Valts Miķelsons

Centrālās un Austrumeiropas kultūras vēsturē netrūkst nozīmīgu klasiķu, kuri darbojušies pirms apmēram 100–150 gadiem. Romantisma vēsmās daudziem raisījās domas par personisku un kolektīvu oriģinalitāti un identitāti, veicinot arī alkas pēc nacionālas pašnoteikšanās. Rīgas izstāžu zālēs nesenā pagātnē notikušas izstādes virknei šādu “nepieradinātu dvēseļu” 2. Ja ar nozīmīgiem mākslas darbiem pilna ekspozīcija spēj funkcionēt greatest hits režīmā – tas ir, nepiedāvājot ne žilbinošus atklājumus pētniecībā, ne būtisku mantojuma pārvērtējumu –, tad veltījumizstādes klasiķiem, kuru pamatdarbības joma nav vizuāla, rada virkni izaicinājumu. “Rīgas mākslas telpas” nesenais multimediju projekts “Dārziņš” (21.07. – 21.08.2022.) mūsdienu izstāžu praksē iekļaujas ar mainīgiem panākumiem.

“Populārākajam latviešu mūzikas klasiķim” 3 Emīlam Dārziņam veltītais projekts nav veidojies tukšā vietā. Viens no kontekstiem ir Latvijas memoriālie muzeji, kuru uzbāzīgāku padara turpat, “Rīgas mākslas telpā”, nesen notikusī izstāde par dzejnieku Aleksandru Čaku. Fakts, ka kādai personībai jau veltīts muzejs, protams, nebūtu iemesls neveidot īpašus projektus, tomēr tas stimulē gaidas pēc kāda uzskatāma pienesuma. Nevar arī aizmirst, ka, salīdzinot ar Emīla Dārziņa un Jāņa Sudrabkalna memoriālo muzeju “Jāņaskola”, 4 “Rīgas mākslas telpa”, jādomā, ir turīgāka un prestižāka, tā atrodas galvaspilsētas centrā un nes tās vārdu, kā arī spēj sasniegt plašāku, potenciāli starptautisku auditoriju. 5 Turklāt šīs izstāžu zāles neviendabīgajā vēsturē ietilpst virkne Latvijas mākslas dzīvē pamanītu notikumu.

Akadēmiskajai mūzikai vai komponistiem veltītas izstādes ārpus Latvijas nereti ir reprezentabli laikmetīgās mākslas projekti, kuros komponistam ir simbola vai metaforas loma. 6 Burtiskāk komponistus iespējams reprezentēt, piemēram, ar nošrakstu paraugiem vai interesēm, kuras tie attīstījuši līdzās mūzikai. 7 Populāro mūziku savukārt mēdz attēlot ar fotogrāfiju, mūzikas instrumentu, ierakstu eksemplāru, skatuves kostīmu, plakātu palīdzību, tas ir, lietām, ko vizuālās mākslas kontekstā varētu dēvēt par performances dokumentāciju vai palīgmateriāliem. Projekts par Emīlu Dārziņu nav ne zvaigžņota grupas izstāde, ne arī hiperintelektuāla kuratora darbs ar arhīvu un avangardisku izstādes iekārtotāju, un tajā nav neviena memoriāla priekšmeta. Tā vietā tas piedāvā visnotaļ homogēnu autoru kolektīva vīziju par komponista dzīves aspektiem. 8

Projekta veidotāji savu piedāvājumu definē kā “multimediju izstādi un dejas pieredzi”, aicinot apmeklētāju “no šiem gabaliem veidot [..] savu Emīla Dārziņa tēlu”. 9 Izstādes struktūru veido scenogrāfes Ievas Kauliņas radīts iekārtu paneļu labirints, kur dažādu krāsu “istabās” izvietoti Kristīnas Rubīnes mākslas darbi un pavērtus diplomdarbu iesējumus vai ēdienkartes atgādinoši “lidojoši” vāki ar fragmentiem no sarakstes, dažādu laiku periodikas, atmiņām un komentāriem. Kā vinjetes postmodernā kultūras žurnālā mākslas darbi šo lasāmmateriālu sadala pārskatāmos fragmentos, ar izvēlētās autortehnikas struktūru kalpojot arī par metaforu dzīves un stāsta vijumam un iepinot pa kādai dokumentālai fotogrāfijai. Izstādes telpā pieejamais buklets katram darbam sniedz vēl papildu paskaidrojumu, radot sajūtu, ka “apskatīt” šeit lielā mērā nozīmē “izlasīt” un tas savukārt – vismaz nomināli – “saprast”. Bez skaidrojumiem atstāti konservatīva teātra estētiku atgādinošie Roberta Rubīna video, kuri, iespējams, uztverami vispārīgās metaforās (“attīrīšanās”, “sastapšanās”, “aklums”), kā arī simulētas tiešsaistes tērzēšanas ieraksts, kurā ar replikām apmainās dažādu laiku Latvijas kultūras personības. Izstādē eksponēta viena klasiska Emīlijas Gruzītes glezna.

