Inta BALODE

Tā sagadījās, ka Baltijas-Vidusjūras pavasara festivāla (BVPF) laikmetīgās dejas programmas kulminācijā bija skatāmi darbi, kas vienlaikus uzdod jautājumus gan par māksliniecisko procesu un rezultāta komunikācijas iespējām, gan tikpat spēcīgi runā arī par sociāli jūtīgām tēmām.

Īpaši BVPF Starpkultūru vakaram, kas 26. maijā norisinājās Dirty Deal Teatro, tapušas divas pirmizrādes: Olgas Žitluhinas darbs Smilšu pulkstenis no piena un festivāla viesa palestīniešu izcelsmes amerikāņa Tareka Halabija solo Uzstājoties pirmo reizi.

Olga Žitluhina par izejas materiālu izmantojusi to, kas droši vien daudziem pirmais nāk prātā domājot par Tuvajiem Austrumiem – derviši, tuksnesis, kamieļi, smilšu vētra, lakati sievietēm ap galvu. Un vēl piens un pienmašīna jeb centrifūga, jeb krejotājs, kam labos laikos būtu jāizgriež krējumu, bet šoreiz krējuma nav (aparātu gan cenšas noregulēt kāds atsaucīgs puisis no publikas, kurš laiku pa laikam nosaka: „Nav krējuma”).

Taču piens postā neaiziet un pēc izrādes skatītājiem tiek gan ĪSTS piens, gan rupjmaize ar medu. To visu sarūpējusi Olga Žitluhina, kas savu izrādi sāka ar paralēliem skaidrojumiem un darbībām par to, kā griežas derviši, un par to, ka piens jāsasilda, lai tiktu pie krējuma. Horeogrāfe spēlējas ar paralēlajām darbībām, ar neformālo situāciju, ar to, ko iztēlojamies un to, kas notiek reāli. Seko deja ar lakatu jeb kāstuvi, jeb marles kvadrātu, ko papildina ilustrācijas tam, ko dejā nekad nevajag darīt, kā nevajag plivināt lakatu. Pamazām lakats apvijas ap Olgas Žitluhinas galvu, pārvēršot laikmetīgās dejas celmlauzi par slāvu tantiņu, kas dodas slaukt govi, šajā gadījumā – pienmašīnu. Skaisti un skumji par laiku, kas paiet, par lietām, kas pat uz skatuves vairs īsti nespēj dzīvot, par Austrumiem, kas paliek tāli un nesaprotami un par mums pašiem, kas tik labprāt saspiežas mazajā Dirty Deal, lai aprunātos, pasmaidītu, apdomātu laika griešanos un iekostu medmaizi.

Izrādi, kas tāpat, ka Olgas Žitluhinas solo, nemaz īsti nav izrāde rāda arī Tareks Halabijs. Kamēr bērni vēl plača vidū tup ap medusmaizēm, viņš klusi apguļas tiem blakus. Mamma tad nu ved bērnus malā un liek groziņu otrā malā, mazais sāk raudāt un Tareks nes bērnam atdot maizīti. Tad tāpat pustumsā viņš kādu minūti dejo, dejo tā, ka visiem mutes vaļā un pabeidzis nosaka, kā tā esot bijusi viņa iesildīšanās. Horeogrāfs beidzis slaveno P.A.R.T.S. skolu Briselē, dejo pie vairākiem spilgtiem horeogrāfiem gan ASV, gan Beļģijā un Šveicē. Savām izrādēm atradis netradicionālu risinājumu. Halabijs nevēlas būt atkarīgs no finansējuma, no termiņiem no spriedzes pirms pirmizrādes. Tāpēc viņš strādā pie jauna materiālā, kad vien ir laiks, un rāda savas idejas, kad vien ir iespēja. Tā arī šoreiz Rīgā. Varbūt tieši šī nepiespiestība ikkatru horeogrāfa kustību, runāto tekstu (to autors ir pats horeogrāfs), dziedāto dziesmu piepilda ar tādu intensitāti it kā tiešām tā būtu vienīgā reize. Līdzīgi kā Olga Žitluhina, arī Tareks Halabijs liek zem mikroskopa mākslas darba tapšanu un mākslinieka šaubas par sava darba kvalitātēm, bet vienlaikus asprātīgi apsmaida „ilgtspējīgu attīstību” un dramatisku dejošanu.

