Inta Balode

Gaidot baleta “Raimonda” pirmizrādi, nolēmu aprunāties ar kādu no Raimondām. Pirmizrādēs dejos Elza Leimane-Martinova un Baiba Kokina. Jautāju LNO mārketinga daļai, vai abām nav jau pārāk daudz interviju. Esot gan, bet vairāk par privāto dzīvi nekā mākslu. Elzai Leimanei-Martinovai pavisam drīz, 30. aprīlī, gaidāma arī diplomdarba izrāde, jo šopavasar viņa absolvēs JVLMA horeogrāfijas specialitātē, tāpēc nolēmu, ka ir labs brīdis sarunai gan par dejotājas, gan horeogrāfes arodu. Saruna no plānotās pusstundas pārauga stundā un rezultātā paspējām parunāt arī par pasniedzējas darbu, par paraugiem mākslā, mīļākajām lomām un kustībām, attieksmi pret kritiku, dejotāju veselību, plašāku skatījumu uz iespēju dejot Latvijas Nacionālajā baletā, mirkļiem, kad tehnika aizmirsta, un apavu izmēriem.

MŪSDIENĀS PIETIEK, JA UZ SKATUVES IR DIVI CILVĒKI

Inta Balode: -Kas šobrīd aizņem vairāk vietas galvā – dejotājas vai horeogrāfes pirmizrāde?

Elza Leimane-Martinova: -Abas. Vēlos kaut varētu divās rozetēs vienlaikus uzlādēties. Pat, ja ir brīva diena, es nepārstāju domāt un vienlīdz daudz domāju par abām pirmizrādēm, kas tuvojas paralēli. Vēl nedēļu pirms diplomdarba mums ar Artūru Sokolovu ir uzaicinājums uz Kairas opernamu uz baleta “Dons Kihots” pirmizrādi. Tā kā es tajā pīķa nedēļā nebūšu, bet varbūt tas pat ir labi.

-Cik daudz dejotāju būs diplomdarbā?

-Manā darbā ir seši cilvēki. Bet galvenais akcents ir uz meitenēm, puiši ir vairāk figuratīvi. Viktorija Jansone dejos ar Artūru Sokolovu, Ieva Rācene ar Ringoldu Žigi un Baiba Kokina ar Aleksandru Osadčiju.

-Kāda ir tēma vai materiāls, ar ko strādājat? Vai arī tas vēl ir noslēpums?

– Nē, nav noslēpums. Tas, kas mani interesē un bija vadmotīvs, ir laiks un laika izjūta. Piemēram, dejotājiem ir dots salīdzinoši īss laiks, un esi spiests pamest profesiju, kad pats esi pilnbriedā un zināšanām bagāts, bet ne tavs ķermenis. Darbs gan nav par to, bet par laika izjūtu kopumā, par to, cik dažāda tā ir katram cilvēkam. Darba nosaukums ir “Tikko”. Sajūta, ko var attiecināt uz attiecībām, uz dzīvi vispār, profesiju. Liekas, ka tikko kaut ko darīji, tikko kaut kas bija, liekas, ka pagājušas viens desmit dienas, bet patiesībā jau desmit gadi. Tā bija sajūta, kas mani vadīja. Man šķiet, ka mūsdienās ir pietiekami arī, ja uz skatuves ir divi cilvēki ar savu pieredzi, emocijām un kustību. Nav noteikti jābūt sižetam.

-Kā veidojās attiecībām ar izpildītājiem – vai darbā ir liels viņu ieguldījums, ja jau runa ir par subjektīvo laiku?

-Mēs esam vēl procesā, daudz kas no darba vēl ir tikai manā galvā. Bet man ļoti patīk strādāt ar meitenēm, viņas no sevis piedāvā ļoti daudz (ar puišiem sāksim strādāt tūlīt pēc ‘’Raimondas” pirmizrādes ). Tieši process ir tik aizraujošs, man pat ir žēl, ka tas tūlīt beigsies. Mums ir daudz tik interesantu dejotāju, katrai no viņām varētu veselu baletu iestudēt. Brīžiem žēl, ka paredzētā mūzika beidzas, varētu vēl, vēl un vēl.

