Dita Jonīte*

Horeogrāfes Dagmāras Bārbales veidotā Deju svētku lielkoncerta “Es atvēru Laimas dārzu” finālā skan īpaši šim notikumam sacerēta Mārtiņa Miļevska kompozīcija “Atvērties priekam!”. Priecīgi lipīgā un vieglas enerģijas uzlādētā dziesma ausīs skan vēl ilgi. Tai ir Ingas Cipes vārdi, un to iedziedājusi talantīgā jaunā māksliniece Emilija kopā ar “Knīpām un knauķiem”. Dziesmas teksts “veries, veries, saveries, atsaveries, atveries!” ir brīnišķīga kulminācija šim lielajam kopdejošanas koncertam, kurā vai visu laiku gribas gan dziedāt, gan dejot līdzi.

Kad jaunās dziesmudejas “Atvērties priekam!” laikā ir gan izdejotas Laimas zīmes, gan iedejojuši mazie un lielie deju uzveduma dalībnieki, pašā finālā notiek atsavēršanās pagātnē ar “Sudmaliņām”. Latviešu tautas deju dejo visi 808 kolektīvi, cieši sasienot kopā gan tradīciju, gan mūsdienās tik populāro skatuvisko tautas deju.

Šogad uz Deju svētkiem tika gandrīz visi kolektīvi, kas piedalījās skatēs^[1]. Kāpēc ne visi? Dagmāra Bārbale saka: “Joprojām palieku pie savas pārliecības, ja bērni pat uz mazas skatuvītes apjūk un nezina, pa kuru pusi noiet aizkulisēs, Daugavas stadions viņiem var kļūt par īstu šausmeni. Ja bērni divu gadu laikā nav varējuši apgūt dejas pamatsoļus un veidot elementārus rakstus – līnijas, aplīšus –, uz laukuma viņiem būs ļoti grūti.” Gana pieredzējušajai horeogrāfei var tikai piekrist. Tāpat svarīgi atcerēties, ka svētku sajūtu lielā mērā palīdz radīt tas, cik ļoti spējam mobilizēties mērķa sasniegšanai un ieguldīt sevi sagatavošanās procesā. Lai rezultātā gan pašiem viegli dejot, gan skatītājiem viegli skatīties. Lai rastos tas brīnums, ko saucam par amatierMĀKSLU.

Skaistie laukuma zīmējumi raiti savijās ar deju horeogrāfiju, tādēļ kocertuzvedumu “Es atvēru Laimas dārzu” skatīties bija viegli. Ticu, ka arī dejotājiem tas galu galā bija patīkams piedzīvojums. Koncertu skatoties gan klātienē, gan ekrānā, bija prieks vērot tieši dejas un tieši deju kolektīvus, jo šoreiz galvenā vērtība bija deja, horeogrāfija un iespējami liels dalībnieku skaits. Acīmredzot bērnu kolektīvu repertuārā daudz lielāks uzsvars tiek likts uz pamatsoļiem. Ja gribam arī turpmāk tās saukt par latviešu skatuviskajām tautas dejām un dejot latviešu tautastērpos, tiem arī jābūt latviešu skatuviskās tautas dejas pamatā. Turklāt nav pat tik izšķirošas nozīmes, vai deja tapusi tikai pirms dažiem gadiem kā Daces Adviljones “Ciguļi” vai pirms trīsdesmit gadiem kā, piemēram, Jāņa Ērgļa sacensību deja “Govju kazaks”^[2]. Izšķiroši ir tas, vai tā atbilst attiecīgajam vecumposmam, vai bērni to pa īstam iemīļo un dejo ar lielu prieku. Būtu gan interesanti, kā bērni vērtē tādus dziesmu tekstus kā “puišiem meitas jāmīļo, un meitām puiši jābučo” Dāvja Ērgļa dejā “Meitas puišus apsūdzēja”, kas 5. – 9. klašu grupā šķita varbūt nedaudz par kutelīgu (pat ja bērni tagad attīstās un nobriest daudz agrāk). Savukārt Ilmāra Dreļa “Žeperis Auleksijs”, šķiet, drīz vien varētu tikt dejota, piemēram, “Alā” un tamlīdzīgās danču vietās. Tikmēr “Ciguļus” un “Pūpoldančus”, kā arī vēl pāris dziesmas (kuru autors ir Renārs Kaupers) no svētku noslēguma koncerta sagaidu dziedam un dejojam “Prāta vētras” šīsvasaras koncerttūrē. Un pareizi – Dziesmu un deju svētku praksēm jābūt dzīvām un klātesošām arī ārpus ikdienas mēģinājumiem un lielajiem svētkiem.

