda politiskā puse? 

Tas fakts, ka jūs esat virzījuši baleta atgriešanos “Spēlmaņu naktī”. Arī asociācijas aktivitāte izdienas pensiju jautājumā.

Ir ļoti muļķīgi neiesaistīties šajā jautājumā, jo tā tomēr ir mūsu nākotne. Ja tiks “nogrieztas” pensijas, tas nozīmēs, ka mazāk bērnu stāsies baletskolā. Vecāki nesūtīs bērnus apgūt baletu, mācīties šo grūto profesiju. Pametot karjeru, izdienas pensija ir stiprs palīgs, lai apgūtu nākamo profesiju. Tā tas bija arī manā gadījumā.

Tātad jūs sakāt, ka politiska organizācija tomēr neesat?

Noteikti nē, politiski mēs neesam, bet iesaistāmies, ja uzskatām, ka attiecīgais jautājums ir baletam, akadēmiskajai dejai svarīgs. Ņemot vērā, ka lielākā daļa mūsu biedru ir dejojuši līdz pensijai, no zvana līdz zvanam, tagad mēs turamies kopā, “uzpasējam” cits citu.

Un kā ir ar “Spēlmaņu nakts” situāciju?

Runājot par Dejas balvu, es varu atbildēt vienā teikumā – baletam tajā nav vietas. Uzskatu, ka akadēmiska dejas māksla ir pelnījusi daudz cienījamāku attieksmi. Tādēļ esam “Spēlmaņu naktī”.

Kas Dejas balvas ceremonijā liecināja, ka tā pret baletu nav pietiekami cieņpilna?

Viss – visa ceremonija, tas, kas uz skatuves notika, tas nebija baletam pieņemami. Baletdejotāju ieskatā Dejas balva ir novirzījusies no tās sākotnējās ieceres. Pamatā esam neapmierināti ar repertuāra izrāžu vērtēšanu kopā ar projektu izrādēm. Tā kā ir daudz vairāk laikmetīgās dejas kolektīvu, kuru pamatā nav klasiskā dejas bāze, tad balets pazūd šajā Dejas balvas ceremonijā. Profesionālā baleta māksla paliek ēnā.

Bet vai tas nenozīmē, ka Dejas balvas dibināšanas sākumposmā pietrūka pilnīgas izpratnes par to, kāda ir Latvijas dejas nozare?

Es pārstāvu klasisko baletu, bet nevaru teikt, ka man būtu šaura izpratne par dejas nozari Latvijā. Esmu divdesmit gadus dejojusi operā un vairāk nekā divdesmit gadus strādājusi laikmetīgās dejas nozarē Jelgavā un Tukumā (profesionālās ievirzes skolās “Benefice” un “Demo” – red.). Pēc savas pieredzes varu teikt, ka labas laikmetīgās dejas pamatā ir klasiskais balets un modernās dejas. Es zinu, kā attīstās laikmetīgās dejas nozare Latvijā. Par laikmetīgo deju nevaru teikt neko sliktu, jo es uzskatu, ka jebkuram cilvēkam ar viņa darbu un domām ir vieta zem šīs saules. Bet es gribu pasargāt klasisko deju. Neesmu vienīgā, kas tā domā. Baletam ir jāiet savs, no laikmetīgās dejas neatkarīgs ceļš.

Bet ideja tomēr bija par Dejas balvu. (Uzsver “dejas”.)

Runa bija tikai par klasisko deju.

Tad tomēr tikai par klasisko deju, ne deju kopumā. Un kas notiek ar pārējiem žanriem?

Lai tie attīstās, man nav nekas pret Dejas balvu, bet klasiskajam baletam tur nav vietas. Baletam jāiet savs ceļš kopā ar teātri, jo tas ir vienīgais no Dejas balvā ietvertajiem dejas žanriem, kas dejo teātrī un kuram ir repertuāra izrādes sezonas garumā.

