Inga Surgunte

2021. gada 1. oktobrī, kad ierados savā studiju prakses vietā, EPS Barthélemy Durand – veselības iestādē ar specializāciju mentālajā veselībā un psihiatrijā 50 km no Parīzes, Etānā, – pieredzēju laikmetīgās dejas izrādi, kuras konteksti un efekti ir devuši vielu mēnešiem ilgām pārdomām, sarunām, izpētei. Māksla, kas rodas un atrodas veselības aprūpes iestādēs. Māksla, kas dziedē, bet neārstē. Brīva mākslinieka izpausme un auditorijas trauslums. Pietuvošanos šiem un līdzīgiem jautājumiem atvieglo tādas iniciatīvas kā 2022. gadā uzsāktais projekts CultureForHealth, radot sarunu un pieredzes apmaiņas platformu dažādu līmeņu kultūras un veselības nozaru profesionāļiem. Šodien, atskatoties uz savu pirmo ienākšanu it kā pazīstamā, tomēr pavisam jaunā mākslas un veselības kop-pasaulē caur laikmetīgās dejas durvīm, atkal atrodu gan jautājumus, kas toreiz viens pēc otra pārsteigumā atsprāga, gan arī atbildes, kas īstenībā jau bija turpat.

Viesizrāde slimnīcā notika tās ilgtermiņa projekta La cité culturelle (Kultūras kvartāls) ietvaros. Projekts, savukārt, ir Francijas kultūras un veselības starpministriju programmas Culture & Santé (Kultūra un veselība) sastāvdaļa. Programma kopš 1999. gada nodrošina profesionālas mākslas pieejamību medicīnas un sociālo pakalpojumu iestādēs, kā arī plašākā to klientu lokā. Ildefransas reģionā tā tiek īstenota kopš 2005. gada, kas ļāvis arī EPS Barthélemy Durand klīnikai piesaistīt finansējumu ne vien regulāru mākslinieku rezidenču un meistardarbnīcu rīkošanai, bet arī vesela ēku kompleksa pārbūvei projekta vajadzībām, permakultūras dārza izveidei tā apkārtnē un visas teritorijas infrastruktūras izmaiņām, kas te notiekošajos mākslas notikumos ļaus piedalīties arī pilsētas iedzīvotājiem, ārdot fiziskās un priekšstatu robežas starp slimo un veselo, normālo un nenormālo, sabiedrībai derīgo un no tās izslēdzamo. Tas gan tikai nākotnē. Pagaidām projekts darbojas pielāgotā ārstniecības ēkā, un izrāde notika 1970. gados būvētajā, zaļi krāsotajā slimnīcas sporta zālē.

Tātad 1. oktobrī La cité culturelle Barthélemy Durand uzņēma laikmetīgās dejas kompānijas Cie Lamento izrādi Tout ce fracas (Viss šis troksnis). Izrāde, kas “rekonstruē horeogrāfa Silvēra Lamota (Sylvère Lamotte) 50 izpētes sesijas slimnīcas vidē”[1] un kas balstās viņa “vēlmē atklāt kustības iespēju robežas”,[2] pulcēja citas – psihiatriskās – klīnikas slimniekus, mediķus un Esonas departamenta iedzīvotājus. Izrāde, kuras centrā ir interese par “ierobežoto ķermeni” (corps empêché)[3] notika iestādē, kura vairs “nevēlas tikt uzskatīta par “ierobežotas publikas” (publics empêchés[4]) vietu”,[5] tādejādi skatītājiem papildus profesionālas mākslas pieredzei piedāvājot arī šaubas, jautājumus un minējumus par robežām starp veselību un slimību, spēju un nespēju starp blakussēdētājiem zālē un katrā pašā, un par mākslas lomu visā šai troksnī.

Ķermenis

Izrāde sākas ar jauneklīga ķermeņa (Karolīna Žobēra (Caroline Jaubert)) disko eksploziju, ar himnu dejai kā mūzikas un prieka iemiesojumam. Mēs redzam ķermeni, kurš vēlas dejot un var dejot, ķermeni, kurā kustība atbrīvo laimes hormonus. Tie sprāgst uz skatuves kā sprakstošā šokolāde mutē, kamēr ķermenis, kurš instinktīvi atceras kustības baudu un negausīgi tiecas pēc tās, piedejo pilnu visu pieejamo telpu, nepieļaujot ne domu par šķēršļa iespējamību, izslēdzot to ar bezierunu ticību cilvēka ķermenim kā Absolūtam. Solo bezbēdīgo prieku īsi nospoguļo divas citas dejotājas; viņas vienmēr būs trīs – gan pastiprinot, gan sašķeļot cita citas stāstu nemitīgi mutējošā saspēlē. Izrādes ievada košajā audumā atklājas ērkšķis – viena no dejotājām līdz skatuvei ir atbraukusi ratiņkrēslā un kājās var piecelties tikai ar abu pārējo palīdzību.

