Inta Balode

Borisa Eifmana baleti ir notikums. Tā bija septiņdesmito gadu beigās, kad Rīgā tika iestudēts viņa „Gajanē” (cita starpā internetā ir pieejams video no mūsu baleta viesizrādes Maskavās Lielajā teātrī 1980. gadā). Īpaši ir arī jaunākie B. Eifmana iestudējumi Latvijas baletā – „Čaikovsksis” (1998. gadā) un „Anna Kareņina” (2007. gadā). Vēl jo lielāku interesi izraisa iespēja redzēt Borisa Eifmana baletus viņa paša trupas – Borisa Eifmana baleta teātra  izpildījumā. Pirms pāris gadiem Rīgā bija skatāms Eifmana balets „Oņegins”, un pats nesenākais jaunums ir 10.  un 11. decembrī Latvijas Nacionālajā operā notikušās baleta „Rodēns” pasaules pirmizrādes (pasaule šajā nozīmē sanāk viss, kas ir ārpus Krievijas un ASV, jo tur pirmizrādes jau bijušas). Par spīti izpārdotajam biļetēm un nu jau gandrīz septiņdesmit gadus vecā Meistara pasaules slavai ne visi viņa darbus vērtē viennozīmīgi pozitīvi. Un nav jau arī nekāds joks – vairāk nekā trīsdesmit piecus gadus pretendēt uz to, ka darbojies dejas avangardā un radi, kā pats autors saka, „dzīvu mākslu”.

Kādā šoruden notikušā intervijā Eifmans apgalvo, ka viņa māksla ir visiem skatītājiem, bet ne visiem kritiķiem. Apgalvojums gana skaļš un patiess tikai kritiķu sadaļā, jo nav nekā tāda, kas patīk visiem. Kritiķi “saņem savu” ari jaunajā baletā “Rodēns” – te kritiķi ir zaļos sienāžtipa kostīmos tērpti, visi valkā brilles, visiem rokās ir sarkani bloknoti, viņi kā siseņi apdanco gan Ogista Rodēna, gan viņa mīļotās Kamillas Klodelas  veidotās skulptūras un ceļ debesīs pirmo, kamēr aprej Klodelas avangardiskos darbus. Lai arī ļoti klišejiski, tomēr zināmā mērā patiesi. Taču jautājums Eifmana sakarā ir par to, vai viņš vēl aizvien ir tikpat radoši dzirkstošs un iedvesmas pilns kā agrāk vai arī sāk jau pagurt, sevi atkārtot un tādā veidā no avangardista pārtapis par dzīvu klasiķi? 11. decembra vakarā iestudējums “Rodēns” īpaši lielu publikas atsaucību nesaņēma. Biļetes gan bija izpārdotas un varēja just, ka skatītāji nākuši uz īpašu notikumu, taču aplausi nebija ilgi.

Kas ir tas, ko Eifmans piedāvā, un cik tas ir vai nav aktuāls mūsdienu cilvēkam, 21. gadsimta dejas cienītājam? Lielākā daļa izcilu mākslinieku visu dzīvi risina vienu vai pāris tēmas, turklāt dažos darbos to dara spoži, par citiem vēlāk mēdz teikt, ka būtu bijis labāk, ja tie nebūtu tapuši. Taču arī šajās situācijās vīlušie ir tie, kuri gaida pārmaiņas un attīstību, turpretī tie, kuriem ir jau gatavs priekšstats un vēlmes attiecībā pret Eifmanu, lielākoties būs apmierināti.

Pāris galvenie atslēgas vārdi Eifmana baletiem ir kaislības, Eifmana mīlētā tēma par mākslinieka (gan profesijas, gan emocionālas dvēseles ziņā) likteni un kaislības ietekmi, klātesošs ir mūžam aktuālais mīlas trijstūris (te jāatceras, ka deju kā autonomu mākslas formu sāk pieņemt pēc tam, kad tā pierāda, kā spēj runāt arī par citiem jautājumiem ne tikai mīlas attiecībām). Pēdējos Eifmana darbos ir izteikta tendence uz monumentālismu, skatuviskiem efektiem, dramatiskiem sižetiem un to atklāsmi ar dažādu efektu starpniecību („Rodēnā” asās trijstūra formas scenogrāfijā brīžiem, īpaši apvienojumā ar sarkanu gaismu, stipri vien pār-dramatizē situācijas, padarot tās smieklīgas). Borisa Eifmana lielformātos tiek izmantota klasisko baletu struktūra un paņēmieni – solo, dueti, kordebaleta dejojumi, kur noteikti jābūt iekļautai arī ballei un kādam mazliet orģiastiskam (zemāku slāņu svētku) skatam. Kustību materiālu, kas ir galvenokārt balstīts klasikā, papildina dažādi interesanti satvērieni, pacēlieni, ķermeņi kustas ārpus vertikāles. Eifmana baleta teātra firmas zīme ir tas, ka dejotāji ir ļoti labi trenēti, tehniski sarežģītie dejojumi viņiem nesagādā nekādas problēmas. Vieglums brīžiem liek maldīgi domāt, ka varbūt materiāls nemaz nav tik sarežģīts. Diemžēl Eifmana dejotāju profesionalitātei ir arī ēnas puses. Kustību materiāls viņiem nesagādā nekādus izaicinājumus (līdz ar to ir skaidrs, ka tas pārāk neatšķiras no jau iepriekš dejotā). Arī estētika un sižetiskā virzība ir tuva iepriekš tapušiem baletiem, līdz ar to dejotājos jūtama zināma rutīna. Lai arī Eifmana uzsvērtā dejotāju aktiermeistarība ir labā līmenī, tomēr var redzēt, ka tēlojums bieži ir tikpat ārējs un fiktīvs kā klasiskajā baletā. Līdz ar to zūd iespējas emocionālai empātijai, un stāsts, lai arī kādi papildu efekti netiktu izmantoti, nepiedāvā iespējas līdzpārdzīvojumam, ko tik ļoti gaidām no “dzīvās mākslas”, kas patīk tautai.

