Dana Isarova*

Recenzija top, fonā skanot “Svarog Light” kompozīcijai “Ой як же було із прежде віка”, un pilnīgam maņu piedzīvojumam iesaku dziesmu ieslēgt fonā arī tev.

“Šī izrāde ir liela mūsu uzdrīkstēšanās un liels ieguldīts darbs, tāpēc būsim pateicīgi par jūsu klātbūtni,” – tas bija vienīgais, ko es izlasīju par deju skolas “Benefice” dejas izrādi “Київ – Rīga”, neskaitot norises vietu un laiku, protams. Ir ceturtais kara gads, un aptuveni nojaušu, ko sagaidīt no pasākumiem, kas veltīti Ukrainai. Arī deju pasaule man nav sveša – attiecības ar deju ir vienas no ilgākajām un intīmākajām attiecībām manā dzīvē, savulaik pati esmu piedalījusies vairākās deju izrādēs. Pēc izrādes, atveroties pazemes autostāvvietas durvīm, lielveikala spožajās gaismās es vairs nevarēju noslēpt, ka jāņem savi vārdi atpakaļ, – es nenojautu, ka nedaudz neticēšu tam, ko tikko piedzīvoju, un nedaudz lūgšos, lai man būtu vēl viena iespēja to piedzīvot vēlreiz.

Nāsīs iecērtas tirdzniecības centra “Pasāža” pazemes autostāvvietas raksturīgā mitro putekļu smarža, un es šo smaržu labi pazīstu – pagājušā gada vasarā, kad biju Ukrainā, arī man nakts vidū nācās čāpot lejā uz pagrabu un tur tupēt vairākas stundas, kamēr “šahedi” un ballistiskās raķetes urba caurumus gaisā un sašķaidīja cilvēku dzīves. Tā īpatnējā smarža, tā sajūta, ka griesti tev spiežas virsū un tev nav ne jausmas, vai tie uzkritīs vai tomēr pasargās… Ienākot stāvvietā, tu jau esi izrādē, pirms esi apsēdies krēslā.

Stāvvietas pelēkumā ir tikai viens stūris, kas izgaismots silti dzeltenā gaismā. Tur dejotājas aplī dzied “daudz baltu dieniņu”, tad pašķīst kur nu kurā un dzīvojas pa telpu, kas izklāta ar baltu papīru, – kādas uz tā zīmē, kādas loka cepures, kādas samīca bumbā un met citai. Bezrūpīga bērnība. Blakuskrēslā sēdošā sieviete klusi noprasa: “Vai šis jau ir daļa no izrādes?” Jau no bērnu dienām zinu, ka viss, kas notiek uz skatuves, nav nejaušība, un tikai tad tā pa īstam ieslīdu izrādes simbolismā un skaidri ieraugu, ka dejotājas jau ir tie ukraiņu bērni, kuri vēl neko nenojauš. Viņas vēl nezina, ka notikumi izrādes kontekstā pēc pāris minūtēm bez gariem ievadvārdiem viņām pieprasīs kļūt pavisam pieaugušām.

Kā jau recenzijā pienākas, tagad vajadzētu preparēt dejotāju tehniku, horeogrāfijas dinamiku, tās sarežģītību un to, kā dejotājas apdzīvoja telpu, bet viss, kas skan manā galvā, atceroties mirkli no paša pirmā līdz pašam pēdējam deju solim, ir: “Noticēju.” Noticēju jau no pirmā kadra ekrānā, kad mutē sajutu vieglu riebumu, ko izsauca Maša un Lācis – viņu smīns, vārdu izvēle un skaidri nolasāmā iedzimtā pārākuma sajūta pār jebkuru citu. Šie tēli dejotāju atveidojumāmani nenormāli kaitināja un, jāatzīst, arī nedaudz biedēja. Joprojām šermuļus uzdzen moments, kad mašīnā ar krievijas karogu valsts numurzīmes vietā tie kā maitu lijas lēnām riņķoja pazemes autostāvvietā, kamēr pārējās meitenes tuvāk mums izdejoja pieredzi un sajūtas, ko nekad nav piedzīvojušas un, ceru, arī nekad nepiedzīvos.

Lai arī kuras dejotājas sejā es ieskatītos, bija nepārprotams, ka viņa ir pilnībā klātesoša. Mirkšķināju retāk nekā citreiz, lai asaras pa tiešo tek pāri vaigiem un neizpludina bildi manā acu priekšā. Retāk mirkšķināju, jo šķita, ka palaidīšu garām zīmējumu, līnijas, kustību līmeņu, ritmiskuma un grupas dinamikas izmaiņas. Citreiz izrāžu laikā skatiens reizēm aizslīd, jo ir grūti noturēt uzmanību,taču šeit man pietrūka acu, lai izsekotu visām 37 dejotājām, bet tik ļoti gribējās. Brīžiem mans skatiens pielipa kādai vienai dejotājai, bet tad nācās skatu atkal vērst uz visu telpu, lai nepalaistu garām mūzikas nianses, kuras es nebūtu pamanījusi, ja ne horeogrāfu daudzslāņainais to tulkojums kustībā.

