Dita Jonīte

Svinot savas darbības 25 gadu jubileju, 18. jūnijā izstāžu centrā Ķīpsalā trīs stundu garumā plīvoja un dejoja visāda veida buras, buriņas, burix, exburas, nano, mego, micro, burburix… Es, protams, aušojos, jo nemaz nepretendēju aptvert un identificēt vismaz 11 dažāda vecuma grupu, kas izdejoja “Buru” dzimšanas dienas koncertu. Tas bija dinamiski aktīvs mīlestības apliecinājums dejai tikpat enerģiskās “Buru” izveidotājas Edītes Ābeltiņas vadībā.

“Dance.lv” žurnāla videointervijā Edīte Ābeltiņa stāsta, ka pirms 25 gadiem pie viņas esot atnākuši četri jaunieši ar vēlmi dejot. Tā viņi piecatā sāka, bet šogad koncertā Ķīpsalā uz skatuves bija jau vairāk nekā divi simti bērnu. No tiem apmēram piektā daļa – arī puišu (atšķirībā no daudziem citiem mūsdienu deju kolektīviem), un nevar nepiekrist Edītei Ābeltiņai: dejojot meitenēm un puišiem, ir cita enerģija un spriedze. Turklāt tas redzams visās dejās, neatkarīgi no tā, vai horeogrāfijas veidotas kā pāru vai ansambļa dejas. Tāpat viņi visi – no “pučitatiņiem” (mazajām “Buriņām”, kas dejoja “Pučitatu”) līdz pat “Ex Burām” – šķiet, ir deju grupas vadītājas draugi un kolēģi vienlaikus. Koncertos allaž valda ļoti ģimeniska atmosfēra, kuru varēja sajust pat milzīgajā Ķīpsalas hallē.

Uz vienas rokas pirkstiem Latvijā saskaitāmas tik aktīvas mūsdienu deju studijas, kurās bērni un jaunieši apgūst dažādus mūsdienu deju stilus. Laikam ejot, daudzās no tām arvien vairāk horeogrāfijās ienāk laikmetīgās dejas domāšana, kas nozīmē radošu līdzradi deju veidošanas procesā un veselīgāku attieksmi pret savu ķermeni. Arī “Burās”. Vienlaikus “Buru” skatuves priekšnesumos netiek pazaudēta iekšējā kustību spriedze un dzirksteļojošs dejas prieks. Lai gan, visticamāk, visa garā diena līdz pat koncertam tika pavadīta skatuves mēģinājumos, neviena dejotāja acīs vai kustībās sagurumu nemanīju. Pārsteigums bija arī faktā, ka jubilejas koncertā redzamie numuri nebūt nav viss, ko dejotāji pēdējā laikā sagatavojuši. Pirms nepilniem diviem mēnešiem skatījos koncertuzvedumu “Sapņu ķērāji” VEF Kultūras pilī, baudot studijas prasmi parādīt dažādu vecumu bērnu spēju saliedēties noteiktas tematikas horeogrāfijās, deju stilos un prasmēs. Abos manis redzētajos koncertos bija vairāki fragmenti no dažādu laiku dažādiem uzvedumiem. Un tur varēja pamanīt labas iestrādes, lai horeogrāfiskos darbus attīstītu vēl lielākām grupām, tos padarot itin labi piemērotus arī Deju svētku lieluzvedumiem. Skatoties “Buru” koncertu 26. aprīlī, zināju, ka jau 18. jūnijā Ķīpsalā būs nākamais koncerts, un pie sevis nopriecājos, ka “Buru” dejas varēšu skatīties atkal… Patiesībā izrādījās, ka Ķīpsalā “Buras” gan redzēju vēlreiz, taču programma jau bija gluži cita (atkārtojās vien daži numuri), kas liecina, ka ar repertuāru studijai nav problēmu.

“Buru” horeogrāfijas, kuru radīšanā Edītei Ābeltiņai palīgā nāk arī citi pedagogi, balstās uz pārbaudītām vērtībām – ir daudz akrobātikas (kas bērniem ļoti patīk) un dinamiska kustību partitūra, ir pāru horeogrāfijas un ir hiphopa atsperīgums. Pa vidu ir arī liriskākas dejas, taču kopumā visa koncerta laikā atmosfērā cauri strāvo vadītājas enerģija un aktīvā klātbūtne. Lai gan pati viņa skatītājiem parādījās tikai pašā koncerta izskaņā, un sagaidīta tapa ar skaļām ovācijām gan skatītāju pusē, gan uz skatuves. Koncerta pirmajā daļā deja nomainīja deju bez liekiem pavadtekstiem. Dejas paskaidrošana un apdainošana diemžēl ir slimība, ar ko sirgst vai visi amatiermākslas deju kolektīvi (un pat lielie Deju svētku uzvedumi), bet šajā koncertā jau ātri vien atskārtu, ka te beidzot deja ir deja. Izņēmums gan bija otrās daļas uzvedumu fragmenti, kurus ievadīja pieteikumi, ar kuriem tika iedots konteksts garākajiem koncerta numuriem, tāpēc šoreiz tas ir piedodami. 