– Izklausās, ka mazliet jau ir sajusta arī horeogrāfa darba narkotika un ir prieks.

– Jā, tieši ar diplomdarbu tagad ir gan.

-Un kas ir dejotājas narkotika, kas liek gribēt vēl un vēl būt uz skatuves – vai tas ir kas ķermenisks, vai varbūt publikas atzinība?

-Atzinība noteikti nē. Nezinu… Man tās ir sevis pārvarēšanas, ko varbūt zina tikai repetitors. Kad izdari kaut ko labāk nekā iepriekš. Ķermenis mainās, tev ir visu laiku viņam jāpielāgojas. Bet diemžēl nav nekā līdzīga skatuvei, gandarījumam un izjūtām, ko tā sniedz.

-Vai jaunajā horeogrāfa arodā to nevarēs gūt?

-Tas ir citādāk, tāpēc ka kādā brīdī tas vairs nav atkarīgs no tevis, no tavas spējas saņemties. Tu vienkārši noej malā, sēdi kulisēs un ceri. Bet, paldies Dievam, es ļoti maz uztraucos par to, kā darbu uzņems, jo tas momentā apcērt spārnus. Vienkārši tas ir process ar dejotājiem, ja viņiem patīk, ja viņi pasaka – o, man tā patīk mans solo! – tad tas ir medus. Kas var būt labāks!

-Laikam jau tas ir lielākais horeogrāfa talants – ielikt materiālu dejotāja ķermenī tā, ka tas vairs nav tavs, bet jau viņa, un sagādā baudu to dejot.

-Jā. Agrāk es gāju uz mēģinājumiem pilnīgi sagatavojusies, visu izdomājusi, tagad atļaujos jau tādu greznību, ka nāku tikai ar ideju un tad skatos, uz kuru pusi aizved. Tas ir pats vērtīgākais.

ODA KLASISKAJAM BALETAM

-Kā ir ar “Raimondu”, kas šajā iestudējumā ir pats labākais un kas pats grūtākais?

– Ļoti ciets rieksts stila ziņā un… Mēs ar Baibu [Kokinu] vakar runājām – klausies, nu kā tā var būt! It kā esam nodejojušas teju visu lielo klasisko repertuāru, un šis ir ļoti spēcīgs izaicinājums. Labi, ka ir tā svētība atkal strādāt ar Irinu Čistjakovu no Pēterburgas. Man liekas, kas tas skaisti turpina tradīciju, kā vēsturiski balets Latvijā ir ienācis un attīstījies. To nianšu gūzmu un sīkumainību! Īpaši trešā cēliena variācijā – rokas tā un tā, un tad vēl to visu salikt kopā ar kājām. Frustrācijas pilns process. “Raimonda” ir roku balets, kur rokas vij tādas kā mežģīnes. Šis balets ir kā visa Petipā radošā mūža secinājumi, visa viņa esence, oda klasiskam baletam

-Kā sokas ar Raimondas tēla emocionālo pusi – kas viņa tāda ir, kas ar viņu notiek?

-Tā mani pārsteidza, jo loma ir ļoti poētiska, to ir ārkārtīgi patīkami dejot. Ir gan prieks, gan skumjas, mīlestība, ilgas un arī bailes. Noslēpumainais Abderahmans, kuru viņa nosapņo… Man šķiet, ka kaut kas viņu piesaista. Protams, viņa gaida un neprātīgi mīl savu bruņinieku.

-Jā, bet tā zemapziņa…

-Mēs arī domājām – ja viņa bēg no viņa, tad kāpēc ļaujas dejai ar viņu? Baleta pēdējais cēliens, Raimondas un de Briena kāzas, izskan kā atvadas no dzimtenes, no savas jaunības, pateicība par to laiku…

-Tad visiem roku kruzuļiem pa vidu sanāk arī emocionāli iedzīvoties lomā?

