Ernests Spīčs*

Tautas dejas skolotājs, horeogrāfs, folkloras vācējs un izdevējs, režisors, skautu rovers, dievturis, baletdejotājs, un tas vēl nav viss. Tāds bija Jēkabs Stumbris. Mūsu tautas talants, kam bija lemts nežēlīgi īss mūžs.

Dejas praktiķiem – amatierkopu vadītājiem un dejas skolotājiem – Stumbra vārds mūsdienās nav svešs. Par to jāpateicas latviešu dejas Zelta fondam, kurā varam atrast ziņas par viņa horeogrāfijām. Daudz mazāk vai pat nemaz nav zināms par viņa darbu ar skautu un mazpulku organizācijām, par “Diždanča” koncertiem uz valsts galvenajām skatuvēm un koncertceļojumiem, par darbu pie operas “Baņuta” iestudējuma. Arī pētnieciskā darbība nav vēl pētīta. Tikai nedaudz par to varam uzzināt no publikācijām specializētajos skautu, mazpulku un dievturu izdevumos, kas pieejami Periodika.lv.

“Dejas Stumbris”

Kad Rakstniecības un mūzikas muzejs ieguva jaunas telpas Mežaparkā, radās negaidīts atklājums – izrādās, jau pasen muzejam bija nodoti Stumbra personīgie materiāli. Vesela kaste. Tas, kā man stāsta bijusī muzeja darbiniece Iveta Grava, viņai bijis kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Ivetai tautas deja ir sirdslieta, un materiāli par mūsu tautas dejas un arī skatuviskās dejas centrālo personību 20. gadsimta 30. gadu otrajā pusē līdz pat Stumbra nāvei 1943. gadā, viņasprāt, bija jāpēta un par pētījumu rezultātiem jāinformē sabiedrība. Iveta sāka meklēt kādu dejas profesionāli ar lielām darbaspējām un interesi gan par tautas deju, gan par skatuvisko deju. Tāda izrādījās Ilze Mažāne, kas piedāvājumu uztvēra ar sajūsmu. Gada laikā padarīts daudz, un pirmais uzrādāmais rezultāts ir izstāde ar zīmīgu nosaukumu “Dejas Stumbris”, kura nupat, klātesot  vairākām mūsu dejas personībām, tika atklāta Rakstniecības un mūzikas muzejā.

Par ko šis stāsts

Ak, ja Jēkabam Stumbrim būtu lemts garš mūžs, varbūt mēs nebūtu tik ļoti maldījušies, kā saka, trīs priedēs. Tomēr vēsture un arī dejas vēsture necieš varbūtības izteiksmi. Stumbra dejas burtnīcas, izdotas brīvajā Latvijā, nebija brīvi pieejamas līdz 80. gadu beigām, un par teicienu “Dejosim latviski!” varēja izpelnīties padomju okupācijas represīvo orgānu lielu interesi. Pats par Jēkabu Stumbri uzzināju, kad kā students lasīju mūsu ievērojamā etnohoreologa Harija Sūnas grāmatu “Latviešu rotaļas un rotaļdejas”. Īsti nesapratu, kāpēc Sūna kritizēja Stumbri, bet tieši kritika manī radīja vēlmi uzzināt vairāk.

Pēc desmit gadiem, 90. gadu vidū, strādājot LU Etniskās kultūras centrā, ar kolēģi Elīnu Kūlu-Braži sākām pētīt Stumbra deju kopas “Diždancis” darbību. Satikāmies ar kopas dalībnieci Veltu Cālīti, kura pastāstīja tik daudz noderīga, ka mums pietika materiālu īpašas mājaslapas izveidei. Tagad tā nav pieejama, jo pēc centra likvidācijas tā tika izdzēsta. Sekoja negaidīti atradumi – no ASV saņēmām vēstuli, kurā bija nedaudz pastāstīts par “Diždanča” dalībnieku darbību tautas dejas kopšanā, bet Dabas muzejā atradās pāris burtnīcas, kas piederējušas citam Stumbra kopas dalībniekam Alfrēdam Rasiņam. Tagad šo bagātību var apskatīt Rakstniecības un mūzikas muzejā.

