Kitija Balcare

– Kas tev patīk skolā?

– Man patīk, ka mēs ejam ārā.

– Un kas tev nepatīk?

– Man nepatīk, ka tik ilgi jāsēž vienā vietā.

(Saruna ar pirmklasnieku nedēļu pēc skolas gaitu uzsākšanas.)

Dokumentālās dejas izrādes “Izdzīvot bērnus” sastāvā ir dzīvesprieka slānis, šķietams vieglums, zem kura ir eksistenciālu tēmu dziļurbumi. Prasme runāt par sarežģīto un uzdot neērtus jautājumus, vienlaikus dāvinot skatītājam gaišu cerību, ir izrādes idejas autores horeogrāfes Kristīne Brīniņas mākslinieciskā rokraksta iezīme.  

Spoguļošanās

Izrāde “Izdzīvot bērnus” kā kultūrfakts, ko septembra izskaņā varēja vērot kādā Liepājas skvērā, pieprasa atkāpšanos nesenā pagātnē. Jau 2015. gadā Ģertrūdes ielas teātrī Kristīne Brīniņa radīja dokumentālu dejas izrādi “Noķer mani!”. Toreiz par līdzautoriem-horeogrāfiem viņa nodēvēja sešus sākumskolas vecuma bērnus, bet par izpildītājiem – to vecākus. Šo pašu veiksmīgo formulu idejas autore sešus gadus vēlāk iedzīvina vēlreiz, kā vienu no “Liepājas Mākslas foruma 2021” pasākumiem pilsētvidē ar vietējiem iedzīvotājiem – mazākiem un lielākiem liepājniekiem – radot jaundarbu “Izdzīvot bērnus”.

Idejas aizmetnis radies vēl agrāk, horeogrāfei teātra skolā “Zīļuks” vadot nodarbības sākumskolas vecuma bērniem un aicinot tos atrast un uzzīmēt savu mīļāko kustību. Šoreiz piecu mazo liepājnieku kustības (arī atziņas) horeogrāfe uztic viņu profesionālajiem (un drosmīgajiem) vecākiem – Roberta mammai Lienai Godai, Māras mammai Ilzei Morei, Olivera mammai Martai Bilertei, Hannas Matildes tētim Robertam Dinteram, Martas tētim Pēterim Riekstiņam. Šāda režisoriska izvēle ir gan drošāka pret kļūdām tulkojumā, ja kustības tiktu uzticētas aktieriem, nevis vecākiem, gan iedarbīgāka savā dokumentalitātē uz skatītāju.

Vecāki netēlo bērnus. Tie uzliek galvā dēla naģeni vai meitas rozā adīto mici, uzvelk mugurā vienradžiem vai asteroīdiem rotātus džemperus un cenšas uzvilkt arī savu bērnu ķermeņa valodu un balss intonācijas. Vairumā gadījumu vecāki iejūtas arī pretējā dzimuma lomā, kas uzdevumu nebūt neatvieglo. Tā ir sazemēšanās, lai ieraudzītu pasauli no bērna skatupunkta, lai spoguļotos viens otrā – vecāki skatās bērnā, bērns – vecākos. Vienlaikus tā ir arī pacelšanās augstāk par zemi, kā to izteiksmīgi ilustrē Ilzes Mores kustība – gaisa piruete 360 grādos, ko pavada vecākiem tik pazīstamais teikums: “Paskaties, ko es iemācījos!” Bērns savu ķermeni, kurš vēl nav ierāmēts pieaugušo kustībās, izmanto kā eksperimentu lauku, pārbaudot tā iespējas un aizraujoties ar procesu, nejautājot, kāpēc. Tā vietā, protot gūt prieku.

