Inta BALODE

Kultūras forums, 2010.gada 19.  – 26.marts

Kāda dejas organizatore nesen teica, ka Latvijas dejas dzīve ir ne tik spilgta un pārliecinoša. Negribu piekrist ne tikai tāpēc, ka esmu patriote, bet arī tādēļ, ka tā nav taisnība. Varbūt krāsaina tā nešķiet tiem, kas apmeklē tikai notikumus zālēs ar skatītāju skaitu virs sešiem simtiem. Man pēdējie divi mēneši ir pagājuši, pārskrienot teciņsolīšiem no vienas izrādes uz otru un kārtējo reizi pārliecinoties, cik ērti un pārskatāmi būtu, ja visi notikumi būtu vienā dejas mājā. Tad dejas vide izskatītos virmojoša un informācija daudz pieejamāka. Šīs emocijas jau no laikmetīgās dejas norišu blīvuma vien, bet kur tad vēl tautas deju lielkoncerti un parastie koncerti, gaidāmās baleta pirmizrādes Aplam un Apburtā princese LNO, Baltijas baleta festivāls un šovs Dejo ar zvaigzni, kur šoreiz vairāk runā nekā dejo, bet runā tā, ka skatītāju emocijām atkal ir lieliska iespēja izlādei. Viss ir kārtībā – Latvijai aptaukošanās nedraud.

Studentu garlaikošanās

Hronoloģiski senākais notikums dejas skrējienā bija kārtējais Laiks dejot: improvizācijas un skices vakars Latvijas Kultūras koledžā (LKK), kas notika 23. februārī. Skicēs skatāmi jaunākie darbi tapšanas procesā, spontānas idejas eksperimentiem, dejas, mūzikas un citu mākslu vienošanās improvizācijās. Kā ironizēja saspringtā studiju grafika eksperti – Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) horeogrāfijas studenti – te mēs rādām to, kas top tajās pāris stundās svētdienas vakaros, kad mēs beidzamies vai nost aiz bezdarbības.

Šoreiz programma neierasti pabeigta – trīs pirmizrādes. Divas veidojuši LKA 3. kursa studenti. Kārlis Božs kompozīcijas darbu sakausējumā Vaļā… nelaiž ļauj izbaudīt kursabiedru savstarpējo saskaņu ar sarežģītu ritmu un tempa maiņām, kas notiek precīzi un dinamiski arī bez mūzikas. Saites starp cilvēkiem, par kurām runā horeogrāfs, ir teju reāli saskatāmas pat tad, ja dejotāji ir tālu viens no otra. Kārlis turpina fiziskās, akrobātiskās dejas tradīciju, ko sākusi kopt dejas teātra Būtenbūts veidotāja Rūta Nordmane, taču viņa horeogrāfijās ir jūtams kāds dziļāks un nospriegotāks nervs, kas noteikti vēl tikai iegūs skaidrākas aprises un niansētāku izpausmi.

Blakus nopietnajai tēmai par sakarību tīklu, kas, ne vienmēr mums pašiem tās redzot, gan ceļ, gan gāž gar zemi, kursabiedri Kristīne Vismane, Eva Vancāne un Krišjānis Sants uz pasauli lūkojas caur skici Mans personīgais atslēgas caurums. Konceptuāls un asprātīgs trīs ķermeņu intīms dzīvesstāsts, kuru izgaismo tikai kabatas baterijas un brīžiem pavērta ledusskapja vilinoši klusinātā gaisma. Kristīnes balerīna naktīs dejo ar, ap un iekš ledusskapja, kurš glabā zem sirds visu, ko viņas ķermenis vēlas. Pirksti no rīta vēl glabās atmiņas par saldajiem pieskārieniem. Krišjāņa spokaini izgaismotā, ārpuszemes civilizāciju operdziedātāja seja un atlētiskā ķermeņa ceļojums galaktikās uz ledusskapja jumta ir īsts iemīlēt briesmoni mirklis. Turpat blakus un tepat kaktā Eva ciešā saiknē ar metāla pakaramo nes, velk, rībina un izbauda dzīves nastu.

