Dita Andersone*

2025. gada 4. februārī Emīla Dārziņa koncertzālē norisinājās MIKC “Nacionālā Mākslu vidusskola” Rīgas Baleta skolas (RBS) laikmetīgās dejas programmas izlaiduma kursa izrāde “And We Will Never Be Bored Again”. Horeogrāfe Ramona Levane kopā ar laikmetīgās dejas 3. kursa dejotājiem Karlīnu Kārkliņu, Sofiju Gāgu, Lauru Gerucku, Kristiānu Protasovu, Maiju Hofmani un Samantu Romāni ir radījusi enerģisku izrādi, kas pievēršas garlaicības fenomenam un jauniešu vēlmei izrauties no šī cilvēku bieži piedzīvotā starpstāvokļa. Izrādes aprakstā garlaicība definēta kā starpstāvoklis starp bezjēdzīgumu un jēdzīgumu, neapmierinātību un apmierinātību, neapzinātību un apzinātību. To izlasot, sajutu intrigu – vai darbs būs mierīgs un ar lēnu tempu, kas skatītājā izraisīs miegainību?

Garlaicības tēma ir sarežģīta un daudzšķautņaina, jo tā var būt gan tukšuma sajūta, gan arī nepieciešamais impulss radošumam. Izrāde to interpretēja caur kontrastiem – sākotnēji stagnācija un klusums, vēlāk eksplozīva kustība un enerģiska sacelšanās. Tādējādi tika uzdots jautājums: vai garlaicība ir destruktīva vai produktīva? Vai tā ir problēma, no kuras jāizvairās, vai nepieciešams posms pašizziņas ceļā? Izrādes laikā garlaicība kļuva par dejas katalizatoru – sākotnēji ierobežotā kustība attīstījās līdz nekontrolētai enerģijai, parādot, ka bezdarbības brīži var kļūt par kaut kā jauna sākumu un izpausmes formu.

Ienākot zālē, skatītāju skatienus uzreiz piesaistīja dejotājs uz skatuves gulošā atpūtas pozā. Viens gaismas prožektors, minimālistisks skatuves iekārtojums un klusums radīja sajūtu, ka dejotājs gaida tieši mūs. Kamēr zāle piepildījās, pagāja desmit vai pat vairāk minūšu, varētu teikt, ka dejotājs garlaikojās, gaidot visus mūs iekārtojamies un pieslēdzamies izrādei. Kad skatītāji bija gatavi, telpa pēkšņi izgaismojās. Sekoja strauja dinamika – piecas dejotājas negaidīti parādījās uz skatuves, liekot manīt, ka šī nebūs miermīlīga, plūstoša kompozīcija, bet drīzāk enerģijas pilns uzvedums. Dejotāju veiktās kustību partitūras tika izpildītas strukturālas mozaīkas veidā. Tas ir horeogrāfisks princips, kur kustību materiāls tiek veidots no dažādiem kustību motīviem, kas atkārtojas un kombinējas dažādās variācijās, radot dinamisku kompozīciju. Atkārtojumi ar niansētām izmaiņām radīja ritmu un struktūru, ko akcentēja ikdienas priekšmeti kā burtnīcas, ūdens pudeles un telefoni. Viss šķita pazīstams, bet vienlaikus deja to padarīja abstrahētu. Sākotnēji nebija mūzikas, dzirdamas bija tikai skaņas, kuras rodas, dejotājiem esot kustībā. Kad ieskanējās dejotājas dungošana un ar plastmasas krūzītes palīdzību veidotais metronoms, radās reizē intīma un diktēta noskaņa. Abu skaņu atšķirība radīja saspēli vienai ar otru un atbalsojās dejotāju kustībās, kas lika aizdomāties: vai vienu skaņu varētu asociēt ar skolu un konkrētību, bet otru – ar maigumu un brīvību? 

Izrādes laikā bija arī neveikli brīži, kad dejotāji cits citam uzskrēja virsū vai netīšām iesita, kas lika domāt par pieredzes trūkumu un skatuves prakses nepieciešamību. Šādi momenti, lai arī neplānoti, tomēr piešķīra autentiskumu, jo atspoguļoja jauno dejotāju cīņu ar koordināciju un telpas izjušanu. Šie brīži arī akcentēja izrādes centrālo tēmu – haosu, kas rodas no nepieciešamības atrast savu ceļu un pielāgoties neparedzētām situācijām.

