Dalīties viedokļos par notikumiem, māksliniekiem un tendencēm, kuras pagājušajā gadā iepriecinājušas un kuras – apbēdinājušas, aicinājām dažādu žanru pārstāves: Agnesi Bordjukovu, Santu Remeri, Ditu Jonīti, Lauru Jasmani, Beāti Svarinsku un Baibu Ķesteri.

Horeogrāfu asociācijas vadītāja, laikmetīgās dejas māksliniece Agnese Bordjukova

2025. gada nogalē pārņēmusi sajūta, ka laikmetīgās dejas nozare un tās mākslinieki ir kļuvuši redzamāki, līdzvērtīgi iekļauti finansējuma sadalē, kultūrpolitikas sarunās, mākslas notikumu apritē kopumā. 2025. gadā vairāki notikumi norisinājās pirmo reizi. Artūra Nīgaļa izrāde “Silueta burti” tika iekļauta starptautiskās laikmetīgās dejas platformas “Aerowaves” Top 21 izlasē. Lai veicinātu sadarbību, tapis projekts “Baltic Dance Network” (Baltijas Dejas tīkls), kurā apvienojušās Baltijas dejas organizācijas. Kultūras ministrija ir sadzirdējusi nozares ilggadējo problēmu ar skatuves trūkumu dejai un uzsākusi laikmetīgās dejas programmas izveidi Rīgas cirkā. Laikmetīgās dejas aizsācējai Latvijā Olgai Žitluhinai piešķirta mūža stipendija. Jaunākās paaudzes laikmetīgās dejas kolēģi no apvienības “KUUP” aizsākuši sadarbību ar Latvijas Leļļu teātri. 

2025. gadā darboties sākusi Dejas māja, kas veido laikmetīgās dejas izrāžu repertuāru. Vienu no aizkustinošākajiem mirkļiem piedzīvoju “Mākslas piknikā” Lūznavā, kurā tika rādītas trīs (!) laikmetīgās dejas izrādes: horeogrāfes Agates Bankavas darbs “Micēliju tīklā”, Aigara Larionova, Naura Gobas un Sabīnes Neilandes darbs “Pretpoli”, kā arī Vladimira Goršantova izrāde “Brīvprātīgā verdzība”. Izrāžu starplaikos pie Mākslas šķūņa bija izveidojusies gara skatītāju rinda, kas apzināti gaidīja iespēju redzēt laikmetīgo deju. Inta Balode laikmetīgās dejas programmu Lūznavā kūrē jau aptuveni desmit gadus, un, lūk, šogad redzēju darba augļus – skatītāju desmitus, kuri izrādes gaidīja ar mērķtiecīgu interesi, nevis tajās ieklīda nejauši.

Jūnija sākumā, apmeklējot festivālu “Horos” Aizputē, izjutu aizkustinājumu un lepnumu par savu kolēģu – apvienības “Tuvumi” mākslinieku Krišjāņa Santa un Ievas Gaurilčikaites-Sants un kuratores Sintijas Siliņas – neatlaidīgo un rūpīgo darbu, veidojot šīgada māksliniecisko programmu. Rezultātā divu dienu laikā krietns pulks skatītāju varēja pieredzēt četras laikmetīgās dejas izrādes no Latvijas, Zviedrijas, Igaunijas un Lietuvas, kā arī iepazīties ar rezidenču programmas dalībnieku radošajiem procesiem. 

Dejas izrāde, kas man šogad sagādāja vislielāko prieku, bija apvienības “Sixth” horeogrāfa Vladimira Goršantova darbs “Brīvprātīgā verdzība”. Izjutu, ka autors ir nostiprinājis sev raksturīgu izteiksmes veidu, izrādes materiāls ir stilistiski un konceptuāli saskaņots, tāpat ir jūtīgi strādāts ar izrādes laiku, ļaujot notikumam attīstīties un izaugt tam vajadzīgajā ilgumā. Neesmu gan vēl paspējusi redzēt vietējo kases grāvēju – Janas Jacukas “HA”.

