Didzis Ruicēns

Pēdējo gadu laikā Latvijas skatuves mākslas ainavā ir iespēja piedzīvot arvien vairāk mākslas darbu, kas pārstāv kvīru un feminisma teātri. Dzimtes, dzimuma un seksualitātes jautājumi netiek norakti, bet gan aplūkoti caur kopienas prizmu. Priekšplānā tiek izvirzīts nevis sarežģīts teorētisks izrādes rāmējums, bet gan stāsts, indivīds, rūpes un empātija. Laikmetīgās dejas apvienības “SIXTH” un scenogrāfu apvienības “4K” veidotais izrāžu vakars “Sometimes I Do Something” ir viens no pēdējo gadu spilgtākajiem kvīru teātra piemēriem Latvijā. Termins “kvīrs”šajā izrādē nav lasāms tikai seksuālās orientācijas kontekstā. Autori savos darbos uz šo terminu, manuprāt, raugās plašāk, respektīvi, kvīro pretstatot heteronormatīvajam. Dažādo un daudzveidīgo pretstatot konkrētajam un tradīcijā balstītajam. Autori uzdod jautājumus un aicina arī skatītājus lūkoties uz pasauli plašāk, ieraudzīt tās daudzveidību, svinēt dažādo. Horeogrāfi un izpildītāji Emīlija Berga, Vladimirs Goršantovs un Ģirts Dubults kopā ar scenogrāfiem Ievu Stalšeni, Andri Kaļiņinu, Madaru Melu, Katrīnu Ievu, izrādes skaņu māksliniekiem Edvardu Kurmiņu (DJ Puce) un Sabīni Ozoliņu un producenti Annu Ulberti savās izrādēs realizē kvīru teātra konceptu, kādu to apraksta kanādiešu teātra veidotājs Brendans Hīlijs: “Kvīru teātris izaicinošā veidā atklāj alternatīvas iespējas. Tas iestudē stāstus un ataino cilvēkus, kuri neatbilst normatīvajiem naratīviem un identitātēm. Kvīru teātris saka: “Nē, mēs visi neesam vienādi, un tas ir labi.””**

Dieviete un akmeņi

Pirms Emīlijas Bergas soloizrādes “Dieviete”sākuma publikai kāda balss vēsta: “Dārgais skatītāj, mēs bez jums nesāksim.” Šī uzruna skaidri iezīmē mākslinieku vēlmi veidot kopienu ar izrādes skatītājiem. Radīt drošu un aicinošu telpu. Telpu, kurā uzdot jautājumus, kurā būt mums pašiem. Paralēli izrādes instrukcijai “4K” pārstāvji iekārto spēleslaukumu, to satīra, dzer enerģijas dzērienus. Viņi ir tērpti melnos kreklos, augstpapēžu kurpēs. Uz katra krekla aizmugures redzams cipars 1. Vai tā būtu viena kopiena? Viens vienots organisms? Viens cilvēks ar dažādām šķautnēm? Skaidra atbilde netiek sniegta. Un tas strādā.

Arī Emīlijas skatienā “Dievietes” sākumā vērojama jautājoša lūkošanās tālumā, aiz publikas. Viņas skatiens, šķiet, sniedzas laikā, kas sen pagājis, tomēr atstājis savas pēdas vidē, kurā esam šodien. Šis laiks būtu antīkā pasaule. Pasaule, kurā ir skaidrs kanons, skaidrs priekšstats par to, kas ir vīrišķais un sievišķais. Lēnām “atdzīvojoties”, Emīlija caur savu ķermeni izspēlē dažādas antīko (sengrieķu) statuju pozas. Katrā no statujām ir iekodēti konkrēti dzimtes kodi, kas redzami stājā, pozā, roku izliekumā, sejas izteiksmē. Ievas Stalšenes veidotajā scenogrāfijā redzamās akmeņu kaudzes ir kā vizuāla metafora tam, ka uz šiem it kā stingrajiem pamatiem būvēti Rietumu kultūrā pastāvošie dzimtes un dzimumu stereotipi. Un abas mākslinieces vaicā – vai tā tam ir jābūt?