Baleta “Rodēns” gadījumā sižetiskā ziņā būtiska atšķirība ir tā, ka darbība norisinās Francijā nevis Krievijā, kas acīmredzami bijusi Eifmana uzmanības centrā pēdējos gados. „Rodēns” ir par slavenā franču tēlnieka, šajā versijā pat drīzāk par Rodēna kolēģes un mīļotās – tēlnieces Kamillas Klodēlas – likteni. Tomēr pēc izrādes ir skaidrs, ka Eifmans ir un paliek krievu dvēseles pētnieks. Sāncenšu kautiņš, modelis, kurā ilgstošās attiecības ir ar sievieti-māti, īstermiņa ar sievieti-mūzu, kā arī sociālo slāņu pretrunas – tās ir tēmas, kurām, lai arī ir universāls raksturs, tomēr tieši Krievijas mākslā tās šķiet sāpīgākas nekā citur.

Neapšaubāms ieguvums ir tas, ka mākslas darbs pastāsta vairāk par puisīšu un metenīšu attiecībām. Tā “Rodēns” arī atgādina (vai iepazīstina) ar kultūrvēsturē svarīgām personībām un notikumiem. Stāsts par tēlniekiem Ogistu Rodēnu un Kamillu Klodelu lika pārskatīt viņu skulptūras, varbūt ieraudzīt tās mazliet citādi, pajautāt sev, vai tiešām varētu būt tā, ka Rodēns “aizņēmās” Klodelas idejas saviem darbiem? Varbūt tiešām labie tēlnieki savus darbus sadauza, kamēr sliktie kļūst pasaulslaveni?

Baletu „Rodēns” īpašu padara tieši tēlniecības tēma, un veiksmīgākās ir ainas, kur visai tieši tiek apspēlēts tēlnieka radošais process. Te veidojas arī simboliska sasaiste ar klasiskā un ne-klasiskā baleta attiecībām. Klasika ir kā glezniecība, kur nozīme tikai divām plaknēm, bet Eifmana balets (modernais balets) ir ieguvis apjomu, dejotājs ir ielaists trīsdimensiju telpā un līdz ar to kļuvis par tēlniecības objektu horeogrāfa rokas. Pāris ainās Eifmans izmanto šo analoģiju un dara to ļoti pārliecinoši. Rodēna lomas atveidotājs izvelk skulptūras no nenoformētās masas (dejotāju čupiņas, kas galvas ierāvuši satupuši zem pārklāja). Tēma ir ļoti horeogrāfiska gan tiešā izmantojumā, gan kā analoģija dejas radīšanai un mācīšanai kopumā. Interesanti ir arī tie mirkļi, kad kustība kā skulptūras tapšana tiek apturēta, sasaldēta, tiek izdarīta izvēle, ka šis ir īstais rakurss un forma. Cik ļoti atšķirībā no tēlniekiem ir paveicies horeogrāfiem, kuriem ir izvēle sastingumu izjaukt jebkurā mirklī un iegūt jaunas, vēl jo vērtīgākas formas. No otras puses, varbūt Eifmans izvēlējies stāstīt par Rodēnu, jo viņš domā par dejas mākslas gaistošo dabu, domā par to, kas paliks aiz viņa. Droši vien tieši tāpēc Pēterburgā sācies darbs pie diviem projektiem – top Eifmana dejas skola un būšot arī Dejas māja (dejas mākslas centrs).

Kopumā izrādes struktūrai, īpaši otrajam cēlienam, var pārmest veseluma trūkumu, ainas savienojas caur tumsu, sižetā brīžiem nevar saprast, kādā laikā nogrieznī risinās konkrētā aina. Pietrūkst arī ritma un tempa, asstūrainās scenogrāfijas maiņas un skaistu ainu uzplaiksnījumi ar audumu un akmens bluķu izmantošanu situāciju līdz galam neglābj. Izrādes mūzika ir Morisa Ravēla, Kamilla Sensansa un Žila Masnē darbu fragmenti. Brīžiem skaņdarbu salikums atstāj diezgan saraustītu iespaidu, taču iespēja izbaudīt atsevišķu atpazīstamu melodiju skanējumu paliek.

Par to, ka Boriss Eifmans ir īpašs liecina arī kāds ar politiku saistīts stāsts: Krievijā viesojas Džordžs Bušs un Kondolīza Raisa, viesiem tiek sniegts labākais un vakarā programmā balets „Riekstkodis”. Kondolīza Raisa mīl deju, bet ne klasiku, tādēļ viņa kopā ar Krievijas Ārlietu ministru (un gan jau ar sargu svītu) klusi izlavās no savas ložas, un aizbrauc uz Borisa Eifmanu studiju, kur kādu laiku izbauda “Annas Kareņinas” mēģinājumu. Pēc tam abi vēl pirms “Riekstkoža” beigām klusi atgriežas ložā un aplaudē kopā ar priekšniekiem. Tas nav sadomāts, redzēju to dokumentālajā filmā. Cits jautājums par to, uz kurieni cilvēki lavās prom no Eifmana baletiem? Uz Sigalovu, uz Pepeļajevu, uz Naču Duato, uz Ohadu Naharinu, uz diskotēku? Skaidrs tas, ka pieprasījums pēc emocionālas un ķermeniskas dejas pieaug un tikmēr, kamēr netiek domāts, kā un kādu deju mēs varam piedāvāt plašai publikai pašu spēkiem, Latvijas kasei iet garām nauda.