Bet arī laikmetīgā deja norisinās teātrī, piemēram, Ģertrūdes ielas teātrī, kas ir viena no šobrīd visregulārākajām laikmetīgās dejas izrāžu mītnēm. Gediņu un Dzudzilo (Elīnas un Rūdolfa Gediņu, Reiņa Dzudzilo un Kristas Vindbergas (iepriekš – Dzudzilo) – red.) “Ļoti labas minūtes” bija Dailes teātra repertuārā. Un ceru, ka tas ir tikai laika jautājums, kad arī Latvijā veidosies pastāvīgi finansētas laikmetīgās dejas trupas ar savu skatuvi.  

Es ticu, ka tas tā ir, un to es viņiem novēlu. Bet, tā kā esmu “klasiķe”, uzskatu, ka balets ir pašā “spicītē” augšā. Un tam nav vietas blakus laikmetīgajai dejai, kurai nav pamatā klasiskā deja.

Ko sniedz šāda domu gaita?

Nu, kaut vai to, kā dejotājus izvēlas un kā viņus apmāca, to, kā viņi dejo uz skatuves, cik precīzas ir kustības. Es vairāk nekā divdesmit gadus strādāju ar laikmetīgo deju un zinu, ka tādu nosacījumu tur nav. Nevienā laikmetīgās dejas kolektīvā nav tādu prasību kā baletā – augstu pacelt kāju, nostiept pēdas, lēkt, griezt piruetes, zināt visas kustības, pozas, kuras bērni baletskolā mācās astoņus gadus no vienpadsmit gadu vecuma līdz brīdim, kad var dejot uz teātra skatuves. Ar šādiem pamatiem var veiksmīgi dejot arī citus deju žanrus, tai skaitā laikmetīgo deju.

Tātad – būšana “Spēlmaņu naktī” uzsver baletu kā “spices” mākslu. Mans jautājums ir par to, kādi ir šīs iniciatīvas uzdevumi un mērķi.

Uzdevums ir izvirzīt vistalantīgāko aktiermeistarības dejotāju, kas pārstāv savu profesiju un tēlo atbilstoši lomai. Uzskatu, ka labam klasiskās dejas dejotājam jāpārvalda aktiermeistarība.

Un kāds ir šī uzdevuma mērķis? Es organizatoriski nekādā veidā neesmu saistīta ar Dejas balvu, bet man ir intuitīva nojausma par to, kādi ir tās akcenti, kādas problēmas tā cenšas risināt un kādus procesus iekustināt.

Akadēmiskās dejas mākslas esamība ir prestižs.

Saprotu, ka, salīdzinot ar Dejas balvu, “Spēlmaņu naktij” ir lielāks prestižs, atpazīstamība, kas nominētajiem darbiem un māksliniekiem nodrošina plašākas iespējas būt redzamiem. Zinu, ka laikmetīgās dejas nozare minstinājās pamest “Spēlmaņu nakti”, jo viņiem sevi ir jāpierāda un jācīnās par atpazīstamību un institucionālo drošību. Bet baletam, šķiet, šādu problēmu īsti nav, baleta izrādes Latvijā lielākoties tiek izpirktas, un operu vai baletskolu likvidēt neviens nedraud. Tāpēc mani interesē: kāda ir šīs iniciatīvas vīzija? Kādi ir tās mērķi, kādas problēmas tā risina, ko veicina?

Kā jau teicu, tādai laikmetīgajai dejai, kuras pamatā nav klasiskā deja, ir ejams savs ceļš. Klasiskajai dejai ir pietuvināti tie deju žanri, kuri balstās klasiskajā dejā. Patlaban arī neviens laikmetīgās dejas kolektīvs nevar nodrošināt repertuāra izrāžu formātu.

Atgriezīsimies pie prestiža jautājuma – vai nav tā, ka Dejas balvas prestižs ir jābūvē pašiem? Ka paši esam atbildīgi par to, ka dejas nozare nav spējusi apjoma, daudzveidības un atpazīstamības ziņā līdzināties teātrim?

