Brigita Čikste

Uzvedums “Dziesma dejo. Deja skan” ir vairāku žanru izrāde, kuras galvenie “vaļi” ir skatuviskās tautas dejas kolektīvi un kori, taču tajā iesaistīti arī folkloras ansambļi, tradicionālo danču dancotāji (kurus gan nesazīmēju) un mūsdienu deju dejotāji. Protams, arī profesionāla pavadošo mūziķu grupa un solisti – vokālisti. Šajā pasākumā ir viens noteikums – gan deja, gan mūzika, gan dziesma ir tikai “dzīvajā” izpildījumā.

Koncertuzvedumu “Dziesma dejo. Deja skan” viena un tā pati radošā komanda veido jau otro reizi (pirmoreiz 2022. gadā), un ir ļoti svarīgi saprast un neaizmirst, ka šis ir privātpersonu grupas rīkots pasākums bez jebkāda garantēta valsts institūciju finansiāla atbalsta. Vienlaikus mūsu valstī tik vērienīgu uzvedumu iespējams īstenot tikai ar amatiermākslinieku spēkiem, kuri pasākuma sagatavošanai un norisei gatavi ziedot gan savas finanses, gan pašu galveno vērtību – laiku. Tāpēc piedalīšanās princips no deju kolektīvu un koru puses ir stingri demokrātisks un brīvprātīgs, un tikpat brīvprātīga ir arī deju repertuāra izvēle no piedāvātajām dejām. Tas ir papildu izaicinājums uzveduma veidotājiem. Vajag ļoti “krampīgus” muskuļus, vēsu galvu un karstu sirdi, lai ko tādu uzņemtos, pie tam – otrreiz. Vienlaikus šādu alternatīvu liela vēriena pasākumu rīkošana līdztekus Dziesmu un deju svētku procesam ir ļoti svētīga un nozīmīga. Kā jebkura jaunu taku iemīšana un jaunu ceļu meklēšana.

Par šo uzvedumu būs daudz stāstu. Vieni – veidotājiem un dalībniekiem. Dalībniekiem nav lemts noskatīties koncertu pilnībā, taču emocijas, ko viņi gūst sagatavošanas procesā un pašā koncertu gaitā, nav ne ar ko salīdzināmas. Dejotājiem ir ļoti nepieciešama satikšanās ar savas kopienas biedriem, apziņa, ka tu esi viens no ļoti daudziem, tomēr – svarīgs un neaizvietojams. Dalībnieku iespaidus un sajūtas veido emocionālais noskaņojums mēģinājumu procesā, mikroklimats savā kolektīvā, draudzīgas attiecības ar citu kolektīvu pārstāvjiem, virsvadītāju attieksme un profesionalitāte un, jā, arī laikapstākļi. Dalībnieki vienmēr vēlas, lai viņu priekšnesums izdotos, un ļoti novērtē veiksmi.

Cits stāsts būs skatītājiem, kuri atnākuši skatīties, kā dejo viņu meita, dēls, krustmeita vai mazdēls. Arī tiem, kas deju pasākumus apmeklē tikai reizi piecos gados vai mazliet biežāk. Un arī tiem, kas pirmo reizi nonākuši Mežaparka estrādes Sidraba birzī, uzkāpuši koristu tribīnēs un pirmo reizi no augšas paskatījušies uz mazajiem cilvēciņiem tur lejā. Viņiem patiks viss. Vēl cits stāsts būs jomas speciālistiem, kas noraugās ar labvēlīgu, taču kritiski vērtējošu aci.

Jā, un vēl stāsti būs atšķirīgi tiem skatītājiem, kas sēdējuši 10. vai 15. rindā, un tiem, kuru sēdvietas bija pie pašām Sidraba birzs “spārēm” – kaut kur ap 50. – 60. rindu. Viņu attālums no dejotājiem un dziedātājiem gan augstuma, gan distances ziņā bija tik dažāds, ka norises tie spēja uztvert ļoti atšķirīgi. Mana biļete bija 41. rindā, un šis būs mans stāsts no 41. stāva augstumiem.

