Valmierā tagad ir Dejas māja. 13. un 14. septembrī laikmetīgās mākslas telpā “Kurtuve” tā tika svinīgi atklāta ar runām un dejām, un cerībām, ka tā kļūs par nacionāla un starptautiska mēroga kultūras vietu. Bet, lai tāda pastāvētu, pirmkārt, jau mums pašiem – vietējiem cilvēkiem – tā jāapmeklē un jāiemīl, jo diez vai būs iespējams regulāri atsaukt šurp skatītāju no Rīgas, Ventspils vai Liepājas.

Kā iepazīt un iemīlēt to, ko saucam par laikmetīgo deju? Kas ir laikmetīga deja? Kur ir robeža starp deju un skatuves kustību, starp laikmetīgu un nelaikmetīgu? Vai klasiskais vairs nav laikmetīgs? Un kas vispār ir deja? Viszinis tēzaurs saka: “Horeogrāfiskās mākslas veids, kura galvenie izteiksmes līdzekļi ir ķermeņa harmoniskas kustības, kas ritmiski izkārtotas noteiktā kompozīcijā, tempā, dinamikā.” Nu ja! Tā mēs to visu mūžu esam uztvēruši: polka, polka, palēciens! Šajā man īsti neiekļaujas tas, ko šodien saucam par laikmetīgo deju. Meklējam etimoloģijas vārdnīcā. Nu, re, te jau labāk: senīru dian – ātrs, senindiešu dīyati – lido, šūpojas, grieķu dinē, dinos – virpulis, bet indoeiropiešu sakne dei- – gaiši spīdēt, mirdzēt, laistīties, un tas viss beigu beigās noved pie latīņu diena.

Nu jau daudzus gadus no aktīvas intereses par notiekošo dejas pasaulē esmu pagājusi malā, šai laikā daudz kas ir mainījies, izaudzis un nobriedis, tāpēc par savām sajūtām pēc 22. un 23. novembra izrādēm Dejas mājā varu runāt no ikdienišķa skatītāja, ne no kritiķa vai dejas profesionāļa pozīcijas. Runājot konkrēti par deju šī vārda tradicionālā uztverē, es neko nezinu. Es nezinu, kā tā rodas, vien nojaušu, kā horeogrāfs, klausoties mūzikas materiālu, kārto soļu zīmējumus un ritmus. Es nezinu, kad un kur jāpielieto soļu vai stāvokļu atkārtojumi, kādas ir obligātās formulas. Bet tomēr – kustību valodai ir savas zīmes, savi arhetipi, kas ļauj skatītājam grimt filozofiskā apcerē. Un mākslinieks katru savu darbu taču velta plašai auditorijai, ne tikai jomas speciālistiem, tādēļ uzdrošinos paust savas no malas vērotāja domas. 

Lai gan katrs šajās dienās redzētais darbs ir autonoms, dažādu mākslinieku un izpildītāju radīts, es šīs dienas uztvēru vienotā blokā, lai gan amplitūda bija no bērnu interešu grupas līdz pat labi pazīstamu profesionāļu darbiem. Iespējams, tas ir Dejas mājas vadītājas Intas Balodes mērķtiecīgs uzstādījums, jo skatītājs, ja vien atnāk uz visiem priekšnesumiem, tiek maksimāli piesātināts ar daudzpusīgu informāciju. Tāpēc arī es nespēju šo dienu devumu saskaldīt, bet vēlos aplūkot kā vienotu veselumu.

Pirmā diena mani iesvieda profesionāļu sniegumā. “Oblicus”, arhitektoniskā šķībdeja. ““Oblicus” ir laikmetīgs mīlasstāsts – metafizisks duets, kas savij tuvību, ievainojamību un mākslinieciskas ambīcijas,” – lasām programmiņā. “Tas ir divu cilvēku pašportrets, kuri lavierē starp kopā būšanas un atšķirtības spriegumiem, pētot ilgas saplūst, vienlaikus saglabājot savu individualitāti.” Izrādes autori un izpildītāji ir apvienība “IevaKrish” jeb Ieva Gaurilčikaite-Sants un Krišjānis Sants. Mūzikas autors – Kārlis Tone, gaismu māksliniece – Jūlija Bondarenko, savukārt nestandarta gaismu risinājumus veidojis Jānis Bukovskis no kompānijas “Those Guys Lighting”. Producents – dejas organizācija“Tuvumi”.

