Anna Pierhuroviča, Beāte Svarinska*

Izklaides un skatuves mākslas cienītājam ir svarīgi atzīt un novērtēt mūziķu ieguldījumu, kas atstājuši ilgstošu iespaidu nozares vēsturē, pat ja viņi jau ir devušies uz citām lielajām skatuvēm. Viens no tādiem mūziķiem ir ikoniskais, neaizmirstamais, leģendārais Fredijs Merkurijs, grupas “Queen” solists. Merkurija mūzika un uzstāšanās joprojām saviļņo auditorijas desmitiem gadu pēc viņa aiziešanas, un viņa neapstrīdamais mantojums kā inovatīvam māksliniekam un LGBTQ+ ikonai turpina pastāvēt dažādos mākslas un aktīvisma veidos.

Mēs abas – Anna un Beāte – esam “Queen” mūzikas un Fredija Merkurija kultūras mantojuma cienītājas un šī gada 13. martā ar lielu nepacietību devāmies uz studijas “Riga City Jazz Dance” dejas koncertuzvedumu “Show Must Go On”, kas balstīts uz Merkurija dzīves notikumiem.

Anna Pierhuroviča: Es šo studiju redzēju pirmo reizi, bet zinu, ka esi “Riga City Jazz Dance” redzējusi jau iepriekš un par viņiem biji sajūsmā.

Beāte Svarinska: “Riga City Jazz Dance” izrādi “Show Must Go On” par Fredija Merkurija dzīves stāstu izveidoja 2022. gadā, tajā pašā gadā to pirmo reizi atrādot publikai. Manas cerības bija augstas, jo šī nebija pirmā reize, kad RCJD veido dejas izrādi par nopietnu tēmu. 2018. gadā viņi prezentēja lielisku izrādi “Ray. Love Is A Special Word” par cita ikoniska mūziķa Reja Čārlza dzīves gājumu, un tā uz mani atstāja ļoti pozitīvu iespaidu.

A. P.: O! Man patīk šī tendence, kad tiek veidotas performances, iedvesmojoties no mūziķiem, īpaši tādām leģendām. Mūzika vien ir super spēcīga un leģendāra.

B. S.: Šis bija kaut kas cits. Biju augstās cerībās, īpaši dzirdot ikonisko “Queen” mūziku, bet pēc pirmajiem numuriem man bija skaidrs, ka šī izrāde būtiski atšķiras no “Ray. Love Is A Special Word”. Šajā gadījumā palika iespaids, ka tērpu izvēle un komplektācija nav bijusi prioritāte, par ko man liecināja dažādie džinsi un baltie krekli ar dažādiem uzrakstiem. Arī vadošo lomu dejotāju raibie tērpi nepārliecināja. “Queen” grupas dalībnieku tēlos bija četras meitenes…

A. P.: Atvaino, ka pārtraucu domu. Ja tu man nebūtu pateikusi, ka horeogrāfijā parādījās attiecīgo mūzikas instrumentu spēlēšanas kustības, es nebūtu uztvērusi trīs solistes kā “Queen” grupas dalībnieces.

B. S.: Tērpu izvēle šķita nepārliecinoša un neatbilda grupas dalībnieku-vīriešu būtībai. Piebildīšu, ka 2018. gada izrādē bija daudz gaumīgu kostīmu un tērpu, kas man ļoti patika. Man arī patika tas, ka dejotāji dejoja kurpēs, džeza kurpēs vai basām kājām. Šajā gadījumā redzēju izvēli dejot zeķēs. Roka leģendas zeķēs! Fredija lomas attēlotāju Lizu Maniju varēja skaidri atpazīt pēc tērpa līdzības oriģinālam, kas arī tika rādīts fonā kā fiksēts attēls, attiecīgi bija iespējams noprast, kas ir kas. Jāpiebilst, ka solistes tērps bija daudz, nu, vīrišķīgāks kā pārējo grupas dalībnieku tērpi. Bet četras solistes katra bija ar savu enerģiju, kustību manierēm un aktiermeistarību.

