Ādams K. Eisaks*

Pamatīgs pašmāju laikmetīgais balets ir gauži rets viesis uz Latvijas Nacionālās operas un baleta skatuves, tāpēc, kad šāds svinīgs viesis mūsu skatuvi pagodina ar savu klātbūtni, tie ir visnotaļ atzīmējami svētki (lai gan šoreiz varbūt nedaudz pārsālīti).

Baleta viencēliens “(Ne)stāsti man pasakas” ir viens no svaigākajiem horeogrāfes Elzas Leimanes veikumiem. Šīs izrādes muzikālā pavadījuma autori un arī izpildītāji ir Jānis Šipkēvics, Matīss Čudars un Kaspars Kurdeko. Baleta pasaules pirmizrāde notika 2019. gada 12. aprīlī LNOB Lielajā zālē, un vēlāk šo izrādi bija iespēja redzēt arī tiešsaistē. Tas, ka “(Ne)stāsti man pasakas” ir daudznozīmīguma pilns viennozīmīgi laikmetīgs balets, redzams, dzirdams un, protams, jūtams gan uz skatuves, gan pašu autoru izteikumos par savu veikumu.

Autoru grupa idejas libretam smēlusies divos avotos: baleta vēsturē un Imanta Ziedoņa “Krāsainās pasakās”. Ja pirmais faktors horeogrāfiskajā leksikā daudzmaz saredzams viscaur baleta ritumā, tad otrais lielākoties atspoguļojas tikai scenogrāfijas krāsās un varbūt nedaudz mūzikā kā pievilkta saistviela, lai izrādei piešķirtu formu un pamatojumu. Iestudējuma aprakstā izteiktais glezniecisko paradoksu un aizkustinošo absurdu jēdzienu jūklis, kas atsaucas uz Ziedoņa pasakām, šķiet pašpamatojuma meklējumu un liekvārdības pilns. Tas lieki paver daudznozīmīguma durvis, liekot skatītājam meklēt un mēģināt saprast to, kā izrādē īsti nemaz nav. Manuprāt, sižetiski pilnīgi pietiktu ar atsauci uz sevis meklējumiem baletā, aplūkojot vēsturē sev tuvāko baleta formu esenci (kā tas uz skatuves arī notika). Ziedonis ir skaists, tomēr šoreiz abas tēmas kopā sanāca pārsālīti. Arī sižetiski bez Ziedoņa pasaku pievilkšanas izrādes galvenā doma kļūst vieglāk saprotama un aptverama – baleta vēsture un sevis meklējumi līdz pat šodienai.

Sižets līdz galam nepārliecināja. Tas bija kaut cik skaidrs un saprotams tikai līdz “Raibās pasakas” beigām. Proti, prologā ierunātā pazīstamā metodiskā balss atspoguļoja šķietami Elzas Leimanes personīgo baletdejotājas pieredzi brīdi, kad baletdejotājai vēl īsti nepiemīt nekāds raksturs, kad viņa vēl ir pelēka, neatjaukta. Turpinājumā it kā caur sapni redzam, kā Pelēkā meitene pārvietojas dažādās realitātēs, vēstures posmos, iesākumā aplūkojot Saules karali un viņa ēru, turpinot ar (manuprāt) lielāku uzsvaru uz galma dejām, kam seko baleta romantisma ēra, kad Pelēkā meitene beidzot iegūst puantes. Nākamajā baleta ainā mēs redzam atsauces no baletu baleta – Čaikovska “Gulbju ezera” un [horeogrāfa Mihaila] Fokina un [baletdejotājas Annas] Pavlovas “Mirstošo gulbi”. Visbeidzot “Raibajā pasakā” nonākam pie pamatīga laikmetīgā baleta, kam pēc sajūtām vajadzētu būt kulminācijai, un tā arī ir – Pelēkā meitene ir gatava atmest pelēkumu un pieņemt šīs krāsas. Manuprāt, šajā brīdī izrāde ir beigusies, jo turpinājumā esošajai jutekliskajai “Zilajai pasakai” drīzāk vajadzētu būt kā atsevišķam turpinājumam, kā citai autonomai izrādei (ar šo brīdi jau sākas slīkšana izrādes iespējamajā daudznozīmīgumā).

