Laura Stašāne*

Telpa un laiks tiek uzskatīti par diviem no dejas pamatelementiem. Tie ir arī divi no kopā būšanas elementiem. Nākamie divi, kā es diezgan droši pēc pēdējās pieredzes varu apgalvot, ir interese un prieks.

Veidojot tādu dejas kopienas pasākumu, kur divas dienas uzmanība nepastarpināti tiek veltīta tieši būšanai kopā un kopienas jautājumam, nervus kutinošākais brīdis ir tas, kurā gaidi, vai un cik cilvēki atsauksies. Tas ir pirmais, kas parāda, vai cilvēkiem vispār ir vēlme un vajadzība satikties, redzēt un dzirdēt citam citu ārpus profesionāliem pienākumiem, noliekot malā statusu, nopelnus, amatus un neizbēgami atšķirīgos uzskatus par to, kas ir pareiza deja, kustība utt. Tas, ka atsaucība šādam pasākumam visās Latvijas laikmetīgās dejas paaudzēs bija pietiekami liela, ļoti iepriecina. Jo bez šādas vēlmes un intereses satikties, manuprāt, būtu grūti runāt par kopienu, drīzāk tikai par atsevišķu indivīdu kopumu. Pirmo no otrā atšķir apzināšanās, ka mēs nekad neesam un nevaram būt vieni, mēs esam daļa no dejas ekosistēmas, kur katram ir sava unikāla vieta un loma, līdz ar to mēs katrs jau piedalāmies mūsu kopīgās telpas veidošanā un tiešā un netiešā veidā ietekmējam to, kāda tā šobrīd ir. Tāpēc veidot vidi, kas balstīta sadarbības, satikšanās un savstarpēja atbalsta principos, ir mūsu pašu izdzīvošanas un labsajūtas jautājums.

Uz mūsu šī brīža dejas ekosistēmu var paraudzīties gan caur to, kas tajā darbojas labi, gan caur to, kā tajā nav vai trūkst, gan, un tas man šķiet visinteresantāk, iztēlojoties, kas tajā varētu būt, ja mēs saliktu galvas, rokas un sirdis kopā. Visiem šiem aspektiem, bet visvairāk iztēlošanās praksei, arī bija veltīta kopienas tikšanās – darbnīca “Kopīga telpa, kopīgs laiks”.

Iztēlošanos varētu uztvert kā diezgan bezmērķīgu un utopisku nodarbi, ja iztēles augļi nekalpo tam, lai tiktu pārvērsti taustāmos darbos, bet, manuprāt, zināms bezmērķīgums ir ļoti veselīgs, jo, ejot uz mērķi, var sasniegt tikai mērķi, kamēr novirzoties un nomaldoties var nonākt visu iespēju laukā un atrast kaut ko jaunu.

Brīnišķīgais dejas dramaturgs, lektors un profesors Andrē Lepeki, citējot laikmetīgajā dejā iecienīto filozofu Žilu Delēzu, saka, ka “jebkura, arī šķietami neitrāla, telpa vienmēr ir pilna, pat pārpildīta ar klišejām, no kurām vispirms ir jātiek vaļā, lai varētu rasties kaut kas jauns”, un, viņaprāt, vienīgais veids, kā mums nonākt pie kaut kā jauna, ir nomaldīties no uzliktā maršruta. Ja to dara kolektīvi un kopā, tad visi nomaldās vienlaicīgi un visi vienlaicīgi ir gatavi kaut kam citam, kaut kam, kas iepriekš pat nebija parādījies kā iespēja. Darbnīcas laikā viens mazs, spilgts piemērs šādam nomaldīšanās potenciālam bija negaidītā 61. sekunde, un tie, kas bija klāt, zinās, par ko es runāju un cik neplānoti tā radās. Tā nebija vienīgā neparedzētā novirzīšanās divu dienu kopienas tikšanās laikā. Arī es kā tikšanās satura autore vairākkārt novirzījos no sākotnējā scenārija, jo kaut kas cits, kas radās uz vietas savstarpējā komunikācijā un sadarbībā, prasīja vairāk uzmanības vai attīstījās virzienā, kuru negribējās pārtraukt. Galu galā būtiskākais bija nevis sekot plānam, bet ļaut augt un izpausties tam, kas veidojās uz vietas, kur viena ideja iekustināja nākamo, kur visiem, izrādījās, bija, ko teikt, un kopā mēs iedarbinājām pašorganizēšanās potenciālu. Faktiski visām idejām, kas izkristalizējās šo divu dienu laikā, piemita pirmreizīguma aizrautība un vieglums, un tāpat var raksturot arī abu dienu atmosfēru. Manuprāt, tas bija tieši tāpēc, ka mēs uz to mērķtiecīgi negājām, bet mēs to kopīgi atradām. Un šai gadījumā nav runa par to, cik ģeniāla vai oriģināla ir ideja, izšķirošais ir tas, ka mēs līdz tam nezinājām, ka mums kā kopienai to vajag, un tas, ka šīs idejas radīja mūsu kopīgi apdzīvotā telpa un laiks, kas ir lielāka par katru no mums atsevišķi.

