Abigeila Matoksa

Reiz, darba meklējumu laikā, stāstīju draudzenei par atlasē redzētu dejotāju. Draudzene bez vilcināšanās atbildēja: “Piedaloties atlasēs, es nekad nevēroju citus dejotājus. Fokusējos tikai uz sevi.” Toreiz nodomāju: “Nudien, cik praktisks un loģisks padoms! Ja citu dejotāju vērošana noved pie salīdzināšanas, kas, savukārt, iedragā pašpārliecinātību, kas, savukārt, noved pie sliktāka izpildījuma, tad visloģiskākais lēmums ir nekad nevērot citus dejotājus.”  Laikam ejot, pat nebiju pamanījusi, cik ļoti šis draudzenes apgalvojums bija mani ietekmējis.

Bērnībā un pusaugu gados biju apsēsta ar baletu. Varēju bez apstājas skatīties baleta video tādās platformās kā YouTube, Facebook un Instagram. Bieži vien māsa mani ķircināja, ka izmantoju sociālos medijus tikai un vienīgi šim nolūkam. Vienmēr nepacietīgi gaidīju, kad varēšu ar saviem atradumiem dalīties, parādīt citiem tos video, kas mani tik ļoti iedvesmoja. Vēlējos dalīties ar skaistumu, kas mani aizrāva līdz sirds dziļumiem.

Pārlecot manas dzīves stāstā vairākus gadus uz priekšu, atklājās cita realitāte. Savas karjeras pirmos piecus gadus aizvadīju, iespiezdama sevi tumšā stūrī, kurā es neskatījos ne uz vienu, neredzēju nevienu, atskaitot sevi pašu. Es pat nespēju sevi piespiest skatīties izrādes otro sastāvu, jo prātā bija viena doma: “Ja nu manas lomas atveidotāja to nodejos labāk nekā es? Kā tas liks man justies?” Tik tikko varēju izturēt kādreiz mīļos baleta video, jo arī tie man lika justies baletam nepiemērotai. Šajā tumšajā stūrī es centos sevi pasargāt no skaudības, bailēm, pārliecības trūkuma, tomēr šī izolētība maksāja savu cenu – mani vairs nebija viegli iedvesmot, es vairs nespēju priecāties par kolēģiem, nespēju novērtēt skaisto viņu mākslā un arī baleta mākslā kopumā.

Aizritot gadiem, kuros sevi tik “veiksmīgi pasargāju”, sapratu, ka pa šo laiku neesmu darījusi neko, lai uzlabotu savu dejojumu vai iespējas. Šis aizsardzības mehānisms bija kalpojis tikai kā plāksteris. Tas nedarīja pilnīgi neko, lai sadziedētu manu sajūtu patieso cēloni un uzlabotu situāciju. Tas tikai neļāva manai nedrošībai kļūt vēl lielākai. Bet es biju nogurusi. Nogurusi pastāvīgi justies neiedvesmota, justies tā, it kā visas pasaules balerīnas (pat balerīnas YouTube platformā) ir manas sāncenses, nogurusi no nespējas priecāties par kolēģu panākumiem un izbaudīt baleta patieso būtību. Šajā brīdī es beidzot pieļāvu domu, ka, iespējams, esmu ko pārpratusi.

Kad beidzot saņēmu drosmi izkāpt no sava tumšā stūra, es ievēroju divas lietas.

– Savu kolēģu dejojuma vērošana man atgādināja to, cik ļoti es mīlu šo mākslas formu! Viņi bija manis atraidītās iedvesmas avots. Redzot viņus dejojam, neviļus pati gribēju celties kājās un pievienoties!

– Arī kolēģu vērošana ir mācīšanās veids! Liedzot sev šo iespēju, es nebiju kaitējusi nevienam citam, izņemot sevi. Tā vietā, lai mācītos no citiem (ko iespējams darīt tikai pēc tam, kad spēj atzīt, ka kāds cits ir labs un skaists), es biju nolēmusi visu darīt pašas spēkiem. Un ticiet man, tā bija cīņa pret vēju. 

