Inta Balode

“Diena ir nakts pelējums,” tā esot Imanta Ziedoņa frāze. “Būtiskais nav acīm saskatāms,” tā rakstīja Antuāns de Sent-Ekziperī. Tumsā vari atļauties vairāk. Ko dod acis, ja tāpat esi akls. Varētu ilgi turpināt, jo tumsa un aklums nekad neiziet no dzīves un mākslas interešu modes. Cita lieta, kā dažādos laikmetos, sociālās un politiskās situācijās un arī vecumos to interpretē.

Šovakar, 2015. gada 7. novembrī, “Zirgu pastā” skatāma izrāde “Liesmojošā tumsa” Elmāra Seņkova režijā un Ramonas Galkinas un Alises Putniņas horeogrāfijā. Uz skatuves LKA Dramatiskā teātra aktiera mākslas un režijas mākslas 3. kursa studenti. Lai arī Antonio Buero Valjeho luga “Liesmojošā tumsa”  sarakstīta 1947. gadā un toreiz vērsusies pret sabiedrības aklumu Franko režīma laikā, režisors saredz līdzības ar šā brīža ģeopolitisko situāciju. Aklums kā alegorija cilvēku vēlmei neredzēt problēmas ir sens kā pasaule. Šajā izrādē tas izspēlēts bez liekas didaktikas, tomēr šī nebūt nav tēma, kas mani izrādes kontekstā iedvesmoja visvairāk. Izrādes forma un aktieru pārliecinošā darbība lika aizdomāties par pāris citām aktuālām pieredzēm un domām “tumsas diskursa” kontekstā. To galvenais vēstījums savā ziņā ir tuvs poētiskajām jaunības “tumsā mēs esam īsti”, “tumsā runā dvēsele”, “tumsā neredz, kurš ir bagāts” sajūtām. Iespējams, tieši mūsdienās šai pusaudzības tumsas glorifikācijai ir daudz lielāka nozīme nekā jebkad agrāk, varbūt tieši tumsā ir cerība, varbūt tur ir tā plaisa, kas vēl ļauj mainīt pasauli, kura, kā nereti šķiet, strauji ripo uz elli. Ellē nav tumšs. Tur ir kārtība un kategorijas.  

Izrādes “Liesmojošā tumsa” telpā ir gaišs, mēs redzam aktierus, redzam viens otru, redzam viņus, kas neredz. Mēs esam tumsa, kas ir viņiem apkārt. Mums ir iespēja vērot pasauli, kurā gaisma nespēlē nekādu lomu, kurā tēli, attēli, planšetes, vizuālais skaistums nenozīmē neko. Neko citu, izņemot iztēles augli. Tātad daudz vairāk nekā tiešo sajūtu pieredzi.

Izrādes mēģinājumos aktieri vispirms darbojušies ar aizvērtām acīm, pilnībā apgūstot telpu, kustības un komunikāciju bez redzes, vadoties tikai pēc citām maņām. Nu acis dažiem ir vaļā, dažiem puspavērtas, bet viņi tās neizmanto, lai redzētu, kur jāiet, vai lai šautu skatiena zibeņus uz sarunu biedru. Divas stundas pasaulē, kurā gaisma un līdz ar to arī lietas un notikumi ir tikai iedomu tēli, ir iemesls padomāt. Skatos un priecājos par jūtīgumu, ar kādu cilvēki izturas cits pret citu, jo neredz. Varu to idealizēt un teikt, kāpēc mēs redzīgie tā nevarētu?! Ja redzētu un būtu vēl tik jūtīgi, tik bieži viens otram pieskartos, tad būtu brīnišķīga pasaule. Kas to lai zina? Tomēr kopumā lugas autors un, domāju, arī režisors neredzīgumu un tumsu neidealizē un nepoetizē. Ir skaidrs, ka daļā “gaismas dzīves” neredzīgie nekādi nevar piedalīties, lai arī kādai terapijai neietu cauri. Sabiedrības vairākums dzīvo citādi, un centieni pierādīt, ka mēs esam tādi paši, ir naivi un varbūt arī nevajadzīgi. Tomēr brīdī, kad viens indivīds vai neliela grupa pārstāj vēlēties būt tāda pati kā lielā grupa, kļūst interesantāk. Ja tā būs gana neatlaidīga, pastāv iespēja, ka drīz normu regulēs viņi.

