Laura Jasmane*

Sāncensības starp abām “Džungļu grāmatām” nav, tas ir skaidrs, vēl pirms izskan pirmās deju izrāžu notis. Pasaulslavenā bangladešiešu izcelsmes britu horeogrāfa Akrama Hana izrādes “Džungļu grāmata: pārrakstīta” tonis ir skarbs un apokaliptisks – izskan fiktīvi ziņu sižetu fragmenti par klimata katastrofu un ārkārtas stāvokli. Stāstu ievada animācija par cilvēces grēku plūdiem, kuros ļaudis patvērušies uz ūdenī svaidītiem kravas konteineriem. Tikmēr, ienākot Latvijas Nacionālās operas zālē uz Raimonda Martinova baleta “Džungļu grāmata” pirmizrādi, tajā skan putnu čalas, pamanu vairākas sievietes leoparda un citu kaķveidīgo ādas rakstu blūzēs un to, kā piepildītās zāles tropiskajā tveicē daži ar mutautiņu no pieres nosusina sviedrus. Lai gan abas “Džungļu grāmatas” versijas Radjarda Kiplinga stāstu krājumu interpretē kā aicinājumu cilvēkam izvērtēt savas attiecības ar dabu, Hana izrādē džungļi un pilsēta ir savijušies vienā – dzīvnieki cīnās par savu eksistenci industriālā skarbumā starp konservu bundžām un kartona kastēm –, savukārt Martinova izrādē draudīgā, distopiskā pilsēta ar nozombētajiem cilvēkiem ir atdalīta no jestrajiem džungļiem. Šeit ļaunums, gluži kā tīģeris, ir sakaujams, lai finālā uzvarētu – jā, mīlestība.

Raimonda Martinova izrādes pirmais cēliens atgādina mūziklu. Smaida cūka, smaida pantera, smaida lācis, smaida bonobo. Šo dzīvnieku tēli veido savdabīgu pas de quatre, kurā no baleta ne miņas, ir džeza deja ar popsīgiem deju soļiem. Smaida un rindās dejo arī primāti, gorillas un orangutans. Šis ir džungļu šovs, šeit vairāk par kustību ir uzsvērta vizualitāte, jau izrādes sākumā uzskatāmi ļauts novērtēt reālistiski veidotās primātu maskas un tērpus. Savukārt Akrama Hana izrādē atveidotajiem zvēriem piemīt dzīvnieciska, cilvēkam sveša plastika, spēks, kas aptver arī mīmiku un pat kailās pēdas un roku pirkstus. Uz šī fona baletdejotāji Martinova izrādē liekas cilvēcīgi un vienkārši. Ne miņas no baletdejotāja kā pārcilvēka. 

Interesanti, ka abas “Džungļu grāmatas” versijas attēlo Kiplinga stāstu no bērna perspektīvas. Raimonda Martinova bērns jau baudījis popkultūras klišejas – te ir gan “sit pieci!”, gan cūka, kura sava izmēra dēļ nevar ielīst baleta kārtainē, tā atsaucot atmiņā 1978. gada “The Muppet Show” sēriju, kurā Rūdolfs Nurijevs duetā ar cūku izdejo “Swine Lake” (“Cūku ezeru”). Arī Hana izrādē pamanāmas klišejas, tiesa, daudz mazāk ar humoru saistītas, bet tas tādēļ, ka izrādi varētu dēvēt par anti-jautru. Ar Austrumeiropas akcentu angliski runājošajam lācim varbūt vienkārši nav paveicies ar viesizrādes lokāciju. Tuvojoties finālam, Hana izrāde kļūst moralizējoša un klišejām pilnāka – skatiens spogulī ar jautājumu: “Kas es esmu?”, dramatiski nošautie Maugļa draugi un gaismas starā paceltā bise izrādes vēstījumam piešķir banalitāti, ko īpaši sāpīgu padara tas, cik baudāma un pilnasinīgi izpildīta ir Hana horeogrāfija.  

Kamēr Hana izrādē scenogrāfija un tērpi ir minimālistiski, tā veiksmīgi uzsverot tās dramatisko toni (kā horeogrāfs stāsta videosižetā – arī iespēju scenogrāfijas elementus nodot otrreizējai pārstrādei), Martinova izrāde līdzinās krāsainam kostīmbaletam (tērpu māksliniece Elīna Milta-Niedrāja), kuru atsvaidzina scenogrāfijai vismaz daļēji piemītošais abstraktums (scenogrāfijas autors Didzis Jaunzems). Izteiksmīgākais dzīvnieku tēls ir Antona Freimana izdejotais antagonists – tīģeris, atmiņā paliekoša ir arī viņa svīta – šakāļu pāris (Žans Mergoļds un Germans Ševčenko). Salīdzinot ar citiem zvēru personāžiem, kuru galvenais uzdevums ir iemiesot džungļu vitalitāti un dzīvesprieku, tīģerim šajā baletā piemīt emocionālā daudzveidība un horeogrāfiski instrumenti un atribūti. Tīģera tēla kulminācija kļūst par izrādes augstāko dramatisko punktu: videospēļu estētikai līdzīgajā cīņas ainā, skanot Kārļa Lāča mūzikas timpānu draudīgajiem ritmiem, Antons Freimans atgādina “Tekken” sirreālo tēlu – antropomorfizētu, uz divām ķepām stāvošu zvēru biksēs (apakšbiksēs? Tiesa, to nejautāju es, bet rindu aiz manis sēdošais puika), kurš ar paceltām dūrēm gatavs kautiņam ar spēlētāju, šoreiz Maugli. Savukārt tīģera nāve un nonākšana cirkā izrādes vēstījumam uz brīdi piešķir reālistisku, tāpēc emocionāli spēcīgu atsauci uz cilvēka izklaidei izmantoto dzīvnieku skumjo eksistenci. 