Sakņojusies kontaktdejā, dejas kompānija Cie Lamento “savas prakses centrā liek ķermeņa un attiecību pieredzi” un “savu izpēti balsta uz satikšanos ar otru, kā arī uz sevis apzināšanos”.[6] Izrādes dramaturģiju veido plūstošām pārejām savienoti cēlieni, kuros trīs ķermeņi jautā un atbild cits citam, pielaiko cits cita identitātes, brīžiem visi trīs kļūstot par vienu radījumu, brīžiem – gluži otrādi –, izaicinot un pasvītrojot savstarpējās atšķirības. Pirmais, acīmredzamākais, vēstījums ir horeogrāfa novērotā rehabilitācijas centra ekosistēma – “pastāvīga savstarpēja atkarība starp ķermeņiem, kas [kopā] strādā atbrīvošanās virzienā”.[7] Pacelt, nest, balstīt, noglāstīt, gaidīt, iedrošināt, izlaist un sapīt matus… Tās ir epizodes, kas pārpilnam smeļ no sieviete=rūpes akas, un dara to tādā kāpinātībā, it kā dejotājas vairākkārt piedzemdētu cita citu. Taču līdzās gādīgajai klātbūtnei ir arī savstarpējās atkarības spriedze, nepacietīga ķermeņa tiekšanās atpakaļ pie savas suverenitātes, neizdošanās, vilšanās, dusmas. Horeogrāfam ir paticis strādāt ar kontrastējošu kustību partitūru, atšķirīgi punktējot dažādus prāta un ķermeņa stāvokļus atlabšanas procesā. Lineāla otrs gals iepretim mātišķajiem, izstieptajiem glāstiem ir solo (Karla Djego (Carla Diego)), kurš, šķiet, veltīts vienam no izrādes jautājumiem: “Uz ko ir spējīgs ķermenis?”[8] Šajā meistardarbā, kas kļūst par tehnisku un emocionālu izrādes kulmināciju, ķermenis vispirms drudžaini atklāj visu, ko viņš nevar, lai pēc tam tikpat lielā skurbumā atklātu visu to, ko viņš nebija zinājis, ka var.

Atmiņa

Interesants un āķīgs ir izrādē risinātais jautājums par ķermeņa atmiņu. Iespējams, ka rehabilitācijas procesā ķermenis visskaidrāk atceras traumu. Horeogrāfs jautā: “Kā cilvēks izvēlas augt ap, caur traumām, ko ir izcietis ķermenis?”[9] Katrai no dejotājām ir sava pieredze ar “apgrūtināto ķermeni”; skaudrāko no tiem – par sarašanu ar dzīvi ratiņkrēslā – Magalī Sabī (Magali Saby) izstāsta balss ierakstā.

Fiziska trauma ir satricinājums jebkuram, jo īpaši – dejotāja, ķermenim. Ir jāatrod veids, kā to sadziedēt, taču ir jāsadziedē arī atmiņa. Ko bez traumas vēl atceras ievainotais ķermenis? Vai arī to, kā ir būt veselam? Varbūt ķermenis ir nozaudējis veselības, normalitātes atmiņu, un to var nodiktēt vairs tikai prāts? Vai šāda normalitāte tad vispār ir vajadzīga? Vai to nav nomainījis kāds dabiskāks, ķermenim draudzīgāks izdzīvošanas mehānisms? Olimpiskais, atlētiskais ķermenis kā antīka mēraukla; mediķu sastādītas tabulas, kurās atzīmēt, cik punktus no desmit ievainots ķermenis izpilda pēc dažādiem parametriem. Šīs tabulas spartiski nodejo Karolīna Žobēra, bet viņas vizuļojošais fliteru tops rada aizdomas par aizdomām par šo tabulu lietderīgumu. Viņas ķermenis var visu, kas tiek prasīts, un vēl vairāk, bet vai tas ir pietiekami? Horeogrāfs Silvērs Lamots (Sylvère Lamotte) atklāj, ka šajā izrādē ir vēlējies “mēģināt tehnisko virtuozitāti pārspēt ar jūtīguma virtuozitāti, nodejot ievainojamību un horeografēt mūsu [lūzumus, plīsumus]”.[10]

