Regīna Kaupuža

Kšištofa Pastora godalgotā neoklasiskā baleta “Drakula” popularitāte kopš pasaules pirmizrādes, kas 2018. gada 6. septembrī notika Rietumaustrālijas štata lielākajā pilsētā Pērtā, nepārprotami pieaug. Trīs gadus pēc pasaules pirmizrādes balets iestudēts arī Latvijas Nacionālajā operā un baletā. Rīgā septembra izrāžu biļetes gluži kā Pērtā bija izpārdotas. Ņemot vērā dīvaino situāciju, kurā pašlaik dzīvojam, tas raisīja nedalītu prieka sajūtu ne tikai māksliniekos, bet arī skatītājos.

Par baleta popularitāti varam pateikties gan vampīriem veltītām teikām un leģendām, gan, nešaubīgi, arī 1897. gadā izdotajam Brema Stokera gotiskajam šausmu romānam. Vairāk nekā gadsimta garumā skatītājiem bijusi iespēja sastapties ar Drakulas tēlu gan teātra iestudējumos, gan filmās. Šoreiz Brema Stokera romāna varoņi ieguvuši jaunu veidolu vienā no skatuves mākslas veidiem, kas organizēts laikā un telpā un ietver dramaturģiju, mūziku, horeogrāfiju un telotājmākslu – baletā.

Brema Stokera dienasgrāmatas un piezīmju formā rakstītais piedzīvojumu romāns ar gleznainiem, smalki detalizētiem situāciju aprakstiem patiešām rosina neierobežotu fantāziju. Pēc romāna motīviem 1992. gadā radītā Frānsisa Forda Kopolas izcilā spēlfilma “Drakula” tam  ir spilgts apliecinājums. Savukārt filmas ietekmi redzam arī Kšištofa Pastora baleta iestudējumā. Kā atklāj pats horeogrāfs, baleta librets veidojies, tieši ietekmējoties no filmas, kurā Drakula nav vienīgi nežēlīgi atriebīgs un bezjūtīgs vampīrs, bet gan savulaik likteņa vēju plosīts upuris. Viņa mūžīgā mīlestība un dienišķās vilšanās padara šo jūtu kokteili mokošu sev un nāvējošu apkārtējiem.

Iestudējumu veidojusi starptautiska komanda, katra tās dalībnieka milzīgā radošā pieredze baleta iestudējumu īstenošanā neapšaubāmi ir viens no panākumu stūrakmeņiem. Horeogrāfs Kšištofs Pastors iestudējumam izvēlējies izcilā poļu komponista Vojceha Kilara mūziku,  par pamatu ņemot Frānsisa Forda Kopolas filmai “Drakula” radīto muzikālo partitūru, ko rūpīgi kopā ar citiem komponista darbiem kompilējis Maikls Brets. 

Savukārt kostīmi un scenogrāfija tapuši, pateicoties īru mākslinieku Čārlza Kjūsiksa Smita un Fila R. Danielsa talantam, izdomai un vērienam. Abu mākslinieku sadarbība pasaules operteātros mērojama vairāk nekā divdesmit baleta un operas iestudējumos. “Drakulas” tērpi pelnīti saņēmuši  West Australian Arts balvu kā labākie kostīmi.

Baleta gaismu partitūru oriģināliestudējumam veidojis starptautiski atzītais gaismu mākslinieks Džons Basvels, kas šobrīd ir arī Austrālijas baleta tehniskais direktors. Par izrādes asociēto gaismu mākslinieku adaptācijas radīšanā uz LNOB skatuves Kšištofs Pastors izvēlējies britu gaismu mākslinieku Džonu Polu Perkoksu, kurš savu pieredzi guvis sadarbībā ar daudziem pasaulē atzītiem māksliniekiem un teātriem, kuru vidū ir Hjūstonas Lielā opera, Bordo Nacionālā opera, Oslo opernams, Varšavas Lielais teātris un Karaliskā Koventgārdena opera un balets.