Varbūt. Lai taču būvē, bet bez baleta. Lai tur ir Rīgas Baleta skola, profesionālas ievirzes skolas, neatkarīgās baleta studijas, lai Dejas balva attīstās. Bet akadēmiskajam baletam jāiet kopā ar teātri.

Teikšu atklāti – man liekas, ka tā no baleta puses ir diezgan liela augstprātība. Snobisms.

Jā, iespējams, tas tā ir, bet šobrīd tā lai arī paliek. Akadēmiskajam baletam tomēr ir vairāk nekā simts gadu.

Pastāstīšu, kādu shēmu redzu es. Baleta profesionāļi dzimst institūcijās. Mums ir opera, mums ir Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija, kas apmāca pedagogus, mums ir Rīgas Baleta skola – ar saviem iztrūkumiem, bet sanāk it kā pilns attīstības riņķis. Bet man šķiet, ka mēs baletā esam sajaukuši šo cēloņsakarību vietām –  nevis mēs esam profesionāļi tāpēc, ka mums ir institūcijas, bet mums ir institūcijas tāpēc, ka mēs esam profesionāļi. Regulāri finansētas izglītības iestādes un trupa ir milzīga privilēģija. Jāņem vērā arī tas, ka balets ir vienīgais dejas žanrs Latvijā, kas spējis darboties bez padomju laika pārrāvuma. Manuprāt, Dejas balva ir iespēja veicināt redzamību un profesionalitātes pieaugumu visos dejas stilos un žanros. Un tā vietā, lai piedalītos šajā procesā, lai sniegtu savu devumu, nemaz nerunājot par lietām, kuras varam mācīties no citiem žanriem, mēs it kā ielienam skapī un pasakām: mēs te tupēsim vieni, skatīsimies paši uz sevi un leposimies, ka šeit esam visskaistākie un vislabākie.

Varbūt tas tā ir. Tas ir jūsu viedoklis. Pirms lēmuma atgriezties “Spēlmaņu naktī” bija ļoti daudz tikšanos, sarunu, diskusiju, vai to vajag vai nevajag.

Kas piedalījās šajās diskusijās? Zinu, ka Kultūras ministrija par šo lēmumu uzzināja post factum.

Nacionālā opera un Teātra darbinieku savienība par to bija informētas un lēmumu atbalstīja. Baleta asociācijā notika sarunas ar baletdejotājiem, un visi bija par to, lai balets atgrieztos “Spēlmaņu naktī”. Visi pensionētie dejotāji, kuru viedoklis tika ņemts vērā, atbalstīja šo ieceri. Pirms stājos asociācijas vadībā, mani uzrunāja nu jau aizsaulē aizgājusī bijusī primabalerīna un asociācijas dibinātāja Ausma Dragone. Viņas novēlējums man bija likt baletam atgriezties teātru saimē. Esmu šo uzdevumu veiksmīgi izpildījusi un par to esmu priecīga.

Kā ir ar teātra nozares domām par baletu “Spēlmaņu naktī”? Neskaitot oficiālo, Latvijas Teātra darbinieku savienības viedokli, zinu, ka ne visi teātra mākslinieki par šādu soli bija sajūsmā. Šāds uzskats izskanējis privāti, “slavenā” “Zelta mušas” nominācija runā pati par sevi, savukārt Kroders.lv pirms “Spēlmaņu nakts” ceremonijas bija veicis kritiķu aptauju par gada labākajiem darbiem, bet publikācijas ievadā pievienojis atrunu par to, ka baleta eksperti tajā nav piedalījušies. No vienas puses, saprotu – Kroders.lv tomēr primāri ir teātra medijs, no otras puses, likās, ka varbūt šādi tiek pausta nostāja šajā jautājumā.

