Annija Broniča

Līga Vološčuka, kas Latvijas dejas ainā pazīstama kā Līga Liberte, ir horeogrāfe, dejas pedagoģe un “Līgas Libertes Dejas teātra” (LLDT) mākslinieciskā vadītāja. 2023. gada janvārī viņas dejas teātrim aprit jau 14 gadu. To laikā iestudētas vairākas dejas izrādes, kas piedzīvojušas skatītāju pilnas zāles. No ārpuses “Līgas Libertes Dejas teātra” darbi ir vistiešākajā nozīmē spoži, izaicinoši, bet vienmēr ar personīgu vēstījumu, jo, kā Līga bieži ir izteikusies, viņa dejā runā par to, ko piedzīvojusi pati. Tiekamies decembra sākumā, apmēram mēnesi pēc Līgas radītā Smart Art Cabaret 36/37/38. Tā formāts aizsācies jau 2017. gadā ar izrādi “33” (Dance.lv rakstu par šo izrādi lasiet ŠEIT), un ar šīm izrādēm Līga ik gadu svin savu dzimšanas dienu. Pēdējā Dance.lv saruna ar Līgu notikusi pirms 10 gadiem (sarunu lasiet ŠEIT). Šajā laikā mainījusies ne tikai pasaule, bet arī LLDT un pati Līga kā māksliniece, pedagogs un cilvēks.

Annija Broniča: Kā tu jūties tagad, kad ir pagājis mēnesis kopš Smart Art Cabaret 37/38/39 izrādes?

Līga Vološčuka: Es jūtos laimīga, ka tas ir beidzies, jo tas nāca ļoti smagi – tieši loģistikas ziņā. No horeogrāfiju veidošanas aspekta man tā bija vieglākā izrāde ever, katru dienu varēju radīt kaut ko jaunu. Man bija ļoti viegli veidot horeogrāfijas, pateicoties tam, ka strādāju ar asistentu, viss nav jādara pašai. Man ir cilvēks, uz kura es to visu taisu, mums ir ļoti laba sadarbība, līdz ar to materiāls top ātri. Bet visa loģistika – ņemšanās ar cilvēkiem, kuri grib dejot, un, kad viņi saprot, ka paliek grūti, tad vairs negrib dejot… Tāpat arī menedžmenta lietas… Man ir menedžere, kas palīdz un dara, bet kopumā lielākais organizatoriskais smagums ir uz pašas pleciem, līdz ar to es priecājos, ka tas beidzās.

Nenožēlo, ka izrāde bija tavā dzimšanas dienā?

Nē, nē, absolūti nenožēloju – man ļoti patīk to darīt dzimšanas dienā, arī iepriekšējās izrādes. Esmu tāds cilvēks, kam laikam vajag iemeslu svinēt, un izrāde ir labs iemesls. Tas varbūt ir mazliet muļķīgi, bet man vajag radīt to sajūtu, ka esmu nopelnījusi svinēt – es jums iedevu izrādi un tagad varu atpūsties. Kaut kā tā ar mani ir – man patīk strādāt Jaunajā gadā, man patīk strādāt dzimšanas dienās, svētkos. Tas ir forši.

Izrādē skatītājiem teici, ka šāds formāts esot pēdējo reizi, turpmāk tā vairs nebūšot – viss tikšot mainīts…

Nē, doma nav mainīt formātu. Pirmkārt, man ir gan izrādes, gan šis kabarē formāts, kas cilvēkiem ļoti patīk, līdz ar to formātā nav problēma. Es to teicu ar domu, ka ņemu pauzi izrāžu gatavošanā vispār. Es vienkārši gribu iepauzēt, gribu piepildīt kaut kādas citas vēlmes dzīvē, jo, ja tā paskaita, es taisu izrādes jau padsmit gadu. Bez apstājas. Tas no manis daudz prasa.

Neatlaidīgi strādājot tik daudzus gadus, idejiski varēji izdomāt paņemt pauzi jebkurā brīdī – kāpēc tieši šogad nonāci līdz šādai domai?