Mūsdienās ne uzvedumi un pat ne deju koncerti gandrīz vairs nav iedomājami bez īpaši veidotiem scenārijiem, mēģinot dejas dramaturģiju loģiski savīt ar pavadošajiem tekstiem jeb iestudējuma tēmas atklāšanu. Šajā koncertā Dagmāra Bārbale kopā ar režisori un scenārija autori Ingu Cipi izvēlējušās apspēlēt vārdu “vērt” saistībā ar zilo ilgu puķi Laimas dārzā. Programmu nosacīti veido prologs, fināls un vairākas daļas ar dažādiem uzdevumiem vai rotaļām jeb kustību intermēdijām, veidojot pārejas starp septiņiem deju blokiem. Nav tā, ka, ieklausoties runātajos intermēdiju tekstos vai dejas pavadošo dziesmu vārdos, būtu iespējams ieraudzīt kādu īpašu vienotu ideju katrā no deju blokiem. Tāpat nav īpaši izdalītas tēmas vai idejas attiecībā uz dejotāju vecuma grupām. Iespējams, ka runāto tekstu varētu būt mazāk. Jo sevišķi tāpēc, ka acīmredzot atkal gribējies tur iepīt visu, kas vien te šķitis iederīgs. Līdzās ir gan bērnu balsis (manai ausij bērni šķiet runājam pārāk izteiksmīgi), gan Zanes Dombrovskas multiplikācijas filmu dublāžās trenētā balss, septiņu uzdevumu došanas dialogi intermēdijās, deju virsvadītāju dažādas izteikas, Ziedoņa dzeja, sakarības par dabu utt. Lai gan runātais ir raibs, programmā redzam dažādu paaudžu horeogrāfu dejas, bet dejas un vecuma grupas laukumā mainās nepārtraukti, koncertu tomēr iespējams uztvert arī kā vienotu uzvedumu.

Vienojošais caurviju vēstījums ieraugāms ne tikai deju vienkāršībā, bet arī nesarežģītajā vizuālajā ietvarā. Līdzās laukuma zīmējumiem scenogrāfiju daļēji realizē arī pusotrs tūkstotis brīvprātīgo tiem īpaši uzbūvētās tribīnēs otrpus deju laukumam. Cik zināms, pamatā tur sēž vecāki un citi dejas kopienā iesaistītie, kuri ar krāsainām “tāfelēm” veido vajadzīgo fonu jeb dzīvo ekrānu (scenogrāfs Didzis Jaunzems). Ir arī brīži, kad daļa no brīvprātīgajiem ienāk dejas laukumā un pat uzdejo kā, piemēram, Agra Daņiļeviča dejā “Blusa”. Te atminos Daņiļeviča veiksmīgi iedzīvināto ideju ar dejotāju iesaisti intermēdijās 2015. gada deju lielkoncertā “Līdz varavīksnei tikt”. Taču attiecībā uz “dzīvo ekrānu” šīs ieceres realizācija jāuzteic vēl arī tāpēc, ka tā reizē ir dinamiska un tomēr “nenoēd” uzmanību no pašiem dejotājiem laukumā. Tāpat šis šķietami nesarežģītais risinājums ar krāsainajām “tāfelēm” labi papildina koncerta kopējo vienkāršību. Kas, protams, nenozīmē, ka arī te nav ieliktas pūles!

Tikai TV ekrānā ievēroju, ka koncertstāsts iesākas jau aiz stadiona tribīnēm jeb “aizskatuvē”. Tur dažiem bērniņiem inscenēta gatavošanās dejošanai laukumā, sapucēšanās, stāšanās uz uziešanu, kam tuvplānā seko kamera. Skaļrunī sadzirdu vārdus ar aicinājumu pieaugušajiem – “uzbūvēsim svētkus kopā!”. Un jau Prologā ir paredzēta deju skolotāju apsveikšana: kad laukumā ienākuši kolektīvu vadītāji, pēc brītiņa tur uzskrien arī kolektīvu pārstāvji, lai ar ziediem sveiktu savus pedagogus un viņus samīļotu. Šis man kļūst par koncertizrādes emocionālo kulmināciju, vēl pirms sācies “īstais” koncerts. Pēc tam jau seko pārsvarā tikai jestri un dinamiski danči. Skaidrs, bērnu svētkiem ir jābūt priecīgiem! Notikumam ir jābūt tieši tik emocionālam un neaizmirstamam piedzīvojumam, lai katram tā dalībniekam ir simtprocentīga pārliecība, ka šī ir laimīgā zeme un ka to nedrīkst nevienam atdot, lai kādi vēji un kataklizmas te uzrastos!

Titulfoto autors: Vils Muhametshins

*Dita Jonīte ir dejas un teātra kritiķe.

[1] Dumbere, L. Skolēnu deju svētku virsvadītāja Bārbale: viņi staro! “Ir”, 10.07.2025.

[2] Noderīgi un izglītojoši ir Nacgavilet.lv atrodamie deju “profili”, kur var uzzināt deju izcelsmi un iepazīties ar personīgajiem horeogrāfu stāstiem.