Šovasar veicām asociācijas biedru un LNOB baletdejotāju aptauju par atgriešanos “Spēlmaņu naktī”, un atbilde bija viennozīmīga. Domāju, ka tas parāda mūsu nostāju par to, ka baletam jābūt pie teātra mākslas. Mēs atgriežamies “Spēlmaņu naktī” pēc deviņu gadu pārtraukuma. Esmu pārliecināta, ka mūsu līdzdalība bagātinās teātra mākslas saimi.

Kāda ir nākotnes vīzija saistībā ar baletu “Spēlmaņu naktī”?

Pagaidām baleta nominācija tajā ir viena, bet mēs centīsimies pārliecināt Teātra darbinieku savienību, lai ir vismaz divas – baletdejotājam un baletdejotājai. Tāpat vēlamies pieteikt Litu Beiris “Spēlmaņu nakts” teātra žūrijai, lai viņa vērtētu horeogrāfiju teātra izrādēs un izteiktu par to savu viedokli.

Kā šogad noritēja izrāžu vērtēšanas process? Ziņas bija dažādas – ka nominantus izvirzīs asociācija un laureātu izvēlēsies “Spēlmaņu nakts” žūrija, bet tieši pēc ceremonijas žūrijas locekle Henrieta Verhoustinska intervijā stāstīja, ka “uzvarētājs tika ieteikts no baleta asociācijas un mēs ar prieku un gavilēm to sveicām un apstiprinājām”. Tad tomēr sanāk, ka beigās gan nominantus, gan laureātu izvēlējās asociācijas valde?

Šoreiz tā bija, bet mēs to gribam mainīt, lai asociācija tikai izvirza nominantus. Turpināsim sarunas par šo tēmu ar Teātra darbinieku savienību. Ceru, ka nākamgad uz šādiem jautājumiem varēsim atbildēt precīzāk un konkrētāk.

Viens no iebildumiem pret Dejas balvu ir profesionalitāte – ka profesionālo baletu beidzot vērtē profesionāla žūrija. Es tomēr domāju, ka mums baletā nav pietiekami daudz profesionāļu. Reducējot baletu uz vienu vai divām nominācijām, kas aptver tikai izrādes un dejotājus, mēs samazinām baletu tikai līdz mazai tā daļiņai un pazaudējam būtisku jebkuras nozares daļu – pētniecību, kritiku, producēšanu, pedagoģiju, dramaturģiju, visu, kas dzīvo ap baletu. Nemaz nerunājot par nevalstiskajām kustībām, domas procesiem, festivāliem un organizācijām, kas būtiski attīsta teātra lauku, bet kādu mums baletā vienkārši nav. Domāju, ka Dejas balva ir spējusi izgaismot milzīgus caurumus mūsu nozarē, kurus citādi nespējam pamanīt.

Par to es neņemos spriest, jo baleta asociācija neiesaistās citu organizāciju darbā. Mēs skatāmies uz to, kas notiek Latvijas baletā, un mums ir savs viedoklis, bet katram jāturpina strādāt tā, kā viņš uzskata par nepieciešamu un kā piepilda savu radošumu. Mūsu asociācijas biedri ir iesaistīti dažādu starptautisku baleta festivālu un konkursu organizēšanā, tai skaitā vada baleta meistarklases. Regīna Kaupuža ne tikai piedalās klasiskās dejas apmācības procesā un raksta pētnieciskus darbus, bet arī organizē Starptautisko Baltijas baleta konkursu, kurš atspoguļo baleta žanra daudzveidību. Lita Beiris ir plašu atzinību guvušā Starptautiskā Baltijas baleta festivāla organizatore. Baleta teātra lauka paplašināšana notiek ne tikai Rīgā, bet arī Latvijas reģionos – piemēram, starptautiskais brīvdabas baleta kamerfestivāls “Kurzemes klasika”, kurš 2026. gadā notiks 27. jūnijā Durbes pilī. Festivāla ideja ir uz vienas skatuves pulcēt jaunos baleta talantus no Rīgas Baleta skolas, profesionālajām dejas ievirzes skolām, studijām, kuru apmācības pamatā ir klasiskā deja, kā arī baleta zvaigznes no Baltijas valstīm.          

