Inta Balode

Man vienmēr ir patikušas filmas, kurās cilvēki daudz kaujas. Tajās horeogrāfijai ir īpaša garša, konkrēts mērķis, kurš gan reti kad tiek sasniegts pa īsāko ceļu, jo galvenais tomēr ir paņēmienu skaistums. It īpaši Austrumu cīņās. Priecīga par to, ka nu būs iespēja redzēt vēl apzinātāk nekā filmās horeografētu kungfu, 5. maijā devos uz Ķīpsalas izstāžu halli, kur bija skatāma kungfu laikmetīgās dejas izrāde „Durvis” (Gateway), kuru veidojusi apvienība „The Contemporary Dragon KungFu Company” (Ķīna). Izrāde solījās būt askētiska, ar pārsteidzošu satura filozofisko dziļumu un kungfu spēka un laikmetīgās dejas skaistuma sinerģiju.

Izrāde “Durvis” atrodas interesantā starptelpā starp izklaidi un mākslu, mums tālo un nesaprotamo Austrumu kultūru un Austrumu kultūras Rietumu versiju. Ne velti izrādes nosaukums ir “Durvis” – iedvesmas pamatā ir Kristofera Morlija esejas „Par durvīm”; piepūšamas durvju ailes veido izrādes scenogrāfiju; video klipi, kas skatāmi starp deju numuriem, notiek “aiz durvīm” (aizkulisēs, mēģinājumu zālē, dejotāju brīvajos brīžos). Paši deju numuri un video stāsti ir skatītāja durvis uz kungfu un Ķīnu. Savukārt apvienības puišiem tās ir durvis uz dinamisku, ceļojumu pilnu dzīves veidu, dodoties viesizrādēs pa visu pasauli.

Uz skatuves redzam atraktīvu, profesionālu sniegumu un numurus, kas apvieno kungfu cīņas mākslu ar dejas kustību un kompozīcijas principiem. Interesanti ir arī kostīmi: tie variējas no gana vienkāršiem līdz dažādu krasu un faktūru salikumiem un sarullētām metriem garām piedurknēm, kas lēcienos ritinās vaļā kā spārni. Pārdomāta ir arī dažādu numuru intensitāte, atšķirīgās pakāpes, kādās katra deja darbojas uz skatītāju. Gaidas pēc enerģijas un šova tiek audzētas, no sākuma piedāvājot dejiskākus un intravertākus darbus, bet tuvāk beigām vairāk tiek dota vaļa cīņas elementiem, akrobātikai, dažādiem trikiem, jokiem un saspēlei ar publiku ķīniešu “Sitam spriguļus” dejā. Skatītājam ir pamats izrādes sākumu uztvert diezgan neitrāli un piesardzīgi, varbūt pat ar nesaprašanu un vilšanās devu, ko pastiprina savdabīgie video klipi, kas attēlo pašus jauniešus mēģinājumos, pusdienojot, baidoties no pirmizrādes vai pārrunājot paveikto. Video kvalitāte šķiet amatieriska, vienlaikus liekot domāt, ka tas tā varbūt nemaz nav, vienkārši esam pieraduši pie kaut kāda viena formāta un estētikas, kas pavisam droši Ķīnā var atšķirties. Visā izrādes laikā ir patīkamā garša, ka redzam ko no tiešām citas pasaules. Un tur ir atšķirīga sajūta par to, kā lietas darāmas. Par to īpašs prieks, jo ir sajūta, ka atvestais ir autentisks, jaunieši ir ķīnieši no Ķīnas, nevis rietumu atsauce uz autentiskumu.