Pēc pāris dienām, 25. un 26. februārī, turpat dejai draudzīgajā LKK Latvijas dejas dzīvi sildīt turpināja arī LKK 2.kurss un horeogrāfe Ilze Zīriņa ar izrādi Tricky Tricky. Nepretenciozā, prakses ietvaros tapusī izrāde sākas ar dejotāju stāstiem – par to, kāds ir bijis katra ceļš līdz laikmetīgajai dejai, un par to, kādus sapņus viņi reiz pārvērtīs īstenībā. Dažās minūtēs vienkāršas, personiskas frāzes kā uz delnas izceļ laikmetīgās dejas problēmas – vēl aizvien trūkstošā informācija, nepieciešamība pēc normāliem darba apstākļiem un komunikācijas ar skatītāju. Bet blakus tām arī žanra intriģējošās iespējas, kas ļauj tajā vienlīdz spilgti atrast sevi gan breikerim, gan naktskluba dejotājai, gan puisim, kas mācās teleportēties. Dejotāju neatkārtojamās personiskās vēstures, to veidotās ķermeņa pieredzes un kustību frāzes, kuras nav cietušas no novienādošanas, savijas kopā Ilzes Zīriņas neuzbāzīgi un neuzkrītoši veidotajā struktūrā. Par to, kas svarīgi – par savstarpēju atbalstu, sapņiem un jēgu.

Horeogrāfa amata nianses

Atsevišķu virsrakstu ir pelnījusi Ramonas Galkinas, Ilzes Zīriņas veidotā un Agneses Bordjukovas un Kristīnes Blisiņas dejotā izrāde Divreiz vienā upē, kuras pirmizrāde arī notika LKK 23. februārī. Ilzes Zīriņas vadītās kompānijas ZI. temp.dance izrādes parasti top ilgā laikā periodā, to radošie impulsi var būt visdažādākie, bet tēmas vienmēr ir pārdomātas un pamatīgi izpētītas. Izrādes ir ļoti atšķirīgas, te nav ne miņas no konveijera – multimediāls projekts CW, izrāde pēc Bertolda Brehta poēmas Bērna krusta gājiens motīviem, cilvēku ar īpašām vajadzība iesaistīšana izrādē Maratons.

Šoreiz kopā ar Ramonu Galkinu tapusī izrāde var tikt raksturota kā filozofiski-arhitektoniska laikmetīgā deja, kas noteikti ir pirmais šāda veida darbs Latvijā. Izrāde liek atcerēties Sv. Augustīna aprakstīto cilvēka atmiņu telpu, kur pieredzētais ir salikts plauktos, taču mūsu prāts, dodoties pastaigā pa pagātni, mēdz izdarīt dažādas un katru reizi atšķirīgas izvēles. Arī pats izrādes nosaukums Divreiz vienā upē citē Hēraklīta pārdomas par laiku, par atkārtojuma neiespējamību. Ja jau sākts par filozofiju, tad vēl arī Šopenhauera aforisms: „Laiks mūs māna telpas maskā” – mēs atgriežamies vietās, kur bija labi, bet patiesībā mēģinām pagriezt atpakaļ laiku. Un ticiet man – to visu var izstāstīt, t.i., atgādināt bez vārdiem un grāmatām, tikai un vienīgi ar gudri izvēlētiem, precīzi izmantotiem un kvalitatīvi izpildītiem horeogrāfiskiem risinājumiem. Abu dejotāju izpratne un pilnīgā klātesamība ikkatrā kustībā ļauj gan atklāt struktūru, kuras vērošana raisa intelektuālas pārdomas, gan arī sajust to, kā precīzi sastādīta formula aizved uz emocionalitāti arī tad, ja dejotāji neko netēlo un neattēlo. Tas, ka dejai nav jābūt ar sižetu un libretu, lai tā veidotu vienlaikus intelektuālu un emocionālu vēstījumu, nav mīts. Tad, ja skatītājs ir gatavs rūpīgi vērot, sekot un slēgt vaļā to, kas notiek viņa acu priekšā.

Atsaldētais cilvēcisko attiecību skaistums

25. februārī, United Intimacy veiksmīgi palaistajā jaunajā telpā, t.s., Ģertrūdes ielas teātrī notika izrādes Uz nokaitēta jumta pirmizrāde. Pilnmetrāžas (stundu un vairāk garas) laikmetīgās dejas izrādes līdz šīm veidojusi tikai Olga Žitluhina un Rūta Nordmane, parasti darbi nepārsniedz 40 minūšu garumu. Nu viņām pievienojusies arī Sintija Siliņa no apvienības Dejas anatomija. Kā drošības enkuru un vienlaikus jaunu risinājumu meklējumus horeogrāfe izmantojusi Tenesija Viljamsa lugu Kaķis uz nokaitēta skārda jumta. Kopā ar dejotājiem Montu Vanderi (Dejas anatomija), Katrīnu Albuži, Kristapu Ceļmalnieku un Edgaru Šļakotu (LKA 3. kursa studenti) iegūstot iespēju pavadīt mēnesī rezidencē Diseldorfā Tanzhaus NRW, tapis šis vizuāli (Vitas Radziņas kostīmi un vizuālais tēls) teatrāli dejiskais lugas lasījums. Vēl nebijis gadījums ir arī drosme riskēt un piedāvāt uzreiz sešas izrādes. Laikmetīgā deja ir pelnījusi būt skatītājam regulāri pieejama.

