Divkārtējais “Emmy” balvas laureāts Toki Raits Lietuvā: “Māksla ir holistiska – tā ir par savienojumu, izaugsmi un brīvību”

Intervējusi Lina Kukīte (Lina Kukyete)

No 12. līdz 16. novembrim Viļņā notika Starptautiskais hiphopa kultūras un dejas festivāls “Urban Essentials”, aicinot ielu dejas entuziastus un cienītājus pulcēties, mācīties un svinēt hiphopa kultūru. Šogad festivāls uzņēma īpašu viesi – “Emmy” un “Clio” balvas ieguvēju, hiphopa leģendu Toki Raitu (Toki Wright) no Mineapoles ASV.

Toki ir Bērklija Mūzikas koledžas Profesionālās mūzikas nodaļas vadītājs Bostonā, starptautiski atzīts MC (Master of Ceremonies), producents, rakstnieks, radio pārraižu vadītājs, mākslas diplomāts un kopienu organizators. Kā mākslinieks Raits ir izdevis albumus ar “Soul Tools Entertainment” un “Rhymesayers”, uzstājies festivālos “Coachella” un “Rock the Bells”, sadarbojies ar Talibu Kveli, BJ The Chicago Kid un citiem.

Mēs tikāmies ar Toki Raitu, lai runātu par viņa radošo ceļu, hiphopa kultūru, sociālajām pārmaiņām, mentorēšanu un to, ko viņš sagaidīja no festivāla “Urban Essentials” Lietuvā.

Jūs esat izveidojis iespaidīgu karjeru kā MC, pedagogs un “Emmy” balvas ieguvējs. Atskatoties – kuri mirkļi visvairāk ietekmējuši jūsu ceļu?

Manu ceļu visvairāk veidojušas mazas neveiksmes. Es joprojām atceros, kā 7. klasē baidījos uzstāties talantu šovā. Šīs vilšanās mani nepameta visu gadu, un tas man lika praktizēties, mācīties un nekad vairs negribēt izjust tās bailes.

Kā mākslinieki mēs uz mākslinieciskumu skatāmies caur īpašu prizmu. Mēs redzam visas sīkās detaļas – vēlos vakarus, kad nespējam pabeigt dziesmu, vai dejotāju, kurš nespēj precīzi apgūt kustību. Tad pienāk tas mazais izrāviens, kad beidzot viss sanāk. Atskatoties šie mirkļi ir tikpat nozīmīgi kā jebkura balva.

Protams, atzinība ir lieliska, un es to ļoti novērtēju. Bet, domājot par savu lomu mākslu pasaulē, es vēlos būt tieši savienotājs. Radīt piekļuvi vietām, kur cilvēki parasti netiek klāt, palīdzēt paust idejas pat tad, kad ir klātesošas bailes. Man māksla ir holistiska – tā ir par attiecībām, izaugsmi un brīvību.

Divu “Emmy” balvu iegūšana ir milzu sasniegums. Kā šī atzinība ietekmēja jūsu radošo ceļu vai mākslinieka vēstījumu?

Ir daudz ceļu uz panākumiem. Balvas ir indikatori, ka kāds tevī ir saskatījis potenciālu vai diženumu, un par to esmu pateicīgs. Taču balvas var kļūt arī par nastu, jo, kad iegūsti vienu, jūti spiedienu iegūt nākamo vai vēl lielāku.

Es esmu ļoti pateicīgs, balvas man ir pavērušas durvis uz jaunām saiknēm kino un televīzijā. Atzinība atvieglo noteiktu sarunu iesākšanu. Tajā pašā laikā vienmēr esmu cīnījies ar ideju par slavu un slavenībām, man svarīgākas ir īstas attiecības.

Hiphopa kultūrā ir dažādas pasaules – grafiti, deja, MC batli, arī apakškategorijas –, un katrai grupai ir sava vērtību hierarhija. Dažreiz uzvarai batlā ir lielāka nozīme nekā “Emmy” balvai. Tas viss ir relatīvs. Svarīgākais ir izjust prieku par to, ko dari.

Nesen ieguvu “World Alive! Equity and Community Builder” apbalvojumu. Šīs atzinības ir svarīgas ne tikai man pašam, tās arī ļauj runāt, vadīt un mentorēt jaunos māksliniekus no nozīmīgu sasniegumu pozīcijas.

Hiphops vienmēr ir bijis globāla valoda. Kā jūs redzat tā spēju vienot kopienas no Mineapoles līdz Viļņai?

Globālo attiecību pamatā ir dziesma, deja un cilvēku spēja būt mazāk nosodošiem un ieklausīties citos. Tas ļauj uzsākt sarunu. Ir kaut kas ļoti lipīgs tādā grūvā, kas liek cilvēkiem kustēties līdzi, nevis pret to. Hiphopā īpaši ir tik daudz satura, stāstu no pagātnes, kas ir klātesoši tekstos, samplos un ritmos. Kad velti laiku, lai jautātu, kas šiem jauniešiem rūp, kāda ir viņu izpratne par brīvību, tu sāc saprast, ka hiphops ir mūsu kolektīvās cilvēces spogulis. Hiphops ir daļa no globālas valodas kopā ar ritmu.

