Dita Jonīte*

2023. gada rudenī Baltijas Drāmas forums Rīgā ienācis ar plašu programmu, tostarp – 31. oktobrī un novembra pirmajās dienās bija skatāmas divas dejas izrādes (“Me two/ Sava kliķe” no Lietuvas un “Ēdenes detaļa” no Igaunijas), viens starptautisks sadarbības projekts (“Malleus Maleficarum. Jaunais līgums”,  producēts fonda “Initium” vadībā) un tikai viena “normālā” teātra izrāde no Liepājas (Rasas Bugavičutes-Pēces “Dziesmu svētki”, režisors Matīss Budovskis). Ar “normāls teātris” šajā gadījumā domāju vairāk vai mazāk tradicionālas lugas iestudējumu.

Baltijas Drāmas forums savulaik tika iedibināts kā iespēja popularizēt savas valsts oriģināldramaturģiju. 2000. gadu sākumā teātros reti tika iestudēts kāds Latvijas autora darbs, bet koprades teātris, kurā brīvi vienā notikumā saplūst arī dažādas skatuves mākslas formas, bija vēl bērnu autiņos. Taču dramaturgi bija vienoti savā “cīņā”, un šodien – divus gadu desmitus vēlāk, pat ja tiek izmantota gatava, jau iepriekš uzrakstīta luga – jauniestudējumi reti top bez sadarbības ar dramaturgu. Tāpat dramaturgs nereti ir klātesošs dejas izrādēs.

Pamazām gan sākam pierast, ka skatuves mākslā dažādi žanri un formas krustojas un jaucas uz nebēdu, problēma tikai tā, ka dažreiz nākas iespringt, lai saprastu, kas pieredzētajā ir lielākā pārsvarā – dramatiskais vai fiziskais teātris? Lai arī centrā gan vienā, gan otrā gadījumā ir dzīvs mākslas notikums un kāds uz to reāllaikā arī skatās, dramatiskā teātra izrādēs vairāk dzirdam vārdus, bet kustību un dejas izrādēs – primāri sekojam kustību valodai. 

Ja atminamies pēdējos dažus Baltijas Drāmas forumus Rīgā (pārmaiņus tie notiek Latvijā, Igaunijā un Lietuvā), tad manāms, ka ik gadu tie arī mainās līdzi laikam, reaģē uz aktuālo sabiedrībā un teātra procesos, programma tiek veidota atkarībā no uzņēmējvalsts tābrīža iespējām, gribēšanas un kultūrpolitikas atbalsta. 2020. gada rudenī forums paspēja norisināties pirms kārtējiem pandēmijas diktētajiem pulcēšanās ierobežojumiem un programmā bija vairāki “digitālā” teātra notikumi, bet vēl 2017. gadā, tieši vienu gadu pirms Latvijas valsts simtgades kulminācijas, programma bija burtiski pārlādēta ar mazas un lielas formas oriģināldarbu iestudējumiem.

2023. gads no iepriekšējiem forumiem Rīgā atšķiras ar to, ka dienaskārtībā atgriezušās viesizrādes. Baltijas valstu kopīgajā teātra festivālā 2000. gadu sākumā kādu brīdi eksistēja modelis, kurā uz festivāla norises valsti tiek atvests viens lielās un viens mazās formas oriģināldarba iestudējums. Labāko ne vienmēr bija iespējams atvest, jo īpaši lielo formu transportēšana nozīmēja milzīgas izmaksas. Ja tomēr izdevās kaut ko lielu aizvest/atvest, bija grūti piepildīt lielās skatītāju zāles ar interesentiem… Rezultātā visu trīs valstu rīkotāji izlēma, ka ik pa trim gadiem jāaicina kaimiņu interesenti/skatītāji (producenti, kritiķi, praktiķi utt.) pie sevis un jārāda maksimāli plaša programma ar visu labāko, kas oriģināldrāmā pēdējos gados tapis pašu mājās. Taču šogad esam atgriezušies pie viesizrādēm, un uz Rīgu atceļojušas divas dejas (tieši dejas!) izrādes no tuvajiem kaimiņiem.

