Simona Ozola

Nesen notika divas lietas: sāku pārlasīt Helēnas Fīldingas “Bridžitas Džounsas dienasgrāmatu”, un man palūdza uzrakstīt par mēģinājumu procesu Elīnas Gediņas kustību izrādei “Atceries mani”, kurā darbojos kā izpildītāja. Fīldingas romāna formāta iedvesmota, no janvāra sāku iegrāmatot darbu pie izrādes, ik pa laikam pierakstot šo to atmiņā paliekošu no mēģinājumiem. Ieturot romāna formātu, nolēmu, ka pirms katras dienas ieraksta gribu piefiksēt ko skaitļos saskaitāmu. Gan man, gan Bridžitai bija svarīgi kļūt labākai: ja Bridžita ik dienu pierakstīja izpīpēto cigarešu skaitu un svaru rādītos kilogramus, es sapratu, ka jēgpilni sekot savam progresam varēšu, šajā mākslinieciskajā procesā kvantitatīvi norādot to, cik reizes kļūdīšos vienīgajā unisona dejas materiālā, ko bijām nosaukuši par “putekļu kombināciju”.

Skaidrības labad gan jāpiebilst – tāpat kā Bridžita, protams, nesāka savu dienasgrāmatu rakstīt jau kopš dzimšanas, tā arī šī dienasgrāmata sākās jau mēģinājumu procesa vidū. Darbu pie šīs izrādes mēs, Elīna un desmit “Sixth” kompānijas biedri, ieskaitot mani, bijām sākuši jau no novembra sākuma, tiekoties trīs reizes nedēļā pa četrām stundām. Kaut beigu daļa jeb “Uzpeldēšana” aizvien bija pavisam neskaidra, šķita, ka izrāde jau ir diezgan gatava, jo visas pārējās izrādes daļas – “Pasaule pie kājām”, “Lēciens” un “Līdz kaklam” – novembrī bijām aptaustījuši, decembrī paslīpējuši un it kā salīmējuši kopā.

Protams, vesels mēnesis līdz pirmizrādei ļāva veikt krietni daudz izmaiņu izrādes struktūrā, kuras, tagad man atskatoties, visas bija ļoti nepieciešamas. Piedāvāju ielūkoties, kā mums gāja janvārī un mazliet arī februārī, – te nu tā ir, “Atceries mani” mēģinājumu dienasgrāmata caur manām acīm.

11. janvāris

Plkst. 10:00. Mēģinājuma vietā šorīt ir fotogrāfēšanās. Plakātam, lai ātrāk var palaist preses relīzi. Visi smuki, sakrāsoti, tērpos. Katrs savā oriģinālajā izlaiduma ietērpā, jo tieši ar to sākas izrāde, kas stāsta par mums, – ar akadēmijas izlaidumu. Tāpat ir saglabāti arī oriģinālie aksesuāri, lai, pirmkārt, būtu autentiskāk un, otrkārt, piešķirtu komiskumam nepieciešamo neērtumu – jādejo ir ar kaut ko rokās, vai tā būtu somiņa, kamera vai, kā Robertai, zefīru groziņš. Toreiz, izlaidumā, Roberta bija pieskaņojusi savai rozīgi lillīgajai kleitai melleņu zefīrus un visiem tos piedāvāja, bet tajā trakajā jūnija karstumā neviens ar tiem negribēja cienāties. Šoreiz gan vienā no bildēm, kuru uzņemam, fonā skanot Britnijai Spīrsai, visi gardi kož zefīru pusītēs.

17. janvāris

Cik reizes sajaukta “putekļu kombinācija”: mazāk nekā parasti (nav slikti).

Plkst. 11:11. Mēs nopietni strādājam, bet tas nenozīmē, ka mums ik pa laikam neatliek vieta kam nenopietnam. Piemēram, kādas pāris nedēļas mēģinājuma sākumā Elīna mums no sava plānotāja lasīja mēness kalendāra ieteikumus attiecīgajai dienai. Savukārt šodien plkst. 11:11 Elīna raksta ziņu vīram. Šodien viņš viņai ir uzrakstījis plkst. 07:07. Elīna viņam uzrakstījusi plkst. 09:09, plkst. 10:10 un vēl tagad. Elīna apgalvo, ka šodien viņa gan jau ir uzvarējusi.