Pirms izrādes īpaši neiedziļinājos programmiņas vēstījumā. Gribēju būt neietekmēta. Vai mana uztvere sasaucās ar autoru teikto? Daļēji. Jā, es nolasīju dejas paralēlo un tajā pašā laikā individuālo ritējumu, meklējumus pēc saplūsmes un divu ķermeņu kustības valodu dažādību, kas pat ar milzīgu piespiešanos nekad nevarēs būt viens, jo katram ķermenim ir atšķirīgs temporitms, uzbūve, veids, kā katrs dejotājs ar to runā. Krišjānis gandrīz visu laiku “domā” ar visu ķermeni vienlaicīgi. Nevis ar plaukstu vai plecu, vai gurnu. Rezultātā es viņa tēlu uztvēru kā ļoti nervozu, samocītu cilvēku. Gribējās kliegt: “Apstājies, dod telpu gaisam!” Kad mani nogurdināja (vai man apnika?) šis kustības “troksnis”, koncentrēju savu uzmanību uz Ievu. Mani veldzēja tas, ka viņai katra kustība bija piepildīta, attaisnota, kā rezultātā arī es pildījos ar emocijām, neskatoties uz to, ka horeogrāfija stingri seko kustību virknējumu atkārtojumiem. Es pieņemu, ka viss ir skaitļos un formulās, ka matemātiķu blīvi aprakstītajās tāfelēs slēpjas mīla un naids, un tā ir māksla, ja šo iespējams atspoguļot ķermeniski emocionāli. Vai manī tika pamodināta empātija, pārdzīvojums? Šķiet, ka par maz. Arī mūzika un gaisma man bija par intelektuālu, lai es nedomājot saplūstu ar skatuvi. Bet nobeigumā, kad ķermeņi nometa drēbes un parādījās trausli un ievainojami, mazo sarkano lampiņu glāstīti, mans intelektuālais analizators atslāba un es ļāvos izrādes baudījumam.

Šīs dienas lielais notikums – dejas izrāde “Manu acu tulkojums”. Horeogrāfe un idejas autore – Alise Madara Bokaldere. Līdzautores – Laura Kušķe, Jana Jacuka. Izpildītājas – Kitija Geidāne, Kristīne Brīniņa. Mūzikas izpildījums ierakstā – Aurēlija Rancāne, Asnate Rancāne, Ilona Dzērve. O! Tas bija fantastiski! Šķiet, vairāk te nav, ko piebilst! Žēl, ka neesmu redzējusi sākotnējās izpildītājas Janu Jacuku un Lauru Kušķi, jo no pēcizrādes sarunām sapratu, ka tas arī būtu vesels pārdzīvojumu vilnis.

Mani vēl aizvien mulsina vārdiņš “deja”, jo šī izrāde vairs neierakstās tajā, ko saprotu ar dejošanu. Manuprāt, ietilpīgāks vārds ir “kustība”. Piepildīta līdz pilnībai. Koncentrēta. Tik smaga, ka nav iespējams samelot. Bezgala sadzīviska Kitijas plaukstas kustība gandrīz kā glāstot sakārto Kristīnes apģērbu vai novieto melno bizi, izraisot skatītājā līdzpārdzīvojuma vilni, teju sāpīgas bailes, ka šis tēls nekad nespēs atteikties no nešpetnās nastas, jo ir to pieņēmis un iemīlējis. Arī tad, kad beigās, guļot uz grīdas, meitenes beidzot fiziski var atslābt, skatītājs ar visām savām šūnām turpina būt procesā “iekšā”. No pirmās līdz pēdējai minūtei uzmanība ir tāda, ka skatītāju zālē varētu dzirdēt pieneņpūku nokrītam.

No vienas puses, varētu teikt, ka smagais fiziskais uzdevums ir tas, kas skatītāju paņem savā varā. Bet nē, mēs aizgrābti vērojam arī cirka akrobātus, bet te meiteņu emocionālais piepildījums veļas pāri skatuves malai un pārplūdina zāli, ievelkot skatītājus savā vēstījumā. Un visi elementi, kas spēlē blakus meitenēm, – vienmērīgi apgaismotā telpa, mūzikas piedalīšanās procesā – ir precīzi dozēti, askētiski. Nav liekvārdības. Sarunā pēc izrādes meitenes atklāja, ka izrādes laikā viņas nedomājot neko. Vispār neko. Jebkura mīmika viņām atņemtu tik ļoti nepieciešamo spēku. Viņas neko netēlo. Viņas IR.