Uzveduma tēma šoreiz – Daugava, mūsu lielākā un svētākā upe, lietojot tās senseno, pirmajās ģeogrāfiskajās kartēs minēto nosaukumu “Dūna” (piedodiet, umlauta latviešu alfabētā nav). Ūdens tēma izmantota gan saturiski (attiecīgā deju repertuāra izvēlē), gan vizuāli (ar lielu, seklu baseinu kā jūru starp dejotājiem un skatītājiem), gan atribūtos – vizuļojošos vairogos kā ūdens burbuļos dejotāju rokās. Stāsts ir par “Daugaviņu, māmuliņu”, par zemi un dabu tās krastos un par cilvēkiem, kas tajos dzīvo. Par ļaužu nodarbošanos, amatiem un dzīvesveidu, par attiecībām puišu un meitu, vīru un sievu starpā. Skartas arī blakustēmas – seni ūdens daudzināšanas rituāli iesākumā,  kāzas jeb vedības ar kūjniekiem jeb maskotiem viesiem, kas nes svētību jaunajam pārim (jā, jā, maskotie ļaudis uzvedumā bija kūjnieki – kāzu viesi, nevis Ziemassvētku budēļi, kā varēja likties), arī nelūgtu un naidīgu svešinieku aizbaidīšana (Viepļa padzīšanas rituāls).

Uzveduma kodolu veido dejas: izmantotas septiņas Agra Daņiļeviča dejas, trīs Taigas Ludboržas radītās, pa vienai no Diānas Gavares, Baibas Ķesteres, Ilmāra Dreļa, Jāņa Ērgļa, Jāņa Purviņa, Ginta Baumaņa, Taisas Arumas, Gundegas Prancānes, Viļa Ozola, Harija Sūnas, Skaidrītes Darius horeogrāfijām. Koriem uzvedumā – deju muzikālā pavadījuma atskaņošanas funkcija, kā arī solo – Mārtiņa Brauna “Saule, Pērkons, Daugava”. Gods kam gods – iespaidīgs bija koristu uznāciens, kā varenai upei lokoties cauri laukumam kā visai Latvijai, lai beidzot nonāktu pie jūras jeb ūdens malā pie skatītājiem. Lai arī koristi (arī šoreiz!) nedejoja, tomēr kustības tiem bija paredzētas  un viņu līdzdalība bija ļoti svarīga. Mūzikas jomas speciālistiem zināms, ka apskaņot korus nav joka lieta, kur nu vēl klajā laukā, kur nu vēl lielā grupā! Tāpēc funkcionāli būtiskāko lomu veica individuāli apskaņotais Inta Teterovska koris “Balsis”, taču dziedāja visi 3000 koristi, un to labi varēja dzirdēt dejotāji un apakšējās rindās sēdošie skatītāji. Bet vissvarīgāko uzdevumu pildīja diriģents Mārtiņš Klišāns, kurš nediriģēja tukšam gaisam vai dejotājiem, kā no augšējām skatītāju rindām izskatījās. Viņš koordinēja dejotāju un mūziķu, koristu sinhronās darbības, kā arī saikni ar otru diriģentu Intu Teterovski, kurš diriģēja savu kori. Te gan jāpiebilst, ka ļoti būtu noderējuši lielie ekrāni, lai skatītāji vaigā redzētu lieliskos mūziķus Uģa Prauliņa vadībā, kā arī populāros un mazāk zināmos solistus Aleksandru Špicbergu, Zigfrīdu Muktupāvelu, Arni Veisbārdi, Gunāru Klāvu Gaumigu, Kristīni Kalniņu, Edgaru Kārkli, Ievu Akurateri, Alisi Baumani, Jāni Stībeli, kurus, tālumā esot, varēja atpazīt tikai pēc balss (ja varēja). Milzu darbu, dažādu izpildītāju ieskaņotos deju pavadījumus pārliekot korim, bija veicis Edgars Linde. Tomēr jāsaka, ka horeogrāfijas, kuras gandrīz vienmēr ir veidotas pēc skaņu ierakstiem un pakļaujoties izpildītās mūzikas raksturam, tagad, koru pavadījumā dažkārt savu īpašo “smeķi” zaudēja. Tas diemžēl ir nenovēršami, jo koru skanējums ir pavisam citāds nekā “Auļiem”, “Raxtu raxtiem” vai “Laimas muzykantiem”. Sevišķi to jutu Agra Daņiļeviča horeografētajās dejās “Meitas mani melli sauca” un “Aiz Daugavas vara dārzs”.