Plkst. 11:15. Pirmo reizi ķeramies pie beigām. Uzdevums ir katram izveidot solo, kas parādītu, kādi mēs esam. Gluži kā tāda prece, modelis. Vien divi astotnieki, tas ir, sešpadsmit taktis, bet šodien ir grūti. Vismaz man. Taču mani dejubiedri mani atkal pārsteidz, kad atrādām, kas sanācis. Kā ierasti, sēžam atspiedušies pret “Ritma” deju zāles bezlogu sienu un pa vienam ejam priekšā. Esam par to jau runājuši, bet aizvien netiekam pāri kautrībai – katru reizi atrādītājs izvēlas sākt savu solo, aizejot metrus trīs prom no skatītājiem. Ja zāle būtu garāka, gan jau mēs atkāptos vēl tālāk. Kāpēc katru reizi ir tādas bailes? Sitas sirds, un izelpot izdodas vien pēc pašsacerētā materiāla nodejošanas. Varbūt tāpēc, ka pazīstam cits citu tik labi un nevēlamies pievilt, parādot neizteiksmīgu materiālu?

19. janvāris

Cik reizes sajaukta “putekļu kombinācija”: 7 (slikti).

Plkst. 9:32. Pie vārtiem saprotu, ka aizmirsu savu kroni mājās. Šodien mēģinām ar tērpiem, jāiet pakaļ. Noteikti kavēšu. Jau ieskaitu eiro kavējumu fondā.

Pirms gada, lai cīnītos ar kavēšanas problēmu kompānijā, ieviesām kavējuma maksu. Nokavē piecas, desmit, kaut vienu minūti no mēģinājuma – maksā vienu eiro. Kad pienāk pirmizrāde, nav jāvāc nauda horeogrāfam puķēm. Ļoti laba metode, iesaku.

Plkst. 12:10. Caurlaide. Dejojam no izrādes paša sākuma līdz pašām beigām – lielos vilcienos izrāde ir gatava.

Šodien esam pēdējo reizi “Ritmā”. Nākamceturtdien sākam mēģinājumu maratonu pirms pirmizrādes un pārceļamies uz “Dirty Deal Teatro” (DDT).

26. janvāris

Cik reizes sajaukta “putekļu kombinācija”: 4 (paliek aizvien labāk – labi).

Plkst. 12:00. Pamazām sākam šķetināt nepieciešamās izmaiņas izrādes struktūrā. Diezgan daudz laika atvēlam jaunajai astītei izrādes sākumā – tā, it kā starp citu, sinhroni izejam, delikāti pakniksējam, viegli pakustinām gurniņus. Taču, Elīnas vārdiem sakot, ar attieksmi, ka skatītājiem jābūt pateicīgiem, ka viņiem ir tas neizmērojamais gods šīs kustības redzēt. Šie pāris astotnieki ir nepieciešami, lai jau uzreiz, no brīža, kad iznākam uz skatuves, mēs parādītos ar mazliet novirzi no sadzīviskā. Citādi iepriekšējā versijā no pavisam brīvas, nedejiskas sēdēšanas krēslos uzreiz pārgājām uz mūsu laikmetīgās piegaršas solo. Ņemsim par piemēru Mašu – vecajā variantā viņa parastā gaitā iznāca, normāli pasēdēja krēslā pie zadņika (skatuves gala sienas) un tad cēlās, un gāja dejot savu solo, pilnīgi neikdienišķi šaudoties un buroties ar savu Oskara trofeju par trīs eiro. Tagad ar unisona kombinācijas palīdzību mēs uzreiz iznākam ar viegli komisku, nesadzīvisku piesitienu un turpinām šo vieglo dīvainību ar mūsu dejas solo.

