Dita Jonīte

Dziesmu un deju svētki ir milzīga apjoma projekts, bet kopš 2020. gada pavasara, kad organizatoru plānos ietriecās kovids, visos līmeņos nepārtraukti klāt stāvējis arī zināms haoss. Cik daudz nervu, konfliktu un daudzkārtēju plānu maiņu tas viss prasījis, zinās tikai tie, kuri projektu galu galā aizveda līdz Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku finālam televīzijas ekrānos šoruden. Jau uzreiz loģisks šķita arī mūsdienu deju kopienas piedāvājums – Annikas Andersones vadībā deju svētku uzvedumam “Augstāk par zemi” sastrādāto pielāgot koncertfilmai.

Par visiem simts procentiem esmu pārliecināta – punkts bija jāpieliek. Mazāk mani pārliecināja argumenti par obligātu svētku organizēšanu kā to nepārtrauktības garantu, jo līdzdalība pašdarbības kolektīvos tomēr atkarīga no mums, pieaugušajiem – skolotājiem, vecākiem un kultūrpolitikas plānotājiem. Zināms arī, ka savulaik svētkiem pat 10 un 15 gadu intervāls nav bijis nāvējošs. 150 gadu garā dziesmu svētku pieredze rāda – lielai daļai sabiedrības tie bijuši svarīgi un vajadzīgi visos laikos. Vairāk būtu jāsatraucas par skolu mūzikas programmu saturu un kvalitāti, un par to, ka viena sabiedrības daļa mūziku un deju uztver tikai kā otršķirīgu, neobligātu vai izklaidējošu dzīves elementu.

Kaujas ar kovidu

Svētku modelēšanas komunikācija šajā pusotra gada periodā bijusi diskutabla. 2020. gada pavasarī, kad epidemioloģiskās drošības apsvērumu dēļ pat vasaras olimpiskās spēles Tokijā jau tika atceltas, mūsu kultūrtelpā tika saglabāta ilūzija, ka vasarā kaut kas varētu notikt. Tāpat satrauca runas 2021. gada pavasarī – bērniem esot solīti svētki un tāpēc, lai tur vai kas, varētu tomēr braukt un pulcēties Rīgā. Jo tak lielveikalā ar’ varot dabūt to vīrusu…

Par laimi šajā pavasarī un vasarā, kad savu kolektīvu burbuļos jau bija iespējams pulcēties klātienē, organizatori saprātīgi vienojās, ka paveikto var kvalitatīvi safilmēt un dokumentēt, lai interesenti šos citādos svētkus varētu piedzīvot vismaz e-formātā. Rezultātu mākslinieciskās kvalitātes ir atšķirīgas, tomēr kopumā tā ir visai precīza šī laika hronika – pasaules izjūtā, kovidrealitātē, talantu apjomā, iesaistīto personību lielumā un, ko tur izlikties, arī egoismā… Tas ir grandiozs pieredžu un izaicinājumu spektrs, kuru iepazīt varēja tie, kas cītīgi sekoja visam, kas vien parādījās ekrānos. Vai interesentu vidū bija arī skolu jaunatne? Tas jau ir cits jautājums. Tikmēr mammas, papi, omes un opji televīzijā vai internetā bez biļešu iegādes panikas varēja noskatīties visu, ko sirds kāro, un, ja palaimējās, ekrānā pamanīt arī savus acuraugus.

Te vietā atminēties, ka šoreiz svētkus piedzīvot bija iespējams ikvienam, ja vien kolektīvu pedagogi un bērnu vecāki tam bija gatavi. Parasti ceļā uz svētkiem dalībniekiem jāpārvar tādi šķēršļi kā skates, finansējuma piesaistīšana un vēl daudz citu organizatoriska rakstura grūtību. Šoreiz svētki devās pie bērniem – filmējot tos novados un pilsētās, kur tie dzīvo, mācās un darbojas ārpusskolas mākslinieciskajās aktivitātēs. Pie e-svētku ieguvumiem minams mazāks stresa līmenis par to, vai tiksim vai netiksim uz svētkiem Rīgā. Pie mīnusiem – daļai bērnu dalība svētkos Rīgā varētu būt viens no skolas laiku īpašajiem piedzīvojumiem, taču kovids…