Pats horeogrāfs Kšistofs Pastors Latvijas publikai un baleta māksliniekiem ir labi pazīstams un pavisam noteikti iemīlēts. Pastors horeogrāfa karjeru  uzsācis  1998.  gadā  Vašingtonas baletā, un šodien viņa iestudēto baletu skaits mērojams septiņos desmitos. Būdams viens no pasaulē atzītākiem horeogrāfiem, neskaitāmu balvu īpašnieks, viņš ne vienreiz vien slavu spodrinājis Latvijas Nacionālajā operā un baletā, veidojot horeogrāfijas gan Jura Karlsona baletam “Sidraba šķidrauts” pēc Aspazijas simbolu drāmas motīviem (2000), gan Igora Stravinska “Svētpavasarim” (2001), gan Žorža Bizē un Radiona Ščedrina baletam “Karmena” (2001), Artura Maskata baletiem  “Bīstamie sakari” (2006) un “Tango” (2007), kā arī Morisa Ravēla baletam “Bolero” (2015). Atskatoties uz veiktajiem kopdarbiem, “Drakulas” iestudējums Latvijas Nacionālam baletam Rīgā šķiet gluži likumsakarīgs.

Latvijas Nacionālais balets vienmēr ar atsaucību strādājis ar vieshoreogrāfiem, tomēr daži  no  tiem bijuši mīļāki. To droši var teikt par Kšištofu Pastoru. Šī radošā sadarbība ir bagātinājusi un paplašinājusi Latvijas baleta dejotāju pieredzi klasiskā baleta daudzveidīgo iespēju laukā. Tādēļ jo interesantāka bija atkaltikšanās ar horeogrāfu.

Balets “Drakula” patiesi neatstāj vienaldzīgu. Kur slēpjas maģiskais noslēpums, kādēļ izrādi gribas noskatīties atkārtoti? Laikam jau tādēļ, ka balets ir par mīlestību. Tomēr, manuprāt, ir vēl vairāki panākumus veicinoši faktori. Viens no tiem ir radošās komandas domu vienotība idejā un tās īstenošanā. Šajā procesā baleta mūzikai ir primāri emocionālā koda nozīme, ko veido tās suģestējošais raksturs, kas atkārtojoties tikai pastiprina emocionālo iespaidu. Vienlaikus tā  rosina, nevis nomāc horeogrāfiskās fantāzijas lidojuma brīvību.  

Mūziku un hoerogrāfiju papildina dekorāciju, kostīmu un gaismu mākslinieku kopdarbā radītais, filigrāni pārdomātais, līdz vismazākajam sīkumam izstrādātais skatuves vizuālais noformējums, kas ir patiesi iespaidīgs un aizraujošs. Šķiet, mākslinieki no sirds un ar patiesu pietāti sekojuši  grāmatas autora smalkajiem un gleznainajiem skatu un noskaņu aprakstiem, cenšoties uzburt 19. gadsimta reālo, kā arī no tās tik atšķirīgo mistiski nereālo pasauli. Vienlaikus abas pasaules vienojošais rāmis liek aizdomāties par nezināmām, trauslām, gandrīz netveramām laika saitēm starp tām. Gribas piekrist viedoklim, ka Džona Basvela un Džona Pola Perkoksa jūtīgais apgaismojums spēj trāpīgi izcelt ne tikai izrādes atmosfēru, scenogrāfiju un kostīmus, bet arī skatuves mākslinieku atveidotās ķermeņa valodas nianses.

Kšistofa Pastora horeogrāfiskā rokraksta un plastikas meklējumi un atradumi iestudējumos “Svētpavasaris”, “Sidraba šķidrauts”, “Bīstamie sakari“ jaunajā izrādē pārtapuši skaidrā un skaistā neoklasikā. Arī režisoriskie risinājumi ir un paliek horeogrāfa stiprā puse. Kā allaž arī šajā iestudējumā tie ir neatņemama horeogrāfijas un scenogrāfijas sastāvdaļa ar intriģējošiem, negaidītiem, asprātīgiem paņēmieniem, kas katrā ainā pārsteidz ar bagāto izdomu, pastiprinot iespaida dinamiku. Tā arī izrādes kulminācijā, kad personāži nokļuvuši līdz šķietami tradicionāli laimīgām beigām, priekškaram aizveroties, ar pēdējiem mūzikas akordiem kā rēgs parādās iznīcinātā Drakulas tēls, atgādinot dzīvajiem par mīlestības nemirstīgo spēku, kas paliek sirds atmiņā arī pēc iznīcības.