Fantāzijas/realitātes, džungļu/pilsētas, labā/ļaunā pretmetu starpnieka lomu kraukļa formā tēlo Ringolds Žigis. Viņš varētu būt arī Vergīlijs, bet izrādes ievads un noslēgums vedina domāt, ka atsauce jāmeklē daudz tuvāk – “Riekstkoža” Droselmeijerā. Diemžēl kraukļa iespaidīgie spārni atveras tikai uz īsu brīdi izrādes finālā. 

Savukārt Akrams Hans paveic ko apvērstu, radot maksimālu efektu ar minimāliem resursiem – kartona kastēm dejotāju rokās. Laikam jau nav labākas ilustrācijas dejotāja prasmju augstvērtībai kā spēja kastē iemiesot Kiplinga grāmatā tik spilgti aprakstīto čūskas Kā skatiena hipnotisko efektu. Tomēr skatītāja uzmanību no šiem un citiem horeogrāfiskiem elementiem aizvilina kustībā risināto attiecību/darbību atšifrējums ierunāta teksta formā un animācijas, kuras rada multimediju izrādes iespaidu. Tas kļūst par vienu no mulsinošākajiem “Džungļu grāmata: pārrakstīta” elementiem un, ņemot vērā Akrama Hana vārda slavu, pie kura popularitātes vietējā kontekstā pamatīgi piestrādājuši viesizrāžu organizatori, jau izrādes ievadā sagādā nelielu vilšanos. Arī par angļu valodas lietojumu izrādē būtu jābrīdina, jo īpaši, ja pasākums ieteikts visai ģimenei. Tiesa, verbalizēts darbības attēlojums brīžiem spēj pastiprināt dzīvnieka un cilvēka līdzību – šādā pieejā pamanāmas līdzības ar Kristelas Paitas darbu “The Statement”, kurā ar personāžu balsīm kā muzikālo pavadījumu horeogrāfiski tiek izspēlēta problēma ofisā, kurš varētu atrasties kaut kur Kafkas romāna gaiteņos. Galdā (grīdā) iebakstītais pirksts kā neglīts nesavaldības simbols un pērtiķi, kuri parlamenta tribīnēs uzvedas kā pacietību zaudējuši deputāti, uz skatītāju iedarbojas kā spogulis, kurā pamanīt savus trūkumus, savu “dzīvniecisko” dabu. Martinova izrādē šī dzīvnieka un cilvēka līdzība jeb burtiski divsejība attēlota ar uz pakauša uzvilktām dzīvnieku maskām, kuras ļauj dejotājiem variēt starp divām būtībām. Visveiksmīgāk tas apspēlēts vilka tēla horeogrāfijā un dramaturģijā (Alise Prudāne-Spridzāne un Iļana Puhova), kas kalpo kā Maugļa saskaršanās ar dzīvnieku pasauli – biedējošu un svešu, tomēr pazīstamu.

Martinova izrāde savu horeogrāfisko stilu piemēro tās tēliem, kas rada koncertizrādes iespaidu. Solistu dueti veidoti laikmetīgā baleta stilistikā. Meitenes variācijā intensīvs klasisku kustību salikums liecina par neoklasisku pieeju. Savukārt pirmajā cēlienā un izrādes finālā pamanāmi pat elementi no Bejonses “Single Ladies” klipa horeogrāfijas. Vienkāršojot Akrama Hana horeogrāfisko rokrakstu, to varētu dēvēt par laikmetīgās dejas un indiešu kathak dejas stila savienojumu, kuru visvieglāk atšifrēt indiešu dejām raksturīgajās roku un kāju pozīcijās, tomēr skaidri pamanāma arī hip-hop ietekme, kura kustībai piešķir dzīvniecisku piezemētību un smagnējību. Hana horeogrāfija Dailes teātra Lielo zāli elektrizējošo efektu gūst, variējot intensīvas, kontrolētas, dinamiskas, noslēgtas kustības ar plūstamību un dramatisku, poētisku pozu plašumu. Apbrīnojami dabiskas ir dejotāju nemanāmās pārejas no cilvēcīgas plastikas uz dzīvniecisku enerģiju. Tās īpaši var novērtēt starpkustībās, piemēram, lāča Balu gaitā, kas ļauj tajā atpazīt ko viegli humoristisku, tomēr biedējošu un neveiklu, kā dzīvniekam, kas četru kāju vietā pārvietojas uz divām. Uz šī fona Martinova izrādes baletdejotāju graciozitāte, plašums, kustības vieglums un vieglprātība rada kautrīgu un blāvu iespaidu. 