Jaunības kliķe

Viļņas pilsētas dejas teātra “Low Air” izrāde jauniešiem “Me two/ Sava kliķe” kā festivāla atklāšanas izrāde bija jauneklīgi simboliska. Jauniešiem atklājot katram savas pieredzes, šajā izrādē kā spogulī iespējams saredzēt vai visas aktuālākās problēmas, ar ko saskaramies savās dzīvēs, un tikai loģiski, ka to ieraugām arī skatuves mākslā. Tās ir pieredzes dažādās varas attiecībās – sākot ar ģimenes lietām un identitātes jautājumiem un beidzot ar nepieciešamību iekļauties sabiedrībā, kurā valda stereotipi. Jaunam cilvēkam, meklējot savu vietu pasaulē un vienlaikus savu patieso “es”, protams, ārkārtīgi svarīga ir piederība savai grupai, kuru nevar aizvietot ne vecāki, ne skolotāji. Šo grupas kopību leišu jauniešu izrādē iespējams sajust ļoti fiziski ne tikai tāpēc, ka izrāde norisinās plašā telpā bez sēdvietām un jaunieši brīžiem atrodas starp skatītājiem, bet arī tādēļ, ka būtisks izrādes elements ir horeogrāfija (idejas autore – horeogrāfe Airida Guraite, režisors Jons Tertelis). Šajā jauniešu grupas spēcīgajā kopībā katrs savā atšķirīgumā tiek pieņemts un akceptēts. Par “mēs” viņus padara arī brīžiem grupas sinhronā un pašatdevīgi enerģiskā pulsācija. Un turpat līdzās pa plašās telpas perimetru ir vairākas miniatūras spēles vietas, kas veidotas vai nu kā videoprojekcija, vai ar izgaismotiem konkrētiem rekvizītiem/scenogrāfijas objektiem. Tās ir kā vientuļi satelīti (tajās parādās un atkal pazūd kāds no ansambļa dalībniekiem), kas neredzamām saitēm vienoti ar lielo, centrālo izrādes laukumu. Spēles laukums klāts ar baltu segumu, kuram apkārt skatītāji var brīvi kustēties un ieņemt tādu redzesleņķi, kādu attiecīgajās ainās vēlas. Skatītāji ir kā garāmgājēji, kas nejauši pamanījuši šo enerģisko jauniešu grupu. Patiesībā skatītāju uzmanība tiek piesaistīta jau foajē pie ieejas zālē – jaunieši, atrodoties starp atnākušajiem, lēnām kāpina darbības (dejošanas) aktivitāti, un arī es, nebūdama jauniešu mūzikas fane un pazinēja, gribu pulsēt līdzi un saplūst ar jauniešu radīto enerģijas virpuli.

Vērojot izrādi, runātajam vārdam nepiešķīru īpašu uzmanību, tomēr runātais vārds jo skaidrāk artikulēja jauniešu aktualizētās tēmas. Runājot angliski (Rīgā izrāde tika spēlēta angļu valodā), jaunieši tiešāk uzrunā savu mērķauditoriju, kura paralēli ikdienā dzīvo vismaz divās valodās – savā dzimtajā un angļu. Taču jāuzsver vēl viens dramaturģijas uzbūves elements – tekstu fragmenti ik pa brīdim atkārtojas atšķirīgā apjomā un kontekstā. Tāpat kā vārdi un kustības, arī mūsu pieredzes un emocijas reālajā dzīvē var atkārtoties jaunās un jaunās kombinācijās. 

Šī dejas izrāde ir fiziska, vizuāla un muzikāli dramatiska (burtiski tēmu ziņā). Te ir dažādu dejas stilu variācijas, runātais vārds, videoprojekcijas, intensīva gaismu partitūra, skatītāju iekļaujoša spēles telpa. Tā ir tieši tik fragmentēta vide, kāda ieraugāma jauniešu dzīves telpā: bilde, bilde, teksts, emocijas, atkal kāds teksta fragments un atkal vizuāli plastisks attēls, tad enerģiska kustība, un tā pa riņķi starp skolu, ārpusstundu nodarbībām un dažāda apjoma ekrāniem…