Mūsdienu dejas vakar un rīt

Mūsdienu deju virziens Latvijā aizvadīto divdesmit gadu laikā attīstījies visai strauji, bet lielāka mēroga reprezentāciju pagaidām piedzīvo vien skolu jaunatnes svētku kontekstā. Ja skatuviskajā tautas dejā iespējams turpināt dejot līdz pat senioru vecumam, tad – kur pieaugot paliek daudzie jaunieši, kas visu skolas laiku dejojuši mūsdienu deju kolektīvos? Vai pietrūkst vēlmes, iespēju, piedāvājuma, motivācijas, infrastruktūras, kultūrpolitikas atbalsta…? Izziņas un pētniecības vērts jautājums. Taču vairs nav jāpierāda, ka mūsdienu deju daudzajiem stiliem un virzieniem piemīt liela enerģija un ambīcijas. Koncertstāsta “Augstāk par zemi” radīšanā vien bija iesaistījušies ap 1500 bērnu no 83 deju kolektīviem un studijām. Turklāt tā ir mazākā daļa no visiem tiem, kas uzsāka ceļu uz dalību klātienes dziesmu un deju svētkos. Un labi ja trešā daļa no aktīvajiem bērniem un jauniešiem, kas dejo visdažādāko žanru mūsdienu deju kolektīvos un studijās, no kurām būtiska daļa ir privātas.

Mūsdienu dejās iesaistīto dalībnieku un profesionālo skolotāju skaits liek apsvērt iespēju nākamajos svētkos arī šiem dejotājiem iziet lielākā deju placī. Ķīpsalas halle, kurā līdz šim veidoti dažādi mūsdienu deju lielkoncerti un bija paredzēta arī “Augstāk par zemi” norise XII Skolu jaunatnes svētkos, pēc četriem vai pieciem gadiem jau būs daudz par mazu.

Aizvadītās vasaras pieredzi – parādīt dejotājus visā Latvijā, katram no kolektīviem atrodot piemērotu parku vai pļavu savā novadā – noteikti vērts paturēt prātā arī kā nākamajos svētkos izmantojamu formātu. Par iespēju vasarā dejot ārpus sutīgās un tumšās izstāžu halles, šogad varējām teikt paldies kovidam. Un jārēķinās, ka gan tuvākā, gan tālākā nākotnē epidemioloģiski drošāka pulcēšanās lielam skaitam ļaužu, visticamāk,  joprojām būs ārā.  

Augstāk. Ātrāk. Tālāk. Vai māksla?

Pieņemu, ka mūsdienu deju kolektīvos tiešsaistes nodarbības ārkārtas situācijā dažādo un mainīgo ierobežojumu dēļ izraisīja mazāku satricinājumu, jo kādā posmā iespējams strādāt arī, nepieprasot ideālu fizisko formu, perfektus duetus vai sinhronus ansambļus. Viena daļa kolektīvu gan pamatā strādā ar mērķi piedalīties sacensībās un gūt sportiskus sasniegumus. Tas, savukārt, aktualizē diskusiju – vai dejas mākslā sportiska uzvara konkursā būtu jāuzskata par svarīgāko un iekārojamāko novērtējumu? Zināms sportiskā neveselīguma bacilis gan jūtams arī skatuviskajā tautas dejā. Šis ir jautājums par līdzsvaru – kā izkopt priekšnesumu māksliniecisko kvalitāti (nejaucot ar perfekciju!), bet nenokaut bērniem dabiski piemītošo līdzdalības/līdzrades prieku? Diplomi, skates un kolektīvu līmeņa noteikšanas konkursi, šķiet, vairāk vajadzīgi skolotājiem un ierēdņiem.

Ir skaidrs, kāpēc sacensību elementos balstās ielu deja, tāpat var būt sacensības akrobātikā un mākslas vingrošanā, bet dejas mākslā vairāk gribētos redzēt radošumu, oriģinalitāti un individuālu māksliniecisko rokrakstu, ko nekādās definīcijās un perfekcijas līmeņos neielikt. Šādā aspektā uzdevums aptvert visus mūsdienu deju kolektīvus vienotā uzvedumā gan kļūtu vēl sarežģītāks. Taču mūsdienu deju lielkoncerts ar tūkstoš dejotāju veidotām perfektām līnijām un nevainojami sinhronām kustību frāzēm diez vai ir vienīgais veids, kā šie bērni un jaunieši var piedzīvot dziesmu un deju svētkus. Nemānīsim sevi – bērni savus svētkus, pirmkārt, atcerēsies kā līdzdalību notikumā, svētku piedzīvošanu Latvijas galvaspilsētā, kopābūšanu ar savu kolektīvu nedēļas garumā, svētku gājienu, atklāšanas koncertu svētku dalībniekiem… Nogurdinošie mēģinājumi un svētku repertuārs, kas nereti vērsts uz pieaugušo māksliniecisko ambīciju apliecināšanu, svētkus tomēr drusku nokauj. Nenoliedzu gan, ka grūtību pārvarēšana var sagādāt arī zināmu baudu. Tāpēc ticu, ka it visā iespējams saprātīgs līdzsvars.