“Tuk, tuk, par sevi”

Ikvienam bērnam-vecākam ir savs kustību ritms, taustoties tuvāk katra bērna personībai, bez liekas kariķēšanas, ar pietāti. Kūleņošana. Velšanās. Slēpšanās. Maza pakutināšana. Nejauši jauša sabuktēšanās. Sīku, it kā nejaušu, bet tomēr tik svarīgu pieskārienu galerija. Tāda, kur pieskāriens otram ir kā pieklauvēšana pie koka “tuk, tuk, par sevi”. Jeb, citiem vārdiem sakot, mēs esam kopā. Vieni paši, bet blakus. Tieši (vecāku) paraudzīšanās palielinājumā uz šo ikdienā tik acīmneredzamo pieskārienu horeogrāfiju atgādina, kāda spēcīga ķīmiska reakcija var izrādīties viens mazs pieskāriens ikdienā šai spuraini varoņpilnajā vecumā. Tāda pieklauvēšana pašam par sevi, ieraugot otra acīs savu esamību. Tik ļoti laikā – kad distancēšanās ir drošības jautājums, bet pieskāriens var izrādīties arī emocionālas izdzīvošanas priekšnoteikums.

Sociālantropoloģiskās horeogrāfijas dinamiku izrādei tiecas piešķilt Riharda Efejas-Lībieša mūzika, tomēr pilsētvide ar sadzīviskiem svētdienas trokšņiem to mazliet slāpē. Taču izvēle ļaut vērot dejas izrādi Liepājas zālienā zem kastaņkoka saules pielietā urbāno sienu scenogrāfijā ir godīga izvēle, izvairoties no lieka skatuviskā uzslāņojuma, pietuvojoties dabiskajai videi, kur bērna kustība ir brīva, neierobežota. Dabiska. Dzīvespriecīga. Galu galā – pēc pandēmijas četru sienu ieslodzījuma – terapeitiska. Gan bērniem, gan skatītājiem.

Izrāde ir veidota kā īpašvietas teātris (site-specific), un laikapstākļi ir šādam formātam labvēlīgi. Pieļauju, ka arī drosmīgo vecāku uzdevumu tas padara par kripatu vieglāku, nekā tas būtu tajā gadījumā, ja nokrišņu dēļ būtu jāapdzīvo, piemēram, jebkura koncertzāles “Lielais dzintars” telpa. Sešgadnieku eksistenciālās sarunas par dzīvi pēc nāves (Vai cilvēks nonāk tumsā vai tieši pretēji – gaismā? Ar vai bez spārniem?) trāpīgi papildina viens spilgts citrontauriņš jeb krūkļu baltenis, kas uzrodas uz improvizētās skatuves, veic pašrežisētas piruetes un pazūd dzidro rudens debesu bezgalībā.

Bizmārīte un karš

Pērn veidotajā Kristīnes Brīniņas izrādē-pastaigā “Upe”, kas šogad plūda gan Liepājā, gan Valmierā, viena no ainām norisinājās daudzdzīvokļu namu pagalmā. Tur jaunie Liepājas teātra aktieri varēja atkal iekāpt nesen valkātajās kedās, iesēsties šūpolēs un uzspēlēt paslēpes. Šī aina šķita kā pirmsinterneta paaudzes bērnības ilustrācija. Turpretī jaunveidotā izrāde portretē mūslaiku sabiedrību, ievijot angliskas frāzes, ilgas pēc glaudāmierīcēm, globālo pasaules uztveri trampiskās noskaņās, bet vienlaikus ieadot stāstā pa smagam vilciena vagonam izsūtīšanas laikā vai Covid-19 dēļ zaudētam tuviniekam. Zilais auduma gabals, ko izpildītāji izmanto par rekvizītu, kas var pieņemt visdažādākos tēlus, brīžiem atdzīvojas, pārtapdams par laika upi, kura nes cilvēku tālāk.

Dokumentālā dejas izrāde “Izdzīvot bērnus” portretē acīmredzami atšķirīgus mazos cilvēkus, bet vienlaikus tā parāda, ka kosmiskie jautājumi visiem prātiem ir vieni un tie paši – dzīve un nāve. Vai šie jautājumi izgaismojušies pandēmijas ietekmē? Vai šī smagme mazos, bet platoncienīgos prātus rosinājusi rakt eksistenciāli dziļāk? Līdzās jautājumam par karu, bērns pamana un dodas pētīt bizbizmārīti. Iespējams, tieši šī prasme – ieraudzīt pasaulē gan skarbo, gan skaisto, apzinoties, ka tie viens otru neizslēdz – ir tā, kuru izrādes lielajiem skatītājiem ikdienā jāmācās atjaunot, bet jaunākajiem skatītājiem – nepazaudēt. Lai pašam augot, sirds proporcionāli aug līdzi ķermenim, nevis samazinās.

