Līga Ūbele*

2025. gada 10. jūnijā plkst. 18.30 pirmo reizi Latvijas Nacionālās operas un baleta (LNOB) Jaunajā zālē notika Mākslu izglītības kompetences centra “Nacionālā Mākslu vidusskola” struktūrvienības “Rīgas Baleta skola” profesionālās izglītības programmas “Laikmetīgā deja” audzēkņu koncerts. Programma tika izveidota 2019. gadā, un šobrīd tā ir vienīgā profesionālās vidējās izglītības programma Latvijā, kas specializējas laikmetīgajā dejā. Šīgada absolventi ir trešais programmas izlaidums.

Koncerts sastāv no trīs daļām. Pirmajā daļā redzama horeogrāfes Ramonas Levanes laikmetīgās dejas izrāde “And We Will Never Be Bored Again” izlaiduma kursa izpildījumā, ko šajā rakstā neapskatīšu. Par to lasiet Ditas Andersones recenziju. Galvenokārt reflektēšu par koncerta otro un trešo daļu, ko veido kopumā 20 īsmetrāžas laikmetīgās dejas darbi, kam horeogrāfijas radījuši gan paši izglītojamie, gan skolas pedagogi, gan vieshoreogrāfi. Koncertā dejo visu trīs programmas kursu studenti, to vidū arī 2024./2025. mācību gada absolventi Sofija Gāga, Laura Gerucka, Maija Hofmane, Karlīna Kārkliņa, Samanta Romāne, Kristiāns Protasovs. Kursa vadītāja – Anna Novikova.

Jūtu sevī pretestību redzētos darbus dēvēt par dejām, jo liekas, ka šim vārdam piemīt negatīva konotācija, īpaši lietojot to profesionālās laikmetīgās dejas kontekstā. Reiz arī es gribēju sevi labāk saukt par kustību, nevis dejas mākslinieci, tomēr vairs nevēlos netieši uzturēt priekšstatu par deju kā kaut ko nenopietnu vai maznozīmīgu, tādēļ šajā rakstā paralēli citiem terminiem izmantošu arī vārdu “deja”.

Koncerta otrā daļa

Pēc pirmās daļas beigām, kur redzējām Ramonas Levanes izrādi, seko 20 minūšu pauze, un otro koncerta daļu atklāj Alises Putniņas un Aigara Larionova horeogrāfija “Unfolding” izlaiduma kursa izpildījumā. Darbam raksturīga aktīva pēdu darbība, pārvietošanās telpā un kontaktimprovizācijas elementi. Diemžēl pamanu neprecizitātes, dejotājiem trūkst stabilitātes kājās un saķeres kontaktā. Varbūt tas ir uztraukums, varbūt – nogurums pēc tikko nodejotās izrādes. Es mazliet sabēdājos, jo gribu, lai viņiem viss izdodas. Un varu pačukstēt jau tagad, ka izdosies!

Seko vēl divas grupu dejas – Agates Bankavas horeogrāfija “Pļava” pirmā kursa izpildījumā un Dmitrija Gaitjukeviča horeogrāfija “Anger” otrā kursa izpildījumā. Pirmā kursa dejotāju līmenis ir augsts, jau uzsākot mācības. Fantazēju, ko no šiem dejotājiem varēs sagaidīt viņu izlaiduma koncertā. Savukārt otrā kursa dejojumā pamanu viņu kursa vadītāja Dmitrija kustību kvalitātes, kas šo kursu koncerta kopskatā atšķir no citiem, – izteiktu atlētiskumu, bet vienlaikus mobilu un elpojošu kustību.

Šajā programmā jaunieši kļūst par dejotājiem, nevis horeogrāfiem, tāpēc apzināti vēroju tieši viņu dejojumu, nevis horeogrāfu sniegumu, tomēr pēc līdzšinējo darbu noskatīšanās nevaru nedomāt, ka lielā mērā tieši horeogrāfija ir tā, kas nosaka, cik labi dejotājiem izdosies parādīt savas prasmes.

