Sabīne Neilande*

2024. gada novembrī man bija iespēja piedalīties teātra platformas “Theater in Palm” mākslas rezidencē Barselonā, ko sadarbībā ar Jūras zinātņu institūtu (Institut de Ciències del Mar – ICM CSIC) organizēja Mākslas un kultūras institūts “Espronceda”(Espronceda Arts and Culture Institute). Rezidence deva iespēja strādāt ar starptautiskiem māksliniekiem, dalīties pieredzē un attīstīt jaunu mākslas darbu. Man kā neatkarīgai dejas māksliniecei šī bija reta iespēja uz brīdi nolikt malā ikdienas darbus un pilnībā nodoties procesam. Divas nedēļas bez pārtraukumiem, traucēkļiem un sadzīves rūpēm es varēju koncentrēties tikai uz mākslas radīšanu. Šāda vide manā ikdienā ir retums, un es ļoti novērtēju iespēju tajā strādāt.

Brauciena mērķis bija sadarbībā veidots mākslas darbs. Mēs izvēlējāmies radīt izrādi, taču rezidences formāts ļāva attīstīt arī citus projektus. Galvenais uzsvars bija uz radošiem eksperimentiem un kopīgu darbu ar starptautiskiem māksliniekiem, apvienojot dažādas disciplīnas un perspektīvas.

Mana grupa sastāvēja no pieciem māksliniekiem no dažādām valstīm un nozarēm: es, Sabīne – dejas māksliniece no Latvijas; Anita Šimanska (Anita Szymańska) – multidisciplināra māksliniece no Polijas; Eirini Petraki – grieķu aktrise, operdziedātāja un dramaturģe; Ellena Finertija (Ellen Finnerty) – fiziskā teātra māksliniece no Īrijas un Markos Mereles (Marcos Mereles) – Londonā bāzēts filmu veidotājs. Jau pašā sākumā mūsu dinamika bija silta un atvērta – mēs ātri atradām kopīgu valodu, dalījāmies pieredzē un brīvi eksperimentējām.

Barselona mani apbūra no pirmajiem mirkļiem – spilgtas krāsas, mākslinieciska brīvība un radoša enerģija ik uz soļa. “Espronceda” telpas bija plašas un pielāgojamas, kas deva iespēju strādāt bez ierobežojumiem. Galerija atradās renovētā noliktavu kompleksā pilsētas ziemeļu rajonā, kur vienuviet bija gan galerijas studija, cirka studija un vizuālās mākslas darbnīcas, gan dzīvojamās telpas māksliniekiem. Šī dinamiskā vide, kur mijās dažādas mākslas formas, radīja iedvesmojošu un brīvu atmosfēru.

Jūras dzīves izpēte caur mākslu

Rezidences tēma bija jūra un tās ekoloģija. Lai padziļinātu mūsu izpratni, organizatori bija sarīkojuši teorētiskas nodarbības. Lekcijā “Oceans and Human Health” Dr. Joseps Ļorets (Dr. Josep Lloret) atklāja aizraujošas saiknes starp jūras ekosistēmām un cilvēku labklājību, lekcijā “Institutional Eco-logics” Dr. Kristians Alonso (Christian Alonso) analizēja, kā ekoloģiskie izaicinājumi mijiedarbojas ar sociālajām un politiskajām struktūrām. Mūs iedvesmoja arī Barselona – apmeklējot vietējo bibliotēku, iepazinām pilsētas bagāto vēsturi un tās mainīgo piekrasti.  Līdztekus lekcijās gūtajam, šī pieredze palīdzēja mums izveidot stāstu, kas atspoguļoja gan vietējos, gan globālos izaicinājumus.

Kad bijām apguvuši jauno informāciju, sākām diskusijas. Gribējām, lai izrāde atspoguļo mūsu skatījumu, tāpēc kopīgi iztirzājām dažādus virzienus, līdz nonācām pie tām idejām, kuras šķita visinteresantākās un kuras vēlējāmies pētīt dziļāk. Mēģinājumu procesā izmēģinājām dažādus mākslinieciskos paņēmienus, lai atrastu veidus, kā interpretēt izrādes tēmu.

Vokālie eksperimenti: izmantojām balss vingrinājumus, lai radītu skaņas, kas atgādina ūdens viļņošanos, zemūdens vibrācijas un dažādu jūras dzīvnieku balsis. Kad dramaturģija attīstījās fiktīvā virzienā un balstījās uz vietējām teikām, izstrādājām sirēnu vokalizāciju.