Sākums

Cik zināms, Jēkabu Stumbri pievērsties tautas dejai aicina Ernests Brastiņš. Iespējams, ka Brastiņa nodoms ir tikai piesaistīt jaunu un sparīgu cilvēku, kas dievturu mīkalēs gādātu par etnogrāfiski pamatotiem deju rituāliem. Tā tas notiek, un Stumbris jau 1935. gadā vada dejas rituālus kāzu uzvedumā “Senču kāzas”. Dievturu dižvadonis ir apmierināts, jauniešiem patīk dejot, un Jēkabam jaunieši liptin līp klāt. Īsā laikā Stumbris izveido pats savu deju kopu, ar kuru uzreiz sāk koncertdarbību, kas izpaužas kā tautas deju priekšnesumi saviesīgos sarīkojumos. Dejas tiek pavadītas ar klavierēm, bet rotaļās, kas notiek tūlīt pēc koncerta daļas, visi dzied paši. Labās sekmes mudina darboties. Vispirms jāpaplašina repertuārs. Vairāki jaunieši, kad vien iespējams, aptaujā vecākus cilvēkus. Īpaši aktīvs ir students Alfrēds Rasiņš, viņš savāc lielāko daļu no garamantām, kuras kopā ar savām horeogrāfijām Stumbris iekļauj savās burtnīcās “Dejosim latviski”. Protams, arī pats Jēkabs, braucot apraudzīt skautus, gan māca tautas dejas, gan pie reizes aptaujā vecos cilvēkus. Dievturi dodas arī uz Latviešu folkloras krātuvi, bet tur tomēr ilgstoša sadarbība neveidojas. Krātuves vadība dod priekšroku dejotājiem no Rucavas un Alsungas, jo tie ir īsti lauku cilvēki, bet te – tikai pilsētas sprukstiņi. Tāpēc latviešu tautas dejas rādīt Londonā (1935) un Stokholmā (1939) Stumbra dejotāji nebrauc.

“Diždancis”

Jēkabs Stumbris ir izteikti harismātiska personība ar neaprakstāmi lielu darba sparu. Četru gadu laikā, līdztekus saviem tiešajiem pienākumiem darbā viņš izveido deju kopu, nebijušu dalībnieku skaita ziņā, piesaista dziedātāju kopu, sakārto četras deju burtnīcas (izdotas gan tikai divas), uzraksta vairākus scenārijus dievturu mīkalēm, sacer dejas, rīko fotosesijas. Pie tam apņem sievu – Mirdzu, ar ko rada un audzina divus bērnus.

Pirmais trieciens ir dievturu darbības aizliegums 1935. gadā, dejotājus gan tas neskar, jo jāpiedalās dažādu atļautu organizāciju svētkos. Tad nāk 1940. gads un nākamais trieciens – padomju okupācija, kad uz Sibīriju izsūta vairākus Stumbra deju kopas dalībniekus, tai skaitā viņa palīdzi Veltu Cālīti. Izsūtīšana draud arī Stumbra ģimenei, bet ir paziņas, kas pabrīdina Jēkabu, lai izšķirošajā naktī nebūtu atrodams mājās. Stumbris uz nākamo dejotāju kopā sanākšanu ierodas nomākts, pa pusei nosirmojis, klepo. Tomēr iekšēji viņš nav sagrauts un atplaukst, kad uzzina, ka dejotājiem viņš ir vajadzīgs. Turklāt no Maskavas atnākusi ziņa, ka būs padomju tautu “Mākslas dekāde”, uz kuru jāgatavojas arī Stumbra deju kopai, kas tagad darbojas pie arodbiedrību apvienības. Tagad ātri jāizdomā nosaukums. Pie tam būšot konkurss, jo dejotāju pulciņi jau ir arī citām organizācijām. Nākamajā naktī dejotāji sanāk kopā un no pēdējiem trim variantiem izvēlas “Diždanci”. Vislielākais pārdzīvojums – pilnos tautastērpos prožektoru gaismā jāfilmējas uz operas skatuves kopā ar citām latviešu deju grupām, kas izvirzītas konkursam. Visa nakts paiet mēģinot, vēl pielāgojot no Vēstures muzeja īrētos tērpus, atkal mēģinot un beidzot filmējot. Pēc laika atnāk atbilde, ka “Diždancis” ir uzvarējis. Tomēr dekāde nenotiek, jo sākas karš. Vācu okupācijas vara par dejotājiem neliekas ne zinis, arī uz Berlīni nav jābrauc, jo tur nekāds festivāls nav paredzēts. Diždanciešu pulks pieaug, tautas deju dejošana ir sava veida pretošanās okupācijai. Tomēr mājās dejot nedrīkst, un, līdzīgi kā padomju okupācijas laikā, arī tagad tiek atrasta organizācija, zem kuras spārna darboties. Tāda izrādās  “Kraft durch Freude” (“Spēks caur prieku” bija Nacionālsociālistu politiska organizācija, kas nodarbojās ar kultūras lietām). Tā darbojas Mazajā ģildē, un līdz ar to tur ir arī mēģinājumu telpas. Dejotāji uz mēģinājumiem velk tautastērpus, un drīz deju zālē sāk trūkt vietas un gaisa. Ko Stumbris izdomā? Vasarā dejošanu rīko Daugavā uz pietauvota pontona. Par brīnumu, nevienam no vācu organizācijas nav iebildumu, izņemot klavieru spēlētāju, jo tās neviens nekur netaisās vest, sak, iekritīs vēl Daugavā. Tomēr ir taču dziedātāji un koklētāji, kas nodrošina jauku un patīkamu gaisotni.

