Rūta Pūce

Re kā! Interesanti! Parasti recenziju nosaukumu paskaidrojumā figurē horeogrāfa vārds vai izrādes nosaukums, un tomēr šoreiz nosaukumu izvēlos papildināt ar “Par LKA [Latvijas Kultūras akadēmijas – red.] studentu izrādi”. Kaut kādā ziņā horeogrāfi Luka Marija Friša (Luca Marie Fritsch) un Jānis Putniņš varbūt ir svarīgi komponenti, bet varbūt nav. Ar nosaukumu līdzīgi, un pat ar izrādes tematu. Kaut kad izrādes vidū nodomāju: “Ir labi. Studentu izrādei.” Un vēlāk kāda mana kolēģe pateica šo pašu frāzi.

Esmu bijusi šo studentu vietā tieši pirms 10 gadiem un ļoti labi zinu, ko nozīmē studentu izrāde – pirmkārt, jāpiedalās visiem neatkarīgi no tā, vai gribi vai nē. Horeogrāfs bieži sastopas ar tādiem šķēršļiem kā laika trūkums, dejotāju profesionalitātes neprognozējamība gan izpildījuma, gan attieksmes ziņā (jā, būsim godīgi), temats var gadīties pievilkts klāt vai ne līdz galam izstrādāts, vai vienkārši neaktuāls konkrētajiem dejotājiem. Galvenais šajā procesā ir pieredzēt, ko nozīmē veidot izrādi un uzstāties. Saprast, kā sadarboties ar kursabiedriem un horeogrāfu, ko nozīmē gari, nogurdinoši mēģinājumi, kā izpildīt horeogrāfa radošos uzdevumus (nozīmīgs aspekts laikmetīgajā dejā), kā sadzīvot ar stresu pirms izrādes, kā iesildīt ķermeni konkrēti šai izrādei, ko darīt ar skatītāju, kā pierunāt savas kājas netrīcēt solo laikā un kā saņemties noķert partneri kontaktdejā, kad jau četras reizes tas īsti nav izdevies. Mēs, skatītāji, savā ziņā esam liecinieki tiem brīžiem, kuros kaldinās dejas profesionālis. Ir gan neveiklie mirkļi, gan brīnumainie. Valda nestabilitāte – būs vai nebūs? Labi, ka laikmetīgajā dejā nestabilitāte ir viens no burvīgākajiem ķermeniskajiem stāvokļiem, tas tikai ir jāiemīl un jāpadara apzināts.

Izrādes nosaukums ir Imprint, un apraksts aicina domāt par nospiedumiem, kurus mūsos atstāj dzīves notikumi un cilvēki, un par to, ko mēs ar tiem darām, kā ļaujamies transformācijai. Šo es neredzēju. Jā, es pamanīju fiziskos pēdu nospiedumus uz grīdas ar krītu (vai miltiem, vai ko līdzīgu), pamanīju visus solo, duetus, trio utt., kas izrādes beigās atpakaļgaitā it kā pabeidza savu manifestāciju skatuves laukumā, bet – kas tieši bija mainījies? Baltās, glīti sakārtotās krīta pēdiņas tagad bija haosā, veidojot vienu lielu krīta paklāju. Tas man liek domāt, ka dzīves nospiedumi mūsos ir haotiski un nenozīmīgi, izplūduši un sajaukušies, tie nogulsnējas, un mēs nemaz nezinām, kuri nospiedumi ir no kurienes. Nepamanīju, ka kādas no izrādes darbībām būtu izaugušas vai transformējušās, bet jāatzīst, ka es arī neuzskatu, ka kaut kam vienmēr ir jāizaug. Mērenība varētu būt arī fascinējoša.

