Rūta Pūce*

27. maijs Latvijas laikmetīgās dejas vēsturē kļūs nozīmīgs, jo šajā dienā kā no jauna piedzima dejas apvienība “Kuup”. Kā no jauna, jo “kūpošie” tikko kā kopā pavadījuši trīs gadus Latvijas Kultūras akadēmijā, studējot laikmetīgās dejas mākslu. Šajā vakarā Latvijas Leļļu teātra Lielajā zālē tika rādīti divi pagājušā gada diplomdarbi – Annas Marijas Puķes “Kā dzimis jauns” un Anastasijas Čornajas “Tas, kas nav darīts nopietni”. Pirms izrādēm teātra pagalmā spēlēja grupa “Aģentūra”, un šis vakars tika nodēvēts par “Tagadeju”.

Vakara gaitā vairākkārt nejauši sanāca parunāt ar vienu no “Kuup” māksliniekiem Rūdi Vilsonu. Rūdis stāstīja, ka “Kuup” vēl tikai veidojas, un nosaukumus gan apvienībai, gan šim vakaram izdomājuši nejauši. Kolektīvs plāno būt atvērts arī citiem dejas māksliniekiem un vēl taustās, ko un kā labāk darīt. “Kuup” vēlas strādāt ar to, kas viņiem ir, lai nav tikai jārada jauns. Un viņiem jau ir divpadsmit diplomdarbu izrādes, par tām iepriekš rakstījusi Agnese Bordjukova. Apvienības dalībnieces Mārīte Supe, Sintija Skrabe un Poļina Fillipova šogad tika nominētas Dejas balvai kā jaunās dejas mākslinieces, Artūrs Nīgalis saņēma Dejas balvu kategorijā “Laikmetīgās dejas horeogrāfs” un ar izrādi “Silueta burti” jau iekarojis starptautisko auditoriju platformā “Aerowaves”. Šovakar bija interesanti vērot, ka darbi, ko pirms gada skatījos kā studentu diplomdarbus, tagad ir iemesti profesionālajos ūdeņos un mācās peldēt bez studiju konteksta glābšanas riņķa.

Annas  Marijas Puķes “Kā dzimis jauns” 

Izrāde ir par sapni, un tai ir sapnim raksturīgā kolāžas tipa dramaturģija ar dažkārt nesaprotamu notikumu virkni, kurā uz mirkli uzplaiksnī atmiņā paliekoši vai smīdinoši brīži. Ļoti uzrunā izrādes muzikālais motīvs (komponists Dzintars Lipors), kas man asociējas ar rītausmu, kad sapņi ieplūst pamošanās mirklī un grūti izšķirt, kas ir īstenība un kas nav. Kustību atkārtojums un žesti veido stāstu un attiecības, bet nepazūd lineārisma žņaugos. Dejotāju ķermeņi nav subjektīvi domas nesēji, to individuālās kvalitātes nav izšķirošas; viņi ir kā mazas skrūvītes lielajā sapņa mehānismā. Kā nozīmīgāko izrādes elementu saskatu ritmu, ko veido dejotāju parādīšanās, kustību atkārtojumi, žestu izkārtojums un īso ainu savirknējums. Galvenais scenogrāfijas elements ir bedre skatuves grīdā, kas veido vēl vienu “aizkulišu” zonu, no kurienes parādās vai kurā pazūd dejotāji. Horeogrāfe ir veiksmīgi tikusi galā ar izrādes tēmas uzstādījumu, izmantojot kompozīciju, scenogrāfiju un kustību materiālu. 

Šodien “Kā dzimis jauns” redzu citādi – galvenokārt tāpēc, ka tas vairs nav studentu darbs dejai ērtajā Zirgu pastā. Pirms gada uz citu studentu darbu fona šī izrāde šķita kā viena no spēcīgākajām, bet šajā reizē neveiksmīga likās telpas izvēle. Sēdēju piektajā rindā un lielu daļu no darbošanās skatuves bedrē neredzēju, jo manu skatienu aizsedza priekšā sēdošo galvas. Es, protams, visādi centos izlocīties, bet tad traucētu tiem, kas sēdēja aiz manis. Šī fiziskā nespēja pilnībā pieslēgties izrādei un pazust tās atmosfērā veicināja arī to, ka sāku saskatīt citas nepilnības. 