Kad 2020. gadā rīkoju pirmo šāda veida kopienas tikšanos kopā ar britu horeogrāfu, dejotāju un pasniedzēju Džonatanu Barovsu (Jonathan Burrows), viņš pēc tam ar apbrīnu teica, ka, pirmkārt, neatceras piedzīvojis šādus kopienas pasākumus dejas nozarē, kur cilvēki sanāk kopā kā profesionāļi un cilvēki tīri tāpēc, lai cits citu iedvesmotu, un, otrkārt, ka viņu pašu ārkārtīgi iedvesmoja mūsu kopienas atvērtība, gaišums, rūpes un radošums. Es varu tikai viņam no sirds piekrist un to pašu teikt par otro tikšanās reizi.

Tas kopienas potenciāls, kas mums jau ir, un iespējas, kas no tā izriet, manuprāt, pārspēj dažu labu mūsu trūkumu vai to, ko par tādu uzskatām. Taisnība, ka Latvijas laikmetīgā deja gadiem ilgi eksistē it kā “bezstatusa” statusā, kur tai nav centra (lasi, dejas mājas, kompānijas u. tml. definējošu struktūru), tātad visi reizē ir vai nu centrā, vai perifērijā; kur tā bieži ir palīgnozare citām nozarēm (lasi, teātrim, koncertiem); kur tā, it kā neapzinoties, tiek uztverta kā mazāk vērtīga kopējā mākslas ainavā. Vai varat nosaukt vienu atzītu kultūrvietu Rīgā vai reģionos, kur laikmetīgā deja būtu prioritāte numur viens, nevis gaidītu rindā uz brīvajiem datumiem grafikā? Es nebūt nedomāju, ka viss iepriekš minētais ir jāuztver kā trūkums. Piemēram, būšana bez centra mani iedvesmo kā laba alternatīva eksistējošām hierarhiskām un nereti patriarhālām struktūrām. Man patīk domāt par laikmetīgās dejas vidi, izmantojot Karību salu filozofa Eduāra Glisāna arhipelāga domāšanas modeli, kas, pretēji kontinentālai domāšanai, nebalstās smagnējās sistēmās, bet ir intuitīvs, līdz ar to redz un atzīst dažādību un detaļas. Katra sala arhipelāgā ir reizē patstāvīga un saistīta ar citām – tā attīstās caur apmaiņu ar citām salām, tomēr nezaudējot savu patību.

Dažādi apstākļi ir noteikuši to, ka Latvijas laikmetīgās dejas kopiena ir elastīga, atsaucīga un pielāgoties spējīga, tai piemīt “izdzīvotājai” raksturīgās īpašības. Tomēr, tāpat kā īstajām Karību salām, kas vienas no pirmajām izjūt tādas lielās svārstības kā klimata pārmaiņas, arī mūsu kopienai ir vērts būt soli priekšā “kontinentiem” un veidot savu arhipelāga modeli, vispirms jau pašiem iekšienē. Visas darbnīcā radītās pašorganizēšanās idejas un iniciatīvas – kā dejas teorijas eseju, kolektīvās lasīšanas vai dejas filmu vakari ar sekojošām sarunām, kopienas radošā vasaras nometne, “zupas vakari” ar iekšēja atbalsta fonda veidošanu, Horeogrāfu asociācijas rīkotas kopienas brokastis, rīki regulāras saziņas un atbalsta uzturēšanai – un citas, te neminētas un vēl tikai topošas idejas veido to smalko, bet efektīvo tīklu, kas noturēs kopā mūsu arhipelāgu. Kamēr daudz kas no tā vēl tikai top un veidojas, šķiet, mēs esam uz laba ceļa vai viļņa.

Paldies Agnesei, Krišjānim, Sintijai, Rūtai, Alisei, Agatei, Lindai, Ramonai, Elīnai, Dmitrijam, Emīlijai, Robertai, Oskaram, Līvai, Edvardam, Ramonai, Ģirtam, Elīnai, Evai, Simonai par dalību, idejām, atbalstu un prieku!

Foto: Madara Grāpe

*Laura Stašāne par sevi:

“Šobrīd nodarbojos ar dramaturģiju plašākā nozīmē. Mani interesē naratīvi, kas sabiedrībā tiek slēpti vai noklusēti, un es meklēju veidus, kā tiem izpausties mākslā. Iepriekš esmu daudzus gadus veidojusi un strādājusi ar vietēja un starptautiska mēroga dejas procesiem un projektiem festivālā ”Homo Novus” un Latvijas Jaunā teātra institūtā.”