Horeogrāfi – Jānis Putniņš un Luka Marija Friša. Ar Jāni studējām vienā kursā, tāpēc esmu neobjektīva pēc noklusējuma. Diezgan labi varēju atpazīt viņa radītās epizodes un nojautu, kuras epizodes radījusi Luka. Viņu gan nepazīstu, bet, protams, iegūglēju. Lai arī izrādes pieteikumā rakstīts, ka šī ir laikmetīgās dejas izrāde, blakus arī paskaidrots, ka darbs veidots, izmantojot gan urbānās, gan laikmetīgās dejas elementus. Pie mums, Latvijā, šī izrāde visdrīzāk ieslīdētu mūsdienu deju kastītē. Par mūsdienu deju to padarīja visdrīzāk nejaušība, kurā satikās vairāki komponenti: izpildījums, izrādes struktūra, emocionālais lauks un dejas žanru sapludināšana.

Izpildījums. Kustību materiālā vērojams formas pārsvars – kustības un to virknējumi bez vēstījuma. Lai varētu baudīt virtuozitāti un nepietrūktu satura, nepieciešama ļoti laba dejas tehnika. Taču jaunie dejotāji lielākoties vēl nevarēja to kvalitatīvi izdejot, līdz ar to forma kļuva nedzīva, atkopēta. “Zirgu pasta” Karamazovu zāle joprojām neļauj noslēpties nevienam, it īpaši, ja dejo tikai divpadsmit dejotāju. Redz katru, tostarp meiteni, kurai nepatika aktīvā daļa ar hiphopa elementiem. Iegurņa-ceļa-potītes adekvātas darbības, kājai saskaroties ar grīdu, un izelpas caur locītavām pietrūka lielai daļai, bet nevaru noliegt vairāku dejotāju fiziskās spējas izpildīt tiešām sarežģītus elementus, kuros nepieciešams muskuļu spēks, ātrums un lokanība un kas izskatījās iespaidīgi. Uzmanīgi ieskatoties, pamanu studentu atšķirīgos sagatavotības līmeņus, bet kopiespaids tomēr paliek līdzīgs. Visvairāk mani pārsteidza, ka kustību maniere ir līdzīga. Pirmajā kursā vēl cerēju saredzēt katra personīgo dejas bagāžu, bet, vai nu viņi ļoti ātri pieslīpējušies cits citam, vai arī horeogrāfi pie šī efekta piestrādājuši. Vai varbūt nejaušība nestabilitātē?

Izrādes struktūra. Aina, pāreja, aina, pāreja, aina, pāreja, beigas atgriežas sākumā un pabeidz to. Muzikālā materiāla un kustības sasaiste bija būvēta līdzīgi (komponists Kaspars Niklasons). Šāda struktūra man liek domāt par populārās mūzikas videoklipiem, koncertiem un konkursu deju numuriem, kuros viss tiek sakoncentrēts vienā dziesmā, un pēc tam šādas dziesmas salipina kopā ar maigākām pārejām. Taču esmu piedzīvojusi arī izrādes, kurās tas ir kā apzināts paņēmiens, un mūzikai ir tiešām noteicoša loma. Nekas nav aizliegts, ja tas izdodas veiksmīgi. Nepatika, ka principu atšifrēju diezgan ātri. Iespējams, ainas bija līdzīgā garumā, tādējādi skatītājam ļaujot paredzēt izrādi uz priekšu. Bieži kā paņēmiens tika izmantotas arī vairākas paralēlās skatuves darbības. Katrai grupiņai, duetam, solo visu laiku bija kāds uzdevums, darbošanās un kustēšanās. Bija grūti izšķirt, kam jāpievērš uzmanība. Man nav problēmas izvēlēties un izrādes laikā es pie tā pieradu, bet dažbrīd likās, ka horeogrāfiem trūka skaidrības, kas ir nozīmīgi, kas ir fons, kas atbalsta, kas nes ideju. Piemēram, bija epizode, kurā dejotājs parkūriski (no franču le parkour) apdzīvo sienu, pārējā grupa diezgan ātri uzsāk darbību, kuru skaidri neatceros: kaut kur iet, kaut ko ņem, paceļ kādu dejotāju, kaut kas krīt, it kā iet pie parkūrista, it kā nē. Parkūrists joprojām spēlējas gar sienu. Varbūt netiek augšā? Bet skaidri var redzēt, ka varētu tikt. Pārāk daudz esmu pieredzējusi, ka pa konkrēto sienu var tikt augšā. Izskatās, ka viņu aptur tikai horeogrāfu rīkojums. Dziesma beidzās un nācās šo ainu pārtraukt neatrisinātu. Varbūt nesapratu, kas par šķērsli traucē tikt augšā, varbūt palaidu garām.