Komerciālo deju māksliniece un horeogrāfe Beāte Svarinska

Notikums, kas man kā skatītājai ļoti patika un paskrēja nemanot, bija “Upload” urbānās dejas karnevāls koncertzālē “Palladium”. “Upload” bija vērsts uz mūsdienu deju (bet ne tikai), un tā priekšplānā bija deja kā māksla, nevis, kā tas ierasts Latvijā, mūsdienu deja kā kustība dziedātāju fonā. Likās, ka šis notikums sadziedēja manu iekšējo bērnu, šķita, ka beidzot deju studijas un horeogrāfi Latvijā tiešām draudzējas. Vēl pirms divdesmit gadiem dažādu deju studiju audzēkņi mēdza cits citu aprunāt, bija priekšstats, ka draudzēties nedrīkst un ka visi ir konkurenti. “Upload” bija ļoti atsvaidzinošs pasākums, ceru, ka tas notiks arī citus gadus.

Priecē, ka ar katru gadu Latvijā arvien vairāk un biežāk ir pieejamas starptautisku horeogrāfu meistarklases – heels, džeza, street jazz, commercial stilos. Dejotājiem vairs nav jābrauc uz Poliju, Vāciju, Spāniju, jo tos pašus pasniedzējus var satikt Latvijā. Pati regulāri apmeklēju šādus intensīvos kursus un atvērtās nodarbības, jo tā ir lieliska iespēja mācīties un sajust pasaules elpu. Paldies visiem, kas to organizē Latvijā! Ir milzīgs prieks arī par to, ka ik gadu dziesmu konkursā “Supernova” satieku arvien vairāk horeogrāfu un dejotāju, jo mūziķi sāk novērtēt kvalitatīvus un pārdomātus priekšnesumus. Liekas, ka 2025. gadā vairāk nekā pusē dalībnieku komandu bija horeogrāfi, dejotāji, kustību asistenti utt. Šāda tendence ir ne tikai “Supernovā”, bet arī citos šovos un koncertos – solisti arvien vairāk uzstājas kopā ar dejotājiem “Muzikālajā bankā”, šovā “Pārdziedi mani!”, Aminatas, Rolanda Če, Ralfa Eilanda, Intara Busuļa, Andra Baltača koncertos un koncerttūrēs. Arī Laura Reinika kocerttūrē 2026. gada martā piedalīsies dejotāji. Principā dejotājiem Latvijā šis ir ziedu laiks, jo iespēju ir daudz. Tās gan jāmāk atrast.

Pagājušajā gadā sociālajos medijos sekoju līdzi Bejonses un Lēdijas Gāgas koncerttūrēm – manuprāt, ļoti daudzi mūsdienu dejas horeogrāfi gan Latvijā, gan Eiropā iedvesmojas no šīm dīvām un viņu koncertu ikoniskajām horeogrāfijām. Šogad Eiropā un citur iznākuši īpaši daudzi jauni, skaisti videoklipi, piemēram, Malū Lindersas darbs, kas vērš uzmanību uz deju kā mākslu. Arī Latvijā horeogrāfi arvien vairāk veido līdzīgus video, kuros deja mēdz būt gandrīz kinematogrāfiska, piemēram, tāds ir Rūdolfa Paudera darbs “Subjugation”.

Runājot par vilšanos, Latvijā joprojām birokrātiski nav atrisināta mūsdienu dejas piederība profesionālai mākslai. Augstāko izglītību var iegūt tikai laikmetīgās dejas vai baleta mākslinieki, līdz ar to viņi visvairāk pretendē uz valsts finansējumu neatkarīgos projektos. Bet arī mūsdienu dejas pārstāvji nes valsts vārdu pasaules līmenī, iegūstot godalgas starptautiskās deju sacensībās, veido izrādes, koncertšovus u. tml. tepat, Latvijā. Lai gan oficiāli es drīkstu būt Latvijas Televīzijas šova horeogrāfe, tomēr kopā ar saviem dejotājiem mēs tāpat netiksim uzskatīti par profesionāļiem.