Skaudība ir pilnīgi reāla sajūta. Pat vislabsirdīgākais dejotājs, visticamāk, ir piedzīvojis sirdi plosošo brīdi, kad jāapsveic draugs ar lomu, deju vai sasniegumu, kuru patiesībā vēlētos saukt par savu. Daudzi piedzīvojuši mulsinošo spriedzi, kad vēlies būt priecīgs par draugu, bet sirds dziļumos jūties sadragāts. Bieži vien kauns, ko rada piedzīvotā skaudība, mūs nogrūž vēl dziļākā stūrī un izolācijā. Citi, savukārt, nenovīdību nemaz neslēpj, lai arī paši to pat neapzinās. Visās problēmās tiek vainoti apkārtējie. Viņu nedrošība izpaužas aizvainojošos vārdos un darbībās, tomēr savu skaudību atzīt viņi nav spējīgi.

Ko darīt tālāk? Vai ir iespējams patiesi priecāties par kolēģa sasniegumiem, tajā pašā laikā nešauboties par savām spējām? Vai ir iespējams ar kolēģi svinēt viņa sasniegumus, saņemot lomu, kuru vēlējies sev, šajā procesā nepazaudējot pašpārliecību? Vai iespējams no visas sirds sveikt draugu par viņa ieguldīto darbu, nevainojot direktoru, apstākļus, “politiskos” lēmumus drauga veiksmē? Atbilde ir – jā! Bet tas prasa zināmu darbu.

Manuprāt, skaudības galvenais cēlonis ir salīdzināšana. Mēs pastāvīgi cenšamies pielīdzināt savu dzīvi citām un apzināt, cik tālu salīdzinājumā ar tām esam tikuši, taču realitātē mēs esam tik dažādi. Mums ir dažādi raksturi, ķermeņi, pieredzes, esam mācījušies pie dažādiem skolotājiem, un mums katram ir savi mērķi, līdz ar to ir ļoti negodīgi pret sevi un apkārtējiem izmantot citu dejotāju par savu standartu.

Psiholoģe Dr. Kerolaina Līfa skaisti aprakstījusi minēto situāciju:

“Neviens nevar sacensties ar tevi, jo tev nav līdzīga. Tava individualitāte veicina jūsu kā grupas panākumus. Tu vairs neizjutīsi greizsirdību vai skaudību, un citu viedoklis vairs nespēs tevi negatīvi ietekmēt, ja sajutīsi un apzināsies savu patieso būtību.”

Tu nekad nebūsi tāds, kā “tas” dejotājs, bet, uzmini nu, viņš nekad nebūs tāds kā tu. Šai apziņai vajadzētu būt pietiekamam iemeslam, lai spētu priecāties par katra individuālo pienesumu. Tādēļ nākamreiz baleta zālē pievērs uzmanību savām stiprajām pusēm, tām, kas tevi padara par labu dejotāju. Savām unikālajām spējām – lēcieniem, griezieniem, augstu paceltām kājām, kustības kvalitātei vai nepārspējamai līdzsvara izjūtai. Dari to, kas dara tevi laimīgu, jo dejotājs, kurš izbauda procesu, ir skatītājam visaizraujošākais.

Personīgās izaugsmes trenere Kirstena Kempa piedāvā trīs vienkāršus veidus, kā atbrīvoties no sevis salīdzināšanas ar citiem:

– Skaidri definē, ko vārdu salikums “veiksmīga dzīve” nozīmē tev, nevis to, kuri sasniegumi izskatās pēc veiksmes stāsta no malas.

– Katrai treniņstundai nosaki tēmu, kuru tajā dienā vēlies “izpētīt”, nevis strādā tikai pie tām lietām, kas, tavuprāt, būtu jāizlabo.

– Apzinies, pie kurām vērtībām strādā un kuras vēlies ienest baleta zālē vai vēlāk uz skatuves, skaidri identificē to, kādēļ šis ieguldījums ir nozīmīgs.

Vārdu salikums “veiksmīga dzīve” patiesībā katram nozīmē ko savu, tādēļ ir labi ieskicēt, ko vēlies sasniegt, un tad uzdot jautājumu – kāpēc?

Šī jautājuma uzdošana ir praktisks instruments, ar kura palīdzību izprast sevi. Toyota Motor korporācijas “Piecu kāpēc metode”, kas tika izstrādāta, lai uzlabotu uzņēmuma problēmu risināšanas spējas, nu tiek plaši izmantota arī cilvēka prāta radīto problēmu risināšanā.