Izziņojot Baltijas Drāmas foruma izrāžu skati, dzirdēju izskanam jautājumu – ko gan dejas izrādes dara teātra un drāmas festivālā? Dramaturģija sen jau vairs nenozīmē tikai lugu un literatūras interpretāciju tikai dramatiskā teātra izrādē. Pamazām veidojas izpratne par to kā profesionālās darbības jomu, kuras profesionāļi strādā dažādos mākslas veidos, strukturējot kompozīciju, pētot izrādes tēmas kontekstus, diskutējot ar citiem līdzautoriem. Un arī Baltijas Drāmas forums pamazām mainījis uzmanības fokusu no konkrētu autoru (literāru) darbu interpretācijām teātrī līdz iespējai dramaturģiju veidot visplašākajā skatuves mākslas izpausmju spektrā. Tai skaitā, kā tas bija sastopams arī šogad, izteiktās performancēs-izrādēs, kas atrodas robežtelpā starp dramatisko teātri, vizuālās mākslas performanci un fizisko teātri – igauņu mākslinieku “Ēdenes detaļā” un starptautiskas mākslinieku komandas darbā “Malleus Maleficarum. Jaunais līgums” režisores Ivetas Poles vadībā.

Starp cilvēka piedzimšanu un pasaules haosu

Abas performanču izrādes lika domāt par intensīvu pagātnes, tagadnes un nākotnes savijumu. Jā, protams, tie ir divi dažādi autordarbi (t.i., autoru grupu darbi), taču līdzīgais abos ir ne tikai Jetes Lonas Hermanes dalība un notikumu izteikti perfomatīvais raksturs. Skatot abus darbus ar nepilnas nedēļas intervālu, sajutu arī zināmu laikmeta “netīro seju”. Bezgalīgie mīlas viesuļu un skaisto ugunsgrēku seriāli, lai arī ar dramatiski iekrāsotiem nosaukumiem, sabiedrību tiecas ietīt tādā kā trieciensaudzējošā vatē. Skaidrs jau, ka visu laiku cilvēks nespēj dzīvot, piemēram, kaimiņzemes kara realitātes stresā, taču var arī saprast jaunās un vidējās paaudzes mākslinieku nepieciešamību izjūtas par pasaulē radītajiem un notiekošajiem “sūdiem” izreaģēt savos darbos. Man kā rakstošai vērotājai ir vēl nepateicīgāks uzdevums, jo ar prātu neizprotamas lietas kā pasaulē, tā konkrētajos mākslas darbos, jāmēģina raksturot vārdos. Tas būtu apmēram tāpat, kā stāstīt, ka, lūk, audeklā vienā vietā tas diegs ir augšā, citā apakšā vai vienā gleznas stūrītī ir tāda krāsa un faktūra, bet pretējā – šitāda. Tās visas ir tikai detaļas, un tikai viss kopums rada veselumu. Vienā gadījumā tā nosaukta par “Ēdenes detaļu”, otrā par “Raganu veseri” (jeb likumu, uz kura pamata var dedzināt raganas).

Izrādei “Ēdenes detaļa” ir ļoti daudz detaļu, kas veido asociācijas ar visdažādākajiem vēsturiskajiem priekšstatiem un tradīcijām, kā arī ar fiktīvas nākotnes iespējamību. Deguns, ausis, dzimumloceklis “tur lejā”¹ ir tikai detaļas, kurām abi performanti pievērš uzmanību attiecībā uz cilvēka ķermeni. Taču arī telpā ienāk dažādas detaļas, kas veido tiešas asociācijas gan ar senākiem laikiem, gan ar mūsdienām – ūdens baļļas, veci krinolīni un turpat arī caurspīdīgas plastmasas kurpes uz augstas platformas un ar spicu papēdi, sarūsējis sirpis un tetovēšanas aparāts… Šķiet, nav nozīmes, vai es spēju vai nespēju atcerēties un nosaukt visas detaļas, jo svarīgākais ir tas, vai performances mākslinieki spēj radīt sevis iecerēto atmosfēru un fiziski vielisko klātbūtnes sajūtu, kā arī noturēt skatītāju uzmanību. Katrā ziņā, attiecībā uz mani, sēžot pirmajā rindā, abi šie mērķi tiek sasniegti (pat ja man gribējās pēc iespējas ātrāk no tā visa “izkāpt”). Nenoliedzami tā bija vieliska, vizuāli spēcīga un īsta fiziskā teātra pieredze, kuras noslēguma salūts izrādījās viens no fināliem – vēl vienas performances dalībnieces pašas izraisīta vemšana pēc kāda šķidruma iedzeršanas. Es neesmu droša, vai tik fizisku pieredzi bija iespējams piedzīvot arī Ēdenē, bet šo jauno igauņu performances mākslinieku izrāde katrā ziņā ir mēģinājums kost laba un ļauna atzīšanas ābolā, lai noskaidrotu savas un skatītāju pieredzes robežas. 