Analizējot sižetu, arvien vairāk šķiet, ka  krāsas tomēr jēgpilnāk saskaņojas ar spēcīgām baleta personībām un spēcīgiem baleta laikmetiem. Saules karalis Luijs XIV nebūtu iedomājams bez dzintarainās saules krāsas un baroka laikmeta iezīmēm, piemēram, nedaudz īpatnējie reveransi vai tehniski sarežģītā roku kustību kopuma. Zaļā krāsa sasaucas ar baleta ziedoni jeb baleta uzziedēšanu klasiskajā formā, kāda tā pieņemta šobrīd – uz puantēm un pie stangām. Nedaudz nomāktā miglainā ezera pelēcīgi baltā krāsa atsaucas uz Čaikovska radīto “Gulbju ezeru” un Fokina radīto Pavlovas “Mirstošo gulbi”. Tomēr viss nav tik dzintaraini un pasakaini, kā varētu likties. Pēc izrādes ilgi nākas prātot, ko īsti baleta vēsturei vai sevis meklējumiem baletā nozīmē “Sarkanās pasakas” puiši krinolīnos, kāda bija “Zilās pasakas” nozīme, kāpēc izrādē vispār ir Pelēkā meitene?

Galveno lomu – Pelēko meiteni – baletā atveido Jūlija Brauere, kura, ejot cauri dažādu krāsu pasakām, dažādiem baleta novirzieniem, kā arī baleta laika ritumam kopumā, mēģina atrast savu vietu baletā. Kā otra galvenā loma minēta Kristapa Jaunžeikara atveidotais laikmetīgajai mākslai raksturīgi abstraktais tēls, ko autori apzīmē pavisam vienkārši ar vārdu “Viņš”. Dejotāju tehniskais un emocionālais izpildījums, protams, daudz nepārsteidza un bija, kā ierasts, profesionāls, tomēr šis lomu sadalījums, manuprāt, atklāja dažus izrādes paradoksus. Piemēram, balets galvenokārt centrēts uz Pelēko meiteni, tomēr galvenā varone lielākoties maisās kolēģiem pa kājām, nespēdama sevi atrast, nereti novēršot skatītāja uzmanību no kordebaleta, kas pats šoreiz (paradoksāli) spēlē galveno lomu, gan rādot skatītājam baleta vēstures iezīmes, gan dodot izrādei formu kā estētiskā, tā teorētiskā ziņā. Arī Viņš raisa līdzīgi paradoksālu sajūtu – sižets tikpat labi būtu iespējams arī bez šīs lomas.

Horeogrāfiskā leksika izrādē lielākoties ir pamatota, skaidra un pašpietiekama. Varbūt prasītos pamatīgāki masu skati ar šīm pašām horeogrāfijām. Šķiet, masu skati ir  viena no svarīgākajām laikmetīgā baleta mākslas iezīmēm, kuru šajā  izrādē noteikti varētu papildināt, citādi rodas paradoksāla mazuma piegarša, kas varbūt līdz galam paša sižeta masā netur līdzi tā daudznozīmīgajai dilemmai. Daži horeogrāfiskie risinājumi gan šķita neērti pašiem baletdejotājiem, piemēram, “Zaļās pasakas” dāmu nogājiens, kura laikā solistei jātiek trio veidotajā dārziņā, vai arī pārlieku lielā uzmanība Pelēkajai meitenei, kas iesākumā vairāk mīņājās pa skatuvi, traucējot saviem kolēģiem. Kopumā horeogrāfija bija atbilstoša izrādes formai, sevišķi spēcīgas un interesantas šķita kordebaletam veltītās horeogrāfijas, jo iekļāva interesantus kanonu un unisonu risinājumus.

Par izrādes vizuālo noformējumu – scenogrāfijas koncepciju, gaismām un video – diezgan labi bija parūpējušies pieredzējušie mākslinieki – scenogrāfs Andris Freibergs, gaismu mākslinieks Ainars Pastars un video mākslinieks -8. Viņu radītais laikmetīgais, minimālistiskais noformējums, kas papildināts ar horeogrāfiju, mūziku un kostīmiem, tika veiksmīgi piepildīts un parādīts. Noformējumā trūkumu īsti nebija, tomēr jāatzīmē, ka vismaz pirmo divu pasaku laikā traucēja tas, ka mūziķi atradās gandrīz vienā līmenī ar dejotājiem. Atkal radās sajūta, ka grūti noturēt uzmanību vienuviet, jo mūziķu grupa, protams, nebija statiska. Vairāk piekasoties, “Raibās pasakas” videografika neatgādināja raibumu, bet drīzāk bezgaumīgu krāsu salikumu, tomēr tas noteikti ir gaumes jautājums.