Un nokaitēta jumta ir profesionāli padarīts darbs, kur gan dejotāji, gan horeogrāfe apliecina, ka prot savu amatu un savas zināšanas izmanto nevis, lai mūs glaudītu pa spalvai, bet gan lai dotu vielu pārdomām. Blakus uz lugas darbības laiku aizstilizētajiem kostīmiem, skaistām dūmu spēlēm gaismā un citām smukām bildēm izrāde kaitina un liek justies neomulīgi. Tīrā forma, atsaldētās sejas, cigāra dūmi, asie papēži uz nelīdzenās grīdas, miera mirkļu kontrastēšana ar mehāniska ritma lineāru kustību zīmējumu – tas viss vai griež ar aukstumu, kas piepilda tēlu attiecību telpu. Mēģinājumi mīkstināt skaudro vēstījumu ar runām par laimi, bingo šovu un melnās kastītes noslēpuma atklāšanu kreņķi nemazina. Drīzāk tas izskatās pēc kompromisa meklējuma, bez kura varēja arī iztikt. Ar garo formātu ir tikts galā, izmantojot ainu maiņa caur tumsu, kurā notiek liela krāmēšanās. Atklāts gan paliek jautājums, vai izrāde vēlējās arī ko pateikt, vai arī mērķis bija tikai paspēlēties ar formu un lugu.

Pasaules radīšana un kankāns

Ar to vēl dejas nav beigušās – 2. martā VEF Kultūras pils jubilejai par godu notika deju grupas Ritms koncerts ar īpašu pirmo daļu. Pirmoreiz Ritma vēsturē tapusi laikmetīgās dejas izrāde Septiņi sākumi. To veidojuši četri Ritma cilvēki, visi arī laikmetīgās dejas horeogrāfi – divi ar diplomiem: Elīna Breice (blakus Ritma vadīšanai ir arī Dejas anatomijas viens no vilcējspēkiem) un Dmitrijs Gaitjukevičs, divas 3.kursa studentes: Liene Grava un Evita Birule. Izrādē līdzīgi kā Uz nokaitēta jumta ainas mainās tumsā, taču te to diktē saprotamāki noteikumi – dažādie rokraksti, atšķirīgas stāsta interpretācijas un laba deva pašironijas.

Septiņos sākumos ir gana daudz sarežģītu kustību un triku, tiek radoši izmantotas arī VEF skatuves proscēnija sienas, un izrāde ir arī ļoti smieklīga. Pirmkārt, tāpēc, ka tā ir par vienu no populārākajām un līdz ar to banālākajām, un līdz ar to vienmēr aktuālām tēmām – pasaules radīšanu, kas šajā gadījumā vienlaikus ir arī katalogs tam, kāda var būt laikmetīgā deja. Otrkārt, tāpēc, ka atsevišķas epizodes veidotas mazliet senā, modernās dejas pirmsākumu manierē ar patētikas devu. Un, treškārt, tāpēc, ka aina ar tekstu par debesu ķermeņu rašanos, to raksturu, mērķiem un konkurences cīņu ir tik asprātīgi izspēlēta, ka no smiekliem sāp vēders. Saule, Mēness un Zvaigznes iemiesojas savos tēlos tik spilgti, ka tas nav aizmirstams arī tad, kad debesu ķermeņi ir atgriezušies savās dejotāju hipostāzēs un turpina priecēt ar kustību izteiksmību.

Interesants jautājums Ritma koncertā ir tas, kā laikmetīgās dejas domāšana ietekmē un maina Ritma pamatdarbu, kas vairāk vēsturiski saistās ar šovisku numuru veidošanu. Programmā ir dažādas dejas – kankāns un deja ar krāsainiem auduma gabaliem, mīlas drāma un Džeksona solis. Ir redzams, ka horeogrāfi viegli tiek galā arī ar īso dejas formātu, turklāt arī tur labi izmanto savas zināšanas laikmetīgajā dejā. Taču koncertnumuros tomēr jūtama tāda kā ironiska distance, nav šoviskā asuma. Cilvēkiem vajag gan kankānu, gan augsto mākslu – katrai lietai ir savs laiks un sava vieta, un nezinu, vai izvēlēšanās kalpot tikai vienai no dejas mūzas apakšmūzām vienmēr dod tos labākos rezultātus.