Pēkšņi izrāde sāka iegūt lieku performativitātes pieskaņu, radot bērnu teātra estētiku. Pamanu divus izpildītājus, kuru skatuviskās klātbūtnes ir disonansē: Sintija Skrabe šķiet uzspēlēta, bet Artūrs Nīgalis – ļoti vienaldzīgs. Tas mani samulsina, un mēģinu šķetināt, kāds bijis uzdevums darbam ar skatītāju. Pamanu, ka veiksmīgu vidusceļu savai lomai atradusi Poļina Filippova un Anastasija Čornaja, kuras ieplūst sapņa notikumos, nezaudējot savu motivāciju. Rūdis Vilsons atklāj, ka skatuviskā klātbūtne tika veidota no kustību materiāla un katram tā varēja būt citāda. Tas loģiski izskaidro, bet nemazina šablonisko un izklaidējošo izrādes pēcgaršu. 

Dažreiz konteksts un telpa tik spēcīgi ietekmē izrādi, ka trauslāki darbi var izšķīst sastāvdaļās. Varbūt šī tiešām ir bērnu izrāde, bet neviens to nebija pamanījis? Vai pamanīja, bet izvairījās to definēt kā pasākumu bērniem? Noslēguma dziesma, ko ārkārtīgi skaisti izpilda Sintija Skrabe, mani aizkustina personiskā līmenī, un es ļoti sailgojos pēc saviem bērniem, ar kuriem visbiežāk apmeklēju Leļļu teātri. Domāju, ka viņi ļoti labi spētu pieslēgties “Kā dzimis jauns” ātri mainīgajai notikumu virknei. 

Anastasijas Čornajas “Tas, kas nav darīts nopietni”

Izrādes tēma ir pasīvā agresija, kas attiecībās parādās kā grūti identificējama vardarbības forma. “Tas, kas nav darīts nopietni” runā specifiski par pasīvo agresiju dejas nozarē, kas iezogas horeogrāfa – dejotāja, skolotāja – skolnieka, autora – izpildītāja, kolēģa – kolēģa attiecībās. Arī šī izrāde izmantoja žestu kā informācijas nesēju, bet to papildināja teksts un spēcīga sejas mīmika. Sejas šķobīšana man atgādināja greizos spoguļus – to, kā pasīva agresija upurim bieži liek domāt, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā, ka viņš ir “šķībs”, “nepareizs” un “neadekvāts”. Izrādes struktūra bija diezgan vienkārši nolasāma, to veidoja vairāki solo, kuru laikā citi dejotāji darbojas fonā. Tā drīzāk radīja kompozīcijas vingrinājuma, ne pilnas izrādes sajūtu. Sarežģītāk bija saprast horeogrāfijas saistību ar izrādes tēmu – rezultātā to visvairāk komunicēja teksts un apraksts.

Šajā izrādē skaidrāk uztverams bija ķermeniskās klātbūtnes uzstādījums. Tam nepārprotami bija  jābalstās kustības piepildījumā, ko, atsvešinoties no ārišķīga izpildījuma un apliecinot dejas kā iemiesotas mākslas spēku, īpaši pārliecināti izpildīja Artūrs Nīgalis. Izpildījums palīdz izrādei pieslēgties, tomēr tās mērķi saprast ir grūtāk. Un, nē — jautājums nav, par ko ir izrāde, bet kāpēc tā radīta. Bakalaura grāda iegūšana bija pieņemams mērķis pagājušajā gadā, tomēr tas ir cauri. Biju gaidījusi, ka ne tikai kūpēs un gruzdēs, bet arī sprāgs.

Vai tagadeja ir laikmetīga?