Madaras Botmanes kostīmu koncepcija bija ļoti interesanta, jo gandrīz katrs kostīms radīja asociācijas ar kādas citas izrādes kostīmiem. Piemēram, gan prologā, gan “Raibajā pasakā” redzamie pelēkie, vieglie, plūstošie ietērpi automātiski radīja asociāciju ar deju lielizrādes “Abas malas” kordebaleta tērpiem. Tāpat asociācijas radīja “Sarkanās pasakas” melnie krinolīni, kuru nozīme varbūt šķita līdz galam neizprotama, tomēr jāatzīst, ka tie bija estētiski baudāmi. Līdzīgi kostīmi ir redzēti horeogrāfes Olitas Šarlānes darba “Ēnu sonāte” izpildījumā 2015. gada mūsdienu deju lielkoncertā “Te mēs es@m”. Savukārt “Zilās pasakas” un epiloga kostīmi spilgti atsauca atmiņā Pīnas Baušas “Svētpavasari”, kas varbūt var šķist savāda atsauce, tomēr kaut kāda līdzība darbos ir. Interesanti, ka visas šīs izrādes ir cieši saistītas ar mūsdienīgo un laikmetīgo, un Madara Botmane ir panākusi, ka arī kostīmu ziņā baleta viencēliens “(Ne)stāsti man pasakas” nezaudē laikmetīgo ideju. Kopumā kostīmi iekļaujas izrādes koncepcijā, lielākoties kostīmi izskatās ērti, piemēroti un saprotami (varbūt nedaudz neveikls ir “Zaļās pasakas” sākuma iznāciens).

Par izrādes muzikālo pavadījumu atbild paši tā autori – Jānis Šipkēvics, Matīss Čudars un Kaspars Kurdeko. Mūzika, līdzīgi kā tērpi un scenogrāfija, šajā izrādē iet roku rokā. Tā ir veidota kopā ar horeogrāfi, kopīgi iedvesmojoties no Ziedoņa pasakām. Prologā mūzika spēcīgi raisīja asociācijas ar THX skaņas sistēmas ievadu, kas 20. un 21. gadsimta mijā kino ierasti tika atskaņots pirms daudzu filmu sākuma. Atceros, kā bērnības gados tas šķita diezgan biedējošs un, lai gan citā tonalitātē, šādu sajūtu raisīja atkal. Turpinājums bija patīkamāks – gan Saules karaļa kosmiskais, saulainais lidojums, gan melno krinolīnu lipīgais vokālu un klavesīna apvienojums, gan zaļās pasakas noslēpumainība un draiskā atklāšanās –  tas viss šķita muzikālā ziņā svaigi un patīkami. Varbūt nedaudz garlaicīgāks bija “Baltās pasakas” ambientais muzikālais noformējums, tomēr ar to, pateicoties sitaminstrumentiem, kontrastēja “Raibās pasakas” kulminācija. Arī “Zilās pasakas” un epiloga mūzika turpinājumā bija pietiekami aizraujoša, tomēr jāatgādina, ka saturiski izrāde beidzās pēc “Raibās pasakas”.

Kopumā jāatkārto, ka “(Ne)stāsti man pasakas” ir daudznozīmīguma pilns viennozīmīgi laikmetīgs balets. Sižets līdz galam nav manā gaumē tieši šī daudznozīmīguma dēļ, bet izrādes estētisko saturu visos pārējos izteiksmes līdzekļos es izbaudīju un uzskatu, ka izrāde beigu beigās savu mērķi izpilda – mums ir savs pašmāju laikmetīgais balets, kurā ir ieguldīts darbs, un skatītājam, kurš varbūt tik ļoti necentīsies iedziļināties sižeta caurumos, izrāde noteikti dos vismaz svaigu elpu un ieskatu Latvijas baleta nākotnē.

Attēls: skats no izrādes, foto Agnese Zeltiņa.

*Redakcijas piebilde. Viens no Dance.lv žurnāla izdevumiem ir ne tikai rūpēties par Latvijas dejas daudzveidības atspoguļošanu un attīstību, bet arī par jaunu autoru piesaisti. Tāpēc jau kopš žurnāla pirmsākumiem sadarbībā ar mācību iestāžu pedagogiem esam publicējuši veiksmīgākās studentu recenzijas.

Lielu ieguldījumu dejas izpratnes veicināšanā topošajiem dejas nozares speciālistiem un skolotājiem un, cerams, arī jaunu dejas kritiķu skološanā sniedz profesore Gunta Bāliņa, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas audzēkņiem programmā iekļaujot recenziju rakstīšanu. Aizvadītajā studiju gadā ar interesantu redzējumu un izteiksmes spējām izcēlās 2. kursa audzēkņi Sabīne Sila un Ādams Eisaks, kuru recenzijas piedāvājam Dance.lv žurnāla lasītājiem.