Lai kā arī būtu, ar katru deju pasākums uzņēma jaudu. Viņi iekaro skatītāja sirdi, arī puišu jautrošanās videoklipos (pelmeņu ēšana, TV kanālu slēgšana, nakts murgi, mēģinājumi u. c.) liek viņus iepazīt un iemīļot. Kopumā ir sajūta, ka bijusi iespēja ielūkoties pasaulē, kura, lai arī tur viss ir iestudēts un izrēķināts, tomēr ir diezgan godīga, jo jaunieši, šķiet, neprot meloties, izlikties un nesirgst ar zvaigžņu slimību par spīti tam, ka izpilda fantastiskus trikus. Savdabīga un negaidīti politiska, un propagandiska izvēle ir izrādes beigās likt atskanēt dziesmai “We Are The World”, vienlaikus projicējot miera zīmi. Tomēr puiši tik jauki pirms tam lēkāja, griezās, dejoja, sita kājas, plaukšķināja un virpuļoja, ka lipīgā melodija, par spīti izbrīnam, liek smaidīt vēl platāk.

Vērtējot to, kādas tad kustību sintēzes notikušas izrādē “Durvis”, jāsaka, ka par spīti tam, ka video redzams, ka jaunieši stāv arī pie baleta stangas, visa pasākuma centrā ir austrumu cīņas motīvi ar pozitīvu un atraktīvu sniegumu. Tuvu tam, kādu zinām no trupas izveidotāja Džekija Čana filmām. Viss ir pārliecinoši un šķietami viegli. Interesanta ir izvēle īpaši izcelt iepriekš ielikto smago darbu – redzam, ka “aiz durvīm” tiek pielietotas ekstrēmas treniņmetodes, kas liek saviebt sejas un vaidēt. Ironiski, ka šādā kontekstā tas, kas visvairāk vieno baletu un kungfu, ir smagā un pārcilvēciskā darba tēla izmantošana mārketingā. Daļa no drastiskajiem vingrinājumiem izskatās pēc pašpietiekamiem šova elementiem, jo nezin vai tik radikāli uzlabo sniegumu. Iespējams, te ir runa par kādu senu tradīciju, kas tiek glabāta vairāk tādēļ, ka ir tradīcija, nevis tāpēc, ka tiešām maina tehnisko varēšanu. Atceros stāstu par to, kā jaunos dejotājus Ķīnā modina nakts vidū un uzreiz liek griezt vairākas tour en l’air pēc kārtas. Iemesls ir milzīgās valsts milzīgā konkurence, kur tikai retajam ir iespēja izrauties. Tāpēc vajag saglabāt sajūtu, ka vajag dikti strādāt, lai kur tiktu.

Kopumā izrāde ir vērtīga pieredze un atstāj labu iespaidu. Ir patīkami vērot profesionāļus, kas piedāvā austrumu kustību mākslu un kas ir uzauguši tajā vidē. Tas sniedz dziļāku un patiesāku ieskatu tālajā kultūrā, kuru būtu vērts pazīt, jo kā nekā to pārstāv lielākā cilvēces daļa. Video projekcijās jūtams specifisks un lokāls humors, tieša, viegla un bezaizspriedumu attieksme. Īpaši pret Rietumu lietām. Kurš gan Rietumos, īpaši liela formāta šovos, atļautos video iekļaut dvīņu torņu sabrukšanas video, ko puiši ātri aizslēdz prom uz citu programmu, jo garlaicīgi, jo katram interesē kaut kas cits. Brīžiem traucējoši, bet brīžiem arī šarmanti bija praktiski nesalasāmie angļu valodas subtitri. Grūti spriest, vai tas ir brāķis. Varbūt pat tāds lokāluma triks, jo valodas saprašana ne vienmēr palīdz saprast situāciju. Viss kā kungfu filmās – it kā naivi un smieklīgi, bet ar tādu dziļu un vienkāršu viedumu. Kā ēnu teātris aiz solista muguras, vai kā Dalailamas smiekli.

Izrāde “Durvis” tiek arī pie stāvovācijām. Tās gan pēdējā laikā kļuvušas pat par pārāk biežu parādību. Laikam piemirsies, ka emocijas var izrādīt arī sēdus. Un vēl nav pienācis laiks, kad katrs izdara savu izvēli – ja visi ceļas augšā, kā es tā sēdēšu? Turklāt, ja sēdēšu, tad neredzēšu ovācijām veltītos trikus. Tāpēc traušos tik augšā, lai redzētu visu, ko var paspēt pamanīt pa durvju šķirbiņu no Rietumiem uz Austrumiem.