Zini, kad iestājās kovids, viss mainījās. Dzīve mainījās, es mainījos, dejotāji mainījās. Pandēmijas laikā ļoti tika uzsvērts, ko dejot nedrīkst. Tad es uztaisīju izrādi ”Veries” (2023. gada 16.janvārī uzzinājām, ka izrāde nominēta Dejas balvai 2021-2022 kategorijā “Mūsdienu dejas iestudējums/notikums” – red.piebilde), kas bija tāds kā fuck you, covid! – mēs varam, mēs dejojam. “Veries” man bija tāds kā izmisuma sauciens – nē, mēs esam dzīvi, mēs varam, re, kur mēs esam. Pēc tam es uztaisīju Smart Art. Man ļoti patīk tā formāts, jo tur nav formāta – es daru visu, ko vēlos, un izbaudu, ka man ir tā brīvība, ka man nav jāpieturas pie kaut kāda vadmotīva, pie kaut kāda stila, es vienkārši bliežu ārā visu, kas man ir.

Bet tajā pašā laikā izrādes veidošanas process aizņem apmēram pusgadu. Šis bija ļoti intensīvs gads, bez apstājas veidojot abas izrādes, un vēl tam visam pa vidu tas, ka es slimoju ar depresiju. Esmu sapratusi, ka mana depresija ir vistiešākajā veidā saistīta ar manu darbu, ar to spiedienu, ko es izjūtu. Un tad tu vienkārši sāc uzdot sev jautājumus – vai tas ir tā vērts? Ko tu sev ar to nodari? Un vai tiešām skatītāju ovācijas ir tik piepildošas? Ja tā paskaita, es nodarbojos ar dejošanu 30 gadu… Tas liek padomāt, ka varbūt man gribas kaut ko citu. Man ir ģimene, es gribu būt tajā, es gribu ļaut sev būt sievišķīgākai, mierīgākai, maigākai… Tas ir tāds kopums, kāpēc gribas paņemt pauzi no izrāžu veidošanas. Protams, es pēc katras izrādes esmu teikusi, ka izrādes vairs netaisīšu, un visi cilvēki, kas mani pazīst, saka: ”Ai, Līga, bullshit, ko tu tur…” Bet es viņiem saku – šoreiz tā ir patiesība, un pagaidām manas domas nav mainījušās. Jo tu tādā ātrumā visu laiku skrien, dari, un kaut kādā mirklī ir jāapsēžas un sev jāpajautā – ko tu vispār ar to gribi pateikt? Un vai kādam tas vispār nafig ir vajadzīgs, ko tu dari? Un varbūt tev pašai to nemaz nevajag? Jo es esmu ļoti mainījusies. Tā radošā dzirksts jau nekur nepazūd, man pēc tās nav jāmeklē, tā tur iekšā mutuļo, bet es šobrīd esmu tādās pārdomās par to visu.

Tas ir diezgan drosmīgi – apstāties un redzēt, vai gribas vēl vai ne…

Man visu laiku kaut ko gribas, bet varbūt tieši tā ir mana problēma. Ar izrādēm es daudz sev nodaru pāri, jo tas, ka man viss jāizdara pašai, tiešām ir nereāls spiediens. Piemēram, es pirmizrādes dienā nezinu, vai spēšu samaksāt par izrādi. Visu laiku manā galvā iet cipari, jo nākamajā dienā, kad pamodīšos un saņemšu rēķinus, tos manā vietā neviens cits nenomaksās. Tā jau tas viss ir skaisti, bet māksla maksā ļoti dārgi. Es nenožēloju to, ko esmu izdarījusi, bet, domājot par nākotni… I don’t know. (Smejas.)

Klausoties tavā pieredzē, ir tikai viens secinājums – ne katrs mākslinieks spēj būt biznesmenis.

Absolūti. Tā, starp citu, ir viena kļūda, ko nemāca akadēmijā, vismaz manu studiju laikā nemācīja,– kā to visu menedžēt. Es joprojām to nemāku, tāpēc jau es arī nepelnu ar savām izrādēm, jo es nemāku. (Smejas.) Man, protams, ir kaut kāda biznesa domāšana, jo man tas vienmēr ir licies svarīgi – vienmēr gribu pārstāvēt māksliniekus, kuri lepojas ar savu profesiju, gribu, lai viņi var pateikt: “Es arī ar to varu ļoti labi dzīvot”, bet man nav izglītības biznesā, tāpēc es pieļauju kļūdas. Mēdzu emociju dēļ izdarīt kaut ko muļķīgu. Piemēram, izrādei “Veries” mums bija spoguļu skatuve. To es varēju atļauties tikai tāpēc, ka man valsts iedeva grantu par kovida laiku, tie bija četri tūkstoši. Bet kovida laikā es zaudēju 20 tūkstošus. Tajā brīdī, kad dabūju tās četras štukas, es domāju – man ir tik daudz naudas, ko es ar to darīšu?! Nevis – atstāj sev, jo tev taču ir jādzīvo, tu ļoti daudz naudas pazaudēji. Es tā vietā nopirku skatuvi… Un tā nav biznesa domāšana. Tā ir tīra mākslinieciskā domāšana: spīdīgu skatuvi! Aiziet! Ļoti skaisti!