Nav jāizprot katrs vārds vai slengs, lai sajustu bīta vai dejas enerģiju. Hiphops ir par iepazīšanos ar cilvēku grupām, kam, iespējams, katru dienu paej garām. Hiphops parasti ir balss tiem, kuriem tās nav, tas runā aizmirsto vārdā, to vārdā, kuri saskaras ar šķiru vai ekonomiskām grūtībām, sakot: “Mēs neesam apmierināti ar savu pašreizējo stāvokli un vēlamies vairāk.”

Hiphops ne vienmēr ir daiļrunīgs, tas var būt tiešs vai skarbs, jo pati pieredze ir tieša un skarba. Bet tā ir patiesība. Hiphops visā pasaulē man ļāva sarunāties un vienot cilvēkus, palīdzēt kopienām izmantot šo mākslas formu ekonomikas veidošanai, kā arī dot vārdu bezbalsīgajiem, lai identificētu telpas un vietas, ko varētu izmantot citādi.

Kā jūs, būdams cilvēks, kas dziļi iesaistīts mākslā un aktīvismā, redzat hiphopu kā sociālo pārmaiņu instrumentu?

Hiphops vienmēr ir bijis politisks, jo atspoguļo reālo dzīvi, attiecības ar varu, ekonomiku un nevienlīdzību. Tikai tāpēc, ka repojam, nenozīmē, ka nepievēršam uzmanību, nepētām vai mums nav līdzīgu cilvēcisku pieredžu kā citiem. Mēs ritmā un atskaņās pārraidām to pašu frustrāciju, kas varētu būt ikvienam neatkarīgi no tā, vai strādājat rūpnīcā vai birojā. Mēs runājam viņu vārdā, pastiprinot balsis, kas citādi netiktu sadzirdētas.

Taču patiesām pārmaiņām ir nepieciešama arī aktīva klausīšanās. Tas nenozīmē tikai konfrontēt idejas, kam nepiekrīti. Dažreiz tas ir par ierašanos, došanos uz džemu, vērošanu, klausīšanos un dalību ar atvērtu sirdi.

Jūs būsiet ļoti aizņemts festivālā “Urban Essentials”, vadīsiet MC batlus, uzstāsieties, runāsiet. Kāda ir jūsu pieeja attiecību veidošanai ar auditoriju koncertā, deju laukumā vai klasē?

Es sevi neierobežoju kā mūziķi, pedagogu vai vēstnieku, es sevi redzu kā globālu pilsoni, un tas nozīmē iemācīties runāt ar dažādām auditorijām dažādos veidos.

Ja esmu šovā, tas varētu nozīmēt burtiski ielēkt pūlī. Ja esmu akadēmiskā vidē, tā ir formālāka saruna. Runa ir par pielāgošanās spēju un mēģinājumu saprast vienam otra valodu. Ja mēs to darām, veidojam tiltus.

Tāpēc Augustīna Vaiginīte (Augustina Vaiginytė), ar kuru uzstāšos Viļņā, izceļas, jo viņa nebaidās aizstāvēt sevi un savu kopienu. Viņa vada ar izcilību un patiesu vēlmi radīt stiprākas saites un platformas citiem.

Jūs esat mentorējis daudzus jaunos māksliniekus. Kādu padomu jūs dotu topošajiem MC vai izpildītājiem šeit, Lietuvā, kuri vēl meklē savu balsi?

Viens no lielākajiem ieguvumiem ir būt atšķirīgam. Nemēģini pielāgoties, lai izklausītos kā citi. Velti laiku, lai atrastu, kas pašam šķiet pareizi, kas rezonē ar savu stāstu, un tad dod to pasaulei. Atrodi cilvēkus, kuri spēj sniegt godīgu, konstruktīvu atgriezenisko saiti. Neatsvešinies no sava radošā procesa, nonāc līdz tā kodolam – sajūtai, plūsmai, patiesībai. Nekopē kāda cita pieredzi, bet uzdod jautājumu – kas ir mana laimes versija? Radi no šī kodola, tā tava māksla kļūst īsta.

Ko jūs visvairāk gaidāt no festivāla “Urban Essentials” Lietuvā?

Es vēlos satikt cilvēkus – gan tos, kas ir hiphopa kultūrā, gan vienkārši ziņkārīgos. Es paplašinu savu globālo labo cilvēku loku. Radošums mūs visus vieno neatkarīgi no tā, vai esi dejotājs. Un, protams, gaidu arī vietējo ēdienu, kultūru un visu, ko Viļņa piedāvā. Esmu ziņkārīgs.

Festivāla “Urban Essentials” programmu daļēji finansē Viļņas pilsētas pašvaldība, Lietuvas Kultūras padome, Vācijas un Spānijas vēstniecības Lietuvā, kā arī Britu padome. Festivāla mediju partneris ir “LRT Plius”.

Tulkojums tapis ar Lietuvas Dejas Informācijas centra (dance.lt) atļauju. Oriģinālā publikācija https://dance.lt/new/en/2025/11/04/double-emmy-winner-toki-wright-in-lithuania-art-is-holistic-its-about-connection-growth-and-freedom/