Pienāk 1943. gads. Stumbris jau ir apguvis tautas dejas skolotāja un iestudētāja prasmes Beatrises Vīgneres tautas dejas skolotāju kursos, un tas dod iespēju strādāt gan baletskolā, gan latviešu baleta trupā operā. Viņš jau ir savācis materiālus savai trešajai burtnīcai, jau bijusi fotosesija Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, un jau sākas fotogrāfiju vākšana ceturtajai burtnīcai, kas būs veltīta jaundejām. Tomēr tuberkuloze ir jau sagrāvusi veselību, un diždanciešus satriec ziņa – tautas deju vadonis ir aizgājis. Sirsnīgais, jaukais un mīļais Jēkabs devās mūžībā 1943. gada 16. jūnijā. Kupls izvadītāju pulks, tērpušies tautastērpos, bedī Stumbri Raiņa kapos.

Divi jautājumi un atbildes

 Kādēļ līdzās folkloras materiāliem burtnīcās ir Stumbra autordejas?

Atbilde: tādēļ, ka viņš uzskata, ka jāveido arī jaunas dejas. Gan jau tauta izvērtēs. Pie tam runa ir par jaunām dejām, kuras dejos sadzīvē, piemēram, dievturu rituālos, skautu kopā sanākšanās, kur zēni dejo ar zēniem. Savas darbības sākumā Stumbris vēl nesapņo par lieliem skatuves koncertiem un baletu. Viņš kopā ar domubiedriem mērķtiecīgi pēta senās dejas un veido tām līdzīgas. Tā top “Pērkonītis” – deja, kas ir kā “Mugurdancis”, tikai polkas ritmā.

Kādēļ Stumbris neizmanto citu autoru publikācijas, no kurām visbagātākās ir Jurjānu Andreja burtnīcas?

Uz šo jautājumu atbildēt ir grūtāk. Ir tikai minējums – dievturi veidoja savus rituālus, balstoties savos meklējumos un pētījumos. Par pamatu uzskatīja dainas. Te Stumbra rakstītais: “Ja nu jautā, kur mēs dabūnam ziņas par savām tautas dejām, tad jāatbild, ka par visu mūsu dzīvē rodam atbildi dainās, tā arī par dejām. Tur glabājas dziļas gudrības, atziņas, pamācības, norādījumi, tikai jāmāk tās sameklēt. Par dejošanu ir prāvs skaits dainu.” (“Labietis” IV, 1936)

Kas notika ar “Diždanci”?