-Jā, mūzika ļoti palīdz.

–Vai dejojot ir tādi mirkļi, kad tehnika aizmirstas, un viss nonāk tādā kā nekontrolējamā stāvoklī?

-Jā, tie ir tie laimīgākie!

–Bet vai nav risks, ka tad zūd tehniskas nianses? Vai arī tehnika ir tik dziļi, ka vienalga viss būs?

-Ir mirkļi, kad tādēļ, ka zinu – tagad ir jāuztaisa tieši tā – baidos pazaudēt prieku dejot. Tie brīži, kad tehnika aiziet otrā plānā un ir tikai palīglīdzeklis, ir laimīgākie.

-Vai tā gadās pietiekoši bieži?

-Jā, arvien biežāk. (Smejas.)

–Tas ir profesionāls briedums! Nesen ar Guntu Bāliņu runājām par tendenci padarīt deju sausi precīzu un emocionālo pusi atvirzot otrajā plānā. Tehnika kļūst par pašmērķi.

-Man šķiet, ka ik pēc divdesmit gadiem izteikti nomainās paaudzes, estētika un tendences. Uzskatu, ka mums šobrīd arī stilistikā, muzikalitātē, tērpos viss tiek saglabāts. Bet, piemēram, Marijas teātrī Hilarions (baletā “Žizele” – I.B.) iznāk ar izdzītiem deniņiem. Nu nē! Protams, aizraušanās ar tehniku ir ļoti spēcīga, arī atļaušanās revidēt horeogrāfijas, pakārtot sev, lai tu varētu parādīt tikai to, kas tev sanāk. Man tas klasiskajos baletos liekas nepiedodami. Viss, protams, vienalga kaut kā attīstās…

SIEVIETE-VARONIS, MĪTI PAR BALETU UN PAŠCIEŅA

–Kā jums pašai ar kādiem elkiem vai paraugiem mākslā gan horeogrāfu, gan dejotāju vidū?

-[Jirži] Kilians noteikti – gan kā cilvēks, gan tas, kā viņš strādā ar dejotājiem. Es nesen skatījos vienu interviju un dzirdēju to, ko pati vienmēr biju domājusi, kā es gribētu, lai pret mani izturas, kā es gribētu pret saviem dejotājiem izturēties. Tamara Roho pašreiz man ir tāds sieviete-varonis. Man bija gods ar viņu iepazīties un trenēties pie viņas. Viņai ir liela uzdrīkstēšanās, balerīnai ļoti vērienīga domāšana un krampis tajā, kā viņa vada trupu (Anglijas Nacionālais balets), kas faktiski bija uz izjukšanas robežas, bet nu tai ir lieli panākumi. Viņa apzinās, ka ir jārāda “Riekstkodis” un “Gulbju ezers”, bet tajā pat laikā viņa atļaujas ievest arī Akhramu Kānu, Raselu Malifantu un citus. Viņa man ir piemērs, kā menedžēt trupu, ja esi sieviete balerīna vadītājas postenī.

–Tad jau nav taisnība, ka balerīnām ir tukša galva?

-Nē! (Smejas.)

–No kurienes nāk mīti par baletu? Un vai ir sajūta, ka ir kāds tēls, uzvedība, izskats un manieres, kas jāsaglabā publiskajā telpā profesijas dēļ?

-Ir diezgan daudz maldīgu priekšstatu, grūti pateikt, kur tie rodas. Varbūt nezināšanas dēļ, trūkst informācijas. Bieži vien arī par notikumiem operā – viss ir tik attālināti no realitātes. Bet, jo tālāk esi, jo vairāk cilvēki izdomā. Sākot ar visām intrigām un attieksmēs. Bet realitātē mēs smejamies vienā smiešanā un viens otram palīdzam, tā tas šobrīd ir.

-Varbūt vainojams apzināti veidots publiskais tēls, kas uztur tādu piepaceltu baleta statusu. Man vienmēr ir bijis jautājums, vai tas ir vajadzīgs žanra pastāvēšanai?

