Līga Buševica*

Jūlija izskaņā Nacionālajā Filmu skolā bija skatāms laikmetīgās dejas izrādes pieteikums ar nosaukumu “Augšup pa lejupejošām kāpnēm”, kas tapis dejotāju un horeogrāfu Karīnas Lapšinas un Arinas Bubovičas radošajā tandēmā.

Izrāde sākas pustumšā telpā, kurā uz grīdas sēdus sastingušus divu dejotāju ķermeņus ieskauj kartona kastu krāvumi un fonā skanoši dzīvokļu sludinājumu teksti. Izrauti no sludinājumu portāla konteksta, tie atklāj un spēlējas ar šī sociālā fenomena literāri satīrisko potenciālu un smalki ironizē par šo sadzīvisko attiecību modeli, kuru faktiski nav iespējams apiet, meklējot jaunu dzīves telpu, kurā gan ķermenim, gan dvēselei gūt mieru un atpūtu. Mani uzrunā nesen sociālajos tīklos popularitāti ieguvušais un izrādē skanošais sludinājuma teksts: “(..) izīrē dzīvokli, dvēseles nav, bet var uztaisīt (duša ņet, no možno sģelaķ) (..)…”. Un tas man kļūst par tādu kā koda atslēgu izrādes izpratnei un interpretācijai – šī sludinājuma Google Translate tulkojuma pārpratumu virtuozitāte vairo apzināšanos, ka katru telpu iedzīvina dvēsele un to “var uztaisīt” ar žestiem, skaņu, smaržu, kustību, pieskārienu u.c. dzīvām radībām piemītošajām spējām. Izrādes telpiskā un skaņas scenogrāfija signalizē, ka jaunas dzīves telpas meklējumi, tās dvēseliskošanas centieni un sevis definēšana tajos ir šīs izrādes vadmotīvs un attīstības stīga, tāpēc tālāko uzlūkoju no šī skatpunkta. 

Izrādes telpu vispirms iekustina viena no dejotājām, kas sākotnēji atturīgās, ķermeņa plastiku un uzbūvi reprezentējošās kustību etīdēs aizved līdz šamaniski suģestējošas ķermeņa virpuļošanas ekstāzei. Pieķeru sevi pie domas, ka atsevišķas cilvēka ķermeņa daļas līdzinās cilvēku izgudrotām un radītām lietām (kājas pamatnes kaulu izvērsums skatuves apgaismojumā man atgādina lietussarga konstrukciju). Ķermenis ļaujas mūzikas ritmam un telpas brīvībai, pamodinot arī otras dejotājas potenciālu kustībai un saspēlei ar dzīvoklim kā sadzīves telpai piemītošajiem atribūtiem, taču tas ir ievērojamāki rāmāks un pieklusināts, it kā vēlētos bremzēt un “nolikt pie vietas” telpas atdzīvināšanas un apdzīvošanas dinamiku. 

Atšķirīgo ķermeņu dinamiku izrādē mazliet vēlāk izgaismo un man saprotamāku dara scenogrāfijā izmantotā veļas aukla, kas kļūst par tādu kā nevienmērīgu attiecību simbolu starp abu dejotāju ķermeņiem, no kuriem viens vēlas otru ievilināt ierastības, stereotipu un sastinguma zonā, bet otrs, kas līdz šim pakļāvies stihiskai telpas jaunradīšanai un dvēseliskošanai, tomēr pakļaujas un tam seko. Veļas aukla, uz kuras žāvēšanai sarindojušies apģērba gabali, man arī atgādina par cilvēka ķermeņa fiziskas un garīgas apsegšanās nepieciešamību, lai tie būtu piemēroti sadzīvošanai sociālās dzīves koptelpās. Pieļauju, ka izrādes iecere ir parādīt šo dvēseliskās brīvības un sociālās sadzīvošanas pretpolu nemitīgo mijiedarbību, korelāciju un spēkošanos. 

Izrādes atmosfēru “ietonē” arī scenogrāfijā izmantotās kartona kastes kā neizbēgams telpu maiņas, apgūšanas, iekārtošanas un savas telpiskās kārtības veidošanas instruments. Tas pašsaprotami apņem un reizē konfrontē dejotāju augumus ar savu robusto brūnā kartona miesu, kas gatava apņemt un pārņemt telpu un pat aprīt ķermeņus. Kaste, kas izrādes noslēgumā arī burtiski aprij vienu no dejotājām, kļūst par tādu kā trešo tēlu, kas, par spīti ierobežojumiem, tomēr ar abu roku pirkstu kustībām un taustes spēju cenšas kustēties, lai no jauna apgūtu telpu un radītu jaunu gramatiku telpas apdzīvošanai. Absurda caurstrāvotu noslēguma punktu dejas izrādei pieliek zobu birstes pasniegšana kartona kastē ieslodzītā ķermeņa plaukstai, kas ir kā atgādinājums, ka no ārpuses bieži vien saņemam palīdzību vai padomu, kas mums nepavisam nav derīgs vai pat ir nepiemērojams konkrētajā laikā, telpā un situācijā. Šis dramaturģiskais žests manī uzšķiļ domu, ka “slīcēju glābšana ir katra slīcēja rokās” un izlaušanās no savas dzīves telpas nosacītības, ieradumiem, ierastajiem priekšstatiem ir katra paša brīvā griba, izvēle, samērā sarežģīts uzdevums un piepūle. Izrādes noslēgums mani atstāj jautājumu un jēgas meklējumu refleksijas laukos un intriģējoša turpinājuma gaidās.

Jāatzīmē, ka izrādes “Augšup pa lejupejošām kāpnēm” vēstījums zināmā mērā rezonē ar amerikāņu rakstnieces un skolotājas Bellas Kaufmanes tāda paša nosaukuma romānu, kas tapa 1964. gadā un kura pamatā ir stāsts par jaunu angļu valodas skolotāju kādā Ņujorkas skolā, kas no visas sirds tiecas mācīt skolēniem dzimto valodu, nevis tikai mācību priekšmetu, bet skolas uzliktie nosacījumi, kārtība un priekšraksti rada necaursitamus šķēršļus šiem dvēseliskajiem centieniem. Nosaukumā izmantotā metafora piešķir trāpīgu vizuālu tēlu, kas atspoguļo jaunradīšanas un esošās kārtības sadursmes slīpo un slideno virsmu, ko, jācer, par spīti gravitātei, laiku pa laikam ir iespējams pārvarēt ar personības jaudu un pie labvēlīgiem apstākļiem vai veiksmīgas sakritības. 

Trīsdesmit minūšu metrāžas izrādes pieteikums mani uzrunā ar scenogrāfisko un horeogrāfisko vēstījumu iestrādēm un savstarpēju mijiedarbību, kuru var elastīgi un daudzveidīgi interpretēt sociālās dzīves telpu apgūšanas un attiecību kontekstā. Šīs iestrādes apliecina, ka šim pieteikumam ir iespēja attīstīties par sociālo attiecību kritikas tēmai veltītu laikmetīgās dejas žanra izrādi vai pat dejas izrāžu ciklu, kas vietumis un laiku pa laikam reflektētu un uzlūkotu no malas ikdienā ierastas lietas, kārtības, procesus un attiecības, lai tās ar visu dvēseles un gribas spēku rekonstruētu un radītu jaunā kvalitātē jeb dvēseliskotu. 

Foto autors: Andris Dreiškens

*Studējusi filozofiju. Interesē laikmetīgās mākslas procesi un to mijiedarbība ar telpu, laiku un domāšanu. Aizrauj īsi un gari pārgājieni pa meža takām un gar jūru.