A. P.: Tu pamanīji konkrētas detaļas, ko es nepamanīju, tāpēc man interesē, kādas vēl biogrāfiskas nianses saskatīji?

B. S.: Visas izrādes pamatā bija Fredija Merkurija mijiedarbība ar viņam tuvāko personu tēliem – Mēriju Ostinu, Polu Prenteru un, protams, grupas “Queen” dalībniekiem – Rodžeru Teiloru, Braienu Meju un Džonu Dīkonu. Stāsts bija nolasāms vien tāpēc, ka izvēlētās dziesmas palīdzēja virzīt un translēt vēstījumu skatītājiem. Tam nosacīti palīdzēja fonā redzamie attēli, kas bija vai nu saistīti ar “Queen” profesionālo darbību vai pašu Frediju. Papildus tam dejotāji kustību virknējumā attēloja skatītāju vai fanu bloku.

A. P.: Tā ir grupa “Queen”! Viņu fani burtiski juka prātā, kas šajā gadījumā dejiskuma un attieksmes ziņā netika parādīts. Man likās nedaudz neveikli, ka projektors tiek izmantots viena fiksēta attēla ekspozīcijai visa deju numura garumā.

B. S.: Jā, kustības tika izpildītas tehniski labā līmenī, bet pietrūka enerģijas. Kopējam stāstam varēja izsekot līdzi pēc tā, ka sākumā iznāca mūzikas grupa ar četriem dalībniekiem. Pamanīju, ka katra no dejotājām izpilda dažu sekunžu kustību, kas simbolizē grupas dalībnieka mūzikas instrumentu. Stāsts ir diezgan zināms, attiecīgi paredzēju, ka būs gan priecīgie, gan emocionāli smagāki notikumi. Par šiem notikumiem liecināja vairāk pašu dejotāju emocionālā komponente, bet ne tērpi, režija vai scenogrāfija, arī ne gaismas, kaut gan tām ir liela nozīme.

A. P.: Mani ērcināja scenogrāfijas trūkums koncertā, kura pamatā ir tik ikoniska personība un izteikti spēcīga mūzika. Muzikālais pavadījums bija izteikti dinamisks, “Queen” skaņdarbi ir tik daudzdimensionāli un aizraujoši, dziesmas ir pilnas ar dažādām stāsta līnijām. Šis nebija tas gadījums, kur horeogrāfija vai tērpi kompensētu nabadzīgo VEF skatuvi un papildinātu mūziku. Plus lēmums uz ekrāna rādīt video ar skatuves gaismām, kas ir labākas nekā esošās skatuves apgaismojums.

B. S.: Kopumā jāsaka, ka vizuālais noformējums nebija augstā līmenī. Bija daudzi dejas numuri, kur fonā tika projicēts viens attēls, kas bija zemas izšķirtspējas, attiecīgi – pikseļots, turklāt pārgaismots, tas viss kopā šķita par daudz un bāli vienlaicīgi. Horeogrāfijas arī attiecīgi šķita bālas, jo izgaismotas no visām pusēm, neizmantojot akcentus, tumšu režīmu, jebkādas gaismas variācijas. Noslēguma dejai fonā tika rādīta slīdrāde ar “Queen” un Fredija fotoattēliem, kas dažviet acīmredzami nebija centrēti vai izlīdzināti pret malām, dažādu izmēru un izšķirtspēju, dažādu ekspozīcijas laiku. Radās iespaids, ka tas ir pēdējā brīža uzmetums prezentācijai un izrādes tapšanā netika piesaistīts vizuālā tēla vai digitālo materiālu speciālists.

A. P.: Kā tev šķiet, kādām īpašībām ir jāpiemīt izrādes veidotājam, lai spētu izvērtēt savu kapacitāti pacelt konkrēto tematiku? Ir zināms, ka “Cirque De Soleil” ir gatavojuši programmu par vienu no visenerģiskākajiem un ikoniskākajiem skatuves māksliniekiem Maiklu Džeksonu, kā arī grupu “The Beatles”. Bet varbūt par to nemaz nav jādomā? Man patīk, es gribu, un viss!

B. S.: Spēt redzēt lielo kopainu, just dinamiku stāstā un integrēt to horeogrāfiskajos paņēmienos, izmantot skatuves telpu, zināt un norādīt nianses gaismu režijā – tas nav viegli, un tas noteikti nav tikai horeogrāfa darbs. Iespējams, šeit pietrūka profesionāla režisora iesaistes, jo horeogrāfijas man patika, tās kopumā bija interesantas un kvalitatīvas, bet īsti nesaskanēja ar izrādes tēmu un iesaistītajiem tēliem. Trūka atšķirību starp dramatiskākajiem izrādes brīžiem un nosacīti vieglākām etīdēm, piemēram, klasiskais mīlas trijstūris diži neatšķīrās no numuriem, kas nebija saistīti ar attiecībām. Ir pavisam normāli horeogrāfam strādāt tandēmā ar režisoru, it īpaši, ja tā ir izrāde, kur dominē deju numuri, kam savā starpā jāsaistās loģiskā vēstījumā un notikumu attīstībā, lai būtu kulminācija un skaidri uztverams atrisinājums. Tas pats attiecas uz pārējiem izrādes vizuālajiem elementiem – vienam cilvēkam tas viss nav jāspēj un nav jādara.