Lai gan dejas pieredze (horeogrāfe Liene Grava) uzskaitīta starp projekta medijiem, tā nav ne vienlaicīga, ne arī īsti vienlīdzīga ar pārējiem, drīzāk funkcionējot kā pavadošā programma īpaši aizrautajiem vai tiem, kuru pamata interese ir skatuves mākslas. Lai gan izstāžu zālē uzskatāmi rezervēta platība deju grīdai, izrāde notiek vien trīs vakarus, kamēr dienas laikā par tās saturu liecina vien pelēka projekcija uz sienas (kopā ar Latvijas kultūras vidē skumji pazīstamo Activate Windows). Prakse izstādes papildināt ar performancēm un izrādēm (arī biogrāfiskām) Latvijā nav jauna, tādēļ viegli aizdomāties par citu praksi – mākslas institūcijās veidot izstādes, kurās horeogrāfija ir klātesoša un neignorējama no darba laika sākuma līdz beigām. Droši vien nejaušība, bet šāda formāta izstāde notika arī Rīgā, vienā laikā ar Dārziņa projektu. 10

Pārlūkojot dažādos medijus, nerodas iespaids, ka projekta veidotāji būtu tiekušies šo padarīt par mūzikas notikumu. Izstādē skanošie komponista darbi atgādina salonisku fonu, un nekādas tekstuālas vai telpiskas norādes nemudina tam piegriezt lielu vērību. Arī atlasītie teksti īsti nemaz nav ne par mūziku,ne komponēšanu, ne Dārziņa estētiskajām nostādnēm vai mūzikas apskatnieka gaitām (kuras tekstuālā projektā iekļautos pavisam burtiski). Drīzāk – fakts, ka Dārziņš ir pazīstams, noteiktā vēstures periodā dzīvojis komponists, šeit atvieglo informācijas uztveri un interpretēšanu, ļaujot projekta autoriem nepastarpināti pievērsties viņa attiecībām ar vecākiem, sievietēm, sabiedrību.

Pieteikums, ka projekts ir par Emīlu Dārziņu, mudina arī dejas pieredzē meklēt paralēles ar komponista biogrāfijas aspektiem, ja arī tās būtu pavisam simboliskas. Atstāts paskarbas gaismas un Oyaara un Mārča Auziņa oriģinālmūzikas pavadībā, izrādes askētiskais solo varonis (Artūrs Nīgalis) šķietami dodas cīniņā pats ar sevi. Pieaugot kustību amplitūdai, viņš cenšas sasniegt kādu apgaismību vai izlauzties no ķermeņa. Liekas – lai kas arī dzītu poētiskā varoņa domu darbu, viņš iestrēdzis cilpā, kuru periodiski pārrauj vien ierunāti iestarpinājumi, piedāvājot vārdisku vinjeti nākamajam izrādes fragmentam.

Iespējams, ka vājredzīgais, apžilbinātais komponists tik tiešām neredz tālāk par savu nabu, tomēr, kad dejotāja roka aizvien biežāk sāk tverties pie paša rīkles un mūzikas dramatisms manāmi pieaug, viņš rātni nozūd starp skatītājiem. Pretēji leģendārajai neskaidrībai par komponista nāves cēloni – negadījums vai pašnāvība 11 – eksistenciālais saasinājums izrādē tiek pārvarēts, un poētiskais varonis atgriežas sabiedrībā. Tiesa, līdz ar izstādes bukletā lasāmajām projekta autoru spekulācijām par alternatīviem Dārziņa dzīves iznākumiem (Roberts Rubīns un Orests Silabriedis), var secināt, ka “Rožainās dienas” – opera, kuru Dārziņš iesāka, bet iznīcināja – nozīmētu vien dzestru aizmirstību. Agra nāve daudz labāk piedienas romantiskajai pasaules izjūtai, un teorētiskie komponista likteņa labojumi varbūt arī ir velti.