Valodas

Izrāde runā ar mums vairākās valodās un nosēžas atmiņā vairākos slāņos. Profesionāla, fascinējoša laikmetīgā deja. Dzīva mūzika, kas top un attīstās līdzās uz skatuves notiekošajam (Stračo Telemkovskis (Stracho Temelkovski) – mandolīna, basģitāra, balss, sitaminstrumenti). Tālāk viss samežģās. Ievainots, ierobežots ķermenis, kurš tāds arī paliks – kādu valodu tas runā? 2022. gada sākumā parīziete Magalī Sabī ir nodibinājusi pati savu dejas kompāniju All Moov un jau iepriekš, 2017. gadā,  – mākslu skolu BE Together, abas iekļaujošas mākslas atbalstam. Viņa ir profesionāla dejotāja un aktrise ratiņkrēslā, kuras darbībai tagad sekoju, bet rudens izrādē manī kā nesagatavotā skatītājā viņas loma izrādē raisīja šaubas. Turēju horeogrāfu aizdomās par mākslinieciskās kvalitātes upurēšanu par labu pārlieku tiešai izrādes tematikas ilustrēšanai, par skatītāja žēlināšanu, par nevajadzīgu vēstījuma dublēšanu, jo abas pārējās dejotājas taču jau divatā pietiekami filigrāni un ietilpīgi izstāstīja stāstu.

Nākamais izaicinājums bija izrādes publika un tās valoda. Starp mums bija skatuves mākslu mīļotāji, kuri klusējot ierasti prasmīgi norija un izbaudīja katru skaņu un kustību. Starp mums bija slimnīcas pacienti, kuri smējās un bēdājās paši sev saprotamā ritmā un nesavaldīgi aplaudēja pēc virtuoziem uznācieniem. Starp mums bija viesi no pilsētas rehabilitācijas centra – cilvēki ratiņkrēslos, kuri visdrīzāk jau bija pavisam aizmirsuši, kā tas ir – soļot un dejot, bija aizmirsuši parasto valodu vārdus un savus iespaidus pauda emociju iekrāsotos izsaucienos. Tie sajaucās ar izrādes kustību un skaņas partitūru, tostarp ar izrādes pēdējo monologu (Karla Djego) svešvalodā, ko es tāpat nesapratu. Tā bija tikai vēl viena valoda “visā šajā troksnī”, ko gribēt atšifrēt.

Izrādes daudzvalodīgumu var skaidrot ar horeogrāfa Silvēra Lamota redzējumu par dejotāja ķermeni un apkārtējo vidi: “..visa iesākumā ir sajūta, kas dzīvo manī kā dejotājā. Nekad nebūt vienam. Vienmēr savienoties ar vidi, ar ekosistēmu.”[11] Izrāde l’EPS Barthélemy Durand klīnikā bija viens šādas ekosistēmas paraugs – vibrējošs, skanošs. Īpašu uzmanību ir pelnījis jautājums par profesionālās mākslas saplūšanas punktiem ar slimnīcas ekosistēmu un par tiem “piemaisījumiem”, kas šajā saplūšanā radās. Iespējams, Cie Lamento uz šo jautājumu atbildi atrod intuitīvā veidā, izskaidro to sev dejas valodā.

 Prātošanai par šo tēmu noder pētnieku skatiens, kas seko nu jau vairāk nekā 20 gadus ilgai programmas “Kultūra un veselība” darbībai Francijā, atsevišķu uzmanību pievēršot tieši tās ietvaros radīto mākslas darbu atšķirīgai iedabai. “Mākslinieciskās teritorijas pārdefinēšana un paplašināšana transformē mākslas darbu, kurš kļūst par procesu. (..) Mākslinieciskā kvalitāte nav vairs ierakstīta pašā mākslas darbā kā noslēgtā produktā, bet rezultējas dažādās mijiedarbībās starp iesaistītajiem.” [12] Tiek runāts par mākslas darbu vērtības noteikšanas kodu pārskatīšanu, norādot, ka tā ir atkarīga no mākslas darba dabas, vērtētājiem un vērtēšanas konteksta.[13] Mākslas darba unikalitāte šajā kontekstā slēpjas attiecībās, ko viņam/-ai izdodas izveidot ar vietu un tās cilvēkiem. Kultūras un veselības starpnozaru projektos tiek pārskatīta arīdzan mākslinieka loma un tradicionālās kompetences mākslas radīšanas un rādīšanas procesā, kā arī attiecībās ar publiku. Par nozīmīgu procesa daļu kļūst sadarbība ar veselības iestādēm, kuras kļūst klātesošas visos minētajos posmos.[14] La cité culturelle projekta pieredze to apliecina: tieši sadarbības izdošanās vai neizdošanās starp slimnīcu un mākslinieku ir noteikusi projektu rezultātus un dzīvotspēju. No otras puses – tiek atzīts, ka mākslas tirgū, kas tradicionāli balstās citos principos, pēcāk ir grūti iedzīvoties medicīnas un sociālajās institūcijās radītiem darbiem, un pieprasīti mākslinieki vairās no šādiem projektiem, baidoties “izkrist” no aprites.[15] Cie Lamento un izrādi Tout ce fracas gan šāds liktenis nav piemeklējis: kompānijas mājaslapā pirmie skati veltīti tieši šai izrādei, un kalendārs liecina par tās aktīvu dalību festivālos 2022. gadā.