Izrādē Emīlija veic dievietes rekonstrukciju. Kustībā tiek testētas dažādas statuju pozas, tās tiek pārbaudītas un izzinātas. Tās sadalās un apvienojas dažādās kombinācijās, radot jaunu stāstu, jaunu cilvēku. Veidojas kas šķietami jauns, nebijis. Lūkojoties uz Emīlijas veidoto horeogrāfiju, jāuzdod jautājums arī sev: “Kas mani padara par mani? Vai tas ir veids, kā kustos? Vai mana identitāte ir mana vai kāda cita?” Tradīcija tiek apšaubīta, atklājot cilvēka daudzšķautņainību, daudzveidību un iespēju konstruēt dažādas identitātes.

iDeālais ābols

Vladimira Goršantova un Andra Kaļiņina veidotā izrāde “Es arī esmu Latvija” ir mākslas darbs, kurš spilgti portretē politisko gaisotni, kādā nākas dzīvot LGBTK+ kopienai Latvijā 21. gadsimta 20. gados. Paralēli Vladimira veidotajai dejai izrādē dzirdamas dažādu Latvijas Saeimas deputātu un politiķu domas un viedokļi par kopienu. Sākot no atbalsta un uzskata par dzīvesbiedru likuma nepieciešamību, beidzot ar viedokli, ka vienlīdzīgu tiesību sniegšana visiem cilvēkiem novedīs pie kristīgo vērtību sabrukuma. Gan atspoguļojot savu kopienas pārstāvja redzējumu, gan mijot to ar politisko retoriku, Vladimirs radījis darbu, kurā var vilkt zināmas paralēles ar Kaspara Gobas dokumentālo filmu “Homo@lv”. Abos darbos dzirdama un redzama gan kvīru kopiena un tās balss, gan sabiedrības konservatīvā daļa. Tomēr, atšķirībā no Gobas filmas, Vladimirs savā izrādē nāk ar skaidru politisku un sociālu vēstījumu: “(..) pielikt savu roku homofobijas samazināšanai Latvijā.”

Izrādes autori skaidri parāda, ka māksla un politika nav nodalāmas. Māksla komentē sociālos un politiskos procesus, radot telpu diskusijai, sarunai, interpretācijai. Bieži tas nav viegli. To izrādē spilgti simbolizē “Apple” bezvadu austiņas, kuras Vladimirs ielicis ausīs. Tās novelk robežu starp politiķu retoriku un Vladimira pasauli, tomēr ārējā skaņa ir pārāk dzirdama. Ar katru saklausīto teikumu Vladimira kustības kļūst ekspresīvākas, tiešākas, niknākas. Kustību ietekmē ārēji apstākļi. Un arvien ekspresīvākā kustība rada zināmu trauksmi arī skatītājos. Ar katru dejas kombināciju emocionālā spriedze palielinās un ievelk izrādē.

Vladimira un Andra izvēlētie politiķu teksti ir tik izteiksmīgi, ka nespēj atstāt vienaldzīgus izrādes skatītājus. Abi autori liek noprast – tikai tas vien, ka esam izrādē un drošā telpā, nenozīmē, ka pasaule ir apstājusies. Šis darbs spilgti aicina nebūt vienaldzīgiem, dzirdēt un klausīties. Strādāt pie kopīgas un drošas telpas veidošanas arī ārpus izrādes uzstādījuma.

Andra Kaļiņina radītajā scenogrāfijā izmantotie āboli “strādā” vairākos līmeņos. Viens līmenis atklājas izrādes beigās, uz riņķi skanot frāzei: “Ābols nav bumbieris”, ko kāds Saeimas deputāts izmanto kā metaforu, lai skaidrotu iemeslus, kāpēc viendzimuma pāriem nedrīkst piešķirt vienlīdzīgas tiesības. No otras puses, arī šeit lasāmas alūzijas ar vienu no Rietumu kultūras pamatiem – kristīgo ticību. Ābols kā cilvēces grēkā krišanas simbols, ābols kā simbols cilvēces vājumam. Izrādē āboli ir antagonistiski. Ap tiem tiek radītas kustību kombinācijas, ar tiem tiek mēģināts rast līdzsvaru, tomēr beigās tie tiek izšķaidīti. Tie kļūst par neiecietības simboliem.

Neskatoties uz neiecietīgajām politiķu replikām un naidpilnajiem komentāriem, Vladimirs izrādes beigās izņem no ausīm austiņas. Tiek sadzirdēta reālā pasaule. Bet tas tiek darīts drošā telpā un vidē. Vidē, kuru Vladimirs šīs izrādes laikā radīja. Vidē, kura ir iecietīga. Vidē, kas ir gatava dzirdēt un atbalstīt.