Tu esi emocionālais biznesmenis.

Pilnībā! Tāpēc ir ļoti labi, ka man tagad blakus ir vīrs, kurš ir racionāls, viņš pats sev taisa grāmatvedību, un viņš visu laiku man ausī saka – varbūt padomā par to? Varbūt pacenties tā? Esmu ļoti pateicīga viņam par to, jo, pirms es satiku viņu, es vienkārši maucu – kā būs, tā būs.

Tu jau ieminējies par kovida laiku. Vai LLDT darbība ir atguvusies pēc visiem ierobežojumiem?

Nē. Noteikti nē. Protams, tas kodols, kas mēs bijām, tie stabilie dejotāji, mana komanda ir noturējusies. Bet arī mēs ļoti daudz kam gājām cauri – visa tā ņemšanās ar sertifikātiem, sākās nesaskaņas savā starpā, ka vienam ir, citam nav, tad viens apvainojas uz otru… Tajā mirklī man likās, ka viss ir izjucis, katrs ir aizgājis uz savu pusi. Tas, protams, man arī mācīja pieņemt situāciju. Vispār es esmu cilvēks, kas meklē risinājumus, ja ir problēma. Varbūt paraudu, bet tik un tā meklēju risinājumu. Bet kovida laikā es neko nevarēju izdarīt, es varēju griezties, ņemties, un nekas nenotika – man bija vienkārši jāpieņem. Pēc tam tas viss norimās, un nu meitenes ir atpakaļ, viņas ir gribošas, varošas un šobrīd labākajā formā savā dzīvē, jo viņas gatavojās divām izrādēm pēc kārtas. Savukārt, kas attiecas uz cilvēkiem, kuri nāk pie manis dejot, – tur jūtama liela negatīva ietekme, jo cilvēku daudzums, kā samazinājās kovida laikā, tā tāds arī ir palicis. Tā kā es strādāju tikai ar pieaugušajiem, nevis bērniem, tad nav tā, kā bija agrāk. Es vēl domāju, kā es par to jūtos (iesmejas) un ko man ar to darīt.

Pandēmijas laikā tu izveidoji mentoringa programmu. Kas bija impulss šai idejai?

Ideja mentoringa programmai radās jau ļoti sen. Es visu laiku gribu strādāt ar cilvēkiem nopietnāk. Pat tad, kad vēl nebija LLDT, bet biju izveidojusi savu studiju, mans mērķis bija apmācīt cilvēkus un lai no viņiem izsijājas tie, kas grib to visu darīt nopietni. Šis mērķis nekad nav mainījies – es gribu strādāt ar cilvēkiem, kas dejai ir gatavi atdot visu. Man visu laiku galvā ir grozījusies doma, ka es gribu uztaisīt kursus jaunajiem horeogrāfiem, kas ļoti vēlas dejot profesionāli, bet negrib iet akadēmisko ceļu – stāties Mūzikas akadēmijā, Kultūras akadēmijā vai koledžā. Es satiku ļoti daudz tādu cilvēku, un tad man radās iecere  izveidot, piemēram, trīs mēnešu intensīvos kursus dejotājiem ar pieredzi, kur viņiem piedāvātu manis sastādītu pilnvērtīgu programmu, kas ietvertu klasiku, akrobātiku, džezu, improvizāciju, contemporary utt. – tā, lai pēc šiem kursiem viņi būtu guvuši jaunu, lielāku pieredzi. Šis sapnis bija sen izlolots, bet nekad nevarēju atrast laiku tā īstenošanai. Taču tad iestājās kovids. Un es sapratu – labi, es nevaru uztaisīt tik nopietni, kā gribētu, bet es varu spert baby steps un uztaisīt šo te mentoringa programmu. Pirmais izmēģinājums notika sešas nedēļas. Es biju pārsteigta, ka izdevās savākt pilnu grupu. Tā kā noorganizēju to vēl tajā laikā, kad iekštelpās dejot nedrīkstēja, tad visas nodarbības notika ārā. Tās bija izdzīvošanas skola, bet mēs to izdarījām. Es nezinu, vai vēlreiz saņemtos to visu rīkot ārā, bet tas bija iespaidīgi – tas lika dejotājiem savākties. Pretēji komfortam, kas ir zālē, siltumā, tu nostājies ārā, tev sejā pūš vējš, uz ausīm ir cepure, esi satuntulējies jakā… Tādos apstākļos tu vēl vairāk novērtē to, kas tev ir, un reāli saproti, kāpēc tu te esi.