Noslēgumā

Kultūras un veselības pētniecībā atsevišķa uzmanība tiek veltīta dejas terapeitiskajiem aspektiem.[16] Plašāk neiedziļinoties šai otrā, nenoliedzami fascinējošā, sektoru sadarbības pusē, pievērsīšu uzmanību šī raksta intereses zonai – sadarbības mākslinieciskajām kvalitātēm. 2018. gada britu NVO Aesop un BOP Consulting kopīgā publikācijā identificēja faktorus, kas svarīgi, lai mākslas pieredze sniegtu labbūtību veicinošu efektu.[17] Starp tiem kā īpaši nozīmīga izcelta mākslas darba / mākslas pieredzes kvalitāte, tostarp profesionālu mākslinieku un mākslas organizāciju iesaiste. Tātad mākslas profesionalitātes un kvalitātes aspekts kultūras un veselības sadarbības projektos nodarbina ne vien mākslas teorētiķus, bet arī viņu biedrus veselības jomā, un arvien skaidrāk iezīmējas robeža starp mākslas terapiju un profesionālas mākslas terapeitiskajiem aspektiem. Domājams, ka turpmākajos gados tiks izkopti nozarēm kopīgi kritēriji un kopīga valoda, kas noderēs, gan lauzot galvu par aktuālā veselības un labbūtības trenda izpausmēm mākslā un kultūrā, gan palīdzēs radīt jaunus, jēgpilnus mākslas darbus vietās, kur tie var paveikt tikai mākslai paveicamo.

Attēli: skati no izrādes “Viss šis troksnis”, EPS Barthélemy Durand, 2021. gada 1. oktobris. ⓒMichaël Raoult

[1] https://www.youtube.com/watch?v=4vpAHHmLOdw

[2] https://maisonculture.fr/spectacle/tout-ce-fracas

[3] Turpat.

[4] Termins, ko Francijā lieto kultūras pakalpojumu kontekstā, lai apzīmētu auditoriju, kura saskaras ar kādiem pieejamības ierobežojumiem vai šķēršļiem – fiziska vai mentāla nespēja, liels vecums, atrašanās slimnīcā vai cietumā u. tml.

[5] https://laciteculturelle.fr/la-cite-culturelle-4/

[6] http://www.cie-lamento.fr/la-compagnie/

[7] https://sceneweb.fr/portrait-sylvere-lamotte-cri-du-corps/

[8] https://maisonculture.fr/spectacle/tout-ce-fracas

[9] Turpat.

[10] https://sceneweb.fr/portrait-sylvere-lamotte-cri-du-corps/

[11] https://sceneweb.fr/portrait-sylvere-lamotte-cri-du-corps/

[12] Françoise Liot et Chloé Langeard. Culture et Santé – Vers un changement des pratiques et des organisations ? Toulouse: Éditions de l’Attribut, 2020.

[13] Nathalie Heinich. Des valeurs. Une approche sociologique. Paris: Gallimard, 2017

[14] Françoise Liot et Chloé Langeard. Culture et Santé – Vers un changement des pratiques et des organisations ? Toulouse: Éditions de l’Attribut, 2020.

[15] Turpat.

[16] https://www.ednetwork.eu/uploads/documents/59/EDN_Dance%20%26%20Well-being%20Full%20Publication.pdf

[17] https://ae-sop.org/wp-content/uploads/sites/63/2018/09/Active-Ingredients-Report-Sept-2018-Final-low-res.pdf