-Tas jau ir vēsturiski veidojies, ka balets ir kaut kas…

–Jā, balets nāk no karaļa galma, bet mums Latvijā taču nav nekādu attiecību ar karaļu galmiem.

-Klasiskais balets, tāpat kā simfoniskā mūzika – Mocarts, Bēthovens – tās ir vērtības, kas dod harmoniju, iespēju cilvēkam atkopties. Ne velti zāles ir pilnas ar ārstiem, kam vajag atgūt iekšējo mieru. Un tur viņi to gūst. Par baleta tēlu – man liekas, ka dažreiz par daudz tiek runāts tieši par negatīvo pusi, par traumām, kļūdām.

–Sāpēm!

-Jā, bet kodols visam taču ir tas ārprātīgais gandarījums un prieks, ko gūsti. Tie ir dubultā laimīgi cilvēki, kas savu daru dara, būdami patiesi laimīgi. Man arī bieži šķiet, ka dejotāji sava grafika dēļ aizmirst paskatīties uz to plašākā mērogā. Latvijā ir viena baleta trupa, viens teātris un es esmu viena no 67 šajā trupā, un manī ir ieguldījuši izglītību cilvēki, kas baletam ir veltījuši visu dzīvi. Šis teātris ir ar gadsimtu garu bagātu vēsturi. Man ir gods šovakar dejot pie Čaikovska mūzikas.

–Daudz tiek pieņemts pārāk pašsaprotami. Varbūt vismaz puišu gadījumā tas ir konkurences trūkums?

-Varbūt arī pašcieņas jautājums?

–Var atstaigāt visu izrādi un domāt, ka tevi neredz. Tad gribas jautāt, kāpēc vispār nāci! Bet kā palīdzēt paskatīties plašāk uz iespēju dejot Latvijas Nacionālajā baletā?

-Tas jau laikam tāpat kā jebkurā profesijā ir personiskās attieksmes jautājums.

DEJA TĀPAT KĀ SPORTS IR SAISTĪTA AR SPĒKU

–Izglītojošajā paraugstundā “Baleta pasaulē” iejūtaties pasniedzējas lomā. Vai šis arods ir izmēģināts ne tikai uz skatuves, bet arī dzīvē?

–Vasarā, kad ar meitenēm trenējāmies, es reizēm pasniedzu stundu, bet uzvedumā jau vairāk ir tāda vakara vadītāja darīšana. Es arī uzstāju, lai bērnus pēc tam sauc uz skatuves.

-Tas daudz dod, lai kāptu pāri tam grāvim, kas padara baletu mistisku un jocīgu. Te var redzēt, ka baletdejotāji arī ir dzīvi un forši cilvēki.

-Arī dejotājiem tā ir – tu nodejo izrādi, tūkstotis aplaudē, bet savus skatītājus jau tuvumā neredzi, nesatiec un reti uzzini, ko cilvēki juta.

–Vai talanta cienītāji vēl aizvien raksta vēstules kā vecos laikos?

-Jā, bet pie mums tā kautrīgāk. Es pati zinu pēc sevis – aizeju uz to pašu JRT, noskatos izrādi un man tā gribētos pieiet aktierim un izstāstīt, kā man bija, bet kautrība neļauj to izteikt. Vēl ir patīkami dzirdēt, ka nāk un prasa biļetes tieši tad, kad tu dejo. Bet var visādi sanākt. Nesen man pašai bija Royal Ballet biļetes tieši uz Natāliju Osipovu. Viņa, nabags, satraumējas īsi pirms tam. Tad cilvēki sašutusi – kā tā var nepaziņot! Viss, es nekad uz viņu vairs nenākšu! Lido no visas pasaules, lai tieši viņu redzētu. Bet ko var darīt, tā gadās.