Otrā diena nesa jaunu pieredzi. Milzīgs prieks par nākotni. Savulaik šādas sarežģītā valodā runājošu cilvēku un it īpaši jauniešu grupas varēja atrast vien Rīgā, bet, kopš Kultūras akadēmijas laikmetīgās dejas mākslas programmas absolventi ir izsējušies visā Latvijā, ir izaugušas jaunas dejotāju kompānijas arī lielākās un mazākās pilsētās. Visupirms Lindas Mīļās vadītā Valmieras mūsdienu deju grupa “Baltā” ar Ģirta Dubulta veidoto miniiestudējumu “Paradīze”. Šo varētu raksturot ar pāris vārdiem – jaunība un dejotprieks. Ābolu smarža apņēma skatītāju zāli un meitenes, kuras tā nepiespiesti un laiski uzsāka savu stāstu par paradīzi. Šķietami absolūti brīvi. It kā ne rokām, ne kājām nebūtu nosprausta kāda īpaša horeogrāfija, kas jāizpilda. Bet tomēr sākās deja ar visu, kas tai raksturīgs, – tempu, dinamiku, kompozīciju.

Raunas dejotāju kolektīvs “Lidoņi” ar uzvedumu “Skrējiens” (horeogrāfes Ilze Zīriņa un Evija Bišere) mani iepriecināja ar negaidīti profesionālu sniegumu. Meiteņu vecuma amplitūda ir 6 – 15 gadi. Varētu gaidīt, ka te mēs ieraudzīsim kādas atlaides, jo bērni taču! Bet nē. Ar savu priekšnesumu meitenes pārspēj vienu otru pieaugušo. Katru darbību caurvij sagatavotība un kustības inteliģence. Pat mazie visu, ko dara, dara emocionāli un loģiski pamatoti. Var just, ka skolotāji māca ne tikai izpildīt, bet arī domāt – no skatuves grīdas līdz pat gaismas skartajiem pirkstu galiņiem. Tā ir katra dejotāja, katra skatuves cilvēka pašcieņa, kas liek mākslinieciskai pašdarbībai pārvērsties par pašdarbības mākslu. Tā ir kvalitātes latiņa, kas nosaka, ka brīvā laika pavadīšanas pulciņš ir pārvērties par mērķtiecīgu kolektīvu.

Šīs dienas trešais uzvedums bija “Sava vieta”. Horeogrāfi – Dmitrijs Gaitjukevičs, Matē Mēsārošs un Marija Burceva. Izpildītājas – NMV Rīgas Baleta skolas laikmetīgās dejas programmas 3. kursa audzēknes. Uzveduma sākums mani neuzrunāja. Likās, ka te būs labi sagatavotu dejotāju mākslas vingrošana. Vai nu es biju jau nogurusi, vai meitenes nespēja ieiet savā vēstījumā, bet tad notika pavērsiens. Katra kustība, katra elpa, katrs skatiens – dzīvs un piepildīts! Tas, kas norisinājās uz skatuves, mani ievilka un pilnībā! Līdz pēdējai minūtei! Par šo darbu grūti ko vairāk pateikt, tikai vienu vārdu – patika. Ko tu stipram padarīsi!

Gundega Lapiņa: “Esmu viens no pirmajiem Anša Rūtentāla “kustoņiem”. Savulaik man kāda paziņa teica: “Ā, tu dejo pie Rūtentāla!” Es vienmēr sparīgi cīnījos pretī, ka nedejoju. Nedejoju!!! Nē, teātri arī nespēlēju! Un neesmu mīms! Tā bija tālā 20. gadsimta 70. – 80. gadu mija, kad mēs sākām. Padomju Savienībā tāda neizprotama māksla balansēja uz aizliegtā robežas. Ansis meklēja savu izpausmi un mēs līdz ar viņu. Viss sākas ar mūziku, bet ne saskaitot taktis un iezīmējot kustību kvadrātiņos, lauciņos, ekseļa tabulā. Kustība turpina mūziku, saplūst ar to, sarunājas ar mūziku, un cilvēku ķermeņi sarunājas cits ar citu, katrs dalībnieks “skan” kopā ar orķestri vai atsevišķu instrumentu. Vai mēs to izdarījām? Nezinu. Bet mēs tiecāmies uz to. Divus gadus mums bija tikai apmācību posms, kad trīs reizes nedēļā vismaz divas stundas nodarbojāmies ar tehniku, kas ietvēra gan fiziskus vingrojumus, gan jogas elementus, gan treniņu sevis un partneru uztverei telpā ar acīm ciet, ar atvērtām acīm, darbojoties divreiz ātrāk vai lēnāk, trīsreiz ātrāk vai lēnāk par doto ritmu utt. Tad etīdes un improvizācijas vēl nedzirdētā mūzikā un mūzikas klausīšanās visiem kopā un katram atsevišķi. Un tikai pēc šiem diviem gadiem Ansis izlēma veidot pirmo izrādi, lai gan mēs vēl arvien domājām, ka neesam gatavi. Mūsdienu pasaulē šāda lēna tuvošanās mērķim vairs nav iedomājama. Gribam rezultātu un tūlīt. Gribam izpausties. Īpaši, ja esam jauni.”

Titulfoto autors: Arvis Ertmanis