Bet ar to Tareka Halabija Rīgas dienas nebeidzās. 27. maijā ieelpojis lauku gaisu un noskatījies Olgas Žitluhinas dejas kompānijas izrādi Viss baltā Siguldas koncertzālē Baltais flīģelis, jau 28. maija vakarā horeogrāfs atkal kāpa uz Dirty Deal skatuves. Šoreiz ar izrādi, kura bija iemesls viņu aicināt viesoties Baltijas-Vidusjūras pavasara festivālā. Pēc standartiem pilnīgi nekam nederīgais izrādes nosaukums skan tā – Mēģinājums saprast manu socio-politisko nostāju, izmantojot māksliniecisku pieeju un pētot personas identitāti saistībā ar palestīniešu – izraēļu konfliktu, 1. daļa. Un tā ir izgāzusies, nesanākusi dejas izrāde, kas vispār nav nekāda dejas izrāde. Tā nemaz nav izrāde – pats autors to piesaka, kā kaut ko starp stand up un performanci, sižeta virzību veido patiesības, kas nemanāmi pāriet melos un atpakaļ….

Saruna pēc izrādes:

Tareks Halabijs: –Šodien daudz domāju par to, ka vēsture tiek rakstīta tā, kā cilvēki to grib. Dzīvojot ASV, kur visa oficiālā politika ir par ebreju atbalstu, nekad ne par otras puses viedokli, tas izpaužas īpaši skarbi. Ir tik daudz pieminekļu, grāmatu, Holivudas filmu, mūziklu, lugu par ebreju tautas vēsturi. Tas cilvēkiem ir pieejams, lielā mērā ietekmē viņus. Kad tā notiks ar palestīniešiem? Kad būs muzeji, pieminekļi, lielas Holivudas filmas par palestīniešiem? Visticamāk, tas tā arī nekad nenotiks. Es daudz domāju par informāciju, ko cilvēki saņem, vai tā rada vai nerada  jautājumus. Tā ir ļoti liela manipulācija.

Bet pagājušā nedēļā pirmo reizi Amerikas vēsturē Obama izteica apgalvojumu, ka Izraēlai vajadzētu atgriezties pie 1967. gada robežām. Tā ir liela lieta un tieši saistīta ar visu citu, kas notiek Tuvajos Austrumos, Amerikas saistību ar citām Tuvo Austrumu valstīm. Viņi sāk distancēties no Izraēlas. Mazliet pārspīlēju, bet nebūtu pārsteigts, ja viņi kādā brīdī uzgrieztu Izraēlai muguru.

-Eiropiešiem ir daudz mazāk stereotipu par Tuvajos Austrumos notiekošo, kāda loma šai izrādei ir Eiropā?

Eiropā cilvēki ir daudz labāk informēti nekā amerikāņi. Te ir mazāka realitātes deformācija. Droši, ka nekad nebūtu radījis šo izrādi, ja tagad nedzīvotu Beļģijā. Man nebūtu ne drosmes, ne iespējas rādīt šādu darbu.

-Izrāde politiskā ziņā tik daudz neattiecas uz tiem cilvēkiem, kas nāk uz izrādēm.

-Tiešā tā, un es to ļoti labi apzinos. Cilvēki, kas atnāk ir izglītoti, ir teātra gājēji, ir ar atvērtu domāšanu. Es nemēģinu sprediķot caur šo izrādi, es mēģinu mazliet paspēlēties ar perspektīvām. Es saprotu, ka šajā izrādē ir daudz kauna un pazemojumu tēmās, ar kurām es konfrontēju skatītāju.  Esmu rādījis izrādi arī ASV – Ņujorkā un Portlendā. Portlendā saņēmu daudz vairāk kritikas nekā Ņujorkā, par ko es biju pārsteigts.

-Kā cilvēki uzņēma izrādi?

-Ļoti dažādi – dažiem ļoti patika, citi prasīja: kāpēc tu kā palestīnietis nesadarbojies ar izraēliešiem, veidojot kopīgus projektus. Bet tas nav mans mērķis, es neesmu palestīnietis, kas dzīvo okupētajā teritorijā, kāda jēga man sadarboties ar izraēliešiem? Daži cilvēki teica, ka izrāde ir sūds, ka daudz jau dzirdēts, kāpēc tu nedari kaut ko jaunu? Un tādā garā. Ko es varu atbildēt? Uztaisīju šo izrādi, jo jutu, ka vajag to izdarīt. Un kāda dīvaina iemesla dēļ es jau sešus gadus to rādu un turpinu saņemt uzaicinājumus. Domāju, ka tas nav tikai tēmas dēļ, bet vēl jo vairāk tādēļ, ka izrāde savā sākotnējā iecerē, kas bija radīt dejas izrādi, nenotika. Sanāca izrāde, kurā cilvēki var iesaistīties, ieiet, tā ir ļoti interaktīva un netiek jums izrādīta, bet cenšas ar jums runāt.

