Līga Ūbele*

Laikmetīgās dejas izrāde “Klātbūtnē” ir viens no deju grupas “Ritms” 55 gadu jubilejas notikumiem, kas piedzīvo pirmizrādi šīgada 12. februārī VEF Kultūras pilī. Izrādes idejas autore un horeogrāfe ir Elīna Gaitjukeviča, un tajā dejo 14 “Ritma” dejotājas. Izrādē uz skatuves atrodas arī koklētāju ansambļa “Cantata” koklētājas un mūziķi – Aigars Raumanis (saksofons), Uģis Upenieks (sitaminstrumenti) un Santa Valere (čells), kas dzīvajā izpilda Ludoviko Einaudi skaņdarbus Aigara Raumaņa aranžijā. Izrādes gaismu mākslinieks ir Niks Cipruss, savukārt kostīmus veidojusi Vita Radziņa. Izrāde vēsta par dabas klātbūtni cilvēku dzīvēs un par cilvēku klātbūtni dabā, par nesaraujamo saiti un vienlaikus plaisu starp abiem. 

Sākums. Atveras priekškars. Skatuves aizmugurē uz podesta izvietoti mūziķi. Viņi tur atradīsies visu izrādi un, lai gan tiešā veidā netiks iesaistīti izrādes darbībās, ļoti organiski iekļausies kopējā ainā. Viņu izpildītie skaņdarbi jau pirmajās minūtēs man kļūst par tādu kā audiālu horeogrāfijas turpinājumu (vai otrādi). Pāri skatuvei diagonālē spīd gaismas stars. Tā galā atrodas dejotāja, kas pakāpeniski, sekojot detalizētām plaukstas un pirkstu kustībām, lēni no tupus pozīcijas ceļas augšup, pretī gaismai. Tas ir ne tikai izrādes sākums, bet simbolizē arī sākumu dabā, kad asniņš spraucas cauri zemei pretī saulei. Lai gan kustība raisa ļoti konkrētas asociācijas, tā nešķiet ilustratīva vai banāla. Tas izdevies veiksmīgi, jo kustībā nav mēģināts ilustrēt pašu procesu, bet gan cilvēka ķermenī tikušas iemiesotas dabā sastopamās formas un līnijas. 

Kopumā horeogrāfiju raksturo skaidras izvēles un to secīgums. Viscauri izrādei izmantoti konkrēti kustību principi –  plūdums, atkārtojumi, sekvences, cikliskums. Arī mainoties kustību dinamikai un sarežģītībai, šie principi tiek ievēroti. Spēcīgi jūtams, ka horeogrāfija iedvesmojusies gan no dabas, gan mūzikas. Šķiet, ka katras iepriekšējās kustības beigas ir nākamās sākums. Tas saista kopā gan dejotājas, gan ainas, gan dažādos izrādes elementus. Gaisma, mūzika, kustība, kostīmi un scenogrāfija veido vienu veselumu, kas vienlaikus ir kā dzīvs organisms, jo saspēle starp elementiem  notiek šeit un tagad. Dejotājas izpilda horeogrāfiju precīzi un tīri, tomēr dejojums nav sauss. Jūtama dejotāju klātesamība, emocionalitāte un uzmanība attiecībā pret mūziku, telpu un citai pret citu. Viņas zina, ko un kāpēc dejo.  Lai gan stundu garajā izrādē ir ļoti daudz ainu, tieši kustību tīrība, klātbūtne un skaidrais vadmotīvs neļauj izrādei zaudēt plūdumu.

Izrādes pirmo daļu vēroju  kā ainavas gleznojumu bez cilvēka klātbūtnes tajā. Dejotāju kustībās es redzu neskartu dabu, dažādas parādības un procesus – ūdeņus, kas viļņojas, mežus un pļavas, kas šūpojas vējā, mākoņus, kas slīd pāri debesīm. Tas izmainās brīdī, kad izrādē ienāk rekvizīts un vienlaikus scenogrāfijas elements – teju cilvēka auguma koku zari bez lapām. Šī aina iezīmē dejotājas kā cilvēkus, jo dabas reprezentāciju pārņem zari. Tie kājām gaisā tiek piestiprināti pie trosēm, kas karājas no skatuves bēniņiem. Skatuve ir piepildīta ar otrādi apgāztu mežu. Sākas dinamisks solo, kura laikā dejotāja virpuļo cauri nekustīgajiem kokiem. Zarus apspīd auksta gaisma, kas kopā ar to, ka zari ir uz leju vērsti, liek domāt par mirušu mežu, par tumsu, par ziemu un aukstumu. Šeit dejotāja vairs nav mežs, kas līgojas vējā. Viņa ir cilvēks, kas ir apmaldījies, varbūt meklē savu vietu dabā, varbūt – ir sapratusi, ka mežs apkārt ir miris, un meklē novēlotus risinājumus. Šad tad soliste kādu zaru aizskar un iezīmē to, ka ar katru savu darbību ietekmējam vidi mums apkārt. Pēc kāda laika zari lēnām sāk celties augšup. Lai gan tas nav pārsteigums, tas tomēr rada acij patīkamu efektu, jo acu kaktiņos knapi manāmā kustība iekustina visu telpu. Zari tiek izgaismoti rozīgos toņos un, lēni ceļoties augšup, manā iztēlē kļūst par mākoņiem saulrietā.