Agris Daņiļevičs kā mākslinieciskais vadītājs pats uzvedumam bija veidojis visas intermēdijas, kurās piedalījās dejotāji no “Dzirnām”, citiem mūsdienu deju kolektīviem, kā arī individuāli kolektīvu pārstāvji un dejojošo bērnu vecāki. Intermēdijas, kas iezīmēja tēmu pieteikumus un sižeta virzību, man koncertā likās visiespaidīgākās ar savu vērienu, laukuma piepildījumu, atribūtu (jau pieminēto vairogu) izmantojumu. Deju laukuma iestudējumu, tai skaitā arī savu horeogrāfiju, veidošanu Agris bija uzticējis kolēģiem: iesācējiem šai jomā Baibai Ķesterei (4 dejas), Jurim Gogulim (3), Kasparam Braunam (3), Diānai Gavarei (3), Lilijai Liporai (2), daudz pieredzējušākajiem Taigai Ludboržai (5) un Ilmāram Dreļam (1) un vecmeistarei Ilzei Mažānei (3). Kā jau sākumā minēju, pieteikšanās uz dejām bija brīvprātīga, tādēļ laukuma piepildījums tajās bija ļoti dažāds. Protams, iespaidīgāk izskatījās tās dejas, kurās zaļā dejošanas slīpne (vēl viens izaicinājums dejotājiem!) bija aizpildīta bagātīgi, – kā Viļa Ozola “Klabdancis” un Jāņa Purviņa “Rūnu raksti”. No savas 41. rindas skatoties, man katrs atsevišķs dejotājs uz laukuma izskatījās kā sīks kukainītis, viņa kustības un deju soļu rakstu nevarēju novērtēt un to, vai viņam rokās veļas dēlis vai kas cits, ja vien tas nav spožs un uz pusi tik liels kā pats, uztvert nevarēju. To rīkotājiem turpmāk derētu atcerēties, ka lielajā Mežaparka estrādē augšējo rindu skatītājiem uztverami ir tikai lielie grupējumi un kopējie zīmējumi. Tāpēc man labākās dejas koncertā likās Skaidrītes Darius “Alku deja”, Taigas Ludboržas “Aiz vīriņa laba dzīve” un jau pieminētās “Klabdancis” un “Rūnu raksti”. Apakšējo rindu skatītājiem droši vien būtu cits viedoklis – viņi varēja saskatīt arī dejotāju sejas un emocijas. Lai man piedod koncerta veidotāji, bet Harija Sūnas “Audēju dejas” dejošana ūdenī man likās kā pašmērķīga dejas “iznerrošana”. Droši vien bija kāds dziļāks pamatojums, kāpēc tieši šajā dejā bija izdomāts dejotājus “iedzīt” baseinā (stelles taču ūdenī nestāvēja?), taču es to neuztvēru. Manuprāt, pārāk smags un vērtīgs ir šīs dejas “zelta rāmis”. “Audēju dejas” straujās kustības jau ir gana grūti izdejojamas uz grīdas, kur nu vēl ūdenī! Tāda plunčāšanās un ālēšanās vien sanāca. Turklāt aizmugurē, uz zālainā laukuma deju kolektīvu bija maz. Kā vēlāk uzzināju, 8. augusta koncertā, ko skatījos, bija notikusi kļūme un vairums dejotāju aizmugurē daļu no dejas stāvēja, nevis dejoja, kā bija paredzēts. Tādējādi visa skatītāju uzmanība koncentrējās uz jauniešu šļakstināšanos  ūdenī. Nākamajai dejai – “Klabdancim” – klājās daudz labāk. Šīs dejas kustības, sperot kāju pret zemi, ir ūdenī daudzmaz izpildāmas – ūdens šļakatas šķīst pa gaisu, un arī dejas raksturs ir jautrāks, pārgalvīgāks.