Kā mentoringa programma atšķiras no tā, ko darāt pamata nodarbībās?

Pirmkārt, specifika ir tajā, ka šajā programmā nodarbības notiek no rītiem – tas uzreiz atsijā cilvēkus, kuri tiešām vēlas nopietni pievērsties dejai. Programma kopumā ir paredzēta lielākoties tiem, kas grib savu dzīvi saistīt ar dejošanu un kuriem ir par maz dejot vakara nodarbībās kopā ar cilvēkiem, kas to dara tikai savam priekam. Otrkārt, mentoringā es strādāju ar konkrētu cilvēku grupu, tā ir nemainīga, pretēji iknedēļas nodarbībām. Treškārt, kā jau minēju, ir sastādīta konkrēta nodarbību programma, un visas sešas nedēļas mēs mācāmies vienu, gana izaicinošu horeogrāfiju.

Un, protams, vēl tas, ka šajā programmā es viņiem esmu mentors. Mēs strādājam arī individuāli – ikvienam no dalībniekiem reizi nedēļā bija privātstunda pie manis. Mans noteikums individuālajam darbam bija tāds, ka nevis es dodu to, ko uzskatu par vajadzīgu, bet viņi var nākt pie manis ar saviem interesējošajiem jautājumiem. Kāds grib iemācīties kādu konkrētu dejas elementu, uzlabot to, kas nesanāk, kāds kaut ko nesaprot un viņam vajag manu palīdzību, kādam vajag manu psiholoģisko atbalstu vai padomu, kā tikt galā ar emocionālajām traumām. Tāpat arī jautājumi par to, kā taisīt izrādes, kā izveidot savu pirmo horeogrāfiju vai kā saņemties likt Instagram savus deju video. Kopumā – tāds darbs pie detaļām un sīkumiem, kam nevari pieskarties grupas nodarbībās.

Kā tu pati vērtē programmas rezultātu?

Šo sešu nedēļu laikā es dejotājos novēroju milzīgu progresu. Tas bija kā tāds dejas bootcamp, kur ļoti ātrā laikā ļoti daudz ko varēja izdarīt. Mēs sasniedzām ļoti labus rezultātus, un arī process dejotājiem ļoti patika.

Pēc tam, septembrī es uztaisīju arī Latin Jazz mentoringu mēneša garumā. Tur bija vieglāka pieeja, un tas bija atvērts cilvēkiem dažādos līmeņos, arī iesācējiem, kas bija izteikuši vēlmi pēc mentoringa programmas. Tad pagājušajā pavasarī bija trešā programma. Tagad septembrī bija jābūt ceturtajai, bet es neuztaisīju, jo veidoju izrādi. Plānoju arī turpmāk organizēt šādas programmas, jo dejotājiem patika un ir pieprasījums, bet vēl domāju, kad īstenot nākamo.

Tu minēji, ka tava komanda ir noturējusies arī cauri pandēmijai. Kā tev liekas, kas tavas meitenes notur pie tevis, par spīti visām ārējām ietekmēm?

Es nezinu. Es gribu cerēt un domāt, ka tā ir mūsu kopējā vīzija par to, kā mēs redzam deju, jo mani uzstādījumi kolektīvā ir ļoti stingri un ļoti specifiski. Ļoti daudzi to nevar izturēt. Šie cilvēki var, jo viņām ir ļoti liela motivācija, viņas izjūt dejas kvalitāti tāpat, kā to izjūtu es. Viņām ir tādi paši sapņi kā man. Viņas attiecas pret deju tikpat nopietni, cik es. Protams, arī cilvēciski mums ir pa ceļam. Lai arī mums ir brīži, kad kāds uz kādu apvainojas vai kaut ko ne tā pasaka, tajā pašā laikā mūsu kolektīvā nav intrigu. Labi, izrādes radīšanas procesā meitenes droši vien kaut ko parunā par mani aiz muguras. (Smejas.) To es saprotu, ka esmu bikucīt nost, jo es jau esmu tā skolotāja, tā bargā, kas brīžiem pasaka – tagad būs tā.