–Kā ir kopumā, vai baletā sāk vairāk izmantot dažādas jaunas fizioterapijas metodes, lai traumu būtu mazāk? Balets ir diezgan konservatīva vide, bet es nesaprotu, kāds drauds klasiskajai formai var būt no mūsdienu zināšanām par cilvēka ķermeni?

-Mani ļoti interesē tās lietas. Pamazām jau mainās arī priekšstati, sāk atzīt to, ka deja arī ir ļoti fiziska, saistīta ar spēku tāpat kā sports, sporta zinātnes atklājumi labi der arī dejotājiem.

–Ķermenis ir viens – kad tas ir labi sagatavots, tad vienalga, vai slēpo biatlonu vai dejo baletu. Skatoties izrādes, bieži ciešu no fiziskās empātijas, kad redzu, ka ir risks gūt traumas un pavisam mazas nianses to varētu mainīt.

–Man patreiz arī ir tā, ka gribas skriet klāt un teikt, ka tā nevajag, tu riskē satraumēties. Mums tagad operā ir fizioterapijas telpa, kur ir dažādi trenažieri un rīki. Īpaši jaunie tur daudz iet, visi kaut ko dara, iekšā pat tikt nevar.

–Jo lielāka ķermeņa apziņa, jo drošāk un pēc tam jau arī izteiksmīgāk.

-Tas dod brīvības izjūtu un aizmiršanos dejā, nebaidies un saproti, kas notiek.

–Vai arī uz ielas skatieties, kā cilvēki iet?

-Uz ielas es ievēroju savus kolēģus, kas iet izvērstiem purngaliem. Nav normāli! Kaut kas ar mums nav riktīgi. (Smejas) Lai gan redzu, ka dažreiz arī ar baletu nesaistīti cilvēki iet tāpat.

–Vai ballītēs arī sanāk dejot? Un vai nav sajūta, ka dejošana ir tikai darbs?

-Tagad nav laika ballītēm. Viss laiks aiziet tur (rāda uz operu pāri ielai). Bet tas ir pilnīgi, kas cits. Profesionālā deformācija tādā līmenī nav notikusi.

SAJŪTA, KA ESI STARP DEBESĪM UN ZEMI

–Kā ir ar mīļākajām lomā? Drīkst būt vairāk nekā viena.

-Tas ir kā vecākiem prasīt, kurš bērns ir mīļāks. Bet man dramatiskās lomas laikam ir tuvākas. Žizele. Bet es nekad nebiju domājusi, ka arī “Apburtajā princesē” un “Raimondā” var atrast tik daudz ko, arī Kitrija.(Smejas.) Tagad principā visas jānosauc. Man pietrūkst “Bīstamo sakaru”, ilgojos pēc tās izrādes. Vēl žēl, ka vairs nav “Smilšuvīra”. Varbūt viņam ir par daudz jeté horeogrāfijā, bet… Mans mīļākais moments bija otrā cēliena beigās, kad Natanaels ir pilnīgi uzplēsts, tas ir līdzīgs mirklis kā “Žizelē”, kad viņa zaudē sapratu. Klāra tad pienāk, uzliek roku uz plecu, un tad mēs stāvam viens otram pretī, skatāmies acīs un nekas nenotiek. To epizodi es vienmēr tā gaidīju! Viņš viņu redz, pirmoreiz redz visu skaidri, kaut arī Klāra visu laiku bija līdzās. Un tad viņa ar savu kaitinošo mieru – viss ir kārtībā, nomierinies – acumirklī uzplēš Natanaela rētas un slimību. Domāju, ka no psiholoģijas viedokļa tā ir ļoti spēcīga aina par visām bērnības traumām. Tie ir tādi mirkļi, kad tu dejo un tev jau ir žēl, ka tūlīt beigsies. Mirkli apstājies.

-Pajautāšu vēl to pašu, ko pēdējā laikā prasu balerīnām – kāda ir jūsu mīļākā kustība?

-Piruetes. Laikam. Nē, es nezinu.

–Kas dod iekšējo baudu?