Melanholisko valsi, kas veidojas no atlasītajiem informācijas fragmentiem, iespējams aplūkot ne tikai kā romantisku leģendu. No mūsdienu pozīcijas Dārziņa dzīves izvēles un domāšanas modeļi nešķiet diezko veselīgi. Ja rodas vēlme draugiem spēlēt savu nāves melodiju, 12 tad ģenialitāte un mākslinieciskā identitāte nav pirmais, kas varētu nākt prātā, ja arī noprotams, ka šādi to vēlējušies aplūkot projekta veidotāji. 13 Kaut gan melanholija jau gadsimtiem tikusi saistīta ar īpašām radošajām spējām, tādējādi normalizējot klišeju par mākslinieku kā skumju cietēju (līdzās citai problemātiskai leģendai: mākslinieks kā mačo-bohēmists), jāpatur prātā, ka Dārziņš diez vai bija vienīgais sava laikmeta pārstāvis ar tamlīdzīgu dzīves redzējumu un nepiepildošām attiecībām ar līdzcilvēkiem. Turklāt, salīdzinot ar šīs sociālās grupas “netalantīgo” vairākumu, kam, diezgan ticams, nebija iespējas publiski – kaut vai metaforiski – reflektēt par savu pieredzi, viņš savā ziņā atradās privileģētā pozīcijā.

Laikmetīgās mākslas kontekstā šādu radošu personību biogrāfijas reizēm tiek cilātas, kad runa ir par apspiestām, noniecinātām vai neproporcionāli maz pārstāvētām sabiedrības grupām, rādot ceļus uz empātiju, emancipāciju un binārā pretnostatījuma “vājais/stiprais” šķobīšanu. 14 Ja arī Dārziņu būtu iespējams iztēloties kā sabiedrības melanholiskās minoritātes pārstāvi, nešķiet, ka projektā tam tiek piešķirta kāda politiska dimensija. Stāsts drīzāk atgādina aprindu žurnālu stratēģiju ar dzīves pieredzēs it kā tik tuvajiem, bet pēc kādas citas pazīmes pavisam tālajiem varoņiem. Ja arī runa pārsvarā ir par diezgan necilu privāto dzīvi, Dārziņa atrašanās kultūras kanonā ir skaidra un klātesoša. Šī ambivalence savukārt ļauj pārgremot pretrunīgos jautājumus par attiecībām starp mākslas darbu un tā autoru. Vai atzinība Dārziņam kā komponistam bez ierunām būtu jāattiecina uz Dārziņu kā cilvēku? Vai katrai biogrāfijas nepilnībai būtu jāmazina autora darbu citējamība? Vai sastapšanās ar mākslas darbu ir tikai pastarpināta tikšanās ar autoru, un vai tādēļ pret darbu jāizturas tā, kā izturētos pret cilvēku? Varbūt izstādes un izrādes apmeklētājs nemaz neiet tikties ar Emīlu Dārziņu, un, sekojot šai loģikai, saruna būtu balstāma projekta veidotāju biogrāfijās?

Paradums mākslas klātbūtnē apspriest dzīvesstāstus, protams, nav jauns. Tieši otrādi – iespējams, tas ir daudz izplatītāks nekā daudzas citas stratēģijas, un nekāds kritisks pamatojums vai radikāls pienesums šeit nemaz nav jāmeklē. Tomēr ir kāds konceptuāls aspekts, kurā projekts nevainojami sabalsojas ar šī laika garu. Līdzās sociāli apzinīgiem stāstiem izstāžu zālēs aizvien biežāk sastopami arī citi – estētiski stāsti par kādu drošu pagātni, perfektu nākotni, idealizētiem ģēnijiem, fantāziju varoņiem, transcendentālām pieredzēm un narkotisku hedonismu. 15 Tie ir autoru stāsti pašiem par sevi, savu vēlmi ļauties sajūtām, afektīvi aizmirsties, ignorēt karu un klimatu, politiskos un tirgus procesus – un romantiski nozust, tiklīdz uzvirmo kāda civilizācijas norieta vēsma.

