Aleksandrs Julians Zarņicins 

Ja man liktu salīdzināt šo izrādi ar materiālām lietām, es to pielīdzinātu ļoti biezai grāmatai bez attēliem, kuras lasīšanas process prasa uzmanību un iztēli. Tas sākumā var likties bezgalīgi ilgi, bet beigas pienāk negaidīti ātri. 

Dejas izrāde “Eksperimentāls dejas projekts” izcīna savu vietu būt grāmatai kā pārtikai mūsu prātam. Tās lasīšana var likties smags un ilgs process, bet rezultātā tā uz mums atstās mūžīgu iespaidu. Tā bez vārdiem sniegs atbildes uz neatbildētajiem jautājumiem un dos iemeslus uzdot jaunus.

Prieks, dusmas, mīlestība, sabrukums un augšupcelšanās būtu galvenie atslēgas vārdi jebkuram dzīvesstāstam, kas izrādes laikā tiek attēloti kustībā, dejā, emocijās, gaismā un telpā. Šo elementu kombinācija liek izjust emocijas un atmiņas par dzīves traģēdiju, kā arī ļauj veikt pašrefleksiju par to, ka mūsu dzīves vienlaikus ir tik vienādas, cik arī atšķirīgas.

Īpašo noskaņu dod minimālistiskā pieeja uzvedumam. Telpas, rekvizītu un to krāsu izvēle izceļ dejotāju kustības un emocijas, kuras katrs skatītājs saprot pa savam, jo pateiktā vārda attiecība pret kustības daudzumu ir maza.

Foto: Uldis Randohs