Dita Jonīte*

Latvijas Nacionālā opera un balets turpina tradīciju katru sezonu repertuārā ieviest vismaz vienu izteikti klasisku baleta izrādi un citu – mūsdienīgāku. Aizvadītās sezonas nosacīti modernā vienība bija “Kazanova” (hor. Kenets Tindals), bet klasiskā baleta “kvotu” izpildīja “Esmeralda”, kas pirmizrādi piedzīvoja 2025. gada pavasarī. Par izrādēm ar Sabīni Strokšu un Elzu Leimani titullomā Dance.lv rakstīja Laura Jasmane. Šeit piezīmes par iespaidiem 19. septembra izrādē, kurā Esmeraldas lomu izdejoja Jūlija Brauere.

Ja līdz šim savās baleta recenzijās nedaudz kautrējos veltīt pārlieku uzmanību teātra elementiem, tad tagad tiem jāpievērš pat pastiprinātā vērība, jo Latvijas Nacionālā opera un balets ir vienojusies ar Latvijas Teātra darbinieku savienību, ka baleta un operas mākslu turpmāk vērtēs un apbalvos arī “Spēlmaņu naktī”. Laikmetīgā teātra kontekstā gan jāsecina, ka balets “Esmeralda” piedāvā ļoti vecmodīgu teātri. Tas ir rādīšanas teātris, kura centrā parasti ir sentimentāli aizkustinošs stāsts par nelaimīgu mīlestību. Šajos skatuves stāstos nepārprotami tiek nošķirts labais un ļaunais, un arī “Esmeraldā” publikai viss tiek parādīts skaidri un nepārprotami. Pat ja dejotājam arī vecmodīgā iestudējumā izdodas būt meistarīgam un atraktīvam, teātra eksperti šādu aktierdarbu diez vai īpaši izcels un apbalvos.

Jūlija Brauere iepriekš sevi pierādījusi ne tikai kā atbildīgu un precīzu galveno lomu izpildītāju, bet arī kā labu raksturdejotāju, taču “Esmeraldā” viņas talants, šķiet, līdz galam nav izmantots. Īpaši dejās, kurās attēlotas attiecības ar Fēbu de Šatopēru (jauno baleta trupas solistu Finianu Patriku Heptingu), Esmeraldas jūtas pret skaisto jaunekli nav skaidras. Tāpat galvenā varone pārlieku formāli izdejo attiecību drāmas ar Pjēru de Grenguānu un Kvazimodo. Savukārt otrajā cēlienā balerīnai paredzēta klasisko baletu tehniskā kulminācija – 32 fouettés. Skatītāji šiem numuriem allaž uzgavilē, un Jūlija Brauere ar šo uzdevumu tiek galā itin labi.

Tam, ka baleta horeogrāfiju veido vietējie mākslinieki, ir savi plusi. Piemēram, iespējams attīstīt tādu kustību materiālu, kas atbilst un piestāv konkrētiem dejotājiem. Ideālā variantā katrai no Esmeraldām vajadzētu būt pilnīgi citādai, lai gribētos redzēt katru lomas izpildītāju. Tas ļautu salīdzināt un ieraudzīt, kā dejotāja personība spēj ietekmēt izrādi un pat mainīt iestudējuma tematiskos akcentus. Tomēr šoreiz horeogrāfiskā kompozīcija seko libreta apkalpošanai. Turklāt darbības uz skatuves nav loģiskas – piemēram, Dieva tiesas inscenējuma ainā Esmeralda ne tikai pati sev aizsien acis, bet arī taustās kā aklajās vistiņās, pati sev noņem apsēju un uzliek sev kaklā karātavu striķi. Nezinu, vai šādos nosacījumos dejotāja var kaut ko ietekmēt vai mainīt.

Kopš pavasara Latvijas skatuves mākslas ainavā saasinājušās diskusijas par to, kā baleta mākslā vienojami vai šķirami teātra un dejas elementi. Viena no reakcijām uz šo jautājumu lasāma šeit. Mēģinot Aivara Leimaņa un Elzas Leimanes veidoto “Esmeraldu” lūkot gan kā deju, gan kā teātri, secināju, ka baleta izrādē var būt pat ļoti daudz teātra izteiksmes līdzekļu. Iespējams, ka pārmēru daudz – piemēram, izrādes ievadā ansamblis ilustrē Klopēna valstību, spēlējot “klaidoņus, kāršu viltotājus, apašus un staigules”, tomēr šajā ainā dejotāji tikai izteiksmīgi žestikulē un imitē sarunas pustumsā. Ir grūti sagaidīt, kad dejotāji beidzot sāks dejot. Vēlāk, pēc fiktīvajām Esmeraldas un Grenguāna laulībām, ansamblim ir arī viena lielāka deja. Savukārt otrajā cēlienā teātris pārtop koncertnumuru parādē. Tā ir tradicionāla klasiskā baleta kompozīcija, kas būvēta, virknējot duetus, solo numurus un dažāda lieluma ansambļu dejas, kur pa vidu tiek organizēta sižetu ilustrējoša pantomīma.

Baleta horeogrāfs un inscenētājs Aivars Leimanis iestudējuma tapšanas laikā teicis, ka iestudējumā būs iesaistīts gandrīz viss ansamblis. Kamēr pirmā cēliena sākumā norit jau aprakstītā Klopēna ubagu rosība, saskaitu, ka uz skatuves vienlaikus atrodas ap 50 dejotāju. Viņi nedejo īpaši daudz. Bet varbūt tieši tāda bijusi sākotnējā iecere – kordebaletu pārāk neapgrūtināt, tomēr nodrošināt, ka visiem dejotājiem ir izrāde un nav dīkstāves.