Repertuāra apgūšana gaidāmajiem svētkiem sākās jau 2018./2019. gada sezonā. 2019. gada augustā daļa kolektīvu satikās dažu dienu nometnē Jelgavā, lai papildus mācītos dažādas deju uzvedumam nepieciešamās inscenējuma epizodes. Oktobrī dejotāji jau satikās pilnā kostīmu un repertuāra apguves ekipējumā, lai iecerēto uzvedumu izdejotu trīs koncertos ar publiku Zemgales Olimpiskajā centrā. Kolektīvi “Benefice”, “Intriga”, “Buras”, “Vendija”, “Ritms” un “Demo” jau šeit kaut kādā ziņā piedzīvoja savus mazos deju svētkus. Daudz darba, daudz stresa, tikai… pamaz prieka pašiem dalībniekiem, kuri koncertu laikā, gaidot uzstāšanos, vai nu nīka šauros gaiteņos un pārbāztās priekštelpās, vai arī drudžaini mainīja frizūras un pārģērbās nākamajam skrējienam, reāli neapzinoties, kur īsti piedalās.

Atceroties 2019. gada oktobrī redzēto, atmiņā palikusi sajūta, ka gan satura, gan horeogrāfiskā materiāla būtu pieticis vismaz trim koncertuzvedumiem. Koncerta sākumā notika bērnu sasaukšanās – “es pirmais, nē – es pirmais, man sanāks!”, un idejiskais uzstādījums “ātrāk – augstāk” kā caurviju trauksme saglabājās arī visā uzvedumā. Īpaši sākuma daļā trakā tempā uz laukuma mainījās dejotāju kolektīvi – vieni skrien virsū, citi skrien nost. Kādā no dejām (acīmredzot, interesantākam rakursam un dinamikai) tiek izmantoti arī podesti, kas jau mēģinājumu laikā radīja vairākas traumas. Forsētā laukuma horeogrāfijas dinamika savukārt apēda atsevišķo deju nianses.

Koncerta ilgums bija aptuveni trīs stundas, bet Rīgā ar savu koncerta sadaļu bija plānots pievienoties arī hiphopa studijām. Šādi svētku modelēšanas koncerti noteikti ir vajadzīgi, jo ļauj gan mierīgāk sagatavoties svētku kulminācijai, gan labot vai mainīt to, ko vēlams realizēt citādi.

Bet pasaule izmainījās un mēs piedzīvojām arī kopumā pavisam citādus svētkus.

E-svētku dejas

Izskatās, ka koncertfilmas “Augstāk par zemi” veidotāji par katru cenu vēlējušies maksimāli realizēt to, kas tomēr vairs nebija iespējams. Saturiski tā būvēta, tikai nedaudz modificējot (pārsvarā īsinot) modelēšanas koncerta materiālu, savijot kopā dažādu horeogrāfu radītas dejas ar kaleidoskopiski raibu muzikālo materiālu, stilizētas rotaļas ar mūsdienīgiem akcentiem, Imanta Ziedoņa tekstus ar prātojumiem par dažādām “latviskām vērtībām” – skaistumu, atbildību, radošumu, gudrību, līdzjūtību, draudzību, mīlestību… Nav gan skaidrs, kāpēc šīs vispārcilvēciskās vērtības uzsvērtas kā latviskas. Tāpat šķita, ka jebkuru no dejām mierīgi varēja iekļaut ikvienā no blokiem. Un galu galā – kurš pēc noskatīšanās vairs atceras, par ko aizkadrā un tuvplānā tika runāts un kas tika vēstīts ekrānu burtos? Kas bija autentisks Ziedonis un kas pieaugušā interpretētas bērna sajūtas? Vai arī tas viss kopā bija jāuztver tikai kā “skaņu raksts”? Iespējams, scenārija autori Lolita Muižniece un Sandis Kalniņš varēja nemocīties ar vērtību modelēšanu, jo gana būtu ar rotaļu apspēlēšanu.