Tāpat dejas nozarē Latvijā trūkst godīgas konkurences, un visi neatkarīgie izklaides industrijas dalībnieki darbus iegūst caur paziņām. Tas ne vienmēr ceļ vietējo dejas līmeni, bet tā tas turpinās būt –  deju aģentūru vai aģentu sistēma Latvijā jau ir mēģināta, bet mūsu ir pārāk maz, lai tādas izveide ilgtermiņā kādam būtu aktuāla.

Dejas kritiķe Laura Jasmane

Lai gan 2025. gadā daudz prieku piedzīvoti visos deju žanros un dažādos formātos – tekstos, izrādēs, pasākumos un sarunās, izmantošu iespēju runāt tikai par baletu. Varētu izcelt Latvijas Nacionālajā operā iestudētos Aleksandra Ekmana un Džeroma Robinsa viencēlienus, bet šķiet, ka baletā daudz svarīgāki ir “mazie” notikumi. Piemēram, jauno baleta mākslinieču Aleksandras Treimanes un Sofijas Beļkinas personīgās un bezbailīgās klasisko variāciju interpretācijas baleta vakarā “Iespējams”. Jau sen ilgojos pēc mazāk formāla, dzīva, taimingā un kustību manierē drosmīga un personīga baleta. Otrs aizgājušā gada pārsteigums bija Starptautiskā Baltijas baleta konkursa Galā koncerts, kurš savā ziņā izpildīja baleta vakara “Iespējams” funkciju: lai gan apbalvošanas ceremoniju pavadīja organizatoriskas ķibeles, papildus kvalitatīvam ārvalstu un vietējo dejotāju sniegumam konkurss ļāva pieredzēt vairākus pašmāju horeogrāfu darbus – Milanas Komarovas horeogrāfijas jau labu laiku tiek vairāk dejotas Lietuvā, nevis Latvijā, arī Kristapa Jaunžeikara jaunradi nebiju piedzīvojusi ļoti sen.

Zināmu lepnumu par savu un runātāju drosmi man sagādāja divas “Dance.lv Žurnālā” pašas organizētas diskusijas par vardarbību dejas pedagoģijā un politisko pasivitāti baletā. Vienlaikus prieku un skumjas sagādāja tas, cik daudz reakciju par abām publikācijām saņēmu no citu kultūras nozaru pārstāvjiem, kamēr balets atkal palika relatīvā klusumā.

Vilšanos man sagādājusi atklāsme, ka baletā esam iestrēguši “lieldomāšanā” – kategorijās “laikmetīgs”, “mūsdienīgs”, “klasisks”, “tradicionāls”. Manuprāt, tas radījis veselu runas veidu, argumentu klāstu, kas ļauj gan viegli aprakstīt un attaisnot pašu aktivitātes un pasivitātes, gan dzīvot ilūzijā, ka pilnībā saprotam to, kas notiek citur. Šī sajūta pavada arī skumjas par argumentācijas trūkumu, attaisnojot baleta atgriešanos “Spēlmaņu nakts” ceremonijā. Gribētos, lai spējam nezaudēt “lielo bildi” un vienlaikus domāt pietuvinājumā, – runāt par kustību manieri, skatuvisko klātbūtni, tēlu psiholoģiju, izrāžu dramaturģiju, iestudējumu konceptuālo ainavu un kultūras kontekstu, par nozares ilgtermiņa attīstību, problēmām un to risinājumiem –, nevis paliekam virsslānī jeb tajā, ka klasiskie baleti, tāpat kā dramatiskā teātra izrādes, ir balstīti naratīvā. Un ko darīt ar postdramatisko teātri – vai to no šīs līdzības izslēdzam? Ja pati saviem spēkiem varu atrast kādu īstu priekšrocību tam, ka šogad balets atgriezies “Spēlmaņu nakts” ceremonijā, tad tā varētu būt iespēja pamanīt teātra decentralizēto dabu – to, ka šīs baleta “māsīcas” attīstību virza ne tikai lielās skatuves un “lielie aktieri”, bet arī neatkarīgās trupas, kuras nu jau regulāri sastopamas “Spēlmaņu nakts” laureātu sarakstā, eksperimentāli darbi, rūpīgi kūrēti festivāli. To, ka teātra vide rosās arī akadēmiskajā laukā, izdod lieliskus ārvalstu pētnieku darbu tulkojumus (piemēram, Evarta Melnalkšņa un Dārtas Ceriņas sastādītos “Spriedzes laukus”). To, ka teātrī ik ceturksni notikumu un autoru ir tik daudz, lai katrs “Teātra Vēstnesis” piedāvātu augstvērtīgu lasāmvielu. To, cik, salīdzinot ar baletu, atvērts un elpojošs ir teātris.

