Jana Kukaine
Par dejas izrādi “Divotne” var domāt dažādi – kā par sievietes iekšējo sarunu pašai ar sevi, intīmu autobiogrāfisku stāstījumu, mātišķības pieredzes emocionālo reģistru vai metaforisku pētījumu par attiecībām starp māti un meitu. Atšķirīgi interpretācijas virzieni tiek iezīmēti jau izrādes pirmajā ainā, kas sākotnēji atgādina klasisko sižetu “Madonna ar bērnu” – viena dejotāja tur rokās otru, skatītājam atklājot tikai abu augumu siluetus. Grūtniecības metafora vai varbūt mēma konfrontācija ar savas “iepriekšējās dzīves” zaudējumu, ko nevilšus piedzīvo katra sieviete pēc pirmā bērna piedzimšanas? Šajā sastinguma mirklī dejotājas Agatas Bankavas mati ir vienīgais kliedzošais elements ar teju skulpturālām kvalitātēm. Viss, kas seko pēc tam, ir šī sastinguma ārdīšana, “mātes ar bērnu” ikoniskā tēla demontāža. Tā izvēršas spriedzes pilnā, ķermeniskā cīņā, kas mijas ar maiguma, atslābuma un līdzsvara brīžiem. Attiecību līkne svārstās starp noliegumu un pieņemšanu, paššaustīšanu un iejūtību, apjukumu un mērķtiecību.

Šo vārdu un sajūtu murdoņa šķiet pazīstama. Iekšējā saruna ar sevi notiek nepārtraukti. Vēl gaidot bērnu, sieviete sev jautā – vai tikšu galā? Pēc bērna piedzimšanas tā vietā nāk citi jautājumi: vai tas ir tas, ko biju vēlējusies? Kā to visu nokārtot? Pēc kā es izskatos? Miega cēlieni, kas sastāv no pusstundu garas snaudas. Vizītes pie ārstiem. Mēģinājumi iepirkties divatā – dari to ātri! Izvilkt bērnu no strūklakas. Auksti, gribas ēst. Bērns atkal prasās opā. Viņam nepatīk jaunā auklīte. Mājās jābūt tieši desmitos. Ko vilkt mugurā? Varbūt bērnam ir alerģija uz mandarīniem? Sanāk diezgan dārgi. Mazais izvēmās. Kaimiņi sūdzas par troksni.

Pēc anotācijas tekstiem var spriest, ka izrādes tēli veidoti kā māte un nemāte. Māti var pazīt uzreiz – pēc vājprātīgā skatiena. Pēc pārspīlētās rosības, pārcilvēciskā sasprindzinājuma un neticamā spēka. Pēc viņas gatavības uztvert sitienus un atvairīt uzbrukumus. Pēc vājuma un šaubu uzplūdiem. Mātes tēls Annas Novikovas izpildījumā ir atklāts, godīgs un ļoti dzīvīgs, ar augstu ticamības pakāpi. Tai otrai noticēt ir grūtāk. Nemāte, kas īsti tu esi? Vai tas, kas māte bija, pirms viņa kļuva par māti, vai tas, kas māte būs, kad viņa vairs nebūs māte? Vai tas, kas pastāv vienlaicīgi ar māti, paralēli, reizēm perifērijā, reizēm centrā, un kas komentē mātes darbības – ar nicinājumu, žēlumu, iecietību? Kurai, atklāti sakot, māte ir pie kājas – vairumā gadījumos, bet kura no viņas ir atkarīga kādā neizprotamā varas hierarhijā, tāpat kā neizprotams ir nemātes atsvešinātais skatiens, viņas emocionālais vēsums, dīkā sapņainība.

Vārds “nemāte” ir veidots no “māte”, un arī izrādē viņas tēlu redzu kā atvasinājumu: viņa ir instruments vai fons, uz kura izpaužas mātes subjektivitāte, mātes gribasspēks un rīcības brīvība. Pat tajos brīžos, kad nemāte ir īpaši nešpetna – kad viņa grūstās, grābstās un pat iepliķē māti, šie uzbrukumi ir abstrakti: caur tiem runā drīzāk sabiedrība, tās gaidas un prasības, tās apbrīnojamā divkosība (“bērni ir laipni aicināti, tikai ne šeit¹”) un vēlme kontrolēt mātes rīcību, viņu izolēt un kaunināt. Tiesa, izolācija un kaunināšana šķiet tik pašsaprotamas, ka bieži vien liekas – tā ir “dabiska” mātes situācija. Būt mātei vispār ir “dabiski”. Burvis Oksitocīns visu nogludinās, ja vien viņa nebūs tāda muļķe un savā prātā nesāks domāt greizas domas. Domāt pārāk daudz mātei ir kaitīgi. Tas rada nemieru grūtniecības laikā un it īpaši traucē dzemdībās, kad no viņas gaida “sievišķīgu atdošanos” un “ļaušanos” arhaiskajam (bet viedajam) Dabas Spēkam. Arī vēlāk viņas rīcību vadīs Mātes instinkts, diktējot biezeņa recepti un katru rītu paziņojot laika prognozi individuālajam mazuļa apģērbšanas plānam. Jā, Mātes instinkts ir līdzīgs aifonam.

Dejas laikā dinamiskā ķermeņu mijiedarbībā tiek izdzīvota mātišķības drāma, kur mātes ciešanām, šķiet, vēl arvien nav robežu. Un kā lai šīs robežas rodas, ja mātes upuris ir tik izplatīta lieta, ka to izmanto pat bankas savu pakalpojumu reklāmās?² Tiesa, Sāpju Dievmātei raksturīgā pasivitāte izrādē tiek aizstāta ar nopietnu gribas un muskuļu piepūli: inertais ķermenis nekustēsies, ja tu viņu nestumsi. Mātišķība ir mērķtiecīgs darbs, kas iesaista emocionālus un intelektuālus, garīgos un fiziskos, naudas un tās vērtībā neizsakāmus resursus, kuru ieguldījumā nav nekā “pašsaprotama”, “romantiska” vai “specifiski sievišķīga”. Līdz ar to izrāde sniedz ne tikai privātas teritorijas mērījumus, kuru emocionalitāti, bez šaubām, kāpina izvēlētais skaņu celiņš, bet arī iezīmē dažas mātišķības ideoloģijas asis mūsdienu Latvijā. Uz tām trekniem sarkaniem punktiem atlikti pretrunīgi sieviešu tēli (viņa ir iekāres objekts, pamācāms bērns, slaucama govs, čaklā bitīte un sviedriem noplūdis cīkstonis ringā). Kā atsevišķi brīvi izmētāti vektori ir apkārtējo cilvēku (draugu, paziņu, “ekspertu”) izteikumi un to sadursmes, kas izrādē ietverti kā balsu murdoņa. Uz vecmāmiņas ieteikumu uzvilkt bērnam cepurīti skatītāji, protams, reaģē ar smiekliem. Savukārt neviens nesmejas par autoritatīvākiem viedokļiem, lai gan kritiskus smieklus būtu pelnījuši tieši pēdējie. Jautājums “Cik labi mēs pazīstam mātes?”, kas bez atbalss iekrīt izrādes uzburtās telpas bezdibenī, ir šīs kritiskās attieksmes sākums. Jo, atmetot klišejas un aktualitāti zaudējušus tēlus, atbilde ir: mēs viņas nepazīstam, mēs par viņām nezinām tikpat kā neko.

Foto: Margarita Germane