Ja koncerta pirmajā trešdaļā ātri pieņēmu spēles noteikumus, saprotot, ka viena deja nofilmēta dažādu kolektīvu priekšnesumā dažādās pašvaldībās, tad turpmāk jau e-koncepts sabirza un izskatījās pēc kolāžas no dažādu puzļu gabaliņiem. Kādu deju viens kolektīvs nodejo pļavā, nākamo – cits kolektīvs tumšā black box, kur sākotnēji tika izdejoti/izspēlēti tematisko (vērtību) bloku ievadi (kas, starp citu, ar atbilstošiem kustību fragmentiem labi un līgani pārgāja nākamās dejas filmējumā dabā).

Tematisko bloku starpspēlēs ekrānos midžinās burti, vārdi un krāsainas ģeometriskas figūras. Seko etīdes ar uzveduma varoņiem – puiku un jaunekli. Tie izspēlē vairāk vai mazāk stīvus tekstu dialogus vai kustību duetus, kurus apdejo citi bērni. Te pēkšņi abi uzrodas arī atsevišķās dejās. (Starp citu, modelēšanas koncertā Jelgavā bija tikai viens puika, kurš no skatītāju tribīnēm izskatījās kā mazs, apmaldījies kukainītis.)

Koncertfilmā akcents likts uz deju, nevis uz pašreizējā jocīgā laika un pieredzes dokumentēšanu. Tomēr ne visas dejas nofilmētas un samontētas gana kvalitatīvi. Bērni savu pasaules izjūtu un redzējumu gatavi paust kustībā un emocijās, kas pavīd arī ekrānos, taču pa vidu pārāk bieži trāpījušies kadri ar dejotāju dibeniem un citiem nepārdomātiem rakursiem. Kur meklējama vaina – paviršā operatoru un montāžas režisoru darbā, vai horeogrāfijas un kostīmu neatbilstībā (akrobātikas elementi brīžiem pazuda arī kuplajos apakšsvārkos)? Muļķīgi izskatījās parkos iezīmētais, deju laukumu ierobežojošais, baltais kvadrāts. Vai bija bail, ka bērni ārpus kulisēm nebūs perfekti? Vai varbūt tas bija drona maršrutēšanas instruments?

Toties vairākās dejās kā vienojošs caurviju motīvs veiksmīgi izmantoti lieli putuplasta kubi. Raisot asociācijas ar daudzkārt palielinātu metamo kauliņu, tie sabalsojās ar scenārijā iekļauto rotaļu un rotaļāšanās motīvu. Kubi kādā dejā ērti aizvietoja čemodānus, citā kalpoja par milzīgiem spēļu klučiem, soliņiem vai podestiem. Un galu galā bija reāls rekvizīts, lai ik pa brīdim būtu “augstāk par zemi”.

Lai deju parādītu kā priekšnesuma veselumu, labi noderēja arī iepriekš svētkiem sarūpētie tērpi – pat ja vienas dejas filmējumam pārmaiņus tika kombinēti vairāki kolektīvi, kostīmi veidoja vienotu stilu. Negaidīti labi šajā vasaras filmēšanas formātā iederējās meiteņu puķaini raibās kleitiņas, un pat hiphopa melnais stils un skolnieču retro kleitas kopējā rotaļīguma atmosfērā bija gana atbilstoši.

Veiksmīgi kopējā uzveduma audumā ierakstījās arī dinamiskā kustībā dzīvojošais Jelgavas popkoris (vadītāja Erita Karlsone, horeogrāfe Līga Ūbele). Žēl, ka dziedātāju filmēšanai bija trāpījusies kāda no lietainajām vasaras dienām un ka enerģiskais Jelgavas popkoris  nebija vienīgais un stabilais koncertfilmas muzikālais balsts, jo “Tautumeitas”, kas spilgti parādījās vienā no blokiem, nešķita īsti atbilstošas šīs filmas kontekstā.