Seko četri solo priekšnesumi. Absolvente Sofija Gāga darbā “ExPoseD” (horeogrāfe Jete Lona Hermanis) novietota skatuves centrā un visu laiku tur arī paliek, gluži kā eksponāts, kas nolikts visu apskatei. Kustību valoda ir minimālistiska, tomēr dejotājas skatuviskā klātbūtne piepilda visu telpu, neviena veiktā kustība nav nejauša. Spēcīgs ir arī dejas vizuālais noformējums – kostīms un gaisma. Saskatu tēmu par jaunas sievietes vietu sabiedrībā.

Kristinas Kovaļovas solo “Carpe Diem” ievēroju spēcīgu ķermeņa centra savienojumu ar perifēriju, izpildot gan mazas, gan plašas kustības. Absolventes Maijas Hofmanes solo “Nepārtraukti” uzsvars likts uz dejotājas garajiem matiem, kas ļoti tiešā veidā kļūst par viņas ķermeņa turpinājumu. Katram matam ir savs mugurkauls, locītavas, muskuļi un pat elpa. Horeogrāfiju veidojusi pati dejotāja kopā ar citu daiļas matu rotas īpašnieci Kristīni Brīniņu, kas noteikti nosaka to, ka šī matu deja ir tik niansēta.

Savukārt Marija Lubgāne sevis veidotajā solo “Vējš manā sirdī” paralēli kustībai izmanto arī runātu tekstu. Jāatzīst, ka sākumā teksts, ko dzirdu, liekas pārlieku poētisks, tomēr vēlāk tas ievelk un notur manu uzmanību. Dejotājai izdodas tekstu nevis deklamēt, bet ielaist ķermenī, skaņa kļūst fizikāla, un vārdi iedarbojas uz mani ne tikai racionālā līmenī. Koncerta otrā daļa noslēdzas ar trīs grupu horeogrāfijām visu trīs kursu izpildījumā. Pirmā no tām ir Rūtas Pūces veidotā deja “Kill Your Darlings”, ko izpilda pirmā kursa dejotāji. Viņiem mugurā ir plandoši tērpi, tiek atskaņota Nensijas Sinatras “Bang Bang”, dejotāji izdejo sievišķīgi spēcīgas un vienlaikus maigas kustības. Kopējā darba estētika man atgādina Pīnas Baušas darbus. Kā jau minēju iepriekš, pamanu, ka dejotāji lielā mērā pārņem sava kursa vadītāja kustību kvalitāti, un šajā dejā izteikti redzu Rūtas rokrakstu ienākam arī jauno dejotāju ķermeņos.

Tam seko Marijas Burcevas horeogrāfija “Viena” otrā kursa izpildījumā. Šī deja liekas citāda salīdzinājumā ar iepriekš redzētajiem darbiem, jūtu tajā svaigas dvesmas. Visdrīzāk tas saistīts ar to, ka Marija studējusi ārzemēs. Ar viņas daiļradi neesmu tuva, bet šī horeogrāfija nenoliedzami ļauj otrā kursa dejotājām sevi lieliski parādīt. Koncerta otro daļu noslēdz Anastasijas Čornajas deja “Svārstība”, ko izpilda četri absolventi – Karlīna Kārkliņa, Samanta Romāne, Sofija Gāga un Kristiāns Protasovs. Šī deja, atsķirībā no divām iepriekšējām, nav tik plūstoša un plaša ķermenī un telpā. Tā ir daudz robustāka, ar mazākas amplitūdas kustībām, atkārtojumiem, fiksācijām un pauzēm. Lai gan dejotāju sniegumam nav, kur piesieties, šķiet, ka arī šī horeogrāfija vēl nav atļāvusi man ieraudzīt trešā kursa pilno potenciālu.

Koncerta trešā daļa

Pēc 15 minūšu pauzes sākas koncerta noslēdzošā daļa, kurā dominē solo darbi un dueti. Pirmais no tiem ir Sintijas Skrabes veidotais solo “Clay” absolventes Lauras Geruckas izpildījumā. Dejotājas melnā tērptais ķermenis uz baltā paklāja skatuves centrā kļūst par mālu, kas tiek izlocīts dažādos veidos un formās. Lauras kustība ievelk, viņas dejojums ir ritmiski niansēts, un ķermenī, gluži kā mālā, apvienojas trauslums, spēcīga formas izjūta un mobilitāte.