Stabilās komandas meitenes ar mani ir jau daudzus gadus, bet vēl ir tas cilvēku kopums, kas “staigā”: ir, kas aiziet dekrētā; kāds kļūst vecāks un saprot – es vairs fiziski nevaru tā padejot, kā es gribu; ir, kam parādās citas karjeras iespējas, kas ir pilnīgi normāli. Tā ir bijis vienmēr. Bet, kas ir interesanti, pēdējā laikā es satieku ļoti daudz cilvēku, kas nāk un saka: “Es gribu mirdzēt”, “Es gribu uz skatuves”, “Es gribu izrādē”, “Es gribu teikt, ka es dejoju “Līgas Libertes Dejas teātrī””, bet tad, kad mēs nonākam līdz grafikam, līdz mēģinājumiem, līdz darbam, līdz tam, ka ir jāziedojas, līdz tam, ka ir jādejo no rīta un vakarā, brīvdienās, ir jānāk uz treniņiem, tad ir tāds: “Paga, paga, paga, es domāju, ka tas būs vieglāk!” Nē, ja tu gribi kaut ko sasniegt, tev būs jāziedojas. Dejot sev aicināti ir visi, un to var visi, bet profesionālā līmenī to noteikti nevar visi.

Bet kopumā – līdzīgi cilvēki vienkārši pievelkas. Cilvēki, kuriem es nepatīku, nenāk pie manis dejot. Un paldies dievam, ka tā – katram savs.

Kā tev ir šķirties no saviem dejotājiem?

Drausmīgi grūti. Laikam tas ir visgrūtākais manā darbā. Man, protams, nav grūti atlaist cilvēku, kurš ir bijis ar mani kopā vienalga, cik ilgu laika posmu, tad, ja šī šķiršanās ir tāda organizēta – cilvēks atnāk, viņš ar mani sarunājas, paskaidro: “Es jūtos tā… Manā dzīvē kaut kas ir mainījies” vai “Es pārvācos uz dzīvi citur.” Tu pārdzīvo, bet tu noslēdz to apli, varbūt paskumsti mazliet un spēj samierināties. Tas ir ok. Sāpīgāk ir tad, kad cilvēki aiziet, nepasakot neko, jo tu uzreiz domā – bļāviens, ko es izdarīju nepareizi? Es kaut ko pateicu? Kļūdījos? Un pēc tam tu satiec cilvēku pēc desmit gadiem “rimčikā”, un viņš saka: “Līga, tā bija krutākā pieredze manā dzīvē. Ai, man tur kaut kas notika, un es pārstāju nākt…” Bet cik ilgi es par to domāju! (Smejas.) Cik ilgi man sāpēja sirds! Tas ir ļoti sāpīgi, un man tā ir jau no pirmās dienas, jo es ļoti pieķeros cilvēkiem. Es kaut kādā ziņā mācos arī sevi nodalīt, jo nevar piņņāt par katru cilvēku. Es saprotu, un tas ir normāli, ka cilvēki rotē, un tomēr man tas ir grūti. Tas arī ir tas, no kā es nogurstu šajā darbā, – visu laiku tu strādā ar cilvēkiem, visu laiku tu strādā ar cilvēku emocijām, un es jau tās visu laiku uztveru. Kad es ieeju zālē, es esmu viena, bet viņu ir vesels bars, un katram ir kaut kādas savas lietas – kādu boifrends pameta, kādam mašīna salūza, kādam vēl kaut kas, kādam Līga pārāk maz solo dod… Un tu ar to visu dzīvo. Bet tas ir normāli, jo man jau arī, īpaši pret tiem, kas dejo izrādē, kaut kas ir jājūt. Es vienmēr runāju par to, ka izrāde izdosies tikai tad, kad mēs būsim komanda, un tur ir jāsaaug kopā, ir jāsaliedējas, ir jāsajūt. Un ir cilvēki, ar kuriem uzreiz izveidojas kontakts, un ir cilvēki, ar kuriem neizveidojas.

Kas ir tas, ko tu mācies no saviem audzēkņiem?