Dariuss Florians Katana, Maugļa lomas izpildītājs Raimonda Martinova baletā, sevi turpina pierādīt ne tikai kā tehniski spēcīgu, bet arī harizmātisku un emocionālu dejotāju. Pirmā cēliena variācija, kuru bija iespēja redzēt “Kilograms kultūras” balvu pasniegšanā februārī, pirmizrādē ieguvusi būtisku substanci, kas pamanāma jau pirmajā tās pozā. Dariusa Mauglis burtiski kļuvis mežonīgāks, ieguvis vienu no, manuprāt, lielākajiem šī dejotāja plusiem – drosmi emocionāla kāpinājuma brīžos būt “neglītam”, viegli atkāpties no baleta simetrijas. Otrās pirmizrādes Mauglis Eidens Viljams Konefrijs nenoliedzami ir spēcīgs, ne velti līdzās Dariusam viņš ir viens no spilgtākajiem mūsu trupas jaunajiem solistiem, tomēr saprotu izvēli pirmizrādē dot priekšroku Dariusam – Eidena vizuālajā tēlā un stājā iespraucas karaliskā harizma, kas viņu padarījusi neatkārtojamu tik daudzās citās izrādēs. Pirmajā cēlienā uz daudzo statiskajās maskās apslēpto dejotāju fona iepriecina Jūlijas Braueres un Sabīnes Strokšas smaidi un horeogrāfiskas detaļas, piemēram, sote uz pirkstgaliem – tik klasiska, tomēr sirsnīga prieka izpausme. Guvernantes lomas izpildītājai Paulai Lieldidžai-Kolbinai kā radīts ir otrā cēliena ievads. Viņa ir eleganti vijīga un veikla, bet horeogrāfijā un Kārļa Lāča mūzikā iekļautie spāņu dejas elementi liekas kā tieša atsauce uz viņas raksturlomu repertuāru. 

Kamēr savā vēstījumā Hana izrāde otrajā cēlienā noplok, jo kļūst pārlieku moralizējoša, Martinova izrāde otrajā cēlienā gan sižetiski, gan horeogrāfiski kļūst spēcīgāka un daudzveidīgāka. Lai arī mulsina pilsētnieku izpildījuma dinamikas trūkums un tas, ka aiz pavāra cepures bijis paslēpies ierasti spilgtais Andris Pudāns, pēc vienmērīgi priecīgā pirmā cēliena ellišķīgā pilsētas aina otrajā cēlienā atsvaidzina. Sasaucoties ar tīģera auss noraušanu, kas veiksmīgi lavierē starp teatrālismu un reālismu, šīs ainas šarms ir gotiskajos, asiņainajos motīvos. Tas atgādina Kristofera Vīldona baletu “Alises piedzīvojumi Brīnumzemē”, bet būtībā tā ir atgriešanās pie brāļu Grimmu pasakām, kuras apliecina, ka dažas pasakas ir piemērotas arī pieaugušajiem un ka bērni saprot arī to, kas nav sīrupā un pazīstamās atsaucēs izmērcēts.  

Gan Raimonds Martinovs, gan Akrams Hans uzskatījuši par svarīgu savas izrādes vēstījumu saspiest īsā kopsavilkumā: pirmajā gadījumā tā ir multene, otrā – ziloņa monologs. Vai šie paņēmieni bijuši kā garantija tam, ka ideja par dabas aizsardzību sasniegs arī bērnus? Martinova “Džungļu grāmata” izpilda visus piedzīvojumu filmas kritērijus – šeit ir mīlestības stāsts, pazaudēšana(-ās), atgriešanās, antagonista sakaušana un, visbeidzot, saldas beigas. Ja šis balets jāskatās kā divas stundas un divdesmit minūtes gara izrāde, tad Akrama Hana “Džungļu grāmata: pārrakstīta” Rīgā tagad vērojama tikai kā īsi, YouTube pieejami videomateriāli. Un šeit pat skopi, minūtes gari fragmenti izrādās esam ļoti devīgi.  

Par saturu ne mazāk nozīmīga piezīme – “Džungļu grāmatas” pirmizrādes dienā Latvijas Nacionālajā operā dzirdēju vairāku vecāku neapmierinātību, ka netiek piedāvāti spilveni, kas ļautu bērniem krēslos ērti saskatīt skatuvi. Izrāde “ieteicama” vismaz desmitgadniekam, ko dzirdu kā argumentu spilvenus nenodrošināt, tomēr, ja jau zobu birste, kuru palielinātā izmērā redzam izrādes otrajā cēlienā, var ilustrēt bērna perspektīvu pret mums, pieaugušajiem, būvētu pasauli, tad varbūt arī pieaugušo muguras operas krēslā desmitgadniekam var likties neaizsniedzamas.

*Laura Jasmane ir Dance.lv baleta nozares redaktore, bijusi baleta māksliniece Latvijas Nacionālajā baletā, pašreiz studē filozofiju un cenšas rakstīt.

Titulfoto: Kristaps Kalns