Tālāk seko Dmitrija Gaitjukeviča darbs “Sava vieta” otrā kursa dejojumā. Tajā kā rekvizīti izmantoti saliekamie krēsli, kas ļoti organiski iekļaujas horeogrāfijā un kļūst arī par darba scenogrāfiju. Dejotājas lieliski pārvalda šo objektu, kas nebūt nav viegls uzdevums. Jāpiemin, ka šī deja ir pārtapusi arī izrādē ar tādu pašu nosaukumu, kas pirmizrādi piedzīvoja 17. jūnijā.

Seko divas solo dejas. Pirmā no tām ir “Siltumnīcā” Arvenas Lotes Kravčenko horeogrāfijā un izpildījumā, kas mani aizved sajūtā par kaut ko pirmatnīgu un, pretēji nosaukumam, kaut ko, kas atrodams savvaļā. To nosaka gan brīvās, nepieradinātās kustības, gan tērps, gan pavadošā Mereditas Monkas mūzika. Pēc tam – Karlīnas Kārkliņas solo “Mani smiekli kā sudraba zvārgulīši agrā pavasara rītā” Alises Putniņas horeogrāfijā. Visa darba laikā dejotāja pārvietojas pa skatuves diagonāli, izcili parādot savu prasmju amplitūdu kā dejotāja, kuras tehniskās iemaņas un skatuviskā klātesamība ir vienlīdz spēcīgas. Tuvojoties dejas beigām, pamanu, ka acīs sariesušās asaras. Es nevaru pateikt, kāpēc, bet dejā jau visu nevajag paskaidrot.

Tālāk seko Annas Marijas Puķes veidotais duets “Kur beidzas griesti?”, to dejo absolventes Laura Gerucka un Maija Hofmane. Nodomāju: viņas ir dvīnes. Dejotājas izpilda horeogrāfiju kā viens veselums, ļoti kvalitatīvi veicot arī elementus kontaktā. Annas Marijas horeogrāfija ļauj dejotājām izcili sevi parādīt.

Turpinājumā redzami vēl trīs solo. Vispirms absolventa Kristiāna Protasova veidotais un dejotais “Uzmanību, trausls”. No pirmā mirkļa ir skaidrs, ka tas, ko redzam uz skatuves, ir kaut kas ļoti personisks un dzīvs. Ir pārdomāta katra detaļa kā kustībā, tā vizuālajā noformējumā – gan svārki, kas viņam mugurā, gan slapjie mati, gan kustība, kas spēlējas ar kontrastiem starp spēku un trauslumu. Vērojot šo darbu, mani pārņem atbrīvojoša sajūta. Skatos uz Kristiānu ne tikai kā uz dejotāju, kas izcili pārvalda savu ķermeni, bet kā uz mākslinieku, kas rada.

Tad seko vēl vienas absolventes Samantas Romānes solo “Starp” Marijas Burcevas horeogrāfijā. Mani uzrunā darba estētika un nepieradinātais raksturs. Samantas klātbūtnē jūtu dumpiniecisku nostāju. Dejotājas sniegums ir augstvērtīgs, tomēr horeogrāfiski pietrūkst “līmes” starp atsevisķām daļām, bet varbūt tas arī ir tas “starp”, kas nosaukumā. Nepiemērots šim darbam liekas apgaismojums, jo skatuve gandrīz visu laiku ir pilnībā izgaismota. Manuprāt, veiksmīgāk būtu darbojusies tumšāka noskaņa un gaisma, kas izceļ dejotāju, nevis skatuves aizkaru. Par spīti tam, šis darbs man spilgti palicis atmiņā.

Pēdējais šīvakara solo ir Luīzes Einauses “Uz priekšu”,kurā dejotājaparādalokanības, spēka un kontroles augstāko pilotāžu, izpildot sarežģītus akrobātikas elementus.Vienlaikus viņas soloir brīnišķīgs pierādījums tam, ka akrobātisku elementu izpilde var būt deja, nevis mākslas vingrošana. Šī problēma ir īpaši aktuāla mūsdienu deju pasaulē, ar ko esmu saistīta arī ikdienā. Nereti, apmeklējot deju konkursus (ko sauc arī par sacensībām), liekas, ka esmu atnākusi uz triku parādi un deja ir kaut kur pazudusi.

