Simona Ozola*

16. decembrī pirmizrādi piedzīvoja Jāņa Znotiņa izrāde “Gaiši zilais punkts”. Šoreiz uz skatuves aktieru vietā bija trīs dejotāji – Melānija Linda Muskare, Arturs Muskars un Oskars Moore –, kam kustību piemeklēja horeogrāfe Agate Bankava. Atzīšos, ka aprakstu pirms izrādes apmeklējuma nelasīju, bet tagad gan droši zinu, ka “Gaiši zilais punkts” vēsta par pusaudžu emociju pasauli un tās, lai vai kāda tā būtu, pieņemšanu. Skatoties izrādi, man radās sajūta, ka tajā var skaidri nošķirt divas daļas – briesmonīšus un cilvēkus –, un tāpēc arī recenziju esmu nolēmusi dalīt tāpat.

Pirmā daļa. Briesmonīši

Krāsaina bērnistaba – piepūšamais baseins ar plastmasas bumbiņām, tipiskais bērnudārza mazo grupiņu krēsls, pāris baloni, grīdu sedz saliekamais porolona paklājs (tikai šoreiz bez cipariem vai burtiem katra kvadrāta vidū). Viss krāsains, tad brīdis tumsā. Sākums. Ballītes gaisma tieši pret mani. Sarkans, zaļš un zils velk mani melnajā caurumā. Ceļojums kosmosā, kamēr kaut kur no tumsas skan mūzika – tāda, kas ir sastopama tikai karekļu karuselīšos, ko kar zīdaiņiem virs gultas. Vai te ir robežlīnija starp miegu un nomodu? Nezinu, un pēc brīža jau nāk briesmonīši – melnu auduma ādu, bez sejām, viens ar divmetrīgām porolona makaronu rokām, otrs ar trīs ragiem un gariem pirkstiem, trešais, dreadainais, pēc ilgāka laiciņa negaidīti izlien no bumbiņu baseina. Viņi nerunā ar vārdiem, tikai izdveš skaņas. Viņi lēkā no skaņas uz skaņu. Un arīdzan no darbības uz darbību. Diezgan ātri es pati sev apstiprinu savu asociāciju ar maza bērna sapni: tur ir neloģiskums, tur ir briesmoņi, kas dzīvo vienīgajā pazīstamajā pasaulē – bērnistabā.

Briesmonīšiem nav valodas, bet katram ir sava mazā skaņu vārdnīca. Skatoties izrādi, pēc laika saprotu, ka dredainā briesmoņa vārdnīcā ir divi šķirkļi: vai nu pinkšķēt, vai nu būt sajūsmā. Pārējo divu izdvestās skaņas man nesniedz skaidru priekšstatu par to, kādas ir viņu emocijas. Taču tur palīdz kustība – trīsragu briesmonis vai nu ko dauza, vai pilnīgi pretēji – vēsā mierā ripina turpu šurpu plastmasas bumbiņu, savukārt makaronroku briesmonis ik pa laikam sabīstas.

Pārsvarā briesmoņiem emociju maiņu izraisa kāds notikums viņos pašos, ko es nevaru novērot. Savstarpējo attiecību sākotnēji nav, pēcāk kaut kādas ir, bet tieši tikpat vētrainas kā emocijas viņos pašos. Nav skaidrs, ko viņi grib, negrib, ko vajag, vai vispār kaut ko vajag, – tas ir emociju un darbību haoss, ko piedzīvo briesmoņi bērnistabā. Apmulsums emocijās, tajā, kas jādara un ko gribas darīt, un tajā, kā draudzēties ar citiem, – tas viss man liek saskatīt viņos jaunāko grupu bērnudārzniekus. Te raud, te smejas, te lēkā apkārt, te guļ čokuriņā uz zemes, te izārda visu telpu un nenoliek nevienu mantiņu atpakaļ vietā – bumbiņas ir visur, tikai ne baseinā, un paklāju salikt atpakaļ nevienu neinteresē.

Vien pēc kādām 20 minūtēm pēc izrādes sākuma pamanu, ka no desmitiem krāsainu bumbiņu tikai viena ir zila. Krāsu jūklī, bumbiņu pārpilnībā un mēģinot izprast briesmoņu izdvestās skaņas, zilais punkts man ir ilgi palicis apslēpts. Pēc zilās bumbiņas pamanīšanas ceru, ka taps skaidrāks, kāpēc briesmoņi uzvedas tik neloģiski, taču velti. Zilo bumbiņu dredu briesmonis patur pie sevis, tad dāvina, te kaucot, te smejoties – un tā uz riņķi. Kad nu vispār vairs nekas nav saprotams, makaronroku briesmonis glābj situāciju, atverot rāvējslēdzēju uz sava vēdera un izberot desmitiem zilu bumbiņu par prieku dredainajam.