Palūkojies spogulī!

Vakara noslēdzošajā izrādē “Nepieciešamība radīt”, ko veidojuši Ģirts Dubults un Madara Mela, no dažādiem  rakursiem tiek aplūkota identitātes tēma. Dzimtes un dzimuma jautājumi, raugoties no kvīru kopienas pārstāvju skatpunkta, Latvijas skatuves mākslās nav daudz un bieži apskatīti. Ģirts izrādē ļauj ielūkoties savā iekšējā pasaulē, uzdodot jautājumus gan par māksliniecisko praksi, gan veidiem, kā komunicēt dažādas savas identitātes. Lai par tām vēstītu, vienā no izrādes spilgtākajām ainām Ģirts izmanto drag mākslu. Madaras Melas scenogrāfijā dominējošā sarkanā/baltā gaisma un spoguļgrīdas pamatne ļauj ne vien ieskatīties dažādās identitātēs, bet arī ieraudzīt Ģirta bezapziņas pasauli. Kustība ir ļoti introspektīva, pašizzinoša, maiga un gādīga. Ģirts spēlējas ar dažādām dzimtes un dzimuma identitātēm, izceļot un hiperbolizējot vīrišķus un sievišķus tēlus, radot telpu un vidi, kas ir plūstoša un mainīga. Līdz ar to izrādē drag māksla autoru izpratnē nav tikai un vienīgi izklaide. Caur drag mākslu Ģirts ikvienam rada drošu telpu sevis iepazīšanai.

Zīmīgi, ka izrādē tiek izmantotas vairākas valodas – latviešu, angļu, spāņu. Izrādes sākumā Ģirts izveido īpašu kustību valodu, kurā vēstīt fragmentu no Rainera Marijas Rilkes “Vēstulēm jaunam dzejniekam”, deju mijot ar runāto tekstu. Valoda izrādē ir plūstoša, gluži kā dzimtes un dzimuma identitāte. Neskatoties uz to, ka ikviens no mums ir atšķirīgs, mēs cits citu saprotam. Izrāde ir empātijas un iejūtības pilna. Cauri visām trim vakara izrādēm virmo vēlme veidot šo drošo telpu, rosinot ikvienu no skatītājiem būt līdzdalīgam tās izveidē.

Skatoties “SIXTH” veidotās izrādes, vienmēr pārņem prieks. Jaunie horeogrāfi rada mērķtiecīgus, dziļus un daudzslāņainus darbus. Viņi ne vien portretē savu paaudzi, bet arī sabiedrību sev apkārt. Viņi ne tikai dod balsi kopienām, bet arī veido drošu platformu, kurā izskanēt dažādām balsīm. Viņi apspēlē visdažādākās spēles telpas un ar savu klātbūtni piešķir tām jaunus kontekstus.

“SIXTH” veidotās izrādes organiski ierakstās Latvijas laikmetīgās dejas kopējā ainavā, kur mākslinieki kopumā pievēršas dažādām sociālām tēmām un sava laika atspoguļojumam. To var redzēt gan jauno horeogrāfu diplomdarbos, gan  izrādēs, piemēram, 2023. gada Valmieras vasaras teātra festivāla izrādē “Ceļā”. Spilgti dzimtes un feminisma tēmas savā darbā “Piecas dziesmas – pasauli apdzīvojot” aplūko horeogrāfe Laima Jaunzema. Arī laikmetīgās dejas mākslinieku veidotā horeogrāfija dažādām teātra izrādēm iet roku rokā ar sociālu vai politisku vēstījumu.

Laikmetīgajai dejai ir spēks saliedēt, radīt auglīgu vidi sarunām un diskusijām. Un “SIXTH” mākslinieki ar saviem darbiem to turpina pierādīt.

*Pēc pasākuma notikušajā sarunā ar radošo komandu tika atklāts, ka šis varēja būt izrāžu vakara nosaukums.

**Hīlijs, Brendans. Septiņi iemesli, kāpēc mums (aizvien) ir vajadzīgs kvīru teātris. 2016. No: Skatuves mākslas tekstu tulkojumu antoloģija. Sast. Ceriņa, Dārta, Melnalksnis, Evarts. Pieejams: https://garamantas.lv/lv/work/1848753/Septini-iemesli-kapec-mums-aizvien-ir-vajadzigs-kviru-teatris

Foto: Aleksejs Beļeckis