Tuvojoties koncerta noslēgumam, pirmā kursa dejotāji Arvena Lote Kravčenko un Kristofers Lūkass Krūgaļaužs dejo sevis veidotu duetu “Drift”. Tas ir ļoti enerģisks un rotaļīgs. Horeogrāfija ir asprātīga un pilna ar inovatīviem risinājumiem. Šī deja uzkurina skatītājus pirms vakara noslēdzošā priekšnesuma.

Absolventi norauj jumtu

Lai gan mani nepamet sajūta, ka līdz šim redzētajās grupu dejās absolventiem nav izdevies parādīt visu, uz ko viņi spējīgi, caur viņu solo darbiem tomēr pakāpeniski esmu nostiprinājusi pārliecību, ka šie jaunieši ir ļoti augstas klases dejotāji. Un noslēdzošā deja “Kopsavilkums” izlaiduma kursa vadītājas Annas Novikovas horeogrāfijā to tikai apstiprina. Šis darbs norauj jumtu!

Dejas sākumā dejotāji atrodas skatuves aizmugurē un lēnām katrs pa savu līniju virzās uz priekšu, izdejojot katrs savu individuālo ceļu trīs mācību gadu laikā. Notiek arī neliela sacensība, jo ik pa laikam kāds izvirzās priekšplānā, kāds atpaliek. Tad dejotāji paliek katrs kādā citā ceļa posmā, un man jādomā par to, cik šim izvietojumam ir liela nozīme. Vai tas atspoguļo kursa iekšējo dinamiku? Tālākais grupas dejojums kombinācijā ar enerģisko mūziku noved koncertu līdz absolūtai kulminācijai. Dejotāji saplūst enerģiskos unisonos, no kuriem ik pa laikam izpeld nelieli solo vai vienlaicīga katram savas dejas dejošana, turot kopīgu telpu. Darbs noslēdzas ar kopīgu palēcienu simboliskā grupas foto – tādā, kādus mēdz uzņemt, piemēram, izlaidumā. Vēl pirms dejotāji piezemējas, telpā iestājas pēkšņa tumsa. Atskan skaļas ovācijas, un tad vēl pēdējā, tā saucamā fināla deja jeb paklons, kur katram no kursiem un arī pedagogiem ir savs dejiskais iznāciens. Jau labu laiku es atkal raudu, un šīs emocijas man ir apliecinājums dejas milzīgajam spēkam iekustināt kaut ko vairāk par smadzeņu šūnām.

Tovakar es ne mirkli nejūtos kā “studentu koncertā”. Dejotāju tehniskais un mākslinieciskais līmenis ir ļoti augsts. Šis koncerts ir viens no kvalitatīvākajiem un iedvesmojošākajiem mākslas notikumiem, ko pēdējā laikā esmu redzējusi. Ne tik bieži ir iespēja skatīt tik daudz dejas vienuviet. Man ļoti gribētos dejot tā, kā dejo viņi, un koncerta beigās sāku nožēlot, ka tās dienas rītā noslinkoju un neaizgāju uz festivāla “Laiks dejot” dejas klasi.

Liels paldies programmas pedagogiem par milzīgo darbu, ko viņi ik dienu veic, sagatavojot jauno laikmetīgās dejas dejotāju paaudzi! No jauniešiem staro drosme, pārliecība, prieks, mīlestība pret deju un, kas ļoti svarīgi, lielas darba spējas. Novēlu viņiem izbaudīt turpmākās studijas dejā vai citā profesijā, Latvijā vai ārzemēs un ticu, ka viņi būs ļoti nozīmīgi gan Latvijas laikmetīgajai dejai, gan sabiedrībai kopumā.

Titulfoto: Julia Boyarina

*Līga Ūbele ir laikmetīgās dejas māksliniece un scenogrāfe. Ieguvusi bakalaura grādu laikmetīgās dejas mākslā Latvijas Kultūras akadēmijā (2018) un maģistra grādu scenogrāfijā Latvijas Mākslas akadēmijā (2021).