Vai nesaskaņas nav iemesls sarunāties, diskutēt, paust savu viedokli, vienoties, formulēt savu “balsi”? Vai tas, kas notiek ar deju Latvijā, nav arī baleta atbildība?

Domāju, ka nē. Kamēr laikmetīgā deja Latvijā nebūs sasniegusi Eiropas līmeni, balets ar to roku rokā neies. Balets pagaidīs. Jebkurš dejas stils vienmēr izskatīsies profesionālāk, ja dejotāji būs apguvuši stingrus klasiskās dejas pamatus. Darbojoties laikmetīgās dejas skolā, es strādāju pie šī līmeņa celšanas. Laikmetīgajai dejai savs ceļš jāizcīna pašai.

Un kā ir ar citiem žanriem – mūsdienu dejām un latviešu skatuvisko tautas deju?

Jebkuram dejas žanram, kurš grib sevi apliecināt augstā līmenī, ir jābūt klasiskās dejas pamatiem. Labākajos A kategorijas skatuviskās tautas dejas kolektīvos strādā baleta pedagogi, kuri nodrošina izpildījuma precizitāti un kustību tīrību. Kolektīvu kategoriju vērtēšanā iesaistīti klasiskās dejas speciālisti. Mūsu asociācijas biedru skaitā ir daudzi skatuviskās tautas dejas pārstāvji.

Vai mēs baletā vispār esam gatavi demokrātiskam izvērtēšanas procesam? Šogad Dejas balvas žūrijā daudz esam sprieduši par nolikumu, attiecīgā žanra pārstāvju veto tiesībām un to, kas ir mūsu mērķis – uzteikt aktivitāti kā tādu vai apņemties, ka nominācija nozīmē noteiktas kvalitātes latiņas sasniegumu. Tas ļautu mainīt fokusu no balvas uz nomināciju, kā tas ir ierasts citās apbalvošanās, jo balvas saņēmēja izvēle bieži ir balstīta dažādu apstākļu sakritībā. Tomēr manī ir bažas – kas notiks, ja mēs, piemēram, no trim oriģināldarbiem nominēsim tikai divus vai nomināciju attiecīgajā sasaukumā atcelsim pavisam? Vai mēs vispār esam kam tādam gatavi?

Nu, jūs varat pamēģināt.

Bet kāda būs pretreakcija?

Ne visiem laikmetīgās dejas pārstāvjiem mans viedoklis ir pieņemams.

Tad beidzot varam noskaidrot – kur radies šis savstarpējais naids?

Kāds naids?

Es no tik daudziem baleta cilvēkiem dzirdu, ka “laikmetīgie” visu esot pārņēmuši, kaut ko atņēmuši.

Es strādāju laikmetīgās dejas skolā “Demo” Tukumā, man ir brīnišķīgas attiecības ar laikmetīgās dejas kolektīva vadītāju. Bet balets – tas ir kaut kas cits. Ja mēs liktu Latvijas Kultūras akadēmijas studentiem uzvilkt puantes un nodejot, piemēram, “Apburtās princeses” variāciju, nu, es gribētu redzēt, kas tur sanāks.

Es gribētu redzēt, kā baletdejotāji izpilda laikmetīgo deju.

To var redzēt operā.

Tas visbiežāk tomēr ir laikmetīgais balets. Laikmetīgajai dejai ir sava kustību kvalitāte, metodes, tā bieži sevī iekļauj citu žanru elementus un konceptuālu līmeni, jaunradi, klātbūtni, kuras baletdejotājam nav. Skaidrs, ka profesionāls baletdejotājs ir labi trenēts un koordinēts, tomēr viedoklis, ka baletdejotāji var dejot visus deju žanrus, man liekas absurds.