Šajā izrādē daudz tika izmantoti grupu unisoni, dueti un solo, kas izteiksmīgi parādīja katru dejotāju tuvplānā. Viņu plastika un tehniskā sagatavotība, kas ir trenēta visus šos trīs gadus, mācoties RBS laikmetīgās dejas programmā, atspoguļojās uz skatuves. Kontaktdejas brīži bija plūstoši, un duetos bija redzama daudzveidība – gan esot ciešā kontaktdejā ar ķermeņa svara atdošanu, gan brīžos, kad ķermeņi viens otru tikai spoguļoja.

Sākoties elektroniskās mūzikas ritmam, kuru radīja viena dejotāja pāriešana pāri skatuvei ar stacionāru datora ekrānu rokās, tika iezīmēts jauns posms. Dejotāji pēkšņi sāka sinhroni radīt kustību, kas bija kaut kas starp vibrēšanu un lēkāšanu. Šī kustība turpinājās, līdz katrs dejotājs individuāli izrāvās ārā no ritma un dejoja pa savam, iedzīvinot haotisku sacelšanās ainu. Es šo izrādes daļu dēvētu par sadumpošanos pret esošo, jo dejotāju kustību veids, salīdzinot ar iepriekš redzēto, krasi izmainījās. Vogue dejas elementi un ekspresivitāte lika domāt par nemieru un šo jauniešu vēlmi sevi pierādīt. Spilgti tika atainota robeža starp organizētību un haosu, starp jauniešu centieniem atrast sevi un atbrīvoties no noteiktiem ierobežojumiem, kurus nereti iezīmēja ritms un konkrētās kustību partitūras. Iepriekš izrādē atveidotā kustība, laika un temporitma izmantojums pārtapa nenoteiktā kustībā un trakulībā. Vai garlaicība var būt avots jauniem lēmumiem, kuri agrāk netika pamanīti? Skatuve, skanot elektroniskajai mūzikai, tika pilnībā izgaismota, izmantojot arī stroboskopa gaismu režīmu. Pat visā šajā ņegā, rādot vidējos pirkstus un trakojot, jauniešos bija jūtama savāktība, kad katrs dejotājs sāka un beidza savu solo. Beidzoties mūzikai, jaunieši turpināja trakot klusumā, iezīmējot lielu kontrastu starp nevaldāmo deju un klusumu telpā. Izrāde noslēdzās ar atgriešanos pie sākotnējā attēla – puisis centrā tagad atradās skatuves izkārtojumā augstāk. Viņa kustība, iesākumā vēl ļoti aktīva, pamazām palēninājās, līdz pilnībā aprima un iestājās ilgi gaidītais miers. Apļveida kompozīcijas horeogrāfija, kuru varēja redzēt šajā izrādē, nemanot liek domāt par cikliskumu – vai viss atkal atkārtosies citā veidā? Ejot ārā no zāles, pamanījos vēl dzirdēt, ka citiem jauniešiem, kuri apmeklēja šo izrādi, bija vēlme uzzināt savu skolotāju pārdomas par redzēto, jo viņus izrāde tiešām iepriecināja.

“And We Will Never Be Bored Again” ir aizraujoša izrāde, kura veiksmīgi parādīja katra dejotāja individualitāti un kopējo šī kolektīva enerģiju. Ramona Levane, manuprāt, precīzi uztvēra jauniešu iekšējo maksimālismu un vēlmi parādīt un pierādīt katram sevi. Noskatoties šo izrādi un ietekmējoties no tās apraksta, es uzdevu sev jautājumu: vai garlaicība tiešām ir ļaunuma sakne vai varbūt tieši pretēji – jauna sākuma iespēja? Izrāde atstāja dziļu iespaidu un lika aizdomāties par skolas lomu jauniešu brīvības un pašizpausmes meklējumos.

Foto autors: Aleksejs Beļeckis

*Dita Andersone  ir  horeogrāfe, dejotāja, Latvijas kultūras akadēmijas  7.paaudzes absolvente. Dita mīl būt mākslā un ap to!