Nosaukums “Tagadeja” man nepārprotami lika domāt, ka “Kuup” ar šo vakaru paudīs savu nostāju par to, kas deja ir tagad un kas ir tas laikmetīgums vai pat postlaikmetīgums, ko viņi kā svaigākā mākslinieku paaudze sajūt sevī. No rīta pirms “Tagadejas” apmeklēju Laikmetīgās kultūras nevalstisko organizāciju asociācijas organizēto Kultūras forumu. To ievadīja Maijas Pavlovas runa, kurā tika citēta Džordžio Agambena eseja “Kas ir laikmetīgais”. Tas mani mudināja pēcpusdienā iegādāties Agambena eseju krājumu un ķerties tam klāt, lai sagatavotos “Tagadejas” vakaram: 

“Laikmetīgums ir savdabīgas attiecības pašam ar savu laiku, pievienošanās tam un vienlaikus distancēšanās no tā. [..] Visumā, kas arvien izplešas, tālākās galaktikas attālinās no mums tik lielā ātrumā, ka to gaismai neizdodas mūs sasniegt. Tas, ko uztveram kā debesu tumsu, ir šī gaisma, kas ceļo pie mums un tomēr nevar mūs sasniegt, jo galaktikas, no kurām tā nāk, attālinās ātrumā, kas ir lielāks par gaismas ātrumu.  Tagadnes tumsā uzvert šo gaismu, kas cenšas mūs sasniegt un nevar to izdarīt, nozīmē būt laikmetīgam. Tādēļ laikmetīgie ir reti sastopami. Un tādēļ būt laikmetīgam vispirmām kārtām ir drosmes jautājums: jo tas nozīmē spēt ne tikai vērīgi skatīties laikmeta tumsā, bet arī uztvert tajā gaismu, kas, lai arī vērsta pret mums, bezgalīgi attālinās no mums. Tas ir kā būt tieši laikā uz tikšanos, kuru nav iespējams nenokavēt.”¹

Šis teksts mani aizveda pārdomās par “Kuup” kā jauniem laikmetīgās dejas māksliniekiem, kuri vairs nevar slēpties aiz studenta zīmoga. Ko laikmetīgās dejas nozare piedāvā jaunajiem kolēģiem, kad tie pamet siltās akadēmijas telpas? Kā akadēmija viņus sagatavojusi “lielajai dzīvei” un kāds ir viņu priekšstats par būšanu daļai no laikmetīgās mākslas? Es pamanu “Kuup” vēlmi pēc stabilitātes, skaidrības un drošības – impulsu pēc visa tā, kas bērnam augot ir jānodrošina, lai pēc tam viņš meklētu savu ceļu un nebaidītos riskēt un būtu drosmīgs. Stratēģiski un praktiski saprotu Latvijas laikmetīgās dejas izrāžu ilgmūžības problemātiku un finansiālos šķēršļus, kas mudina rādīt to, kas jau ir. Saprotu, ka šis noteikti ir transformācijas gads – aiziešana no studenta statusa un kļūšana par mākslinieku. 

Tomēr galvenais urdošais jautājums, kas mani joprojām vajā, ir šāds: vai nav tā, ka pēc skolas beigšanas gribas savā “mājas garāžā” veidot jaunus, dumpinieciskus, spurainus darbus, kas pārkāptu pieņēmumus par to, kas laikmetīgā deja var būt, un ar troksni sapurinātu nozares iekšējo konkurenci? Lai arī tas izklausās pēc filmas sižeta, jo īstajā dzīvē nepieciešams arī apmaksāts darbs un ne visiem ir garāžas, es tomēr nospriežu, ka šī vakara izrāžu nosaukumi iemieso to, kas “Kuup” ir šovakar –  kā dzimuši jauni, bet vēl ne nopietni. Sarunas ar Rūdi Vilsonu manī gan radīja arī cerīgas pārdomas. Varbūt, ka “Kuup” gatavību šai nozarei apliecina tieši miers un atvērtība, piezemētā komunikācija un simpātisks iesācēja prāts, kas ir gatavs mēģināt piesardzīgi kļūdīties un bez spiediena un lēnām meklēt savu balsi. Tas mani saviļņo un liek pārskatīt arī manas pārliecības par to, kas ir kas. Lai kūp!

*Rūta Pūce ir laikmetīgās dejas māksliniece, pedagoģe un “Dance.lv Žurnāla” redaktore.

ATSAUCES

1. Agambens D. Esejas. Rīga: LLMC, 2020. 13. lpp.