Man tas neliekas absurds, jo, attiecīgi sagatavojoties, baletdejotājs var nodejot jebkuru citu deju stilu un tas noteikti būs estētiskāk un baudāmāk. Piemēram, Dominiks Geidāns no profesionālās ievirzes deju skolas “Demo” iestājās Rīgas Baleta skolā un tagad brīnišķīgi dejo gan baletu, gan hiphopu. Strādājot operā, pati esmu dejojusi Allas Sigalovas iestudējumā “Dzeltenais tango”, kas 90. gados guva panākumus Latvijas baletā, ilgi noturējās operas repertuārā.  

Šodien medijos izskanēja ziņa, ka izdienas pensijas baletdejotājiem tomēr tiks likvidētas. Zinu, ka neesmu vienīgā, kurai traucējusi retorika, ko baletā esam izmantojuši, runājot par šo tēmu. Tāpēc “Dance.lv Žurnālā” tik ilgi vilcinājāmies veidot publikāciju par šo jautājumu – man bija bažas, ka argumentēti nemācēsim pamatot savu viedokli. Piemēram, Kroders.lv nesen publicēja rakstu ar nosaukumu “Upurēt bērnību profesijas dēļ”, kas man liekas ļoti pārspīlēts apgalvojums.

Tas ir ļoti plašs jautājums. Tikko man stāstīja, ka cirks ir jāaizliedz, jo tur dresējot dzīvniekus, un balets jāaizliedz, jo tur laužot locītavas. Protams, ka šī retorika ir pārspīlēta. Mēs šobrīd braucam otrā grāvī, aizliedzot lietas, kuras attīstījušās gadsimtiem ilgi, piemēram, jāšanas sportu. Šis runas veids jāskata tikai izdienas pensiju kontekstā. Varbūt tas nav līdz galam pareizs, bet mēs cīnāmies un aizstāvamies, kā mākam.

Un kādu prestižu baletam šādi būvējam? Baletskola šobrīd ļoti cīnās par jauno audzēkņu piesaistīšanu, bet mēs ļaujam medijiem publiski paust, ka bērniem baletā nav bērnības un četrdesmit gadu vecumā visi esam ar būtiskiem kustību traucējumiem, kas neļauj pārkvalificēties uz citu, visparastāko profesiju.

Ir svarīgi izcelt, ka balets ir ne tikai mākslas forma, bet arī skaistuma izpausme, kas attīsta radošumu, pašdisciplīnu un izturību. Šī māksla sniedz bērniem unikālas iespējas attīstīt sevi un izpausties, radot neatkārtojamu emocionālu pieredzi. Medijos bieži dzirdamie vēstījumi ar uzsvaru uz grūtībām var radīt nepareizu priekšstatu par baletu, tāpēc ir svarīgi runāt arī par panākumiem un pozitīvām pieredzēm, kas motivē jaunos dejotājus. Balets var būt brīnišķīgs ceļojums, kas ne tikai veido jauno dejotāju tehniskās prasmes, bet arī veicina viņu vispārējo attīstību. Jā, ceļš nav viegls, taču tas noteikti ir piepildīts ar skaistiem brīžiem un izcilības iespējām. Mēs visi kopā varam strādāt, lai radītu pozitīvāku attieksmi pret baletu un veicinātu jauniešu interesi par šo unikālo mākslu. Jā, skaistums prasa atdevi, īpaši baletā, kur traumatisms ir klātesošs dejas karjeras laikā. Beidzot profesionālo karjeru, baletdejotāji bieži saskaras ar veselības problēmām, kas saistītas ar intensīvu fizisko slodzi. Augstās prasības un sarežģītās tehniskās kustības var radīt ievainojumus locītavām un muskuļiem. Daudzi no maniem bijušajiem kolēģiem cieš no šīm veselības problēmām.