Vienīgā būtne, kas stabili stāv uz divām kājām, ir cilvēks. No fizikas likumiem zināms, ka vislielāko stabilitāti iemanto objekts, kam ir trīs atbalsta punkti. Pārfrāzējot: uzvedumā viena stabilā kāja bija menedžments un horeogrāfija – Edžus Arums un Agris Daņiļevičs. Otrs stabilais balsts bija kori un mūzika – Mārtiņš Klišāns, Ints Teterovskis un Uģis Prauliņš. Taču trešā nozīmīgā atbalsta kāja – režija – bija ļodzīga. Varēja jaust, ka režisorei Ilzei Jakubovskai sakāmā ir daudz, taču idejas šķita juceklīgas, un līdz sapratnei nenonāca. Ir vajadzīga liela meistarība, lai paredzētu, kā skatītāji uztvers ideju tik vērienīgos, masveidīgos brīvdabas uzvedumos. Domai jābūt lakoniskai, skaidrai un nesarežģītai. Stāstā par Daugavu visa kā bija par daudz – te senlaiki, te kāzas, te it kā ieskicētas gadskārtas, te mošķu jeb viepļu aizdzīšana, te mūsdienas ar popu un pat rokmūziku. Arī teicējas (Ieva Segliņa) teksti šoreiz nepalīdzēja. Kaut kā tie plūda gar ausīm un līdz apziņai nenonāca. Nesapratu arī ideju par lielajā deju laukumā novietotajiem scenogrāfijas objektiem (scenogrāfs Aigars Ozoliņš) – siena zārdiem, šūpolēm, vārtiem. Tie bija apjomīgi un  dekoratīvi, taču nekādi netika izmantoti (izņemot īsu meitenes šūpošanos šūpolēs dejas par Mārtiņa gailīšiem laikā, kaut zināms, ka etnogrāfiski šūpoles tika celtas tikai Lieldienās). Ir likums, ka, ja uz skatuves ir uznesta “plinte”, tad izrādes laikā tai ir jāizšauj, taču šoreiz tā nenotika. Skaisti bija trosēs iekārtie putni (iespējams, svēteļi), tie labi spoguļojās baseina ūdenī, taču bija mazkustīgi. Cerēju, ka, trosēs vilkti, tie kādā brīdī pārlidos pār skatuvi, taču – nekā. Visiespaidīgākie atribūti likās jau vairākkārt pieminētie vizuļojošie vairogi dejotāju intermēdijās – attiecīgi kustināti, tie attēloja gan vilnīšus, gan burbuļus, gan ūdens šļakatas, virpuļus un krāces. Režijas ļodzīgums lika izrādei izskatīties eklektiskai arī repertuāra izvēlē un deju sakārtojumā. Visnepiemērotākais likās senioru dejotāju izpildītās dejas “Rāmi teka rūnavots” ievietojums koncerta pašā noslēgumā, kad ar Ievas Akurateres dziedāto “Zaļo dziesmu” un Ginta Baumaņa poētisko horeogrāfiju “Daugaviņa” skatītāju emocijas jau bija sakāpinātas kulminācijai, bet tad ar lēnīgo “Rūnavotu” strauji noplaka. Tam sekoja dinamiskais “Aiz Daugavas vara dārzs”, kas šajā salikumā savu iespaidu tomēr nepanāca. Pēc tam Jāņa Purviņa “Rūnu raksti”– spēcīga un pašapziņu stiprinoša deja, bet drīzāk, lai ievadītu koncertu spēcinošā gultnē, nevis lai to noslēgtu. Jāņa Stībeļa dziedātā un visu dejotāju dejotā “Upe” noslēgumā bija koncerta finālam piemērots, populārs skaņdarbs, kas skatītājus uzcēla kājās. Vienīgi – vai vajadzēja dejotājiem, kas koncerta finālā uzvilkuši savus greznākos, lepnākos tautastērpus, likt locīties un lēkāt neveiklās, mūsdienīgi robustās kustībās?

Ir labi, ka ir talantīga, radoša komanda, kas spēj piesaistīt gan savas zemes skatītāju, gan ārvalstnieku uzmanību ar mūsdienīgām, mākslinieciski augstvērtīgām izrādēm, kurās spoži izpaužas mūsu tautas radošais gars. Tas ir iespējams, pateicoties tūkstošiem un tūkstošiem tautas amatiermākslinieku. Vēl labāk būtu, ja Edžus Arums un Agris Daņiļevičs, uzveduma noslēgumā iznākuši skatītāju priekšā, ne tikai novēlētu publikai mierīgu mājupceļu un mīlestību, bet arī nosauktu vārdos savus kolēģus, bez kuriem šis koncerts nebūtu iespējams, – daudziem skatītājiem tie tā arī palika nezināmi.

Ir jābūt lielām ambīcijām vai nelielam diletantismam, lai šo visnotaļ izdevušos dejas uzvedumu nosauktu par eposu. Šajā gadījumā, manuprāt, aktuāls ir pirmais variants. Labi, ka ambīciju netrūkst. Tas ir ceļš uz panākumiem. Paliekam 21. gadsimtā savā mīļajā Latvijā, pie savas Raiņa, Plūdoņa un tautasdziesmās apdziedātās likteņupes, sirmās Daugaviņas, māmuliņas. Dzīvosim mūslaiku Latvijā, nevis senlaiku Livonijā, sauksim vārdā Daugavu, nevis Dūnu (ar umlautu). Gaidīsim trešo “Dziesma dejo. Deja skan”!

Titulfoto: Jānis Romanovskis / Gribuvasaru.lv