Filmā primāri redzam dejojošus kolektīvus, taču man ekrānā pietrūka informācijas, tieši kuri kolektīvi dejo vienu vai citu deju. Skatoties titros, paspēju izlasīt vien horeogrāfu vārdus. Lieliski, ka arī horeogrāfs beidzot ir svarīgs un tiek izcelts, bet šajos svētkos, šķiet, tomēr arī bērniem būtu vajadzīga pienācīga uzmanība. Daudz svarīgāk ir zināt kolektīvus, nevis – kādu klašu (īpaši, ja titros rakstīts, ka dejo 3.–4. klase, bet skaidri redzams, ka deju izpilda vismaz 6. klases bērni) vai kādas grupas (A vai B, acīmredzot, nozīmē sarežģītības līmeni) dejotāji gaidāmi. Taču mūsdienu deju kolektīvu nosaukumi parādījās vien beigu titros. Daudzajos dziesmu svētkiem veltītajos TV sižetos izskanēja dalībnieku un skolotāju gandarījums, ka šajos svētkos kā nekad iepriekš bija iespējams īpašs viņu tuvplāns. Par mūsdienu deju dejotāju atspoguļojumu diemžēl to nevar teikt.

Kontekstam gan jāmin, ka līdzīgs – kā raibs lupatdeķis – bija arī vairāku stundu garais skatuviskās tautas dejas lielkoncerts “Saule vija zelta rotu” (mākslinieciskā vadītāja Indra Ozoliņa). Ar estrādiski vizuļojošu spoguļskatuvi, profesionāliem mūziķiem un dziedātājiem priekšplānā, kamēr pati deja lielu tiesu ētera laika bija pusmiglainos ekrānu dziļumos. Nemaz nerunājot par mazajiem dejotāju ekrānlodziņiem, kuros dalībnieki brīžiem pārvērtās par dekoratīviem pikseļiem, kas konkrētās vietās paklausīgi šūpo galvu, parāda rakstainu cimdu pārus vai citus atribūtus. Skaidrs, ka panākt bērnu klātbūtni un svētku sajūtu visiem, daļēji bija neiespējamā misija. Tomēr daudzie ekrāni, nemitīgās runas un paskaidrojumi starp dejām radīja pārsātinājumu un kārtējo jautājumu – nu, kāpēc mums joprojām šķiet, ka ikkatrs dejas solis vai dziesma ir jāpaskaidro vai jāattaisno? E-svētku scenāriju runātajos tekstos uz grābekļa (izdomāti dialogi, kas iedoti bērniem vai pieaugušajiem, imitējot dzīvu sarunu) kāpa arī koru noslēguma projektā “Dziesmubērns”. Vārdu, pamācību un paskaidrojumu brīžiem bija daudz, daudz par daudz.

Tikmēr videografika gan mūsdienu deju koncerta, gan skatuviskās tautas dejas lieluzveduma finālā mani patiešām iedvesmoja un sajūsmināja. Lūk, tas jau bija kas patiešām mūsdienu tehnoloģiju iespējām un jauniešu realitātei atbilstošs! Īsi, saprotami, precīzi un emocionāli.

Kas ir mūsdienu dejas?

Jau pavasarī, gaidot Dejas balvas pasniegšanas ceremoniju, kārtējo reizi aktualizējās jautājums, kas tad ir mūsdienu dejas un kā tās atšķirt no citām dejām? Kas raksturīgs tieši mūsdienu dejām, un kas tām visām kopīgs? Koncertuzveduma veidotāji solīja, ka uzvedumā būs redzama mūsdienu deju dažādība un pasaulē populārākie deju novirzieni, kas “jauniešiem ir ļoti svarīgi, jo gribas iekļauties pasaules kopīgajā telpā”. Es gan domāju, ka būtu visai grūti pierādīt, kas tieši patlaban pasaulē ir populārs, jo katram aktuāls var šķist kaut kas cits. Tas, ko bērni ikdienā skatās tiktoka un jūtūbes kanālos, ir neaptverams kokteilis. Tās ir milzīgas atšķirības no vecvecāku paaudzes, kas pieauga, iespējams, ar vienu TV “Varavīksni”, vai no vecāku paaudzes, kam bija pāris komercradio staciju un MTV. Ja sākumskolā “Mikrofona dziesmu aptaujas” noslēgumus pati vēl skatījos kopā ar vecākiem, tad tagad pat nenojaušu, ko klausās un skatās manas atvases. Vienkārši nespēju šai paaudzei pārmest to, ka tai galīgi neinteresē televīzijas formātam sarūpētais galarezultāts. Man arī nav ideju, kādā formā skolēnu dziesmu svētku kulminācijai būtu jānotiek un vai par katru cenu tam jābūt masveidīgam piedzīvojumam. Jo ikdienā šie bērni joprojām dzied, dejo un muzicē ar prieku un aizrautību.