30. janvāris

Plkst. 11:00. Pēc vienas brīvdienas atpakaļ DDT. Kopš ceturtdienas ir bijušas un aizvien tiek veiktas daudzas transformācijas, izrādei aizvien vairāk un vairāk balstoties iekšējos procesos. Kustībai visu laiku apakšā ir jānotiek aktīvam domāšanas procesam, iekšējam dialogam. Lai vieglāk saprast, lūk, mēģināšu izskaidrot, kā ir mainījusies jautājumu daļa.

Novembrī, kad uzsākām darbu pie iestudējuma, katrs savā izrādes kladītē uzrakstījām 15 jautājumus, kas mūs tirda kopš absolvēšanas. Tad tos pārnesām kustības formā – pamēģinājām katrs savu vistirdošāko jautājumu izrunāt balsī, visi stāvot vienā līnijā. Atmetām. Drīz daudz stundu veltījām, atrodot katram deviņas pozas, kuras, visiem secīgi izpildot un atrodoties pareizā vietā telpā, radīja puzles efektu: katrs gabaliņš – kāja, roka vai galva – gludi iegūla savā vietā. Pirms pāris dienām to diezgan krasi nomainījām, aptuveni saglabājot katra pozas, bet pilnīgi atmetot puzles efektu. Tāpat mainījām veidu, kā pārejam no vienas pozas nākamajā. Iepriekš mūsu uzdevums šajā daļā bija uzdot pie sevis jautājumus, bet tagad tas ir kļuvis vēl svarīgāk. Citādi nepieciešamo šaubīšanās kvalitāti ķermenī nedabūt.

Plkst. 14:12. Kā ierasts tagad, pēdējās dienās pirms pirmizrādes, mēģinājumu noslēdzam ar caurlaidi. Kostīmu māksliniece Elīna Pērkone aizvien meklē ideālos risinājumus tērpiem. Manai kleitai piešūtās kņopes nenotur garo svārku volānus, un puscaurlaidi cīnos, lai tai neuzkāptu un nepakluptu. Izbesos.

31. janvāris

Cik reizes sajaukta “putekļu kombinācija”: 3 (ar katru dienu tik labāk – ļoti labi).

Plkst. 10:20. Pie mums šodien televīzija un radio. Interviju sniedz Ģirts, Oskars un Maša.

Plkst. 12:30. Kad sākām strādāt pie izrādes, Elīna lūdza mums katram atrast vienu dziesmu, kas saistās ar izlaiduma dienu. Kāds, laikam Vlads, pievienoja “Wonderful Life” Keitijas Meluas versijā, un nejauši tā kļuva par dziesmu, pie kuras vienmēr unisonā izgājām “putekļu kombināciju” – 20 astotniekus garu pašsacerētu dejas kombināciju par variāciju, kā notraust putekļus no ķermeņa. Dejojām un dejojām, un tā pamazām šī dziesma kļuva par izrādes beigu skaņuceliņu. Vakar gan pēc caurlaides tika pieņemts lēmums to pārveidot, lai tā labāk sasauktos ar liftu mūziku, kas skan izrādes sākumā. Tā nu mūsu izrādes skaņu meistars Viesturs Balodis iejutās šlāgera parodiju grupas “Mazais princis” ādā un iespēlēja “Brīnišķīgo dzīvi” uz sintezatora. Ģeniāli.

Plkst. 13:50. Protams, caurlaide. Mēģinājuma procesa laikā kustību materiāli ir dabīgi ieguvuši nosaukumus. Tā nu jāatceras, ka “zirdziņu daļā” tagad jānoiet vēl vienu papildu reizi, tad jānotur “susuriņš”, “jāieiet telpiņā”, “jāšaubās”, “jākūst krējuma kvalitātē”, ka “nultā poza tagad ir otrā poza” un ka vairs nav “rutīnas jeb šakatata-šakatata” daļas, bet gan uzreiz ir “putekļi”.

2. februāris

Cik reizes sajaukta “putekļu kombinācija”: daudz (slikti, bet stress no skatītājiem dara savu).

Plkst. 16:00. Ģenerālmēģinājuma diena. Rītvakar pirmizrāde. Šodien gan vairs neko nemainām, tikai izmēģinām tās pāris vietas, kur tehniskais izpildījums klibo.

