Simona Ozola*

“Upe manā galvā” ir izrāde, ko kustību māksliniece Marija Saveiko ir veidojusi kopā ar MIKC “Nacionālā Mākslu vidusskola” Rīgas Baleta skolas laikmetīgās dejas programmas pirmajām absolventēm, kas ir Terēze Zabarovska, Marija Popova, Kate Kaparkalēja, Ance Tjarve, Evelīna Monta Roze, Simona Prohorenko un Betija Neļķe. Tovakar, kad skatos izrādi, viņas gan ir vēl tikai topošās absolventes. Izrāde ir viņu eksāmens. Tādēļ pirms paša izrādes sākuma ikkatra tiek pieteikta un ikkatra izskrien veikli paklanīties. Tad nodziest gaisma, un izrāde sākas.

Pa diagonāli izgaismojas viena gaismas strēle. Viņa, ūdeņu radība, vēzītī ierāpo šajā apgaismotajā taisnē. Viņa norāpo gaismas stara upi visā tās garumā, un tad nāk jau cita viņa, šoreiz – vienkārši meitene, kas bez grūtībām brien pa upi ar paceltām rokām, gluži kā vien cenšoties nesaslapināt savas piedurknes. Nākamā, vēl cita viņa, jau ir iztrupis, mīksts koka stumbrs, kas perpendikulāri veļas pa straumi.

Jau ar pirmajām “Upe manā galvā” sekundēm es spēju iztēloties, ka meitenes ir upē. Burzguļojošā ūdeņu skaņa fonā pastiprina manas sajūtas par to, ka dejotājas plūdīs, nevis to galvās plūdīs upe. Es redzu, kā, gluži kā vienā laivā, viņas kopā šūpojas upei līdzi. Septiņas dejotājas visu izrādes laiku neizkāpj no šīs laivas, tas ir, viņas viscauri kustībā saglabā plūdumu un trauslumu. Ir redzams, ka viņas ir veikušas visu šo ceļu kopā – viņas kustas līdzīgi. Tomēr ik pa laikam es novēroju, ka ceļojums pa šo laika un vietas straumi tomēr ir bijis dažāds – kaut arī visas ir redzējušas vienus un tos pašus upes krastus, katra tomēr ir pa ceļam ievērojusi savas detaļas, un tās ir palikušas viņu ķermeniskajā atmiņā. Viņas aizvien nav kā divas (septiņas) ūdens lāses.

Ja viņas nav cilvēki laivā, tad viņas ir ūdens; ja ne ūdens, tad priekšmeti straumē, kas visi ir pakļauti vienam un tam pašam spēkam. Ja tobrīd upē ir krācītes, viņas visas piedzīvo šo brīdi kopā; ja upe rit rimti, viņas visas tobrīd kustas mierā. Izrādē ik pa laikam esošās unisona kustību kombinācijas un tas, ka dejotājas lielu izrādes daļu visas ir uz skatuves un ir vienlīdz labi redzamas, kā arī Marijas dotie kustību uzdevumi, kurus viņas visas izpilda vienlaikus, salāgojot savus tempus, sniedz šādu gandrīz nepārtrauktu kopības sajūtu. Vien retu reizi kādai dejotājai ir individuāla pieredze kā, piemēram, Katei viņas straujais solo vai uzreiz pēc tā sekojošie Simonas mati, kas kā ūdenszāles aizķeras aiz citu dejotāju pirkstiem.

Nepārtraukti viņas peld. Viņas ļaujas ierastajai kustībai – tīkamai, bet tomēr zināmai. Marijas horeogrāfijas izraktā gultne tikai reizēm piedzīvo strauju kritumu, liekot viņām kļūt ātrākām, mazliet izkrist no pierastā. Tomēr pašas upes līkumu ir daudz, un tie ir diezgan asi – horeogrāfiskā materiāla ainas strauji mainās uz nākamo, tad nākamajā līkumā jau uz nākamo un tā tālāk. Piemēram, ir brīdis, kad meitenes nostājas ciešā upes diagonālē un viļņojas, ar korpusu zīmējot apļus vienā plaknē. Lēnais kanons turpat uz vietas pārvēršas straujā haosā, lai pēc tam atkal drīz norimtu (kā kāds iemestu akmeni, un pamazām ūdens virsma atkal kļūtu gluda). Kad upē ir strauji iestājies miers, dejotājas saspiež diagonāli kopā, atduroties viena otrai pakausī. Mirklis, un viņas jau dejo citu horeogrāfisko materiālu, jau pa visu skatuvi.

Paldies, ka varēju no skatītāju rindām kuģot līdzi šai izrādei. Tomēr es būtu gribējusi, ka man šis brauciens ir aizraujošāks – ar kārtīgām krācēm, lai iešļakstījies auksts ūdens man liek salēkties pārsteigumā, ar tik seklu braslu, ka jākāpj ārā no laivas un jāvelk, ka jānoliecas pa labi, pa kreisi un vēl atpakaļ no koku zariem, kas izpletuši savu vainagu virs ūdens spoguļa. Man pietrūka dažu šādu brīžu gan izrādes dramaturģijā, gan dejotāju kustībā. Jā, šī upe bija skaista upe, tomēr dikti mierīga. Kaut apzinos, cik smags ir eksāmenu laiks, es tomēr būtu gribējusi redzēt, ka dejotājas tiek “izžmiegtas” vēl vairāk, lai viņas ir daudzveidīgākas, dažādākas savā kustībā. Es saprotu, ka būšana vienā kursā intensīvās deju studijās vairāku gadu garumā vienādo kursabiedru dzīves ritumu. Es ticu, ka tas ir bijis tik intensīvi, ka pat katras skolnieces privātā dzīve ir pašķīdusi šajā mācību procesā. Likstas un sajūtas tiecas uz sinhronizāciju, bet tomēr ikviens aizvien paliek viņš pats. Tāpēc es būtu gribējusi, ka no izpildītāju laivas dzirdu skaļāk tos brīžus, kad stāsti atšķiras.

Tomēr – tas ir eksāmens. Tam ir jāatspoguļo, ko skolnieces ir apguvušas mācību laikā. Ar to Marija ir tik tiešām tikusi galā – izrādē ir redzams gan tas, ka meitenes ir apguvušas gan laikmetīgās dejas tehniku, gan deju kontaktā, ka viņas prot būt klātesošas un prot veiksmīgi darboties gan vienas, gan grupā. Marija šīs visas īpašības ir parādījusi ikkatrai, un tas, protams, ir ietekmējis vien pusstundas ilgās izrādes struktūru un tādējādi arī dramaturģiju.

Kad rakstu beigu rindkopu, viņas jau ir absolventes. Upe ir ietecējusi jūrā, un piepeši vairs nav krastu, kas viņas saturētu kopā. Es novēlu, ka jūra pret viņām nav nežēlīga, lai straumes ieklausās viņu sapņos un aiznes ikkatru no viņām tur, kur katrai ir vislabāk. Es vēlu, lai viņas neapmulst plašajā jūrā, lai viņas iemīl jūru un jūra iemīl viņas. Lai vai kā ir bijis un kā vēl būs, jūra noteikti ir kļuvusi bagātāka un skaistāka, kopš viņas ir daļa no tās!

Foto: Anna Zenčenkova

*Simona Ozola ir dejas māksliniece, laikmetīgās dejas apvienības “Sixth” dalībniece