Latvijas Jaunā teātra institūta mākslinieciskā vadītāja, publiciste Santa Remere

Var, protams, teikt, ka es visu gadu esmu pavadījusi “vienos priekos”, braukādama no festivāla uz festivālu ne tikai Latvijas, bet visas Eiropas diapazonā, un būtu grūti no redzētā izcelt vienu darbu. Tāpēc pieminēšu vienu notikumu, kas vismaz manā personīgajā 2025. gada “dejas ceļā” kļuva par tādu kā Mēbiusa lentes savērpuma vietu, kur, ejot tikai taisni uz priekšu, tu it kā iznāc ceļa virspusē.

2025. gada izskaņā Drēzdenē, vienā no Vācijas nozīmīgākajiem laikmetīgās mākslas centriem “Hellerau” norisinājās Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu Kultūras forums. Tas pulcēja māksliniekus, teātra veidotājus un festivālu vadītājus, lai kopīgi izvērtētu un pārskatītu, kas laika posmā kopš 90. gadiem noticis un mainījies “šajā” Eiropas pusē, kura arvien attīstījusies tādā kā Rietumu ēnā. Pirmkārt, pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā tā bija emocionāli pacilājoša un patīkami atvieglojoša satikšanās ar domubiedriem, kuriem nav jāskaidro konteksts – tostarp nedrošība un neizdošanās. Otrkārt, tā bija visai ekskluzīva iespēja iepazīt plašu Austrumeiropas valstu laikmetīgās dejas un skatuves mākslas darbu un skiču programmu, jo bieži vien nedz Slovākijas, nedz Kosovas vai Rumānijas (nedz arī Latvijas) festivāliem nav kapacitātes apmaksāt ārvalstu delegātu vizītes. Treškārt, tā bija iespēja kāpt uz skatuves un runāt kā savas valsts un kultūras pārstāvim ieinteresētas auditorijas priekšā, kas laikmetīgās mākslas attīstības proceksus uzlūko kā demokrātiskas Eiropas sabiedrības pastāvēšanas asinsriti, kurā katram elementam ir būtiska loma. 

Viena no spēcīgākajām bija igauņu kolēģa, Rakveres festivāla “Baltoscandal” dibinātāja Prīta Rauda uzruna, kurā viņš teica aptuveni šādi: “Padomju laikos mums bija tikai tautas dejas un balets, tāpēc laikmetīgās dejas rašanās un radīšana bija viens no nozīmīgākajiem pavērsieniem. 1992. gadā vēl nebija interneta, tāpēc mēs radījām Dejas informācijas centru – lai informētu cilvēkus, kas ir deja, lai mācītu jaunajiem cilvēkiem dejot. Jo viss sākas ar deju.” Reizēm jāapmet deviņi līkumi pasaulē un jāaizbrauc uz Drēzdeni, lai dzirdētu tieši tik vienkāršu un pašsaprotamu patiesību un atcerētos, ko un kāpēc darām, – lai attaptos, kas ir Latvijas Dejas informācijas centrs un kādēļ iestāšanās par Dejas māju, par laikmetīgu deju un skatuves mākslu ir neatraujami saistīta ar pasauli, kurā vēlamies dzīvot un kuru gribam veidot. 