Šī ir mana pirmā pieredze, vērojot klātienē deju skolas  “Benefice” dejotāju māksliniecisko sniegumu, un es nebaidīšos teikt, ka tā ir mīlestība no pirmā acu skatiena. Man nav atskaites punkta par viņu tehnisko sagatavotību un spējām, taču, kamēr manas acis šaudījās no vienas puses uz otru, nevarēju beigt sev uzdot jautājumu: vai dejotājas ir tik tehniski spēcīgas, ka spēj pacelt un iznest horeogrāfu vīziju, vai arī horeogrāfi ir pilnībā ņēmuši vērā dejotāju prasmes un devuši viņām skatuvi (tiešā un pārnestā nozīmē), kur talantam un spējām ļauts mirdzēt neatkarīgi no tā, vai uz dejotāju ir tieši pavērsta prožektora gaisma vai nē? Man labpatīk domāt, ka vizuālais baudījums, kas mani ievilka sevī kā putekļusūcējā, bija brīnišķīgs tango starp horeogrāfu un dejotāju profesionalitāti, un pie tā es arī palikšu. Ilgi izvairījos izcelt kādu vienu dejotāju, bet nepateikt to šķiet nedaudz noziegums – Maijas Sukutes horeogrāfijā pie Kerolainas Šo skaņdarba –“Partita for 8 Singers: Courante” dejotāja Agate Boitmane pilnībā nozaga manu skatienu un lika elpot līdzi ritmā, ko diktēja mūzika. Horeogrāfu izvēlētā mūzika, starp citu, jau izrādes dienas vakarā ātri vien nonāca manā Spotify mapē “Dziesmas, kas man patīk”.

“Es jau vairs neraudāju, nebija ko,” mikrofonā saka viena no dejotājām, kura atstāsta kāda Ukrainas bērna pieredzi. Es gan raudu – no tā, ka ir tik skaisti dzirdēt dejotāju balsis dejas izrādē, un raudu tik gauži, it kā 2022. gada 24. februāris bija vakar.

Tagad varu atzīties, ka par izrādi neko nelasīju un neinteresējos, jo es baidījos. Tikpat labi, kā pazīstu pagraba smaržu gaisa trauksmes laikā, es arī zinu ukraiņu bērnu piedzīvoto karā. Esmu lasījusi tādus rakstus, pēc kuriem gribas acis ar saimniecības ziepēm izberzt, visu “atredzēt” un “atdzirdēt”… Baidījos, ka dejotājām, kuras pamatā bija vecumā no 10 līdz 16 gadiem, būs jāiemieso kas tāds, kas nevienam nekad nekādos apstākļos nebūtu ne jāpiedzīvo, ne jāzina, tāpēc pateicos izrādes veidotājiem – neskatoties uz to, ka šīs gados jaunās dejotājas demonstrēja tādu līmeni, kas dažiem dejotājiem izdodas, tikai sasniedzot briedumu, viņu skatuves uzdevumi bija viņu vecumam un psihei atbilstoši.

Savā telefonā esmu atstājusi Air alert! aplikāciju – tās sirēnu skaņu deaktivizēju, bet saņemu paziņojumus, kad reģionos, kuros dzīvo mani radi, sākas un beidzas gaisa trauksmes. Izrādes noslēgumā pazemes autostāvvietā nogrand sprādziens, kas skan tieši tā, kad mājā ietriecas ballistiskā raķete, un telpā iestājas pilnīga tumsa, kamēr mana telefona ekrānā deg paziņojums: “CRITICAL! 14:05 Повітряна тривога! Зараз у Чернігівська область повітряна тривога! Пройдіть в укриття!”

Skaidri sapratu, kurā brīdī izrāde beidzās, bet vispār nesapratu, ko man darīt tālāk. Ko pēc etiķetes pieprasa tik jaunu meiteņu tik viegli iznests šīs pasaules smagums – aplausus vai mēmu klusumu? Aplaudēju, bet šķita, ka jāklusē, un likās, ka līdzīga sajūta ir visiem klātesošajiem, jo pirmie aplausi bija kūtri un neritmiski, bet klusums pēc izrādes beigām tik dziļš, ka bija grūti no tā izkāpt. Dejotājas caur kustību pateica to kamolu kaklā, kurā jau gadiem man visi vārdi aizķērušies. Es jutos droši neko neteikt, un šķita, ka viņas mani saprastu. Īpaši tā meitene, kurai uz izrādes beigām kaut kas iekšā salūza, un es redzēju, ka viņa vairs nevarēja savākties – improvizējot centās slaucīt asaras un biežāk nodūra skatienu.

Pēc izrādes, atveroties pazemes stāvvietas durvīm un lielveikala spožajām gaismām iespiežoties manās saraudātajās acīs, man atlika tikai apstiprināt – jā, šī izrāde tiešām bija liela uzdrīkstēšanās, jā, katrā kustībā, skaņā, skatienā un vārdā bija ieguldīts milzīgs darbs, un, nē, nevis izrādes komandai būtu jābūt pateicīgai par manu klātbūtni, bet man no visas sirds ir jāpateicas komandai, ka bija iespēja būt klāt un šo piedzīvot.

Foto autors: Billijs Locs

*aktīviste, bērnu ārste, dejas entuziaste un praktizētāja.