Uzvedumā “Augstāk par zemi” izgaismojās divi galvenie mūsdienu deju virzieni – hiphops, kuru grūti ar kaut ko sajaukt, un koncertdejas ar akrobātikas, džeza deju elementiem un atsevišķu laikmetīgās dejas principu izmantojumu. Vairums deju, kurās kustību amplitūda un sarežģītība ir gana dinamiska, veido patiešām aizraujošu līdzdzīvošanu (arī pateicoties montāžai).

Tieši hiphopa klātbūtne koncertfilmā raisīja vislielāko empātiju un vēlmi kustēties līdzi. Vai te bija jūtīgāki tuvplāni, saprotamāks vēstījums vai uzrunājošāki dziesmu teksti? Vienlaikus jāatzīst, ka hiphopa daļas izcelšana (ja vien netiek veidots patstāvīgs hiphopa studiju šovs – atsevišķs notikums) man vairs nešķiet īsti loģiska, zinot, ka daudzās mūsdienu deju studijās līdzās klasikai, džezam un laikmetīgās dejas tehniku ievirzēm bērniem ir iespēja apgūt deju arī pie dažādu hiphopa stilu skolotājiem. Līdzīgi skatuviskās tautas dejas kolektīvos nereti parādās arī nodarbības ar laikmetīgās dejas horeogrāfiem. Vai tas gadījumā nav mazs signāls, lai nākotnē domātu par visu deju žanru satikšanos kopīgā notikumā arī dziesmu un deju svētkos? Kāpēc gan vērtīgo pieredzi ar “Abām malām” atstāt vien Latvijas simtgadei?

Grand finale

Lai gan svētku noslēguma norises bija skatāmas vien ekrānos, vērojot galvenos fināla projektus citu pēc cita, bija sajūta, ka mums vienā piegājienā dota iespēja vairākkārt apceļot visu Latviju. Pat vienas Rīgas robežās vietu amplitūda, kurās piedzīvot dziesmu un deju, bija no Brīvdabas muzeja un Botāniskā dārza līdz Mežaparka estrādei. Un katrā vietā bija iespējams atrast savu maģiju – skatuviskā tautas deja līdz ar koncertu “Tā tik ir vasara” Brīvdabas muzeja pagalmos pilnīgi noteikti bija atgriezusies kaut kur savā sākotnē, kad dejošana un dziedāšana rotaļīgi gāja roku rokā. Man gribējās dancot. Koncerta “Dziesmubērns” mazās koru kopas milzīgajā estrādē (kurā emocionāli uzrunāja dziedātāju tuvplāni ar jūtīgi pulsējošiem bērnu augumiem, kas saplūduši ar dziesmu vārdiem, ritmu, melodijām) savukārt radīja nepārvaramu vēlēšanos beidzot pieteikties kādā korī un sākt gatavoties dziesmu svētku simtpiecdesmitgadei.

Svētku norišu izvērtēšanas konferencē tradicionālās kultūras pētniece Māra Mellēna uzsvēra, ka svarīgi, lai svētkos līdz ar izveidotu priekšnesumu nepazustu bērnu aktīva līdzdalība.  Jā, mums visiem ir svarīgi saglabāt tradīcijas, bet svarīgi arī dzīvot šodienā – saglabājot kodolu, attīstīt un pārradīt mantojumu. Un mūsdienu dejas arī ir viena no formām, caur kuru mēs turpinām saglabāt izpratni par labo, vajadzību dejot un caur kustību paust gan emocijas, gan vērtības. Mūsdienu deju kolektīvu jauniešu enerģija dārzos un skvēros viesa pārliecību, ka svētki ir jo krāšņāki, ja tajos kopā sadzīvo gan vecās, gan pavisam jaunās tradīcijas. Ticu, ka daļa šo jauniešu ar visu sirdi un dvēseli būs līdzdalīgi ar nākamajos svētkos!

Titulattēls: skats no koncertstāsta “Augstāk par zemi”, VISC arhīvs, foto Adrija Bensone.