Tikmēr Čēzares Punji un Rikardo Drigo mūzika burtiski aicina dejot, un diriģenta Farhada Stades vadībā skaņu ainava kļūst lidojoši viegla un brīžiem asociatīvi tēlaina. Tomēr deju numuros vairāk redzami glīti savirknēti klasiskās dejas soļi un ne pārāk sarežģītu kombināciju kārtojumi. Var saprast – skatītājiem patīk klasiskais balets, gandrīz uz visām klasiskā baleta izrādēm biļetes lielākoties ir izpirktas krietnu laiku iepriekš, vēl pirms tās saņēmušas pirmās atsauksmes. Taču gadu no gada vērojot Aivara Leimaņa klasisko baletu inscenējumus, šķiet, ka baleta māksla Latvijā riņķo uz vietas, atražojot sevi un slinki kopējot pagātni.

Ja izrādes kulminācija ir balerīnas 32 fouettés, tad gribētos saprast, kādēļ mūsdienās šie “čempionāti” ir tik svarīgi un kā tie saistīti ar dejas mākslu. Uzsvērtā tehniskās varēšanas demonstrēšana drīzāk līdzinās sacensībām, kurās visi elpu aizturējuši vēro notiekošo kā sportā un skaita – aizlēks vai neaizlēks, trāpīs vai netrāpīs? Starp citu, vairs jau nav arī jārāda kāda īpaša varēšana, jo skatītāji ir gatavi aplaudēt vai pēc katras dejas, līdzko sadzird kārtējā muzikālā fragmenta finālu.

Pēc aplausiem “uzprasās” jau pirmā izrādes deja – Leimaņa sacerētais puišu numurs. Tie horeogrāfam allaž padevušies dinamiski un atraktīvi. Savukārt pirmā cēliena noslēgumā ir divas “ciešanu” horeogrāfijas, kuras izpilda Frolo (Dariuss Florians Katana) un Kvazimodo (Antons Freimans). Programmiņā skaidrots, ka tā ir Frolo greizsirdības deja pret Fēbu, kas izrādījis jūtas Esmeraldai, savukārt Kvazimodo šajā numurā tēlo mīlestības atmošanos pēc tam, kad Esmeralda par viņu iežēlojusies. Antonam Freimanam šādas raksturlomas labi padodas, turklāt visai klišejiskā kuprīša klibošana viņa izpildījumā ir organiska, neradot neērtības sajūtu. To nevar teikt par baisi inscenēto mocīšanas ainu, kurā Kvazimodo kājām un rokām piesietas virves un četri vīri rauj viņu uz četrām pusēm. Savukārt Dariuss Florians Katana Frolo kustībās, šķiet, atdarina Raimondu Martinovu – pieredzējušu ļauno varoņu tēlotāju, kurš netīras domas un sliktās jūtas allaž demonstrē asos, plašos žestos un dusmu piepildītās grimasēs. Greizsirdības solo numurā Katanas Frolo tik ļoti cieš, ka rodas šaubas – vai viņš tomēr nav stāsta galvenais varonis?

“Esmeraldas” radošajā sastāvā minēts horeogrāfs Aivars Leimanis un horeogrāfa asistente Elza Leimane, tomēr Latvijas Profesionālā baleta asociācija “Spēlmaņu nakts” balvai “Gada baleta mākslinieks” nominējusi tikai Elzu Leimani. Jau minētājā Aivara Leimaņa videostāstā teikts, ka horeogrāfijas veidošanā izmantots par asistenti un līdzautori dēvētās Elzas Leimanes horeogrāfiskās valodas laikmetīgums. Atliek uzticēties baleta asociācijas ekspertiem, ka viņi vislabāk spēj saskatīt laikmetīgu horeogrāfisko valodu un tās pazīmes šajā baletā. No akadēmiskās dejas perspektīvas mulsinoša šķiet izvēle jauniestudējumā iekļaut Agripinas Vaganovas veidoto Diānas un Akteona pas de deux, kas veido visai apjomīgu otrā cēliena daļu. Tā horeogrāfija ir piepildīta, dejiski stāstoša, un beidzot var saprast, kāpēc daļa publikas uz to reaģē ar tik dzīviem aplausiem.

Balets “Esmeralda” ir patīkami īsināts, jo teātrī izrādes ideālais laiks ir pāris stundas “ar astīti”. Turklāt – ja dejošanas ir maz, vēl garāks izrādes laiks būtu pārāk nogurdinošs. Domājot par šī baleta mūziku un skaņu, pārāk graboši šķita tamburīni dejotāju rokās, kas te iekļāvās, te “izkrita” no  orķestra ritma. Bēdīgi, ka kastaņetes, kam vajadzētu skaisti klabēt dejotāju rokās, skanēja no orķestra bedres.

Izdevusies ir Mārtiņa Vilkārša viegli ažūrā scenogrāfija, un uz skatuves beidzot nav galda! Ilzes Vītoliņas tērpi ir daudzkārt skaistāki un gaumīgāki nekā citās “Esmeraldas” versijās redzētie. Kopumā – ja nav lielu ekspektāciju, tad balets“Esmeralda” garantē košu un nesarežģītu vakaru.

Titulfoto: Agnese Zeltiņa

*Dejas un teātra kritiķe