Inta Balode un Gundija Zandersona

Palūdzu Gundijai, kas rakstīja par „contact Gonzo” urbāno stāstu Grīziņkalnā, lai uzraksta arī par „z/solo” – performanci projekta „Urbānie pilsētstāsti” ietvaros Zolitūdē. Gundija teica, ka īpaši daudz nevarēs uzrakstīt, jo nesaprot krieviski. Es teicu, ka tas jau arī ir stāsts. Pēc pāris dienām ar piezīmi „pavisam nedaudz par Zolitūdi”, saņēmu Gundijas rakstīto komentāru. Izlasīju un nodomāju, ka man arī ir mazs stāsts par to, kā man gāja Zolitūdē. Tā nu piedāvājam divus īsstāstus no „z/solo” pieredzes.

Gundija Zandersona

Solitude. 21/08/2014

Krāsa pelēkajā vienveidīgumā. Starp bloku mājām, kur māksla kāju nav šķietami ilgi spērusi „Urbāno pilsētstāstu” ietvaros vietējie Zolitūdes iedzīvotāji paši ar savu radošumu un horeogrāfu Sintijas Siliņas un Agneses Bordjukovas iniciatīvu centās atdzīvināt pelēko betona sienu iekšpagalmu. Fotogrāfes Aijas Bley izstāde atainoja patiesus mirkļus no rajona iemītnieku ikdienas dzīves, sagatavojot skatītājus solo performancēm, kuru skaistums, manuprāt, slēpās, galvenokārt to veidošanas procesā, iespējā sadarboties ar māksliniekiem un pašā idejā. Priekšnesumi variēja no dejas līdz dziesmai, izpildījumā manāmi dominējot krievu valodai, kas ne visiem ļāva saprast iecerēto vēstījumu, taču starojošas bērnu acis pēc uzstāšanās diezgan lielas publikas priekšā priecēja ikvienu atnākušo. Manuprāt, šādu pasākumu veidošanai ir ļoti nozīmīga loma laikmetīgās mākslas popularizēšanā, negaidot, ka cilvēki paši par to sāks interesēties, kā arī mākslai šādā veidā tiek dota iespēja izpausties vietās, kur tas nav tik vispārpieņemts un tā var parādīties citādākā gaismā, sniedzot tās baudītājiem ko jaunu.

Inta Balode

Lielisks darbs ar cilvēkiem un vidi vai ļauna cilvēku izmantošana koncepta vārdā?

Zolitūdes solo stāsti „z/solo” mani skāra ar jaudu. Bija brīži, kad biju nikna kā pūķis. Kā tā drīkst darīt ar cilvēkiem? Likt skaitīt dzejoli un laist pa virsu kaut ko citu; likt dziedāt bez mikrofona; likt parasto cilvēku uzmanības centrā, bet uz tik īsu brīdi, ka vispār neko nevar paspēt saprast. Kā viņi pēc tam pārējiem Zolitūdes ļaudīm paskaidros, kas tas bija? Vai nākamo reizi maz ko gribēs vairs dzirdēt par „Urbāniem pilsētstāstiem” un laikmetīgo deju? No otras puses, „z/solo” solisti izskatījās laimīgi – īpaši mazās meitenes, kas dejoja un spēlēja iedomātās klavieres (Katrīna Sillere, Viktorija Vētra). Arī sākuma baskāju stepa solo (Annija Ķesele) ar purva kūdras nostumdīšanu nost no laukuma, kas kļūst par centrālo skatuvi, bija pārliecinošs un vietā. Asinis uzsita tas, ka kaut kas skan pāri dzejniecei (Anastasija Sapugova), kuras dzejolis tāpat ir īss; pavisam nesapratu, kāpēc dziedājumi (Irina Belinska, Ludmila Zonova un Natālija Jefimova) ir tik īsi, nedzirdami, aprauti, paslēpti un skaņu mākslas slāpēti. Latviešu dejotājām gari solo, krievu dziedājām noņem mikrofonu? Nesapratu, jo negribēju saprast, t.i., gribēju saprast kā cits cilvēks, nevis es pati. Nesapratu, jo stāvēju pakalnā, kas reiz esot bijis atkritumu kaudze, kopā ar zolitūdiešiem, no kuriem daži bija atnākuši pat uzvalkos. Domāju, kā, nezin, viņi šo redz. Domāju, ka lielākā daļa gaidīja, kad sāksies pa īstam. Jo brīnījās – kā, jau cauri? Tātad patiesībā patika tīri labi, ja jau varētu skatīties vēl. Ja redzētu „z/solo” teātrī, droši vien būtu sajūsmā. Koncepts lieliski skaidrs un pārliecinošs, un notiekošais ideāli par doto tēmu. Par to, cik precīzi tverta vide, tās cilvēki, kā izskan vientulība, cik mazs un niecīgs, un vienlaikus unikāls ir katrs cilvēks ar to, ko dara. Vienalga, kā dara. Cik skaisti ir, ja dara ar prieku un pārliecību. Daži smaidi lika arī man smaidīt un smaidīt, un sajūsmināties, cik viens mazs cilvēks lieliski tur laukumu, uzmanību un situāciju. It kā laika nebūtu. Un noteikti visiem dalībniekiem bija interesanti strādāt ar radošo komandu, iesaistīties jaunā pieredzē, priecāties par to, ka viņi tiek saredzēti, tiek saredzēti kā īpaši – kā dzelteni, oranži, rozā un citādi koši cilvēki starp pelēkām mājām un pelēkām debesīm, un pelēkiem skatieniem. Ja ietu un jautāju, gan jau atrastu atbildes uz to, kādus nospiedumus „z/solo” atstāja skatītāja zolitūdieša apziņā. Droši vien dzirdētu daudz no tiem, kas personīgi pazina solistus. Nebūtu lielu sajūsmas spiedzienu, jo nebija gara galda, kur visi sēž un ēd, publika netika iesaistīta dejās, solisti beigās nedziedāja kādu emocionālu meldiņu, liekot skatītājiem šūpoties līdzi. Viss bija un palika par vientulību. Par smaidīgām un garām, bailīgām un skumjām, un citām vientulībām. Tas bija laikmetīgās mākslas projekts, nevis sociāla reklāmas akcija. Ticu, ka šis ceļš daļu skar daudz dziļāk nekā publiku pamperējošais „jaukais” ceļš. Esmu patiesi priecīga, ka Zolitūdē manī modās pūķis, kurš visticamāk diezgan neveiksmīgi mēģināja iztēloties, ka ir zolitūdietis.