A. P.: Es biju burtiski sajūsmā par Jeļizavetu Ivanovu Pola Prentera tēlā, viņa bija vienīgā soliste ar neapšaubāmi maskulīnu tēlu un kustību manieri. Tieši šīs dejotājas aktierdarbs un atrašanās uz skatuves mani pārliecināja visvairāk. Viņas enerģija bija tā, ko sagaidīju no galvenās lomas dejotājas. Dejotāja Sofija Šļamova mani iepriecināja katru reizi, kad atradās uz skatuves. Viņas tehniskais izpildījums bija būtiski kvalitatīvāks nekā pārējiem “Queen” dejotājiem – enerģija, precizitāte, mūzikas jušana un translēšana skatītājiem. Manuprāt, solistei Lizai Manijai trūka enerģijas un skatuves dominances, lai iejustos Fredija Merkurija lomā. Turpretī Jeļizaveta Ivanova – jā, tā bija nepieciešamā ikoniskā skatuves enerģija un dinamika!

B. S.: Varbūt dejotājām grūtības sagādāja tieši formas neatbilstība viņu tēla un dejas saturam – gaismas, tērpi, scenogrāfija, jo es nevarētu teikt, ka solistu dejas izpildījums būtu bijis pie vainas. Par izpildījumu runājot – Liza Manija šajā izrādē demonstrēja daudz augstāku līmeni un spējas nekā jebkurš cits dejotājs.

A. P.: Tas jau atbilstoši Fredija būtībai, nē? Piekrītu, Lizas dejas tehnika un izpildījuma kvalitāte bija būtiski augstāka.

B. S.: Jā, bet izteiktā disonanse starp līmeņiem brīžiem novērsa uzmanību no pārējiem dejotājiem, kuriem iedots stipri vieglāks kustību materiāls, lai gan arī viņi pārliecinoši demonstrēja savas spējas. Brīžiem traucēja izteiktais uzsvars uz to, ka izvēlēts solisti parādīt daudz labākā gaismā nekā pārējos studijas dejotājus, kas visi izpilda vienu numuru bez variācijām.

A. P.: Koncertā piedalījās RCJD pamatsastāvs un grupa “Juniors”. Starp pamatsastāva dejotājām pamanīju ļoti daudz tehniski spēcīgu un enerģijas pilnu dejotāju, kuras es būtu labprātāk redzējusi solistu lomā. Ja pareizi piefiksēju, tad junioru grupa vispār uznāca uz skatuves tikai vienu vai divas reizes visa iestudējuma laikā, pārsvarā atspoguļojot fanu bloku. Bet bija numurs, kas man ļoti patika – nošu līnijas. Tas iedeva atsvaidzinošu atelpu kopējā homogenitātē.

B. S.: Horeogrāfiju ziņā spēju novērot daudzveidīgumu – solo, dueti, mazās grupas, lielās grupas –, bet to visu noslāpēja vizuālais vienveidīgums. Man ļoti patika solistes Lizas numuri, tie bija izteikti skaisti un emocionāli. Tāpat augstā līmenī bija abi Lizas dueti ar Ņikitu Tomu Mērijas Ostinas lomā un Jeļizavetu, jo tie bija vizuāli baudāmi, tehniski augstā līmenī. Noteikti pietrūka savstarpējās ķīmijas, lai uzsvērtu attiecību kaislīgumu. Bija grūti uztvert katru nākamo deju numuru kā stāsta loģisku turpinājumu, tāpēc ka visu laiku skatuve ir gaiša no griestu prožektoriem, attiecīgi man dažbrīd likās, ka viens numurs turpinās bez pauzēm. Izņēmums – jā, nošu lapu numurs, kas bija pilnībā atšķirīgs no citiem, deja izcēlās tieši tā iemesla dēļ, ka bija kaut kas cits.

