Gunta Bāliņa

“Ir ļoti jāmīl deja, lai pie tās paliktu. Tā neko nedod pretī – ne manuskriptus, ko uzglabāt, ne gleznas, kuras piekārt pie sienas un varbūt izstādīt muzejā, ne dzejoļus, ko var publicēt un pārdot, – neko, izņemot to vienu gaistošo mirkli, kad jūties dzīvs,” teicis slavenais horeogrāfs Merss Kaningems.

Ir pagājuši jau divdesmit trīs gadi kopš tās dienas, kad uz Latvijas Nacionālās operas skatuves ieraudzījām jaunu, staltu dejotāju, kas divdejā uzmanīgi atbalstīja partneri un guva uzslavu par labu skatuvisko stāju, – Sergeju Neikšinu. Šī dejas mīlestība Sergejam bijusi 30 gadu garumā un paliks vēl ilgi, jo viņš tāpat kā daudzi citi ir dejas apmāts un ar to saistījies uz mūžu. 19. maijā ar Espadas lomu Ludviga Minkusa baletā “Dons Kihots” Latvijas Nacionālā baleta premjers Sergejs Neikšins atzīmēja 30 darba gadu jubileju un noslēdza aktīvo dejotāja karjeru.

“Sergejs ir unikāls dejotājs. Neskatoties uz ilgo skatuves pieredzi, viņš joprojām ir ideālā klasiskā baleta formā, viens no mūsu baleta visu laiku labākajiem prinčiem. Sergejs veiksmīgi sācis arī pedagoga un repetitora karjeru. Viņa absolventi un sagatavotie solisti ar panākumiem dejo mūsu baleta izrādēs,” pirms izrādes teica Latvijas Nacionālā baleta mākslinieciskais vadītājs Aivars Leimanis.

Šodien mākslinieka radīto tēlu skaits sniedzas krietni pāri trešam desmitam. Izcilāko lomu skaitā noteikti minami staltie, romantiskie pasaku prinči Zigfrīds “Gulbju ezerā”, Dezirē “Apburtajā princesē”, Riekstkodis “Riekstkodī”. Trauksmes un traģiskuma piepildīti ir Alberts “Žizelē”, Solors “Bajadērā”, Šekspīra Romeo un Kapuleti “Romeo un Džuljetā”. Pēc visiem saviem dotumiem – ārējā veidola, sportiskuma un asuma – viņš ir arī spilgts traģiskās groteskas dejotājs, kas parādās tādās lomās kā Petručio “Spītnieces savaldīšanā”, Baletdejotājs “Gaišajā strautā”, Lizanders “Sapnī vasaras naktī” un citās. Savukārt gaiši un jauneklīgi ir viņa atveidotie Dansenī “Bīstamajos sakaros” un Vaclavs “Bahčisarajas strūklakā”. Borisa Eifmana baletā “Anna Kareņina” tapusi Vronska loma, kurā pārliecinoši izdejots mīlas stāsts ar Annu. Austrumu kolorīta piepildīti ir Zelta vergs “Šeherezadē”, Konrāds un Vergu tirgotājs “Korsārā”. Šo lomu galeriju varētu turpināt vēl un vēl.

Viņa mākslinieciskajā sniegumā jūtams vieglums un elegance lēcienos, žestos un formas precizitātē. Viņš ir uzmanīgs un drošs partnerībā. Vienmēr startam gatavs.

Benefices vakars vēlreiz apliecināja Sergeja ideālo klasiskā baleta dejotāja formu un perfekto dejas tehniku. Gribētos atzīmēt arī eleganto, nedaudz atturīgo un tehniski teicamo Iļanas Puhovas sniegumu Rozitas lomā. Atzinību prasa arī Kitrijas draudzenes – Paulīnu Druku un Laini Paiķi var uzslavēt par veiklo, sinhrono un muzikālo dejojumu baleta pirmajā cēlienā. Viegls, rotaļīgs un lomai atbilstošs bija Sofijas Beļkinas Amoriņš baleta sapņa ainā. Vadošo solistu Annijas Kopštāles un Filipa Fedulova sniegums bija tehniski teicams, vienīgi vēlētos Annijai ieteikt lielāku vērību pievērst žestu valodai, muzikalitātei un aktiermeistarībai. Tāpat vēlētos izteikt uzslavas visam Latvijas Nacionālā baleta kolektīvam par šī vakara māksliniecisko sniegumu – tas bija teicams. Paldies arī diriģentam Farhadam Stadem par veiklo mūzikas tempu!

Vakara noslēgumā ar ilgstošiem un vētrainiem aplausiem tika sumināts Sergejs Neikšins. Skatītāju atsaucība ir mākslinieka lielākā balva un gandarījums. Tas nozīmē, ka šie darba gadi ir bijuši raženi un auglīgi, viņam dejā vienmēr ir bijis, ko teikt skatītājiem, un viņš pratis tos aizraut.

Sergejs joprojām ir ierindā un nodod savas zināšanas tālāk pašreizējiem Latvijas Nacionālās operas un baleta dejotājiem un jaunajiem māksliniekiem.

Nobeigumā vēlētos pievienot nelielu citātu no 2007. gadā Gundegas Saulītes rakstītā – tolaik poļu horeogrāfs Kšištofs Pastors, atzīmējot savu 50 gadu jubileju, LNOB ar trim vadošiem solistu pāriem bija iestudējis Artura Maskata “Tango”: “(..) Jūlija Gurviča, Margarita Demjanoka, Viktorija Jansone, Aleksejs Avečkins, Raimonds Martinovs un Sergejs Neikšins (..) izdejoja grūtsirdīgas kaisles un trīsuļojoša maiguma piestrāvoto mūziku. Tīras līnijas, precīza forma, skaidras attiecības un atdevība mūzikas raisītajai kustību partitūrai ļāva piedzīvot patiesu sajūsmu par priekšnesuma augsto mākslas raudzi. Un atkal pārliecināties, ka balets, tāpat kā citi mākslas veidi, ir neizsmeļams prieka un iedvesmas avots.”¹

Foto: Kristaps Kalns

1. G. Saulīte “Ciešā mezglā” Laiks, Nr. 17 (28.04.2007.)