-Man patīk kaut kādi kaķīgi savienojumi, tādi kā Kšištofam Pastoram… Tieši klasiskajā baletā?

–Vienalga, kaut vai tautas dejās.

-Man laikam patīk tie mirkļi, kad uz skatuves izdodas… Tikko tā bija “Kopēlijā”, publika sāka aplaudēt, tas bija tik patīkami. Tas ir tad, kad tu pēkšņi esi uz tāda centra, ka tu nevari noiet. Man sapņos mēdz būta sajūta, ka tu griezies un nevari apstāties. Man nepatīk triki, kad tu pusstundu meklē balansu, šūpojies. Ir bauda, kad ir uzreiz. Bezsvara stāvoklis, kad tajā mirklī esi starp…, esi gaisā. Sajūta, ka esi virs.

DIVDESMIT MINŪTES PĒC PĒDĒJĀ JAUTĀJUMA

Jautājums par mīļāko kustību it kā noslēdz plānoto sarunu, bet tad Elza vēl pajautā, kāda ir Valentīnas Turku mīļākā kustība, un tas aizved uz sarunu par iestudējumu “Romeo un Džuljeta”. Elza nesen to redzējusi vēlreiz, un vēl aizvien esot tas pats pirmizrādes svaigums un aizrautība. Process ar Valentīnu un Leo Mujicu bijis ļoti aizraujošs. Jautāju par to, kā Elzai patīk pašas dejotais Kolumbīnes solo. Viņa stāsta, ka sajūtas esot divējādas, pats process ir bijis ļoti vērtīgs par spīti tam, ka brīžiem pie sevis smējusies, kā viena sieviete otrai var ko tādu nodarīt. Materiāls vājprātīgi grūts. No otras puses, esot sajūta, ka Kolumbīnes iznācies īsti izrādē neiederas, ir epizodisks, pietrūkst telpas, lai iezīmētu tēlu. Sajūta paliek par spīti tam, ka Valentīnai savai izvēlei ir labs skaidrojums. Es nopriecājos, ka man arī no malas izskatījās tāpat, lai gan, protams, koncepcija daudz ko attaisno.

Tad vēl mazliet turpinām par karjeras pārejas jautājumu – kā nejusties nelaimīgam pēc dejotāja karjeras beigām. Elza domā, ka viss ir jāplāno laicīgi, lai neattaptos aizas priekšā. Viņai pašai interesē padziļināti apgūt savu profesiju, tāpēc sākusi veidot horeogrāfijas. Citiem varbūt gribas apgūt ko pavisam jaunu. Tajā gadījumā grūtākais ir tas, ka dejotāja profesijai, lai dabūtu tādu līmeni, veltīts ļoti daudz gadu, bet, lai apgūtu ko citu tādā pašā līmenī, lai strādātu pēc ierastā standarta un ar ierasto atdevei, nepietiek laika. Atgriežoties pie jautājuma par pedagoga darbu, Elza uzsver lielo atbildību un runā arī par to, ka viņai ir grūti kādu aizvainot, viņa nekad nespētu pacelt balsi. Viņa tic motivēšanai ar atzinību, bet vienlaikus aizrautīgi stāsta, cik īpašs talants ir Irinai Čistjakovai, kas vienu dienu liek justies tā, ka gribas iet projām no baleta, otru dienu jūties kā debesīs. Elza uzsver, ka balets ir ļoti sensitīva lieta, jo tiek kritizēts tavs ķermenis.

