Andžejs Začiņajevs

Esmu breikinga dejotāju junioru pasaules čempionu treneris ar 16 gadu stāžu. Reiz runāju ar kādu cīņas mākslas treneri, kas strādā sporta skolā savā pilsētā. Viņš teica: “Paskaties, cik zems valstī ir sporta treniņu un sporta medicīnas līmenis. Bērniem 18 gados pabeidzot sporta skolu, viņi vairs nespēj turpināt profesionālo sportista karjeru, jo ir traumēti, proti, organismam ir defekti, kuri nedod iespēju iesaistīties profesionālajā sportā.”

Ļoti žēl, bet es viņam piekritu. Zinot šo problēmu, mans trenera darbs pirmām kārtām veltīts bērnu un jauniešu fiziskās sagatavotības attīstīšanai, maksimāli novēršot traumas. Paldies Dievam, pagaidām tas izdodas. Otrs svarīgs uzdevums, trenējot bērnus, ir ne tikai sekmēt breika skolas popularizēšanu un jauniešu aktīvu iesaistīšanos klubiņā, bet arī piedāvāt tādas aktivitātes, kas nepārtraukti ieinteresēs viņus, radīs jaunus pārdzīvojumus, kas bērnus un jauniešus aizkavēs breika skolā ilgtermiņā. Paldies Dievam, manuprāt, pagaidām arī tas izdodas.

Bieži kontaktējos ar treneriem un audzēkņiem no citām sporta disciplīnām, kā arī ar breikinga treneriem. Katrs fizkultūras un sava ķermeņa mīlētājs zina, ka labvēlīgai organisma funkcionēšanai ir nepieciešama: iesildīšanās, slodze un attīstība (tehnika), stiepšanās. Tās ir produktīvas nodarbības sastāvdaļas visās sfērās. Taču man žēl futbolistu, kuri iesildās, liek milzīgu slodzi uz kājām nodarbības laikā, bet pēc treniņa savāc bumbas un aiziet mājās. Kur stiepšanās? Kur muskuļu lokanība, elastība? Pēc laika muskuļu pārslodze var pārvērsties par traumu.

Par to reiz runāju ar vingrošanas treneri, pie kura bija atnākuši divpadsmitgadīgi futbolisti. Viņš saka: “Tu nevari iedomāties, kādi viņi ir koka dēļi. Muskuļi saspringti, nevar uzmest kūleni, kustību koordinācija un vestibulārais aparāts ir tik vāji attīstīti.” Tās ir sekas tam, ko vēl pirms gadiem domāja vecākās paaudzes treneri, – lai spēlētu futbolu, vajag daudz spēlēt futbolu, stiepšanos lai taisa balerīnas; lai labi boksētos, vajag daudz boksēties, dejas un ritms (kas attīsta koordināciju) ir priekš memmesdēliņiem utt.

Taču, kad mūsdienu speciālisti sāka pieredzes apmaiņu ar ārzemju ekspertiem, tad uzzināja, ka  ārzemēs jau sen hokejistiem ir akrobātikas vai aerobikas treniņi, nodarbības baseinā un trenažieru zālē, un tikai tad ir darbs ar tehniku uz ledus. Sekoja apzināšanās, kāpēc ārzemēs bērni nespēlē kā bērni, bet kā pieaugušie un ir konkurētspējīgi profesionālajā sportā, kamēr lielākā daļa mūsējo – nē.

Mūsdienu cīņu mīlētāji skatās un apbrīno, kad UFC (Ultimate Fighting Championship ir pasaules lielākā jauktās cīņas mākslas pasākumu rīkotājkompānija – red.) cīkstoņi pēc uzvaras oktagonā uzbreiko vai sāk dejot, vai met salto. Man ir paziņas, kas gan cīnās, gan breiko un saprot to mijiedarbību un deju ietekmi uz koordināciju, veiklību, ātrumu oktagonā. Radās sapratne, ka dejas vairs nav tikai priekš memmesdēliņiem?

Tieši tāda ir mana pieeja. Sen esmu pamanījis, ka, atnākot uz breika nodarbībām, labāk vienmēr izdodas tam audzēknim, kurš līdz breikam nodarbojās ar kādu sporta veidu (futbols, cīņas māksla, vingrošana, sporta dejas utt.) vai kurš paralēli breikam joprojām apmeklē sportu. Tā ir atslēga turpmākai labai karjerai breikā.

Nodarbības Factory Kingz skolā arī nav tikai breikinga elementu tehniska izpildīšana. Ar pašiem jaunākajiem mēs attīstām koordināciju, ritma izjūtu, vestibulāro aparātu, dodam slodzi ķermeņa muskuļiem, obligāti stiepjam kājas un muguru. Notiek dažādas attīstošas spēles, kuru laikā audzēkņiem ir jāskrien, jālec, jāpietupstas. Ar vecākajiem jauniešiem pie visa minētā mēs papildus spēlējam futbolu, basketbolu, dažreiz hokeju vai boksu. Apmeklējam vingrošanas zāli. Siltajā laika periodā to darām ārā. Vasarā mēs obligāti taisām vienu mēnesi garu pauzi no nodarbībām, lai organisms atjaunotos. Vecākiem parasti rekomendēju nopirkt bērniem masāžās ruļļus, vai brīvlaikā nodrošināt viņiem masāžas kursu.

Galvenais moto – jaunietim jābūt vispārattīstītam fiziskajā nozīmē. Tikai no tāda audzēkņa var izveidot “monstru” breikingā.