Ļoti būtu gribējies redzēt statistiku, kas ļautu argumentēt ar reāliem datiem, nevis “spiest uz emocijām” un spekulēt ar atsevišķiem gadījumiem.

Lai gan retorika varbūt bijusi pārspīlēta, arī realitāte ir tāda, kāda ir, – gūžas un ceļgalu locītavas ir mainītas ļoti daudziem dejotājiem. Daudziem ir mugurkaula traumas. Statistiski tas ir diezgan nežēlīgi. Bet šāda situācija nav tikai Latvijā. Mēs ar vīru regulāri braucam skatīties Vīnes baletu un, runājot ar austriešu baletdejotājiem, dzirdam, ka situācija tur ir identiska.

Bet vai šis nav signāls, ka ir jārunā un jāmaina veselības aprūpes sistēma baletā? Tai skaitā attieksmē pret pašu ķermeni un traumām?

Protams. Tagad, kad asociācija ir ieguvusi sabiedriskā labuma organizācijas statusu, mēģināsim dejotājiem sarūpēt veselības apdrošināšanas polises. Nesen rīkojām psihoemocionālās veselības lekciju ciklu par to, kā pieņemt savu vecumu, kā priecāties par dzīvi. Mēs turamies kopā, izglītojamies un tiem, kuriem tas nepieciešams, palīdzam arī finansiāli. Runājot par mani pašu – es baletā nekad neesmu ieguldījusies uz visiem simts procentiem. Es to vienkārši negribēju, vēlējos sevi saglabāt savai ģimenei, bērniem, savai turpmākajai dzīvei.

Bet tā darbojas lielākā daļa kultūras darbinieku – sešas vai pat septiņas dienas nedēļā, balansējot starp karjeru un ģimeni, nemitīgi pašizglītojoties paši uz sava rēķina.

Citur cilvēki profesiju sāk apgūt pēc devītās klases vai pēc vidusskolas. Bet baletdejotāji profesiju apgūst jau no desmit gadu vecuma. Vakari bērniem ir aizņemti, viņi nevis iet mājās, bet kā pieauguši cilvēki strādā līdz vēlam vakaram, piedalās izrādēs operā. Visās profesijās tas tā nav. 

Kā ir ar mentālo veselību – vai attieksme kopš laika, kad dejojāt jūs, ir mainījusies? Toreiz, pieņemu, visu fokusā bija tikai balets, baletdejotājs bija tikai baletdejotājs. Saprotu, ka par augstāko izglītību – mācībām Mūzikas akadēmijā – šeit sāka domāt tikai deviņdesmitajos. Savukārt šobrīd laikam reti kurš karjeru operā noslēdz bez bakalaura grāda, pēc Covid-19 tik daudzi izmanto iespēju mācīties attālināti. Pieņemu, ka tas dzīvei dod jaunu perspektīvu, glābiņu pēc sāpīgās aiziešanas no karjeras.

Jā, toreiz bija citas prasības. Kad es beidzu dejotājas karjeru, es saņēmu izdienas pensiju un sāku mācīties pedagoģiju. Bet ne visi gāja mācīties, citi palika strādāt mazāk kvalificētos darbos. Agrāk ar dejošanu varēja nodrošināt visu vajadzīgo. Tiem dejotājiem, kuri pēc karjeras beigām nesāka mācības, izdienas pensija palīdzēja tikt galā.

Kas, jūsuprāt, šobrīd ir lielākā baleta nozares problēma?

Tas, ka baletskolas uzņemšanā nav tik liela konkursa un tiek pieņemti bērni bez atbilstošām dotībām. Manā laikā konkursā piedalījās trīs simti bērnu, no kuriem atlasīja piecpadsmit, šobrīd atlasē piedalās divdesmit pieci. Par politiku es domāju maz, vairāk rūpējos par saviem mūžam jaunajiem pensionāriem, lai mums kopā ir labi, lai mākam sadzīvot, svinēt un priecāties par katru dienu.