Viennozīmīgi jāatzīst, ka radošā komanda patiesi ir radījusi brīnumu. Tomēr stāstu katrā izrādē no jauna izdzīvo un izdejo dejotāji, izspēlē mūziķi, iepriekšminēto piepildot ar sava izpildījuma vērtību. Vēlos uzteikt Latvijas Nacionālā baleta profesionālo un mākslinieciski jūtīgo sniegumu, kas izrādes stāstījumu veidoja emocionālu, enerģētiski piepildītu un pārliecinošu. Dejotāji intonatīvi vienoti atklāj skatītājam stāsta tēlus. Pirmizrāžu sērijā skatītājam tika piedāvāti divi sastāvi, un katram no tiem bija savs emocionālais lādiņš.

No stāsta plašā tēlu klāsta neapšaubāmi kolorītākais un iespaidīgākais ir grāfa Drakulas tēls, kura varas un rakstura līnijas tiek pastiprinātas, sadalot tēlu vairākās lomās – Drakula vecumā, Drakula jaunībā, kā arī Drakulas rēgi jeb sulaiņi, kas ir brīnišķīgs režijas risinājums.

Pārdomāta un filigrāni izstrādāta grāfa Drakulas loma bija izpildītāju Raimonda Martinova (Drakula vecumā) un Viktora Seiko (Drakula jaunībā) sniegumā. Liekas, ka starp abiem ir it kā slepena vienošanās, kas strādā, lai atklātu sarežģīto raksturu. Abu tēlu pārvērtību sintēzi lieliski papildina mākslinieku ilgā sadarbības pieredze, ilgus gadus dejojot vienā kolektīvā.

Raimonda Martinova grāfs Drakula ir gudrs, zinošs, valdonīgi noteikts, viltīgi ļauns aprēķinātājs, savu nežēlīgo iegribu īstenotājs, un tomēr arī viņam  piemīt alkas pēc zaudētās mīlas. Viņa atveidotais tēls ir pārdomāts un meistarīgi atklāts, kustību valoda spilgta un pārliecinoša.

Viktora Seiko atveidotais Drakulas tēls ir vecā grāfa Drakulas mīlestības daļa. Monstrīgi biedējošs un tajā pašā laikā dzīves un likteņa nomocīts briesmonis. Viktora atveidotais grāfa monstra tēls līdzinās vecam vilkam. Ķermeņa valoda prasmīgi spēj pārkāpt klasiskajām robežām, kurās esam raduši redzēt Viktoru Seiko, un iegrimt fantāzijās par vecā grāfa likteni un jūtām. Duetā ar Jūliju Braueri Mīnas lomā atklājas Viktora eleganti pieklusinātā, vienlaikus noteiktā kustību enerģija, kas liek noticēt mīlestības jūtu patiesumam.

Otrā izrādē grāfa Drakulas lomu vecumā izdzīvoja Antons Freimans un Drakulu jaunībā – Filips Fedulovs. Abu lomu izpildītāju starpā nedaudz pietrūka pirmā sastāva vienotības koda, kaut arī tēli katrs pats par sevi bija spilgti, tomēr pietrūka smalku, raksturu atklājošu muzikālu un ķermeņa valodas nianšu. Bija jūtams, ka šim duetam savstarpējā tēla sintēzē vēl ir kur tiekties. Neapšaubāmi abi mākslinieki ir savu tēlu meistari un abpusējā pozitīvā dzirkstele ar katru izrādi kļūs arvien spožāka.