Attēls: skats no izstādes, foto Ģirts Ozoliņš (F64), publicitātes attēls.

*Olgas Žitluhinas dejas kompānijas izrāde Dances of the Lost “Rīgas mākslas telpā” tika rādīta 2009. gada 13. martā. 45 minūtes garā izrāde tika vairākas reizes atkārtota “cilpā”, radot nepārtrauktības noskaņu, un bija skatāma no vairākiem zāles punktiem, tostarp – tām pašām kāpnēm, uz kurām bija ierīkotas skatītāju vietas Dārziņa projekta izrādē.

2 Ceļojošā izstāde “Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstu mākslā”, kura apkopoja 19. – 20. gadsimta mijas Baltijas mākslinieku darbus, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā tika rādīta 2020. gada nogalē. Pēdējos gados muzejs sarīkojis atsevišķas retrospektīvas šajā izstādē pārstāvētajiem māksliniekiem Vilhelmam Purvītim, Janim Rozentālam un Rihardam Zariņam.

3 https://enciklopedija.lv/skirklis/32412

4 Izstādes telpā pieejamā informācija nerada iespaidu, ka šis muzejs projektā ir bijis iesaistīts.

5 Izstādes tekstu valoda ir latviešu, šķietami norādot, ka projekts nav adresēts starptautiskai auditorijai.

6 Piemēram, grupu izstādes #Bartók (Ludwig Muzeum, Budapešta, 8.10.2016 – 29.01.2017) un Beethoven Bewegt (Kunsthistorisches Museum Wien, Vīne, 29.09.2020 – 24.01.2021).

7 Piemēram, grupas izstāde Krzysztof Penderecki. The Musical Score & the Garden. Music in Drawing, Garden in Music (Bunkier Sztuki, Krakova, 4.05. – 26.09.2021).

8 Šajā ziņā izstādi, iespējams, var salīdzināt ar mākslinieku solo projektiem par mūziku, piemēram, Artura Bērziņa 2011. gadā izstādīto ciklu “Skaņu darbi”.

9 Citāti no izstādes sienas teksta.

10 Edvards Shautens. Spatial Propositions for There / “Telpiski priekšlikumi”, izstāžu telpa “TUR”, 2. –13.08.2022.

11 Krīžu un konsultāciju centra “Skalbes” diennakts krīzes tālrunis: 116123. Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Bērnu un pusaudžu uzticības tālrunis: 116111.

12 Izstādes telpā lasāmajos tekstos atstāstīta epizode, kur Dārziņš draugiem spēlē melodiju, kuru vēlētos, lai uzraksta uz viņa kapakmeņa.

13 Izstādes bukletā norādīts: “Tapa ideja par izstādi un deju, un tā ir autorversija par komponistu, kura iemīļotās melodijas un traģiskais dzīvesgājums visos laikos rosinājis radīt pieņēmumus par to, kā radošam garam sadzīvot ar savu identitāti un kā cilvēka izdarītās izvēles ietekmē viņa dzīvesgaitu.”

14 Par vājā/stiprā attiecībām skatīt, piemēram, grupas izstādes Bergen Assembly 2019. Actually, the Dead Are Not Dead (dažādas norises vietas, Bergena, 5.09. – 10.11.2019), Biennale Matter of Art 2022. What Is Life Imagined in Violence? (dažādas norises vietas, Prāga, 21.07. – 23.10.2022) vai 16th Lyon Biennale: Manifesto of Fragility (dažādas norises vietas, Liona, 14.09. – 31.12.2022). Biogrāfisku detaļu izmantošana sociālkritiskiem mērķiem – piemēram, Long Live Wivi Lönn (Museum of Finnish Architecture, Helsinki, 29.04.2022 – 23.04.2023).

15 Var salīdzināt, piemēram, ar grupas izstādēm The Discomfort of Evening (Zachęta, Varšava, 16.07. – 16.10.2022) vai Personal Mythologies (House of the Lords of Kunštát, Brno, 14.09. – 13.11.2022).