Viņi māca man pielāgoties, un es mācos viņus lasīt. Mācos redzēt viņu sajūtas, mācos pieiet klāt tam cilvēkam, kuram to vajag, nepieiet tam, kuram zinu, ka viņam tieši tas nepatiks tajā brīdī. Tā ir nepārtraukta sadarbība. Tāpēc man liekas – cik daudz nu es viņiem iemācu, tik daudz viņi māca man, jo to, kā strādāt ar cilvēkiem un kas katram ir vajadzīgs, var iemācīties, tikai strādājot ar cilvēkiem. Tā kā es to daru tik ļoti ilgi, tad man jau ir kompis galvā, kurš spiež attiecīgās pogas, un tu jau zini, kurā brīdī kas ir jādara. Protams, var gadīties, ka izdaru kaut ko nepareizi, protams, varbūt kaut kādā brīdī  uzrunāju publiski cilvēku, kuram tās ir lielākās bailes dzīvē… Tā var būt, bet es domāju, ka tas notiek diezgan maz. Man jāatrod kopīga valoda ar katru, un tas ir tas, ko es esmu savā darbā iemācījusies konkrēti no cilvēkiem. Mums visiem ir kaut kas kopīgs, un tas ir mans uzdevums – meklēt šo kopīgo, lai tajā brīdī, kad cilvēks ienāk zālē, viņš jūtas drošībā. Cenšos, lai viņi zina, ka pie manis var nākt un es sniegšu viņiem morālo atbalstu.

Kādreiz es ļoti gribēju visus padarīt vienādus. Es gribēju vienkārši (ducina pa galdu) – vot, visi jūs būsiet labi dejotāji, un es jums to pierādīšu, un es jums parādīšu, un es jūs izaudzināšu! Un tad tu saproti, ka tas tā nestrādā. Tu nevari cilvēku ielikt rāmī. Nevienu. Un kopš tā laika esmu vēl vairāk iemācījusies to, kā palīdzēt izpaust cilvēkiem viņu individualitāti. Jo, piemēram, kad cilvēks pie manis atnāk dejot un esam jau nodibinājuši kontaktu, viņš mēdz teikt:  “Man sevī nepatīk šis”, bet es to bieži redzu kā brīnišķīgāko plusu, jo tas ir tik ļoti specifiski šim cilvēkam. Man arī pašai tā ir bijis – man kaut kas sevī besī, bet cilvēki saka, ka tā ir mana fīča, tā esmu es. Atrast pieeju katram ir ļoti svarīgi, jo viņi vienkārši parāda, kas viņi ir. Patiesībā mans lielākais uzdevums ir to nesabojāt. Nu, un, protams, pie reizes dabūt to, ka viņi var tās kājas precīzi pacelt augšā, kur vajag! (Smejas.)

LLDT darbojas jau daudzus gadus. Kāds, tavuprāt, ir tas ripple effect, ko tavs darbs ir radījis?

Lai arī es ļoti iestājos par to, ka tu nevari visu laiku staigāt noliektu galvu, ka tev ir jāapzinās savas stiprās puses un ir arī jānosvin savas uzvaras, tomēr to, kā tu ietekmē citu cilvēku dzīves, drīzāk zina viņi paši.

Es, protams, gribētu cerēt, ka varu būt iedvesma kādam būt drosmīgam, runāt savā valodā, jo tas, ko es daru – es eju savu ceļu, tāpēc arī īsti nepiederu ne pie vienas organizācijas. Savas izrādes vienmēr esmu radījusi neatkarīgi ne no vienas kompānijas, ne no vienas aģentūras, ne no vienas skolas. Tas nav vienkārši, bet vienlaicīgi tas man dod iespēju visu izdarīt tieši tā, kā vēlos, līdz ar to man ir pilnīga brīvība. Spiediens, protams, arī ir nenormāls – bet ir brīvība. Es ceru, ka ar to, ka sāku veidot savas izrādes, esmu iedvesmojusi cilvēkus būt drosmīgiem, radīt, veidot izrādes, nebaidīties savu darbu likt uz skatuves. Protams, ir cilvēki, kas man ir personīgi teikuši, ka esmu viņus iedvesmojusi, un esmu ļoti priecīga par to. Es ceru, ka viņi visi taisīs vairāk izrāžu, jo parasti daudzi uztaisa vienu izrādi, un ar to arī viss beidzas. Bet ir jāiet, ir jācīnās.