A. P.: Galu galā “Queen” mantojumā ir skandalozas un polarizējošas performances, par ko runā vēl mūsdienās. “Queen” nebaidījās no avangarda skatuves kostīmiem, meikapa un rekvizītiem. Šie mūziķi nebaidījās no žanru hibridizēšanas, miksējot operas, roka un disko elementus savā mūzikā, kas padarīja viņu uzstāšanos neparedzamu un pārsteidzošu. Izrādē pamanīju tikai dažus disko dejas elementus vienā vai divos numuros. Kur bija “Queen” raksturīgās dzimumu lomu provokācijas un ekstravagance uz skatuves? Ne šeit. Varbūt tas bija lēmums spilgtu un leģendāru mūzikas personību padarīt konservatīvāku un sagremojamāku Latvijas publikai.

B. S.: Grūti spriest, jo deju numuri bija labi. Dejotāji demonstrēja labu tehnisko izpildījumu, redzēju dažādību deju numuros, kā arī īstas emocijas izcilas mūzikas pavadījumā, bet tas īsti nepapildināja horeogrāfiju visos numuros.

A. P.: Man patīk, ka dejas tiek sajūgtas ar informācijas komunikācijas tehnoloģijām – tā ir fantastiska iespēja papildināt horeogrāfiju, kā arī izmantot dažādos rīkus, lai tos integrētu ar dejotājiem un notikumiem uz skatuves. Iepriekš pieminētajā nošu numurā tas bija izmantots visveiksmīgāk, jo fona attēls tika papildināts ar melnām gumijām, kas simbolizēja reālas nošu līnijas un tika integrētas horeogrāfijā – izpildītāji tām līda cauri, savijās, mainīja līmeņus. Noslēguma deja gan atgādināja sava veida piemiņas ceremoniju. Kā tu vērtē šī šova mūsdienīgumu kopumā?

B. S.: Pēc ļoti nelielā brīvo vietu skaita VEF zālē un tā, cik daudzi skatītāji ieradušies ar ziedu kalniem, nospriedu, ka šis ir ilgi gaidīts koncerts, uz kuru, visticamāk, nāk visi radi, draugi un citi atbalstītāji. Izrāde sākās izteikti emocionāli, dejotāji (dominēja, protams, meitenes) uzreiz uz skatuves bija redzami lielā skaitā sinhronā izpildījumā, bet bez apaviem… Tas man uzreiz pievērsa uzmanību, jo māc ziņkārība, kāpēc pieņemts lēmums dejot zeķēs. Varbūt bija kāda papildu doma, kuru nebija iespējams translēt līdz skatītājiem? Labs jautājums. Šķita, ka gaismu režīmi nebija īsti speciāli programmēti, jo gaismas bija diezgan neizteiksmīgas un tādā nosacīti prastā režīmā. Jāsaka, ka bez pauzēm izgaismota skatuve nogurdināja manas acis un manu interesi kopumā.

A. P.: Manuprāt, te bijis gadījums, kur nav bijis skata no malas – ar mērķi pavērtēt, kas izskatās labi un kas ne tik labi, piemēram, bilžu slīdrāde vai raibie tērpi. Deju studijas Instagram kontā redzēju vairākus video rullīšus, kur dejotāju savstarpējā enerģija un dinamika bija skaidri vizuāli redzama, un man tas ļoti patika. Redzēju arī vairākus video, kur dejotāji gatavojas iznācienam, viņus uzmundrina Maksims Busels (izrādes aktiermākslas konsultants), tiek veidotas frizūras un meikaps. Piebildīšu, ka Instagram kontā pamanīju vizuālas atšķirības no 2022. gada performances. Kaut kā gatavošanās process izskatījās aizraujošāks par pašu gala variantu, bet arī apzinos, ka tās ir tikai dažas sekundes no visas lielās bildes.

* Anna Pierhuroviča ir profesionālās ievirzes deju skolas “Benefice” ārštata repetitore, dejotāja, Latvijas un pasaules dejas notikumu analizētāja. Mūsdienu deju koncertstāsta “Augstāk par zemi” modelēšanas koncerta (2019) repetitore un lielformāta dejas video (2021) repetitore un virsvadītājas asistente.

Beāte Svarinska (Mg. art.) ir dejotāja un horeogrāfe, kuras radošā darbība koncentrējas šova dejās un commercial dejās, kas paredzētas TV šoviem “Supernova”, “Muzikālā banka”, “Zelta mikrofons”, “Eirovīzija 2022”, kā arī koncertiem un citiem mākslinieciski izklaidējošiem notikumiem.

Foto: Eleonora Grigorjeva, Anastasija Petuhova