Izrādes dramaturģijas veidošanā Kristīne Brīniņa šoreiz sadarbojusies ar liepājnieci Rasu Bugavičuti-Pēci. Atsperīgi dialogi ilustrē to, cik ātri griežas bērnu pagalma dienaskārtība, kuru pārkārto brīdī, kad demokrātiskajam vairākumam pienāk stāvoklis “garlaicīgi”. Izrādes “bērni” visi kā viens atzīst, ka ilgi gulēt uz grīdas ir garlaicīgi. Viens solis no rotaļas līdz mirklīgai viedokļu sadursmei, piemēram, par to, vai garlaicīgāk par gulēšanu uz grīdas ir stāvēšana kājās vai tomēr stāvēšana kājās divu stundu garumā, un pēc brīža atkal atpakaļ ikdienišķajā kopābūšanā.

Kustības trajektorijas

Izrādes izpildītāju/bērnu-vecāku kustības uz Avotu ielas skvēra zaļās atvasaras zāles atsauc prātā biljarda bumbiņu kustību uz zaļā spēles galda: viena bumbiņa iekustas, saduras ar pārējām un izraisa to tālāku kustību, līdz, lēni ripojot, kustība izsīkst. Un tā vēlreiz un vēlreiz. Lai arī sākumā liekas, ka izrādē virsroku ņem teksts, tomēr pēc tās nav šaubu, ka tieši kustība ir bērna degviela. Un šeit kustību plūdums ir ieslēpies katra individualitātē, izvairoties no jebkādas sinhronitātes, bet rotaļu ainu laikā vienojoties horeogrāfiski ilustratīvās, epizodiskās, uz kontaktu vērstās kustībās. Līdzīgi kā atomu un molekulu haotiskā un – kas nav mazsvarīgi – nepārtrauktā kustība, kura pastāv ne tikai šķidrumos vai gāzē, bet arī cietvielās. Fizikā to dēvē par Brauna kustību, un tās intensitāte ir atkarīga no temperatūras. Izrādē kustību intensitāte pieaug pēc katras bērnu viedokļu apmaiņas, un šāda kustību un dialogu mijiedarbe veido iestudējuma ritmu.

Darbam ir apļveida kompozīcija: tas iesākas un noslēdzas ar ķerenēm. Vienīgi beigu daļā, kā tādā fade out (angļu val. izgaišanas, izbalošanas – red.) efektā, pieaugušie nemanot no improvizētās pagalma skatuves pazūd, ķereņu sociālajā tīklojumā atstājot vien savus un skatītāju bērnus. Tas sapludina robežu starp mazo un lielo cilvēku, parādot, ka nekādas lielās atšķirības, izņemot ķermeniskās proporcijas, jau nav un ka patiesībā mūs nomoka vieni un tie paši jautājumi. Un arī atbildes. Piemēram, “negribu mirt” vai “gribu dzīvot bezgalīgi” nozīmē vienu un to pašu, tikai ar citu emocionālo pamatu.

Kustība kā dzīsla savieno pieaugušo ar bērnu. Bērnu – pieaugušajā. Kustība kā brīvība un dzīvesprieka izejviela. Ja rodas šaubas, varbūt ir vērts atgādināt savam dažus gadu desmitus eksistējošajam ķermenim, kā uzmest kūleni? Vai ieņemt koka pozu, stāvot uz vienas kājas? Tā, kā izrādē stāvēja koka stādiņš, iesprausts augsnes piepildītā rozā gumijniekā.

Attēls: skats no izrādes. Foto: Ritvars Sproģis un Marta Kalēja