Mūsu TikTok kanālā @factorykingz ierakstījām duetu ar vienu desanta karaspēka karavīru. Viņš demonstrēja fizisko vingrinājumu kompleksu, kura izpildīšana liecina par izcilu fizisko sagatavotību. Mūsu 16 gadu vecais audzēknis Marats arī to izpildīja. Uz breiku Marats atnāca septiņu gadu vecumā. Tauta joprojām laiko šo video.

Mēs uzņemam iesācējus no piecu gadu vecuma un apmācām pēc mūsu programmas. Sākumā ir jāieinteresē un jāsaglabā fiziskā veselība, nedodot īpašas slodzes. Kolēģi, treneri no Krievijas, manuprāt, mīl pārspīlēt. Piemēram, ar sešus septiņus gadus veciem bērniem spēlē spēli, kurš ilgāk nostāvēs tiltiņā ar galvu uz leju. Daži bērni turas 10 minūtes un ilgāk, lai uzvarētu. Motivācijas ziņā tas ir ok, taču veselības ziņā… Es neuzdotu tādu vingrinājumu savējiem.

Pie mums jau pirmajā apmācības gadā tie, kuriem sanāk vislabāk, tiek atlasīti, lai brauktu uz pirmajām sacensībām. Mērķis – neaizmirst iemācīto un nodejot. Ar katrām nākamajām sacensībām mērķi aug – iziet atlasi, Top 8, Top 4, uzvara. Taču ir ļoti svarīgi pieradināt audzēkņus pie sacensībām jau no paša sākuma, nekritizēt viņus, bet maksimāli atbalstīt, motivēt nākotnes panākumiem. Dinamika būs redzama pēc gada. Ja rezultāts nemainās, tad jārunā stingrāk, jāmotivē nopietnāk.

Ja bērns fiziski ir labi sagatavots, tad noteikti gada laikā viņš jau varēs taisīt uz galvas pāris apgriezienu. Taču nedrīkst steigties. Ja bērns ir motivēts, viņš iemācīsies. Viens iemācīsies divos treniņos, otrs – divos gados. Mērķis ir – lai audzēknis turpinātu būt šajā kultūrā un lai veselība ļautu viņam būt profesionālam dejotājam arī pēc 18 gadu vecuma.

Steidzoties mēs varam atņemt bērnam bērnību (ja nodarbības ir 24/7), sakropļot muguru, locītavas un emocionālo stāvokli. Iespējams, viņam līdz kādu 15 gadu vecumam pasaulē nebūs konkurentu, bet atnāks diena, kad viņš, būdams patstāvīgi domājošs, pieaudzis cilvēks, vienkārši neatnāks uz nodarbību, pametot breiku uz visiem laikiem un pat nedomājot turpināt to pēc 18 gadu vecuma. Tā ir tā traģēdija.

Man ir paziņas Baltkrievijā, Beļģijā, Krievijā – puikas, kas savos 16–17 gados bija pasaules līmenī un pēkšņi pateica “pietiek”. Galvenais iemesls – milzīga slodze un traumas. Tagad nav runa par bērniem, kuri pamet intereses zuduma dēļ. Tā ir pavisam cita tēma.

Es sevi pozicionēju kā bērnu un jauniešu treneri līdz audzēkņu pilngadībai. Šajā vecumposmā organisms ir jauns, viegli atjaunojas, izmanto savu īsto enerģiju, ēd, ko grib, breiko tāpēc, ka patīk, emocijas sacensībās un treniņos ir dzīvas, īstas, viņi nedomā par darbu, ģimeni, naudu. Strādājot ar tādu vecumposmu, pats jūties tikpat jauns.

Kad organisms kļūst vecāks (18+) klāt nāk fizioterapija, medicīna, bioaktīvas vielas, ēdienkarte un kalorijas, svara kontrole, sponsori un investori, menedžeri, iespējams, darbs, ģimene un domas par to, kur nopelnīt. Tas bieži sagrauj to īsto. Darbam ar pieaugušiem vajag veltīt vēl vairāk laika, jo rodas vēl vairāk papildu pienākumu.

No pieaugušo profesionālā sporta mani īpaši attur tas, ko reiz teica mans paziņa, Latvijas futbola izlases spēlētājs. Es viņam prasīju izskaidrot, kāpēc Latvijas futbola bērni var aizbraukt uz turnīru ārzemēs, spēlēt ar nopietnām komandām, uzvarēt vai ieņemt vietu turnīrā, bet, kad tie paši bērni izaug, Latvijas izlase jau nespēj konkurēt ar ārzemniekiem. Viņš sacīja: “Profesionālajā sportā uzvar tas, kuram valstī ir labākā medicīna, kurš labāk zina, kādus vitamīnus un kādas vielas pirms spēles apēst, lai būtu “monstrs” uz laukuma, un, protams, kam bagātāka federācija vai klubs. Šeit vairs nav runa par meistarības līmeņu konkurēšanu savā starpā.”

Ļoti žēl, bet tā ir dzīves patiesība.

Taču es gribu, lai mani audzēkņi uzvar vispirms tāpēc, ka viņi ir meistarīgākie un atrodas visiem vienlīdzīgos apstākļos. Es negribu konkurēt ar mediķiem, dietologiem, fizioterapeitiem un politiķiem.

Titulattēls: Andžejs Začiņajevs ar audzēkņiem nodarbības laikā, no Andžeja Začiņajeva personīgā arhīva.