Lai arī “Liesmojošā tumsa” skatītājiem neredzēšanu nepiedāvā kā tiešu sensoru pieredzi, bet gan kā vielu pārdomām, izrāde tomēr ir daļa no tā visai pamanāmā tumsas pētījumu procesa, kas notiek laikmetīgās skatuves mākslas ietvaros. 2015. gada aprīlī Vīlandē notika “Ne-konference”, tās ietvaros piedalījos meistarklasē, kuras dalībnieki uzlika saulesbrilles un stundu gandrīz pilnīgā tumsā dejoja to, kas ienāca prātā. Lieliska pieredze, paspēju pārdomāt un izdejot lielu daļu dejas un personīgās dzīves vēstures. Neironizēju, tiešām ļoti īpaša pieredze.  “Mīlējieties tumsā,” teica dejas teorētiķis Andrē Lepeki seminārā Bukarestē, kur man bija iespēja būt klāt šā gada maijā. Viņš vadīja semināru par tumsu, lasīja lekciju par tumsu un raksta grāmatu par tumsu. Viena no domām ir par to, ka izrādes tumsā vai daļējā tumsā, kā arī dažādas kolektīvas prakses, kurās tiek atcelta izgaismotība un individuālisms, ir daļa no pretošanās mūsu laikmeta fotofīlijai, kas piekaļ ekrānam, caurskatāmībai, totālai redzamībai, atklātībai, sejas kultam un kuras mērķis ir sabiedrības kontrole. Esi radošs, bet piedāvātajā ietvarā!

Tumsas tēma ir plaša, tumša, un bez robežām kā pati tumsa. Tomēr, padomājot par to, cik pārgaismoti, izgaismoti un apgaismoti mēs reizēm esam, tā vien gribas, lai manī iesūcas vairāk tās nenoformētās matērijas, kas ir blakus kabatas lukturīša staram. Ja es pieļauju, ka arī tumsa ir pasaules daļa un ir ņemama par pilnu, tad ietveru savās pārdomās un pieredzē daudz plašāku lauku nekā tikai to, kas ir redzams manā degungalā. Tumsa paredz citu laika plūdumu un citu maņu aktivizēšanu.

Nepieciešamību pēc tumsas var skaidrot arī no anatomijas viedokļa. Aizvien vairāk cilvēku dzīvo lielās pilsētās un līdz ar to daļa nekad nav bijuši tumsā, viņu ķermeņi varbūt nekad nav pieredzējuši nakti. Andrē Lepeki savā seminārā atsaucās uz kādu vēl svarīgāku aspektu saistībā ar cilvēka veģetatīvo nervu sistēmu. To veido simpātiskā un parasimpātiskā sistēma. Simpātiskā sistēma atbild par cilvēka organisma aktīvo darbību, savukārt parasimpātiskā rūpējas par to miera un atpūtas stāvoklī. Līdz ar to parasimpātiskā sistēma savā ziņā dod vielu, iemeslu darbībai. Šis process vairs nenotiek, jo cilvēki neatvēl laiku atpūtai, kuras laikā organisms darbojas citā režīmā. Liela daļā cilvēces dzīvo bez “elfu laika” jeb mierīgas kontemplācijas. Cilvēkam ir jāatpūšas, lai viņš spētu labāk uztvert.

Kad neko nevar uztvert un saprast, tad atliek tikai viens – prasīt, kā ir pareizi, kāda ir shēma, kāda ir gatavā recepte? To pieredzu aizvien biežāk un neesmu vienīgā. Laikmetīgā māksla cenšas uz šo atbildēt, piedāvājot dažādu formu nepabeigtību – darbi procesā; izrādes, kur jāizvēlas, uz ko skatīties; izrādes daļējā vai pilnīgā tumsā; nelineāri sižeti un citas “mulsinošas” un līdz ar to iztēli veicinošas lietas. Virkne laikmetīgās skatuves mākslas pārstāvju piedāvā tieši šādas, nekvalificējamas, nepienaglojamas un nekontrolējamas, prakses kā protestu pret visur esošo prasību pēc gaismas un skaidrības. Mākslinieks atdod izrādi skatītājiem un situācijai, cenšoties aktivizēt plaisas un robežstāvokļus, kuras var būt par pamatu pārmaiņām. Lepeki tumsas izmantojumu redz arī kā daļu no singularitātes pētījumiem. Žils Delēzs punktus izrādēs, kur notiek pāreja no kaut kā viena uz otru, salīdzina ar fizikas izpratni par singularitātēm. Tie ir punkti, kuros mainās vielu agregātstāvoklis(ūdens pārtop par ledu). Kas notiek, ja izlemj palikt singularitātē, palikt kritiskajā punktā? Pirmais, kas notiek, ir definēšanas grūtības – kas tu esi, kas tas ir, kas notiek?