Kustību un klaunādes elementi: apvienojot monologus ar fiziskiem uzdevumiem, izmēģinājām klaunādes tehnikas un kustību improvizāciju,. Tās palīdzēja atrast jaunus veidus, kā veidot stāstu ķermeņa valodā.

Dažādu estētiku sajaukums: veidojām horeogrāfiskus fragmentus ar atsaucēm uz flamenko, taču piešķīram tiem distopisku, sirreālu pieskaņu, radot jaunu kustību estētiku – distopijas flamenko.

Video projekcijas: Lietojām ķermeņus kā ekrānus, uz kuriem tika projicēti video materiāli – ūdens tekstūras, kartes un vizuāli elementi, kas saistīti ar izmaiņām Barselonas piekrastē.

Zero waste pieeja: Izrādes scenogrāfijā izmantojām  nolietotus, jūrā pamestus zvejniecības tīklus Parūpējāmies, lai scenogrāfijas elementi būtu  pārveidojami. No mazāku tīklu fragmentiem izveidojām maskas.

Mēģinājumu laikā šīs idejas testējām – ja tās organiski iekļāvās mūsu dramaturģijā un veidoja spēcīgu vēstījumu, turpinājām tās attīstīt. Katrs no mums pievienoja savas disciplīnas elementus – es strādāju pie kustību risinājumiem un horeogrāfiskajām struktūrām, lai vizuāli papildinātu kopējo stāstu. Šī radošā sinerģija mums ļāva radīt niansētu izrādi, kurā saplūda dažādas mākslas formas un skatpunkti.

Noslēguma izrāde

Izrāde “Ar sejām pret jūru” (“Faces to the Sea”)pētīja attiecības starp pilsētu un tās izaugsmi, cilvēku un jūru. Pilsētām paplašinoties, tās bieži ienāk dabas teritorijās, mainot vai pat iznīcinot vietējās ekosistēmas. Mūsu stāstā cilvēki, kas pilsētas nomalē dzīvoja “ar muguru pie sienas, ar seju pret jūru” bija spiesti meklēt patvērumu zem ūdens. Šī jaunā vide radīja jautājumu: vai tā ir utopija vai jaunas distopijas sākums?

Lai gan stāsts bija fiktīvs, tajā tika iekļauti reāli vēsturiski notikumi. Piemēram, izrādē tika izmantota statistika par Barselonas piekrastes līnijas izmaiņām gadu gaitā, kā arī Somorrostro – vēsturiski nozīmīgas, reiz romu kopienas bagātīgi apdzīvotas apkaimes vēsture. Pilsētai paplašinoties, cilvēki bija spiesti šo teritoriju pamest. Tieši no šīs apkaimes nāk slavenā flamenko dejotāja Karmena Amaija (Carmen Amaya). Šādi izrāde savienoja realitāti un māksliniecisku interpretāciju, rosinot skatītājus domāt par pilsētas attīstības ietekmi uz cilvēkiem un dabu. “Ar sejām pret jūru” atstāja spēcīgu sajūtu – mēs bijām radījuši ne tikai mākslas darbu, bet arī jautājumu, uz kuru katram skatītājam bija jārod sava atbilde.

Atziņas un mērķi

Rezidenču noslēguma punkts bieži ir pirmizrāde, tomēr man šķiet, ka tam vajadzētu būt tikai sākumam. Šādām pieredzēm būtu jāturpina attīstīties, dodot māksliniekiem iespēju pilnveidot savu darbu arī pēc satikšanās beigām un padarot radīto projektu ilgtspējīgu. Šis jautājums man šobrīd ir īpaši aktuāls. Barselonas dzīvīgā kultūra un viesmīlīgā atmosfēra padarīja šo pieredzi īpaši iedvesmojošu. Es vienmēr atcerēšos šo pilsētu, brīnišķīgo komandu, kurā strādāju, un savu māksliniecisko izaugsmi. Esmu patiesi pateicīga par šo iespēju un ar nepacietību gaidu, kā un vai šis projekts attīstīsies nākotnē.

Titulfoto autors: Marcos Mareles

*Sabīne Neilande ir laikmetīgās dejas māksliniece, kas pabeidza Latvijas Kulturas akadēmiju 2018. gadā. Sabīne ir piedalījusies rezidencēs un projektos Tanzānijā, Spānijā, Francijā. Sabīnes interese dejā ir fizikāla kustība, partnerings, vertikālā deja.