“Buru” horeogrāfijas atklāj to, ka dejotāji mīl gan grīdu, gan gaisu, viņi mīl cits citu un labprāt dejo kontaktā, spēj būt sinhroni, kad tas vajadzīgs, kā arī prot sajust tieši savu atšķirīgo balsi lielajā ķermeņu orķestrī, veidojot harmoniskas daudzbalsības. Tā, piemēram, uzveduma “Gaujas mistērijas” (hor. Edīte Ābeltiņa) fragmentā dažādu grupu dejotāji precīzi spēja radīt asociācijas ar dabas ainavām – ar mežu, upi, pļavu. Vienlaikus tas būtu ideāls materiāls lielam mūsdienu deju kolektīvu uzvedumam – ar vienotu stāstu, oriģinālmūziku un pievienotu horeogrāfiski māksliniecisko vērtību. Pilnā apmērā un lielākā apjomā tiklab gribētos redzēt arī VEF Kultūras pilī pirmizrādītos darbus “Atstāti vieni” (hor. Ksenija Simanova), “Bez filtra” (hor. Dace Mihailova, Ksenija Simanova) un “Noķer mani, ja vari” (hor. Dace Mihailova). Šos uzvedumus vieno horeogrāfu prasme saskatīt savu dejotāju talantus, panākt atsaucību piedāvātajos uzdevumos, spēja redzēt horeogrāfisko ainu lielākā mērogā un galu galā respektēt atbilstošo vecumposmu, kurā aktuāls ir gan savstarpējo cīņu/konkurences moments, gan draudzība un vienotība, mazākā vecumposmā – vienkārši dzīvesprieks, bet “vecajiem” – laime būt kustībā un dejā. Vērojot fizisko varēšanu  un horeogrāfisko dažādību (arī daudzo dejas stilu izmantojumu), grūti pat noticēt, ka vēl tikko bija tās divas pandēmijas ierobežojumu dēļ pusjukušās sezonas. Jāsaka gan, ka arī kopumā tieši šopavasar pēc pandēmijas jūtama tāda kā pilnīgi jauna elpa vai visos dejas žanros. “Buru” gadījumā klāt nākusi vēl arī spēja dejas valodā atrast dziļākus un vērtīgākus slāņus – lai patstāvīgi runātu ne tikai spožas atrakcijas un dinamiska izklaide, bet arī fiziski spēcīgu ķermeņu un dejas skaistums. Koncertos redzētais apliecina, ka “Buras” abas šīs svarīgās dejas mākslas puses spēj apvienot. Gandarījumu sagādāja arī vienkāršā, bet izteiksmīgā žalūziju ideja dejas laukuma rāmējumam (scenogrāfe Liena Šiliņa, gaismas režija Aivis Tučs), deju arvien atstājot pirmajā plānā, ļaujot tai būt maksimāli dzīvai un izteiksmīgai.

Jubileja bija iemesls savā grupā apvienoties bijušajiem dejotājiem. Skatuviskajā tautas dejā tā ir pašsaprotama lieta, ka cilvēki pēc kāda laika atgriežas savos deju kolektīvos “vidējā paaudzē”. Liels stimuls ir Deju svētki. Mūsdienu dejās tā būtu vesela revolūcija, ja arī tām ļautu ienākt lielajos jeb pieaugušo Dziesmu svētkos. Redzot enerģijas pilnos “Ex Buras” dejotājus, aizdomājos, ka Latvijā ir vēl daudz tādu kolektīvu, kur būtu iespējams šāds turpinājums. Ja tikai tam būtu atbalsts. Ja lielie svētki ir apliecinājums mūsu nācijas spēkam un aizrautībai darboties dažādos mākslas žanros (kordziedāšana, dziedāšana ansamblī, skatuviskā tautas deja un danči, teātris un amatniecība utt.), kāpēc dejā tas nozīme vien dejošanu pastalās? Lielais skaits bērnu un jauniešu mūsdienu deju kolektīvu radījis nepieciešamību dot tiem balsi vismaz bērnu un skolu jaunatnes svētkos, bet lielajos svētkos mums ir tikai danči (ļoti nedaudz) un skatuviskā tautas deja. Taču tā nebūt nav visa deja, kas tiek dejota arī vidējā paaudzē un senioru vidū…

Gaidot Dejas balvu, nominanti tika aicināti iesūtīt īsus video – komentējot savu nomināciju, savu darbu vai savus kolēģus. Edīte Ābeltiņa tika nominēta kategorijā “Ieguldījums dejas mākslā” un savā video runāja tikai un vienīgi par saviem dejotājiem, piebilstot vēlējumu: “Lai katrs dejotājs atrod savu deju skolotāju, pie kura var dejot visa mūža garumā, un lai skolotājiem izdodas atrast foršus dejotājus, ar kuriem kopā mīlēt mūsdienu dejas!” Jo dejai ir ļoti daudz krāsu un nokrāsu, tai ir dažādas balsis un visādas vajadzības.

Titulbilde: deju grupas “Buras” skolotājas. No kreisās puses: Dace Mihailova, Samanta Kirsanova, Edīte Ābeltiņa, Ksenija Simanova, Annija Dvēselīte. Foto: Roberts Blaubuks