Nevaram, protams, cerēt, ka šāds viens forums ar fokusu uz Austrumeiropu aizlāpīs aizu, kas turpina pastāvēt sašķeltajā Eiropā, bet vismaz dažiem klātesošajiem tas, iespējams, ļāva ieraudzīt to, kas kopš 90. gadiem izaudzis Rietumu “ēnā”. Kā savā promocijas darbā par postsociālisma mākslu skaidro pētniece Jana Kukaine – ir lietas, kas pat dabā mēdz augt un attīstīties arī tumsā vai aptumšotos apstākļos: “Postsociālismā aptumšojums ļauj pretoties neoliberālajai racionalitātei un kolonizējošām attiecībām, kurās tiek izdzēstas marginālo teritoriju specifiskās iezīmes un īpatnības.” Paradoksāli, bet, iespējams, tieši šo procesu apzināšanās un ievērošana ir traucējusi mums iepazīt pilno Eiropas ainu un mazināt neoliberālo vērtību dominanci vai pat novērst kādu krīzi. 

Vilšanās attiecīgi ir viss pārējais – tas, cik maz festivālu programmas un mākslinieki runā par aktuālo. Un ar to es nedomāju darbus, kas reflektē tieši par kariem un krīzēm, bet gan darbus, kas nevairās no drosmīgas savu baiļu, viedokļa, reakciju atklāšanas un nenododas eskeipismam, turpinot iet tikai pa iestaigātiem, pārbaudītiem (panākumus garantējošiem) ceļiem, kaut arī būtu laiks izmēģināt jaunus.

TDA “Lielupe” repetitore, horeogrāfe Baiba Ķestere

Prieku visa gada garumā radīja nenogurstoša nozares “urdoņa”, kas apliecināja dejotāju aktivitāti un dejotgribu visā Latvijā. Lielajos ansambļos pēc XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem manāms “kadru” pieplūdums, un kopumā varam būt priecīgi par to, ka jaunā paaudze grib dejot. Un te nu ir vasaras prieks – Deju svētku lieluzvedums “Es atvēru Laimas dārzu” Daugavas stadionā.

Citāda, svaiga prieka malks 2025.gadā joprojām bija koncertizrāde “Annas tantes piruetes”. Šī Lilijas Liporas veidotā izrāde ir starpžanrisks iestudējums, kas vieglā, nesamežģītā stāstā atklāj vienu no latviešu tradīcijām – kapusvētkus. Vēl viens starpžanrisks prieks bija Agra Daņiļeviča deju skolas “Dzirnas” 40 gadu jubilejas uzvedums “Indulis un Ārija”. “Dzirnas” dejo ļoti dažādu žanru dejas, tomēr kopj un savos dejotājos dzīvu uztur arī latviešu deju, tāpēc savam dejas trakumam māk “paraut līdzi” arī tā saucamos tautiņniekus. Rezultāts ir iespaidīgs!

2025. gadā latviešu skatuviskās tautas dejas mīļotāji varēja priecāties par lielākiem un mazākiem deju uzvedumiem un izrādēm. Vislielākais prieks, ka tie notika dažādās Latvijas pilsētās – uz dažādām skatuvēm priecēja uzvedums “Aiz ko garš pavarar’s?”, lieluzvedums “Māls”, pasaka dejā “Maija un Paija”, dejas mistērija “Man deviņi bāleliņi” un dejas uzvedums “Düna” / “Dziesma dejo/ Deja skan.” Žanram ierasto koncertu kontekstā šie notikumi atklāj latviešu skatuviskās dejas iespējas un potenciālu visdažādākajos virzienos.

