Beāte Svarinska

Multimediāla dejas izrāde “Latvju zīmēs rotāties”, kuras veidošanā iesaistīti vairāk nekā 600 latviešu skatuviskās tautas dejas dejotāju, 2022. gada janvāra beigās piedzīvos pirmizrādi uz kinoteātra “Kino Citadele” lielā ekrāna. Lai uzzinātu vairāk par izrādes koncepciju un formātu, “Dance.lv” žurnāls uz sarunu aicināja izrādes horeogrāfi Dagmāru Bārbali un režisoru Reini Suhanovu.

Beāte: -Izrāde ir radīta video formātā, kas noteikti bija liels izaicinājums. Kā radās ideja veidot dejas izrādi, kuras gala formāts būs redzams nevis uz skatuves, bet gan kinoteātrī?

Dagmāra: -“Latvju zīmēs rotāties” radās apstākļos, kad latviešu skatuviskās tautas dejas dejotāji ilgstoši nedrīkstēja strādāt, kā ierasts, jo Covid-19 ierobežojumu dēļ uz ļoti ilgu laiku tika apturēts klātienes mēģinājumu process, koncerti un citi pasākumi, kas ir bijis pamatu pamats šai amatiermākslas kustībai. Šo laiku katrs ir pavadījis citādi. Ir kolektīvi, kas, paņēmuši garāku pauzi savā darbībā, gaida, kad pandēmija beigsies un viss atkal būs, kā ierasts. Citi turpina darboties, meklējot jaunus risinājumus – attālinātais mēģinājumu process, video projekti u. c. Mūsu radošā komanda pieder pie tiem otrajiem, kas ieraudzīja milzīgu potenciālu tajā, kas citiem šķiet biedējošs. Daudzi uzskata, ka skatuviskā tautas deja nav dejojama vienatnē, ka mūsu nozares dejotājam nav pa spēkam individuālā filmēšanas procesā panākt to tehnisko un māksliniecisko kvalitāti, kādu mūsu skatītājs ir pieradis redzēt. Man gribētos cerēt, ka ar šo izrādi mēs parādīsim pretējo! Vairāki simti dejotāju, savu ansambļu vadītāju pamudināti un apmācīti, kas horeogrāfisko materiālu iefilmējuši vairāk nekā trīs mēnešu garumā, satiksies ar video montāžas palīdzību, veidojot deju svētku cienīgus “laukuma zīmējumus” uz lielā “Forum Cinemas” kinoteātra “Kino Citadele” iSENSE ekrāna.

Beāte: -Lielākā daļa uzveduma dalībnieku ir amatierkolektīvi. Kāda šobrīd ir amatierkolektīvu darbības realitāte – vai dejotājiem joprojām ir motivācija ik mēnesi pielāgoties jaunajiem ierobežojumiem, samierināties ar atceltajiem koncertiem un zūdošo kopības garu?

Dagmāra: -Atbilde uz šo jautājumu ir ļoti neviennozīmīga. No vienas puses, ir daļa amatiermākslas kolektīvu, kas savu darbību ir iepauzējuši vai apturējuši. Tas ir saprotams, jo dejot attālināti ir ļoti grūti un tik tiešām nepārtraukti jāmeklē motivācija, iedvesma un mērķis, kam gatavoties. Bet, no otras puses, ir ļoti daudz tādu kolektīvu, kas aktīvi darbojas, pielāgojas, meklē un atrod risinājumus. Es savā darbībā esmu pārliecinājusies, ka ir mainījusies dejotāju uztvere un, ja tā var teikt, vērtību skala. Pirms pandēmijas amatiermākslas kolektīviem aktīvajā sezonā bija līdz pat četriem koncertiem mēnesī, skates reizi sezonā, jaunrades konkursi un citas aktivitātes. To bija tik daudz, ka īstu gandarījumu spējām sajust vien pēc augstiem skatēs iegūtiem rezultātiem vai lieliem koncertuzvedumiem (iespējams, nedaudz pārspīlēju). Tagad svētku sajūtu rada katrs mēģinājums, kopības garu un spēku jūtam pat tad, kad 60 dalībnieku liels ansamblis ir sadalīts 20 cilvēku lielās mēģinājumu grupās.

Beāte: -Kā notika dejas izrādes repertuāra izveide un mūzikas izvēle? Vai visas izrādē redzamās dejas un dzirdamā mūzika būs radīta no jauna?

Dagmāra: -Šī izrāde ir 100% jaundarbs. Visi 15 skaņdarbi ir radīti speciāli šai izrādei. Pie mūzikas izveides visa radošā komanda jau no pirmās dienas strādāja ciešā sadarbībā. Mans uzdevums bija atrast katras dejas mūzikai atbilstošās rakstu zīmes, noskaņu, kā arī tautasdziesmas, ar kurām devos pie komponista Mārtiņa Miļevska. Tiklīdz Mārtiņam radās kāda mūzikas skice, viņš to sūtīja man, režisoram Reinim Suhanovam un skaņu režisoram Kasparam Bārbalam. Kopā analizējām, apmainījāmies domām un viedokļiem, pilnveidojām katru skaņdarbu, līdz tika izveidoti dziesmu melnraksti. Ar gatavajiem mūzikas melnrakstiem devos uz savu “deju zāli” tēta pirtiņā, lai izveidotu katras dejas horeogrāfisko materiālu un zīmējumus. Tikmēr Mārtiņš ar Kasparu un vokālo aranžējumu autori Lauru Leontjevu jau strādāja pie profesionālu mūzikas ierakstu izveides studijā “Lauska”.