Šogad Smart Art Cabaret tu biji konferansjē lomā, un mani saviļņoja tevis teiktais, ka, sākoties karam Ukrainā, mākslinieki, lai arī nezināja, ko iesākt ar notiekošo, tomēr mēģināja vismaz kaut ko darīt, jo nevarēja tikai pasīvi noskatīties. Kas, tavuprāt, ir šodienas mākslinieka loma laikā, kad ir tik daudz informācijas, mums pāri nāk pandēmijas, kari?

Es noteikti neesmu bijis un nebūšu tāds cilvēks, kurš teiks, kas jādara visiem – lai to dara politiķi. Bet, manuprāt, ir forši, ja šodien māksliniekiem ir viedoklis. Man ir svarīga mākslinieka pārliecība. Arī tagad, kara situācijā, man ir svarīgi, ka mākslinieki pauž savu nostāju. Protams, ir cilvēki, kas dzīvo pa vidu, bet vismaz tas, ko es redzu Latvijā, – mākslinieki skaidri pauž savu viedokli. Manuprāt, šobrīd māksliniekam ir svarīgi būt publiskam, nekautrēties par savu nostāju, nostāties (arī ar savu mākslu) tajā pusē, kuru uzskata par pareizo.

Vēl man personīgi šķiet, ka mana kā mākslinieka būtība ir nest citiem prieku. Es gribu iedvesmot cilvēkus ar savām izrādēm, ar savu darbu. Visās manās izrādēs cilvēki raud tāpēc, ka tajās ieliktas patiesas emocijas, bet vienlaicīgi pēc izrādēm cilvēkiem ir iedota arī cerība, kā bieži ikdienā trūkst, jo apkārt ir tik daudz visa kā, kas viņus močī. Manuprāt, šodien cilvēkiem trūkst ticības kaut kam labam, ticības patiesībai, tāpēc es domāju, ka mans uzdevums kā māksliniecei ir godīgi piefiksēt šo laiku, kurā dzīvoju, runāt par aktuālo un beigu galā iedot cerību, ja tāda ir. Man personīgi ir, un tāpēc es to cenšos sniegt saviem skatītājiem.

Kur tu atjauno spēkus un smelies iedvesmu šajā laikā?

Tagad pēc kovida viss ir mainījies. Pirms tam man ļoti patika kāpt kalnos, ļoti patika tā izdzīvošanas sajūta. Es jutu, ka kalni mani iztīra no visa liekā – no maniem pārdzīvojumiem, drāmām, arī muļķībām, ko domāju un daru. Bet jā, tas viss tagad ir mainījies. Es satiku savu vīru, tad aizgāja baigā mīlestība, tad pēc pusgada sākās kovids, un tad līdzšinējā kārtība sabruka. Es šobrīd jūtos, ka esmu cits cilvēks, līdz ar to tagad mana lielākā bauda un atjaunošanās ir mana ģimene. Es no savām attiecībām, no savas mīlestības saņemu vājprātīgi daudz, tik daudz, kā es nekad dzīvē neesmu saņēmusi. Tā kā esmu precējusies vairākas reizes, tagad zinu, kad ir un kad nav, kad kaut kā pietrūkst, tāpēc šīs attiecības man ir tik ļoti svarīgas. Es tās cenšos turēt un lolot, ieguldīt tajās. Šobrīd mans vīrs man ir ļoti liels skolotājs. Viņš man māca citu dzīves perspektīvu. Man ir tā – viņš man kaut ko pasaka, un es tā: “Woow! Man ir 38 gadi, bet šito es nezināju.” Šobrīd mēs ceļam māju, un es gūstu baudu no visa tā, kas citiem cilvēkiem ir bijusi ikdiena, kamēr man karjera stāvēja pāri visam – pāri jebkurām attiecībām, pāri ģimenei, pāri kaut kādiem sapņiem. Vienmēr darbs bija pirmajā vietā, un tagad tā vairs nav. Tagad mana ģimene, mana mīlestība man ir pirmajā vietā, un tas nekad nemainīsies, jo man 30 gadu bija karjera, tagad ir pienācis laiks ģimenei – un no tā es gūstu baudu.

Paldies, Līga, bija prieks tevi satikt, un paldies par sarunu!

Paldies!

Titulbilde: Līga Vološčuka, “Smart Art Cabaret 36/37/38” 2022. gadā, foto: Aiga Rēdmane-Raģele