Ja jau sākām par ķermeņa kritizēšanu, tad pie viena nolemju ielekt arī mūžam jūtīgajā tēmā par kritiķiem. Īpaši tādēļ, ka zinu – ne visi mani raksti par baleta izrādēm bijuši patīkami. Latvijā vairs nav teju neviena, kurš uzskatītu sevi par baleta kritiķi. Tie daži, kas raksta par baletu, nāk no teātra kritikas vai vērtē deju plašāk. Vai ir vajadzīgs mūsu komentārs arī par baletu, vai labāk turēt muti, ja nezinām gana daudz specifisku nianšu, nepārzinām visas iestudējumu redakcijas? Elza uzskata, ka ir svarīgi, lai rakstot par izrādi tiktu novērtēts un cienīts arī process, nevis tikai rezultāts. Un, ja nepatīk žanrs kopumā, tomēr vajadzētu saglabāt cieņu un neaizskart personīgi. Iebilstu, ka šaubos, vai kāds, kuram nepatīk balets, raksta recenzijas, jo tas prasa divas vai trīs reizes iet uz izrādi, lasīt, domāt, rakstīt un tad saņem kādus divdesmit eiro. Otrs aspekts, ko uzsver Elza, saistās ar to, ka rakstīto nevajadzētu pasniegt kā patiesību, bet gan kā viedokli. Manuprāt, viedoklis ir jebkurš autora teksts, nav katrā teikumā jāraksta “es domāju”. Tomēr bažas, ka tiek formēti viedokļi cilvēkiem, kuri paši izrādi nav redzējuši, paliek. Būtu svarīgi, lai cilvēki paši formulē savu viedokli, nevis ietekmējas no izlasītā. Stāstu, kā vienmēr cenšos rakstīt tā, lai ikvienam gribētos aiziet un izveidot pašam savu skatījumu. Uzskatu, ka nav nekā sliktāka par garlaicīgām recenzijām – tas nelasīs, tās arī nemudinās skatīties izrādi. Šāds viedoklis ir tādēļ, ka uzskatu kritiku par literatūru.

Izrunājamies vēl par to, ka šī tēma ir aktuāla vienmēr un visur – kritiķi Maskavā sacenšas, kurš ko trakāku pateiks; Ņujorkas redzamākos kritiķus ienīst gan baleta, gan laikmetīgās dejas pārstāvji. Vieni domā, ka rakstītājiem jānāk no dejotāju vidus, citi tam nepiekrīt. Es vēl piebilstu, ka bieži kritiskāk skatos uz izrādēm, kas top par lielu valsts naudu, jo man nešķiet pareizi, ka lauku skolotājas, pirmo reiz mūžā esot Latvijas Nacionālajā operā, domā, ka “Gulbju ezeru” dejo jaunieši, kuri gan ar laiku satrenēsies un tad varēs nolīdzināties. Elza oponē, ka vienmēr var gadīties neveiksmīgas izrādes, turklāt daļa cilvēku vienmēr koncentrējas uz negatīvo. Man šķiet svarīgi, lai neapsīktu dialogs, atsaucos uz 20. un 30. gadu mākslinieku sarakstēm presē, kurās esošās viedokļu sadursmes labi palikušas vēsturē. Elza norūpējusies par to, ka vēsturē nepaliek objektīva informācija – ja visiem izrāde patika, bet rakstītajā vārdā paliek negatīvs vērtējums, tad tas objektīvi neatspoguļo realitāti. Es te, protams, saku, ka tādas lietas kā objektivitātes nav, katrs redz un vērtē citādi. Kārtējo reizi secinām, ka jautājums ir sarežģīts.

Pirms šķiramies vēl jautāju, vai nav aizmirsies kas būtisks, ko būtu vērts pieminēt. Elza stāsta, ka viņai ļoti svarīgs notikums bijusi dalība Uļanas Lopatkinas baleta zvaigžņu koncertā Maskavā pērnā gada 30. decembrī. Viņai bijusi iespēja kopā ar Lopatkinu dejot Pas de quattre. Tas bijis ļoti liels notikums viņas dzīvē.

Kad jau ejam ārā pa durvīm, jautāju, vai ir liela nozīme tam, kāds ir balerīnas apavu izmērs. “Labāk jau, lai ir mazāks,” saka Elza, un ar to arī mūsu saruna šoreiz ir galā.

Fotogrāfiju autori:

“Riekstkodis” –  Vadims Barisons
“Žizele”, 1.celiens –  Anna Novikova
“Bīstamie sakari” –  Janis Deinats