Beāte: -Bez dejotājiem izrādē piedalīsies arī koris “Anima”, mūzikas grupa “Auļi” un vairāki Latvijas mūziķi. Kā notika dalībnieku izvēle, kuriem ir tas gods piedalīties šajā izrādē?

Dagmāra: -Muzikālā sastāva izveidē vislielākā teikšana bija Mārtiņam un Kasparam, bet, cik man zināms, viņi diezgan ātri sadzirdēja, kā tieši jāizklausās “Latvju zīmēs rotāties” mūzikai. Ar koklētāju Latvīti Cirsi, čellisti Undīni Balodi, ģitāristu Jāni Kalniņu, un vijolnieku Otto Trapānu Mārtiņam un Kasparam jau iepriekš bijusi lieliska sadarbība, jo šie mūziķi savu darbu dara ne tikai augstā profesionālā līmenī, bet, pateicoties emocionālajai atdevei, ar kādu viņi strādā, mūziķi katram skaņdarbam piešķir īpašu skanējumu un raksturu. Sākumā pat neapzinājos, cik likumsakarīga ir Saulkrastu jauktā kora “Anima”, viņu diriģentes un vokālo aranžējumu autores Lauras Leontjevas piesaiste šai izrādei. Kora balsis – tas ir kā vēl viens elements lielajā “Latvju zīmēs rotāties” mozaīkā, tas piešķir plašumu un dziļumu katrai notij, tas paspilgtina emocionālo vēstījumu un pasvītro kopā būšanas spēku. Savukārt bungu un dūdu mūzikas grupa “Auļi” – kas gan cits, ja ne “Auļi” spētu pierībināt lielāko kinozāli Latvijā?

Beāte: -Pēc nosaukuma “Latvju zīmēs rotāties” varam spriest, ka dejas izrāde būs ciešā sasaistē ar latviešu rakstiem un mitoloģiju. Vai tā ir? Kāds būs izrādes galvenais vēstījums?

Reinis: -Izrāde būs par nerimstošu un nemirstošu radošumu latviešu skatuviskās dejas laukā. Pat visdrūmākajos laikos skatuviskās dejas un latviešu folkloras tradīcija mums dod spēku – spēku radīt un redzēt patiesu jēgu savai dzīvei un kustībai. Šajā izrādē galvenā loma būs vienai no radošākajām un darbspējīgākajām latviešu skatuviskās dejas horeogrāfēm Dagmārai Bārbalei un viņas izveidotajam daudzsimtu dejotāju pulkam. 

Beāte: -Kas ir lielākais režisora izaicinājums, veidojot šāda koncepta multimediālu izrādi? Kā arī – kurā brīdī dejas izrāde pārtop par videomākslu vai kino?

Reinis: -Vienīgais izaicinājums, strādājot pie šāda darba, ir censties laicīgi izdarīt izvēles par darba formu, jo filmēšanas specifikas dēļ nav iespējams darba procesā veikt konceptuālas izmaiņas. Visus precizējumus vai papildinājumus izrādes formā var veidot tikai, izejot no jau padarītā darba. Piemēram, var vienoties ar videomākslinieku par montāžas principu maiņu, bet nevar nofilmēt kādu deju no jauna. Man personīgi visgrūtākais bija sākums, brīdis, kad Dagmāra mani uzaicināja komandā un man bija jāuzņemas atbildība par kopējo formātu, ka šāda multimediāla skatuves deja ir pelnījusi šajā laikmetā parādīties uz lielā ekrāna pilnā jaudā.

Beāte: -Vai, jūsuprāt, dejas izrādes video formātā ir jaunā realitāte vai tikai šī brīža aktualitāte pandēmijas laikā?

Reinis: -Domāju, ka jebkurš meklējums formas ziņā ir vērtīgs. Sevišķi savam laikam. Man prieks, ka šis darbs nākotnei vēstīs par pandēmijas laika radošumu, nemirstošu un milzīgu dejas prieku, nevis Covid-19 bezcerību un nevarēšanu dejot kopā. Šis darbs ir mūsdienu realitāte, vienīgā iespēja, kā mēs varējām radīt mākslu un svētkus sev tuvajā skatuviskās dejas žanrā. Mūsu nozarei šis ir īsts izaicinājumu laiks, un mēs nezinām, kāda izskatīsies skatuviskās dejas skatuve pēcpandēmijas apstākļos, bet šis darbs apliecina, ka mūsu ir daudz un mēs varam radīt skaistu un iedvesmojošu koncertu arī visstingrāko ierobežojumu laikā. 

–Kā jums šķiet, vai dejā digitālais formāts var pietuvoties dzīvajai pieredzei un vai skatītāji var iegūt ko tādu, kas nekad nebūtu iespējams tikai ar klātienes koncertu?

Reinis: -Šeit mēs digitālo formātu redzam kā iespēju strādāt. Iespēju būt kopā un turpināt radīt un pārnest tālāk nākamajām paaudzēm tradīciju un lepnumu par to ko, mēs esam saglabājuši caur savu tautasdziesmu, rakstiem, tērpiem un deju soļiem.

Izrāde “Latvju zīmēs rotāties” no 2022. gada 29. janvāra būs skatāma “Forum Cinemas” kinoteātrī “Kino Citadele”. Plašāka informācija ŠEIT.

Titulattēls: skats no filmēšanas procesa, publicitātes foto.