Man nav garlaicīgi skatīties uz šo bērnistabas haosu, taču šim haosam es neredzu virzību. Man ļoti gribas saprast, par ko briesmoņi tā cepas (un varbūt tā ir mana kļūda, skatoties šo izrādi par pusaudžu emocionalitāti), bet man neizdodas. Arī viņu izdvestās skaņas man nepaver neko jaunu (un jāpiebilst, ka skaņas viņi izdveš skaļi un nepārtraukti, liekot balsij būt kā gandrīz nepārtraukti priekšplānā esošam medijam). Šis viss ilgst aptuveni trīsdesmit minūšu, taču man šķiet, ka man būtu pieticis vien ar piecām minūtēm. Protams, es neesmu izrādes mērķauditorija – mērķauditorija ir pusaudži, kuriem šīs negaidītās emociju vētras ir ikdienā tuvākas. Ļoti iespējams, ka tad ir forši, ja kāds uz skatuves parāda to, kā, iespējams, ir tavā galvā, un tad gribas redzēt vēl un vēl.

Otrā daļa. Melānija, Arturs un Oskars

Tātad – lai iepriecinātu dredaino, makaronroku briesmonis atver rāvējslēdzēju uz sava vēdera, izberot zilas bumbiņas. Taču, lai to izdarītu, briesmonim ir jātiek vaļā no makaronu rokām. Viņš ir pirmais, kas sāk mest nost savu auduma ādu. Manuprāt, ādas maiņa ir ļoti liels notikums, kas šajā brīdī, cenšoties tikt pie rāvējslēdzēja uz vēdera, top ļoti otršķirīgs. Pēcāk arī abi pārējie briesmoņi ņem piemēru no makaronrokām, un tad gan katra ādas maiņa (jeb kostīma detaļu lēna “noplēšana”) ir sāpju pilna.

Nu briesmoņi ir nometuši daļu savas ādas, lai atklātos, ka apakšā tomēr ir cilvēki – Melānija, Arturs un Oskars. Pēc īsa savstarpēja apmulsuma brīža, mēģinot saprast, ko darīt tālāk, visi trīs tēli, kas vēl pirms brīža bija nesaprotoši briesmoņi ar prasmi izdvest uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas skaņas, strauji nonāk pie tīri veiksmīgas sadarbības, saprototies jau bezmaz vai no pusvārda, droši lecot cits citam virsū un cilājot vienam otru. Telpā neizārdīts tobrīd ir palicis ļoti maz kas, taču, taisot triku, Arturs un Melānija pamanās vēl arī noplēst aizkaru. Oskars nokliedzas: “Pietiek!” Un es domāju, ka pietiek ar, es šobrīd jau esmu dikti apmulsusi, tad nu plaudējam un ejam mājās. Tomēr nē, viņi nolemj sanest visas savas vecās ādas vienuviet un pašķībi bērēs padungot “Smells Like Teen Spirit”. Piepeši no skandas, liekot man salēkties, pilnā skaļumā atskan īstā dziesmas versija, un viņi lēkā, ārdās, lidina baseinu un bumbiņas skatītājos – tad viņos es tik tiešām beidzot ieraugu pusaudžus, kas visi kā viens jūtas labi tieši savā barā, seko cits cita hormonu spēka izvirdumam un ir pārliecināti, ka citiem viņus nesaprast. Dziesmas sākumā jūtos mazliet neērti, taču dziesmas ilgums un atnākusī apziņa, ka viņi ir tīņi, man dziesmas izvēli un tai paralēli notiekošās darbības beigu beigās attaisno. Izskanot dziesmai, viņi, jaunais draugu bariņš, cieši sasēžas pie tumbas un plati smaida publikai, lepni paši par sevi. Tagad gan ir laiks aplausiem.

Pēc izrādes satieku dejotājus, kas, protams, grib zināt, ko domājam. Norādu, ka viņi visi veiksmīgi tika galā ar saviem briesmoņu tēliem, īpaši kustības ziņā, un sākotnēji man bija grūti saprast, zem kura briesmoņa ir paslēpies kurš dejotājs. Atzīstos, ka nesapratu, kādēļ pirmajai daļai bija jābūt tik ilgai un ka no tās spēju uztvert vien haosu. Melānija man izskaidro šīs daļas uzbūvi, un, jā, tad viss tiešām top skaidrs. Es nezinu, kādēļ es to nespēju ieraudzīt tad, kad skatījos izrādi. Man vairs nav piecpadsmit, taču aizvien un bieži arī mana emocionālā pasaule man var būt mistika. Varbūt neuztvēru tāpēc, ka cenšos šo pasauli izprast un kārtot, bet ko nesaredzēju nedz dredainajā, nedz ragainajā, nedz makaronrokā? Vai es no šiem briesmoņiem-pusaudžiem sagaidīju par daudz, gribot redzēt virzību savā izpratnē, kas man būtu bijusi saistošāka? Es nezinu. Taču, parunājot ar citiem skatītājiem, dzirdu, ka patika, ka aizkustināja, ka ieraudzīja sevi. Diemžēl šoreiz es nebiju daļa no viņu plašā pulciņa. Man gan šķiet, ka, ja es uz šo izrādi aizsūtītu savu pusaugu māsu, viņai patiktu.

*Simona Ozola ir dejas māksliniece, laikmetīgās dejas apvienības “Sixth” dalībniece 

Titulfoto autore: Lita Millere