Atlikušo izādes laiku zari nekustīgi karājas skatuves augšdaļā. Mans skatiens klīst starp dejotāju darbību grīdas līmenī un kokiem augšpusē. Dažbrīd šķiet, ka par kokiem ir aizmirsts un tie tur vienkārši ir. Tomēr pēc kāda laika pamanu tukšumu starp šīm divām telpas vertikālajām zonām un saprotu, ka man tas simbolizē plaisu starp cilvēku un dabu. Abi turpina eksistēt vienā telpā un laikā, taču to saiknē ir noticis pārrāvums.

Vēlāk izrādē parādās vēl kāds rekvizīts – butaforiski akmeņi, ko dejotājas rindiņā no labās malas lēnām iznes uz skatuves. Šī aina mani nedaudz izsit no kopējā izrādes plūduma. Es redzu, ka akmeņi ir no putuplasta vai cita viegla materiāla, taču dejotājas it kā pietēlo, ka tie ir smagi. Viņas ar tiem veic dažādas darbības un beigās novieto skatuves priekšā. Lai gan aina tāpat uz mani iedarbojas spēcīgi un liek aizdomāties par to, kā cilvēks nekaunīgi ekspluatē dabas resursus savu vajadzību un vēlmju īstenošanai, tomēr šķiet, ka šeit varētu būt bijis veiksmīgāks izvēlēto rekvizītu risinājums.

Ap šo brīdi izrādē vairs nespēju izsekot ainām, kas mainās ļoti bieži. Izrādes dinamika ir kā viļņveida līkne, kas iet uz augšu, uz leju, uz augšu, uz leju, uz augšu, uz leju… Tas manī rada tādu kā never-ending sajūtu. Cikliskums arī dabā rada iespaidu, ka tā, kā ir tagad, būs mūžīgi: pēc nakts vienmēr sekos diena, pēc ziemas vienmēr nāks vasara, pēc ledus laikmetiem nāks karstuma periodi, pēc masveida sugu izmiršanas vienmēr radīsies jauna dzīvība. Tomēr – vai kaut kad nepienāks pēdējais jaunais sākums? Mūsu planētai tāds, visticamāk, iestāsies tad, kad pēc aptuveni pieciem miljardiem gadu Saule sāks pārvērsties par “sarkano milzi”, piepūšoties kā balons, kļūstot vairākus simtus reižu lielāka un savā ceļā, ļoti iespējams, iznīcinot Zemi. Faktu, ka planētas bojāeja ir neizbēgama, cilvēki nereti izmanto kā attaisnojumu, lai nesatrauktos par klimata pārmaiņām. Citi atsaucas arī uz cikliskumu, sakot, ka temperatūra uz Zemes ir bijusi gan daudz augstāka, gan zemāka un ka šībrīža globālā sasilšana ir normāls process. Taču izrāde poētiskā veidā atgādina, ka katra mūsu darbība ietekmē mūsu planētas nākotni un ka tieši cilvēces rokās ir tas, vai mūsu pašu pēdējais jaunais sākums nepienāks jau pavisam drīz.

Apokaliptisku vīziju iezīmē izrādes priekšpēdējā aina, kurā dejotājas uzvelk baltus kombinezonus un uz tiem tiek projicēti video, kuros redzami kadri no dažādām dabas katastrofām. Aina koncentrētā veidā atgādina par šausminošajiem notikumiem klimata pārmaiņu rezultātā, kas aizvien biežāk notiek mums apkārt, bet kuriem ikdienas rosībā mēdzam nepievērst uzmanību vai gluži pretēji – sākam uztvert tos kā normu. Aina ir emocionāla un dinamiska, bet tajā pašā laikā arī tehniski un vizuāli ļoti interesanta. Video tiek projicēti uz dejojošiem ķermeņiem, un tie vienlaikus kļūst par izrādes scenogrāfijas daļu. 

Izrāde beidzas ar jaunu sākumu. Apļveida kompozīcija ir noslēgusies, un jau jauni asniņi tiecas cauri zemei pretī saulei. Valda miers un klusums. Kā vēsta izrādes programmiņa: “Cikliskums ir dabas un cilvēka neredzamā saite, kuru svarīgi ir nesaraut,” un tikai mūsu pašu rokās ir tas, cik ilgi paliksim klātesoši dabas cikliskajā eksistencē.

Novēlu, lai izrādes “Klātbūtnē” cikls nebeidzas ar pirmizrādi un lai tai izdodas piedzīvot vēl daudz jaunu sākumu ar jauniem skatītājiem!

Titulfoto autors: Alvils Ronalds Bijons

*Līga Ūbele ir laikmetīgās dejas māksliniece un scenogrāfe. Ieguvusi bakalaura grādu Laikmetīgās dejas mākslā Latvijas Kultūras akadēmijā (2015-2018) un maģistra grādu scenogrāfijā Latvijas Mākslas akadēmijā (2019-2021). Savā radošajā praksē Līgu interesē pretstati un robežas, kur kaut kas sākas un kas cits beidzas, taču visvairāk – telpa tam visam pa vidu, jo viņa tic, ka nekas nav tikai balts vai melns.