Emocionālais lauks. Salīdzinot ar šī kursa kompozīcijas darbiem, kurus redzēju janvāra sākumā, izrāde bija emocionāli uzlādēta un piesātināta. Janvārī bija drūmi, visu klāja barga nopietnība, aiz kuras slēpās trausli un sabrukt gatavi ķermeņi un personības. Diezgan klasiski pirmajiem gadiem akadēmijā. Esmu tur bijusi, izjutu dziļu empātiju. Šajā izrādē bija otra galējība – šovs. “Es dejoju un priecājos, un pati nezinu, par ko” reiz haltūrā man mācīja kāda horeogrāfe, piebilstot: “Fake it till you make it.” Un jā – attiecīgās situācijās tas strādā. Jo ar laiku to tiešām iemācās, bet vērot, kā to vēl mācās, dažreiz vienkārši ir uzjautrinoši mīļi. Lai tas kvalificētos laikmetīgajai dejai, manuprāt, ir jāpiepilina kaut nedaudz sevis, kaut nedaudz īstenības, godīgas skatuviskās esības. Izrāde varētu būt arī agresīva, mīļa, jautra vai iedot skatītājam jebkuru citu emocionālo strāvojumu, bet pa īstam.

Fusion (saplūšana – angļu val.). Man tiešām nepatīk šis vārds, man šķiet, ka tas bieži noved pie virspusējības, neskaidrības un radoši ierobežo. Taču šai izrādei tas šķiet atbilstošāks apzīmējums nekā eklektika. Šoreiz urbānās un laikmetīgās dejas miksējums nebija “no saknēm”, ja tā var izteikties. Gribētos, lai tās selekcionē kopā, nevis ieliek vienā buķetē, kur viens zieds novīst ātrāk, otrs lēnāk, un tad jāizšķiras – mirušo noņemt vai ļaut abiem nelīdzvērtīgi eksistēt blakus. Šajā izrādē redzēju, ka “laikmetīgās” daļas studentiem patika labāk, sanāca labāk, un viņiem bija lielāka skaidrība, kas jādara.

Vai tev vispār kaut kas patika? To es prasu sev un prasītu jebkuram šādas recenzijas autoram. Jā! Pirmkārt, es novērtēju jaunu cilvēku izvēli studēt laikmetīgās dejas mākslu un esmu fane jebkurā gadījumā. Vēl es pamanīju godīgu baudu vienā momentā, kad lielāka dejotāju grupa sadrupinātajā krītā izpildīja laikmetīgās dejas grīdas elementus. Es redzēju īstu pieskārienu grīdai un tam baltajam, birstošajam materiālam, visi virpuļoja, slīdēja un šūpojās. Tas bija maģiski, skaisti, dzīvi un pa īstam. You made it! (jums izdevās – angļu val.) Esmu pārliecināta, ka visi divpadsmit ir daudzsološi dejotāji, nevaru jau sagaidīt, kad attapsimies kolēģu statusā. Programmas vadītāja Olga Žitluhina sarunā pēc pirmizrādes man atgādināja, ka šī dejas paaudze ir izaugusi no Covid-19 pandēmijas un attapusies karā. Ļoti ceru, ka viņiem netiks laupīta iespēja piedalīties vēl vismaz kādās piecās septiņās izrādēs ar horeogrāfu no malas. Lai ar katru pieredzes drumslu briestu un atrastu sevi ķermeniski un idejiski. Vēl man patīk, ka es varu šo recenziju uzrakstīt godīgi un nebaidīties, ka ar mani nerunās, jo pamatmērķis mums visiem ir viens – attīstīt Latvijas laikmetīgo deju.

*Tēlo, līdz tev izdodas pa īstam – angļu val.

Attēls: publicitātes foto.