No vienas puses, traki. Nedēļas laikā esam izmainījuši ap pusi no izrādes. Atmetuši kustību materiālu, ielikuši jaunas daļas, radikāli izmainījuši esošās. Tomēr šīs nedēļas laikā mēs, dejotāji, neesam izjutuši stresu. Elīna ir radījusi paļāvību uz sevi, vienmēr nākot uz mēģinājumu, visu – individuālos komentārus, izmaiņas un mēģinājuma plānu pa minūtēm – jau smalki sarakstījusi savā melnajā izrādes kladītē. Tāpat viņa mēģināšanas gaitā nekad īsti nav izrādījusi uztraukumu vai izmisumu.

Plkst. 19:05. Skatītāji ir apsēdušies. Sākam. Manu aprišu un miesaskrāsas šortu dēļ, kas vairāk gan izskatās pēc bumbierenēm, Ģirts mani ballītes daļā šodien nodēvē par Bridžitu Džounsu. Nevaru nepiekrist. Es gan neesmu viņam teikusi, ka aprakstu šo izrādes procesu, par pamatu ņemot Džounsu. Pasmaidu.

3. februāris

Cik reizes sajaukta “putekļu kombinācija”: daudz, bet mazāk nekā vakar (atkal taču skatītāji).

Plkst. 21:30. Pirmizrāde nodejota, ziedi saņemti un pateicības kartiņa no Elīnas ar. Es, Kika un Vlads esam nolīduši no ballītes augšstāvā un sēžam teātra ģērbtuvē, jūtoties, hmm, kā jau pēc pirmizrādēm. Varbūt šo sajūtu varētu raksturot kā dīvainu tukšumu, varbūt pazaudētību? Es nezinu. Bet šoreiz ir vēl dīvaināk, jo šķiet, ka pēc šādas izrādes kādam, nē, pat drīzāk kādiem vairākiem vajadzētu par mums atcerēties uzreiz un jau aicināt uz sadarbību nākotnē. Taču ir klusums.

Pēc gandrīz stundas mums pievienojas Roberta. Aizrunājamies, ka no dzīves šobrīd ir izplēnējis prieks. Bet mēs taču izdzīvojam mūsu sapni – ar draugiem veidojam dejas izrādes un dejojam tajās. Kāpēc tad tagad pasaule liekas tik tukša?

Vai tāpēc, ka aizvien ik pa laikam šaubos, vai gribu un vai spēju darboties šajā profesijā? Vai varbūt tāpēc, ka esmu noskrējusies savos entajos mazajos darbiņos, lai savilktu galus un tomēr vienlaikus saglabātu iespēju kādam potenciālam dejas darbam? Vairs neesmu tik naiva kā pirmajos mēnešos pēc absolvēšanas, kad domāju, ka viegli nopelnīšu ar dejas mākslu. Šajos nu jau gandrīz divos gados es tiešām esmu izdzīvojusi visus izrādes posmus un vien pēdējos pāris mēnešos sākusi, atsaucoties uz noslēdzošās daļas nosaukumu, uzpeldēt. Es pamazām pieņemu, ka dzīve dejas mākslas jomā būs šāda, ka esmu tāda dejotāja, kāda esmu, un ka kādam horeogrāfam es derēšu, taču noteikti nevarēšu izpatikt visiem. Dalība šīs izrādes tapšanas procesā ir bijusi kā terapija, palīdzot klasificēt iepriekš notikušos procesus un vienlaikus atzīt, ka tie ir normāli un bieži sastopami. Es būtu gribējusi tikt brīdināta, ka pēcabsolvēšanas laiks būs tik grūts. 

Bet nu tas ir aiz muguras, kaut mazliet, man šķiet. Es pamazām uzpeldu. Un izrādes procesā gūtā apziņa, ka arī šādas, profesionālas, grūtības un šaubas ir gluži normālas, ir kā pludiņš, kam pieķerties, lai uzpeldētu par sekundi ātrāk.

Foto: Agnese Zeltiņa, autores personīgais arhīvs