Grāfa Drakulas rēgu jeb sulaiņu tēli izrādē bija patiešām veiksmīgs atrisināti gan horeogrāfiski, gan no režijas viedokļa. Abu sulaiņu suģestējošā caurviju darbība skatītāju veda aizvien dziļāk stāstā. Pirmizrādē dejoja Roberts Naje un Aleksandrs Osadčijs, otrajā pirmizrādē – Germans Ševčenko un Fabio Sonconji. Abi sastāvi bija tehniski spēcīgi un pārliecinoši un darbojās ļoti vienoti un saliedēti.

Grāfa Drakulas svītā atšķirīgos sastāvos redzējām trīs vampīres – Justīnu Teličenu, Aleksandru Astreinu, Kristu Štrausu, Baibu Vītolu – un trīs vampīrus – Dariusu Florianu Katanu, Aidenu Viljamu Konefriju, Germanu Ševčenko, Artjomu Pšeņičņikovu Kirilu Baiduku un Robertu Naji. Kolorītie vampīri izteiksmīgi papildināja Drakulas pils ainu, veidojot iespaidīgu un reizē baisu skatu. Īpaši spilgti tika izpildīta aina grāfa Drakulas pils kapličā. Šajā skatā skatītājs, skrienot šermuļiem pār kauliem, var pilnībā izbaudīt dejotāju, mūzikas, scenogrāfijas un gaismu kopējo spēku un saspēli.

Jau kopš 18. gadsimta, kad tika iestudēti pirmie romantisma laikmeta baleti, ļoti bieži spilgtākie baleta iestudējumos bijuši tieši ļaunie tēli, kuru radītais iespaids tik ātri nepazūd. Tomēr nevar teikt, ka “Drakulas” varoņu pozitīvajā pusē trūkst kolorītu tēlu. Džonatana atvadu viesības Vestenras kundzes namā pirmajā cēlienā un meitas Lūsijas saderināšanās pasākums otrajā cēlienā uzbur vizuāli patiesas 19. gadsimta sadzīves ainas angļu stilā. Noskaņu papildināja viesu valši, baleta kolektīvs šo divertismentu izpildīja kā precīzus, saliedētus un emocionālus dejojumus, tomēr atšķirībā no Drakulas pils ainām tie neaudzēja izrādes dinamiku. Iespējams, tāda bija horeogrāfa iecere.

Stāsta reālās pasaules galvenās varones Mīnas/Elizabetes lomā Jūlija Brauere un Sabīne Strokša pārsteidz ar atšķirīgo tēla interpretāciju. Jūlijas Mīna ir patiesa, atklāta, vienkārša un reizē izsmalcināta, tādēļ tik saskanīgi ir Viktora Seiko un Jūlijas Braueres dueti. Savukārt Sabīnes Strokšas tēls rāda klusu, neizprotamu, mierīgu, piekāpīgu un reizē apņēmīgu gudrību. Abu dejotāju tehniskais un emocionālais sniegums ir perfekts.

Džonatana Hārkera lomā Kārlis Cīrulis un Aleksandrs Osadčijs īsti nav atraduši tēla rakstura pamatīpašības. Kārlis Cīrulis cīnās ar klasiskā prinča varoņa tēlu. Tas traucē viņam būt vienkāršam, audzinātam, gudram, godīgam un mīlošam cilvēkam, kas, pildot darba pienākumus, nokļūst grāfa pilī un saskaras ar neticamām pārdabiskām situācijām. Pagaidām Aleksandrs Osadčijs tēlā iejuties daudz pārliecinošāk.

Gan Ieva Rācene, gan Annija Kopštāle, kas dejo Lūsijas lomu, ir spilgtas individualitātes un personības, tādēļ arī viņu atveidotie tēli ir atšķirīgi, bet vienlīdz saistoši un pievilcīgi.

Artura lomas izpildītāji – Kristaps Jaunžeikars, Dariuss Florians Katana – aizkustina ar patiesumu un pašaizliedzīgo mīlestību pret savām partnerēm Lūsijām.  

Sergejs Neikšins Doktora Sjūarda tēlā vēlas būt līdzīgs profesoram van Helsingam, toties Zigmāra Kirilko interpretējums ir ieturētāks un mierīgāks, tas, šķiet, dabiskāk veido visu situāciju atainojumu. Abiem nedaudz trūkst rakstura, ko nevar teikt par profesora van Helsinga lomu spilgtajos Ringolda Žiga un Raimonda Martinova izpildījumos. Tēlam atrasta ekscentriska rakstura iezīme, kas to atšķir no citiem un sadzīviskās ainas atdzīvina ar nelielu groteskas pieskaņu.