Salīdzinot ar Ēdeni, jau tuvāk mūsdienām aizveda režisores Ivetas Poles uzburtā pasaule feministiski noskaņotajā performancē “Malleus Maleficarum. Jaunais līgums”. Lai arī Rīgas cirka Kupola zāles centrā ir liela zemes kaudze un izrādes laikā šķiet, ka zināma netīrība un tumsa tikai vairojas, vizuāli šis darbs radīja iespaidu par “tīru bildi”. Šo vizuāli tīro iespaidu veido gan dažādi fokusētais gaismojums, gan videoprojekciju izmantojums, ka arī restaurētās cirka ēkas svaigums. Līdz ar to mākslinieču skrandaini ķeskainie kostīmi (kas vienā no beigu ainām transformējas līdz caurspīdīgam un knapam miesas autam) savā dekorativitātē drīzāk veido zināmu atsvešinājumu. Uz šī fona neparasti skaists ir muzikālais slānis – gan ar skaņu partitūru kā tādu, gan peformances dalībnieču dziedājumiem. Tieši tikpat aizraujoši bija vērot Katrīnas Neiburgas buršanos ap savu darba galdu, uz kura tika veidotas sagataves bildēm, kas caur videoprojekciju parādījās arēnas centrā, ap zemes čupu. Skaidrs, ka, laikam ejot, raganu instrumenti mainās – kādreiz tās lidoja ar slotu, tagad ar smalkiem un jaudīgiem putekļu sūcējiem (asprātīga performances detaļa!).

Vai izrāde, lai aizstāvētu sieviešu tumšo dabu, kaut kā interpretē raganu medību rokasgrāmatu? Nezinu. Tā kā abas performances – “Ēdenes detaļu” un “Malleus Maleficarum. Jaunais līgums” – skatījos tieši šādā secībā, likās, ka abās notiek mēģinājums pārkāpt zināmas atļaušanās robežas. Arī pati Iveta Pole diskusijā pēc izrādes uzsvēra to, ka vispār viņai par to raganu lietu pajāt (bija arī vēl viens rupjāks vārds), jo īstenībā viņas izrāde esot par brīvību. Lai arī ne vienmēr viss, ko mākslinieks pats skaidro, jāuztver tieši, te es kaut kādā ziņā varu piekrist, jo zinu, ka mūsdienās raganas var būt gan sievietes, gan vīrieši – osteopāti, terapeiti, kouči un visādi citādi dažādu līmeņu speciālisti/eksperti nav tikai vieni vai otri. Un neviens tos uz sārtu nevelk. Īpaši jau nu Latvijā. Vienlaikus vajadzīga arī šāda mākslinieču “māsība”, ko performantes vēlējušās izspēlēt un izdzīvot savā radošajā projektā. Un, protams, ka mums ir vajadzīgas šādas eksperimentālās zonas, jo īpaši cirka ēkai, kura pamazām vien piesūcinās ar laikmetīgās mākslas enerģiju. 

Uz enerģiskās dejas izrādes un abu performanču fona Liepājas teātra izrāde “Dziesmu svētki” bija precīzs kulaks uz acs mums pašiem. Kamēr igauņi (Ivetas Poles performance tapusi saistībā ar viņas studijām Igaunijas Mūzikas un teātra akadēmijas Laikmetīgās fiziskās performances programmā) un leiši kā raķetes tausta laikmetīgās mākslas robežas, mēs diskutējam, ir vai nav mums vajadzīgi milzīga mēroga Dziesmu un deju svētki. Liepājas izrāde ir brīnišķīga un absolūti precīzi spoguļo mūsu sabiedrību, tomēr kopējā bildē jūtos skumji, jo tradicionālā teātra un dejas draugi uz laikmetīgo mākslu tepat Latvijā nereti spļauj kā dusmīgas un ļaunas raganas.

1.  Īpaši amizanti abas performances ir vērot grāmatas “Tur lejā” skandāla kontekstā.

Titulfoto autore: Aija Melbārde

*Dita Jonīte ir dejas un teātra kritiķe, “Dance.lv” žurnāla redkolēģijas locekle, LU LFMI Mākslas zinātņu nodaļas zinātniskā asistente.