Esmu greizsirdīgs par kolēģa paaugstinājumu amatā. Kāpēc?

Es vēlējos šo paaugstinājumu. Kāpēc?

Vēlos kāpt pa karjeras kāpnēm. Kāpēc?

Ir svarīgi virzīties uz priekšu karjerā. Kāpēc?

Es vēlos apgūt jaunas prasmes un iegūt jaunu pieredzi. Kāpēc?

Atbildes uz šiem jautājumiem, iespējams, ļaus labāk izprast sevi.

Precizē, ko vēlies sniegt savai trupai un darbavietai. Mēs bieži vispārinām: “Es vēlos būt lielisks! Es vēlos būt vislabākais dejotājs!” Tomēr – ko tas īsti nozīmē, ko tas no tevis prasīs? Un vēlreiz – kādēļ tu to vēlies? Šāda veida redzējums ar laiku var kļūt egocentrisks un sākt barot “zaļo briesmoni”. Tas atstāj ļoti šauru taciņu spējai priecāties par citiem. Galu galā, nav taču iespējams priecāties par kādu, kurš ir priekšā, kad mērķis ir būt vislabākajam. Un kas ir “vislabākais” mākslā? Māksla ir tiešā veidā atkarīga no citu viedokļa un sajūtas, ko viņos radi. Tā ir ļoti subjektīva. Tomēr, ja raugāmies uz to, ko mūsu klātbūtne sniedz baletam kā mākslas veidam, teātrim, kurā strādājam, kultūrai, tautai, mūsu pienesums ir milzīgs!

Skaudība melo. Tā stāsta, kas neesi nekas bez x, y un z. Tā gluži vienkārši nav taisnība. Kamēr esi ieciklējies uz “tā dejotāja” lēcieniem, viņš, visticamāk, ir ieciklējies uz tavu krāšņo adagio. Kā būtu, ja mēs apzinātos savu unikalitāti un ar tās palīdzību uzplauktu? Iespējams, tad mēs visi vēlētos godināt cits cita uzvaras. Mums būtu iespēja aizrautīgi mācīties citam no cita!

Kad beidzot sapratu, kāda man ir privilēģija atrasties starp tik daudziem apbrīnojamiem un daudzpusīgiem māksliniekiem, es sāku ar nepacietību gaidīt mēģinājumus, jo pēkšņi ieraudzīju milzīgu iespēju mācīties!

Kad labāku lomu nekā es saņem trupas jaunpienācēja vai kāds, kurš šeit dejo jau ilgu laiku, es uzdodu sev sekojošos jautājumus: “Kas viņai palīdzēja izcelties labāk nekā man? Ko varu no viņas iemācīties tādu, kas arī man nākotnē palīdzēs? Vai varētu būt, ka šī loma gluži vienkārši bija vairāk piemērota viņas stiprajām pusēm nekā manām?”

Balets ir bēdīgi slavens ar vidi, kurā duncis mugurā ir norma. Manuprāt, mēs šo priekšstatu varam mainīt, šo stāstu varam pārrakstīt. Tā var būt vide, kur tiek godināta katra cilvēka individualitāte un kur šie cilvēki apvienojas, lai radītu ko patiešām iespaidīgu! Vienīgais palikušais jautājums ir, vai mēs esam gatavi stāties pretī savai nedrošībai, nolikt malā savu lepnumu, ieraudzīt un atzīt skaisto sevī un apkārtējos?

Abigeila Matoksa (Abigail Mattox) ir Amerikas Savienotajās Valstīs dzimusi un Kiprā augusi dejotāja. Astoņpadsmit gadu vecumā Abigeila pameta Kipru, lai dotos strādāt uz Jauno Anglijas Baleta teātri, kura sastāvā pavadīja vienu gadu. Sezonai noslēdzoties, pievienojās Somijas Nacionālā Baleta junioru kompānijai. Jau kopš 2016. gada Abigeila ir Igaunijas Nacionālā baleta dejotāja. Ārpus baleta viņas kaislības ir blogu rakstīšana, izcilas kafijas malkošana un laika pavadīšana ar draugiem. 

Foto: YugaPhoto