Diez vai to varētu saukt par bēdu vai vilšanos, bet temats pārdomām ir latviešu skatuviskās tautas dejas jaunradē šobrīd ienākošā tendence – uzskats, ka “vairāk un sarežģītāk ir labāk”. Novitātes ir laba un attīstoša parādība, tomēr derētu pārdomāt, vai pārbagātinātas un samudžinātas horeogrāfijas dejotājiem rada patiesu prieku. Kur atrast latviešu skatuviskās tautas dejas “zelta griezumu”?  Runājot par jaunradi, dažus horeogrāfus noteikti apbēdināja tas, ka daļa no gada sākumā Jaunrades deju konkursā apbalvotajām dejām gada otrajā pusē palika bez apbalvojumiem. Varam tikai cerēt, ka šādas bēdas būs bijušas vienreizējas un jaunais gads par labi padarīto darbu nesīs tikai prieku.

Dejas un teātra kritiķe Dita Jonīte

Gada otrās puses prieks noteikti saistīts ar aktīvajām nedēļas nogalēm Dejas mājā, kas 2025. gada rudenī iemājoja Valmieras laikmetīgās mākslas “Kurtuvē”. Loģiski, ka šīs sildošās rezidences kulminācija bija Olgas Žitluhinas “#piecērt8000” un Alises Madaras Bokalderes “Pavedieni”.

Ceru, ka vēl jaudīgāk laikmetīgās dejas žanra mākslinieki savu jaudu “sakurinās” 2026. gadā – Rīgas cirka namā. Dejas mājas programma pierādīja, ka šī dejas nozares daļa spēj piedāvāt ļoti aktīvu, krāsainu un dažādu notikumu sērijas. Vajag tikai “māju” jeb vienojošu “jumtu”, kas palīdz šo dejas žanru ieraudzīt arī ārpus burbuļa esošiem interesentiem.

Baletā gada lielākais prieks bija redzēt Aleksandra Ekmana “Kaktusus” mūsu baleta trupas izpildījumā – viegli, ar pašironiju un pašapziņu skaisti “apropriēts” Eiropā slavenā horeogrāfa viencēliens par mākslas kritiku un kritiku mākslā. Divi pārsteigumi laikmetīgā teātra telpā bija Janas Jacukas “HA” un Rūdolfa Gediņa “Sēri krāca ūdens viļņi” – izrādes, kas drosmīgi nojauc teātra, kustību, skaņu un vizuālās mākslas robežas. Mūsdienu dejā gada notikums un prieks ir Edītes Ābeltiņas veiksmīgi realizētais mūsdienu deju uzvedums “Kastaņa puslode” Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos. Tā bija jauna kvalitāte, kas saturiski un estētiski vienotā izrādē saliedēja tik daudzus mūsdienu deju kolektīvus bērnu un jauniešu “amatierdejas līgā”.

Vēl pavasarī baleta mākslinieku vēlme tikt pieskaitītiem teātrim un distancēties no Dejas balvas un dejas nozares kopumā šķita absurda un komiska, taču, ieraugot baletam piešķirto kategoriju jau 2024./2025. gada sezonas “Spēlmaņu nakts” nomināciju sarakstos, fakts kļuva par manu gada bēdu, jo ar šo soli baleta pārstāvji ir demonstrējuši aroganci un iedomātu pārākumu pret citu dejas žanru profesionāļiem.

Titulfoto: No kreisās: uzvedums “Düna” (foto: Jānis Romanovskis / Gribuvasaru.lv), šovs “Pārdziedi mani” (foto: LTV arhīvs), balets “Koncerts (jeb Briesmas ikvienam)” (foto: Agnese Zeltiņa), izrāde “Brīvprātīgā verdzība” (foto: Toms Harjo)