Pēc Stumbra nāves dejotāji turpina iesākto, notiek mēģinājumi, tiek iestudēta un izrādīta Arvīda Brastiņa dejas izrāde “Ūsiņš”. Tieši pēc gada, 1944. gada jūnijā Tautas teātra telpā “Diždancis” sarīko piemiņas koncertu ar paša Jēkaba Stumbra sastādīto programmu, kas netika īstenota, dejdarim aizejot. Karam beidzoties, daļa dejotāju dodas svešumā. Tur sākumā turas kopā, pat rīko tautas deju koncertus ar rotaļām kā reiz Latvijā. Tad dodas uz dažādām pusēm, un aktīvākie veido jaunas dejas kopas – Elvīra un Valdis Dzelmes “Dzelmiešus” ASV, Fredis Aigars “Diždanci” Kanādā, Velta Liepiņa-Slavtere “Jautro pāri” Austrālijā un Jānis Kūlis “Saktu” Anglijā. Rīgā savu deju pulciņu “Jautrais pāris” izveido Arvīds Donass.

Ko mēs ieguvām?

Izstādē “Dejas Stumbris” var uzzināt un izprast Jēkaba Stumbra darbības daudzpusību un pat nojaust viņa personības starojumu. Manuprāt, tas ir izstādes rīkotāju lielākais veikums un mums, apmeklētājiem, informācija pārdomām. Man bija pārsteigums un prieks par to, ka Stumbra metode bija tāda pati, kādu vēlāk ap 1960. gadu kā paraugu izvirzīja etnohoreologs Harijs Sūna: sākumā koncerts un pēc koncerta rotaļas un danči kopā ar skatītājiem. Jāpiezīmē, ka šādu salikumu Latvijā līdz šim praktizēja folkloras kopas, bet pēdējā laikā jau dzirdēts par dažiem šāda veida skatuviskās dejas žanra koncertiem, kur rotaļās iet gan starpbrīdī, gan pēc koncerta. Jauninājums tas ir, bet tāds, ko Stumbris ieviesa pirms gadiem deviņdesmit.

Jēkabs Stumbris nebija ne pirmais, ne vienīgais tautas dejas skolotājs. Tomēr viņš bija pirmais, kas atdalīja skatuvisko latviešu deju no latviešu tautas dejas un kopa abus žanrus. Turklāt virzīja skatuvisko deju profesionālas mākslas virzienā, ar acīmredzamu nodomu atrast latviešu dejai vietu latviešu baletā un operā. Vienlaicīgi ar jaunradi viņš pētīja, krāja, izdeva un praktizēja tautas deju.

Reminiscence:

Tagad mēs saprotam un beidzot sākam runāt, ka ir divas atšķirīgas tradīcijas: tautas dejas tradīcija un skatuviskās dejas tradīcija. Abas ir saistītas, bet nav viens un tas pats, kā mums centās iestāstīt visu okupācijas laiku, sak, tautas deja bija sensenos laikos, tie laiki ir aizgājuši, un tagad mēs veidojam jaunu tautas mākslu, tātad arī tautas deja tagad ir tikai uz skatuves, jo nav un nebūs nekādu tautas danču. “Pastalās mēs nestaigāsim, un jūsu, student, folklora nevienam nebūs vajadzīga!” Šis teksts pēdiņās ir tas, ko es dzirdēju kā pēdējo, pirms mani izvadīja no Latvijas Mūzikas akadēmijas (toreiz konservatorijas) Kultūrizglītības darba katedras, kad pēc studiju beigšanas nācu ar iesniegumu, lai mani uzņem maģistrantūrā.

Kāpēc tāda atkāpe? Tāpēc, ka bija jāpaiet samērā ilgam laikam, lai sabiedrība kaut solīti pa solītim, bet sāktu interesēties par tiem uzskatiem, kādi bija dejas jomā starpkaru periodā. Klāt laiks lielākam solim! Šai ziņā liels nopelns ir nupat izveidotajai izstādei Rakstniecības un mūzikas muzejā ar zīmīgu nosaukumu “Dejas Stumbris”.

*Ernests Spīčs (1955) ir latviešu tautas dejas skolotājs, pētnieks, horeogrāfs un grāmatu autors. Kopš 1992. gada ir Rīgas Latviešu biedrības biedrs, bijis Folkloras komisijas vadītājs (1992—2008). Darbojas un ir darbojies starptautiskās un Latvijas organizācijās, ekspertu komisijās. Viņš ir zīmola “Rīgas danči” vadītājs kopš 2019.gada.