-Man lielākā izrādes vērtība ir tā, ka tajā ir daudz māksliniecisku jautājumu. Jo mums latviešiem viss ir skaidrs, mēs vēsturiski varam identificēties ar palestīniešiem. Bet vērtīgākais ir tas, ka izrāde vienlaikus runā par politiku un mākslu. Tik bieži nenotiek, ka struktūras tiek būvētas un uzreiz iznīcinātas. Tieši tas patīk teātra mīļiem, tiek uzdoti jautājumi par redzēto.

-Vislabākais ir tas, ka tad, kad veidoju izrādi, man nebija ne jausmas, ko es daru. Tas iznāca no tā.

-Vai tā bija kā pašterapija, jautājums par savām saknēm?

-Nē, tas drīzāk bija mēģinājums pirmo reizi mūžā radīt izrādi, un es nezināju, kā to darīt. Ir ideja par konfliktu, bet man nav ne jausmas, kā ar to strādāt kustībā. Tā man likās pilnīga katastrofa. Kad rādīju savam pasniedzējam radīto kustību materiālu, viņš prasīja: kas, pie velna, tas tāds ir? Tas man neko neizsaka, tu tikai kusties telpā ar abstraktu kustību. Un tad es apsēdos un sāku viņam lasīt priekšā visu, ko biju sarakstījis, visu, par ko biju domājis. Visu, ko dokumentēju no intervijām, par problēmām, kādas man radās, utt. Un pasniedzējs teica, ka viņš patiešām būtu ļoti vēlējies, lai mēs būtu nofilmējuši šo sarunu, jo tas ir tieši tas, kas varētu būt izrāde. Tas man lika sākt domāt par teksta izmantojumu. Man tas nebija ienācis prātā, tā man bija īsta revolūcija..

-Tēma bija tava izvēle?

Jā, tikai mana.

-Teksti ceturtdienas izrādē arī bija tavi?

-Jā.

-Vai bija kāds mirklis, kad sāki strādāt vairāk ar tekstu?

-Manās izrādēs vienmēr ir gan teksts, gan dziedāšana, man vēl aizvien ir grūti strādāt ar kustību. (Smejas.)

-Ceturtdien dejoji daudz, un tāpēc šodien daži cilvēki aizgāja prom no izrādes, jo bija redzējuši tevi dejojam ceturtdien un tagad sagaidīja to pašu.

-Pat ja izrāde nebija pieteikta gluži kā dejas izrāde. Taču ir arī svarīgi, ka šajā izrādē ir jāsēž un jāgaida – dejos vai nē, tā ir daļa no vēstījuma. Kad izrādi rādīju pirmoreiz, teksts bija ļoti atšķirīgs, un es arī diezgan daudz dejoju. Apmēram divus gadus es izrādi rādīju un vienlaikus to rediģēju, ņēmu kaut ko ārā, rakstīju kaut ko klāt, līdz tā kļuva par to, kas ir tagad. Tekstu es ilgi nepierakstīju, strādāju ar ideju un struktūru. Pierakstīju tikai tāpēc, ka rādīju to Stambulā un viņi lūdza tulkojumu, ko es parasti nebūtu devis, bet viņi to bija labi noorganizējuši ar sinhrono tulkojumu.  Bet, kad rādīju pirmo reizi, dejoju un rādīju visu to kustību materiālu, ko biju radījis. Dejoju izrādes beigās un reakcijas bija visdažādākās – dažiem ļoti patika, daži teica, ka visu, par ko iepriekš runāju, viņi redzēja kustībā, citi teica – tev to nevajag darīt, tas neko nedod, neko jaunu nepasaka. Vēlāk vairs nedejoju.

– Teici, ka tava vecmāmiņa ir lietuviete, kādas asinis vēl rit tavās dzīslās? Kas ir vectēvs?

-Vectēvs ir zviedrs. Es uzaugu ka palestīniešu izcelsmes amerikānis Saūda Arābijā. Jau tas padara identificēšanos ar kaut ko neiespējamu. Tu esi, kas tu esi. Kā lietuvietis es uzaugu nedaudz kultūras ziņā – ar ēdienu, ar tautas dejām.