Vestenras kundzei – Elzai Leimanei un Baiba Kokinai – izrādē ir daudz redzamāka vieta nekā stāstā. Katras mākslinieces tēla raksturojums atklājas, pateicoties izcilai personībai un aktiermeistarībai.

Izrādes reālo un nereālo pasauli dīvaini vieno Doktora Sjūarda psihiatriskās klīnikas pacients Reinfīlds, kura zemapziņas neredzamā saiknē ar nereālo Drakulas pasauli pilda misiju – pasargāt Mīnu no Drakulas. Šo ainu horeogrāfs veidojis lakoniskā un ļoti interesantā risinājumā. Kostīmi veidoti kā trako krekli, bet tajā pašā laikā, dinamiski savīti kopā ar gumijām, ataino cilvēku prātu vispārējās sasaistes un atkarības. Šis elements ļoti uzskatāmi papildina horeogrāfa ieceri. Antons Freimans Reinfīlda lomā  ir patiesi aizkustinošs. Ar neizsīkstošu spēku un enerģiju viņš iejūtas tēlā un veido savu redzējumu. Ne mazāk pārliecinoša, tomēr atšķirīga ir Aidena Viljamsa Konefrija tēla interpretācija.

Visa baleta kolektīva izpildījums ir ļoti vienots, dinamisks un emocionāli pārliecinošs. Tas apliecina repetitoru perfekto darbu. Izrādes iestudēšanas ikdienas procesu vadīja Sedriks Iņass (Cédric Ygnace) un Simoneta Lisi (Simoneta Lysy), kā arī  pašmāju  repetirori Iļja Vlasenko un  Viktorija Jansone. Par turpmāko izrādes kvalitātes saglabāšanu un augstu profesionālo līmeni varam pateikties tieši mūsu jaunajiem, bet jau pieredzējušajiem repetitoriem. Viņu skrupulozā attieksme pret skatuves procesu norisi, iedveš pārliecību, ka izrādes lidojums pie publikas ir tikai uzņēmis apgriezienus un nedomā tos samazināt. Zinot šo repetitoru pieeju darbam, var droši teikt, ka izrāde ar katru tās izrādīšanas reizi kļūs arvien noslīpētāka.

Atgriežoties pie izrādes vizuālā noformējuma, vislielākie komplimenti jāizsaka visam teātra mākslinieciski tehniskam kolektīvam, kas gatavoja sarežģīto skatuves ietērpu, veidoja smalko gaismu partitūru, kā arī izgatavoja tērpus. Visi trīs vizuālie bloki ir piesātināt ar tehniski sarežģītiem un izsmalcinātiem risinājumiem. Tie izpildīti perfekti, tādējādi apliecinot meistaru  augsto profesionalitāti. 

Kādēļ ir vērts noskatīties izrādi? Varu apliecināt – ir nodrošināts maģisks vizuāls, muzikāls un horeogrāfisks mākslas baudījums.

Ja man jāatbild uz jautājumu, vai izrāde ir šedevrs, atbilde ir jā:

1. baleta vizuālais bloks ir kaut kas īpašs, neatkārtojams;
2. horeogrāfiskais risinājums ir veidots neoklasiskā stilā, horeogrāfa rokraksts ir patīkams un saprotams;
3. izrādē ir izcili režijas risinājumi
4. LNOB baleta trupas sniegums ir mākslinieciski spilgts un profesionāls;
5. diriģenta Mārtiņa Ozoliņa muzikālais sniegums ir profesionāls un precīzs.

Vai izrādi ir vērts skatīties un baudīt fantāziju? Noteikti jā!

Ja man būtu jādod zvaigznītes, tad no piecām iespējamām dotu izrādei četras zvaigznes. 

Attēls: skats no izrādes, foto Kristaps Kalns.