Lai gan “Koncerts” un “Kaktusi” estētiski un horeogrāfiski ir pilnīgi atšķirīgi baleta viencēlieni, formāli iespējams atrast arī daudz vienojoša. Abos baletos dejotājiem jālieto balss – jāelš, jāpūš un jādveš dažādas frāzes. Abi darbi iecerēti kā asprātīgi komentāri par skatuves mākslu – viens smejas par koncertu publiku, otrs par laikmetīgo mākslu. Gan vienā, gan otrā iestudējumā sava loma piešķirta pagātnes un ikdienas putekļiem  – “Koncertā” noputējuši izrādās klavieru taustiņi, bet “Kaktusos” no šņorbēniņiem, putekļos tīts, nokrīt beigts kaķis. Abos viencēlienos būtiska ir saspēle starp mūziķiem – tiem, kas ir uz skatuves, un tiem, kas orķestra bedrē. Taču ir arī kāda spilgta atšķirība – viens no baletiem šķiet morāli novecojis, bet otrs ir mūsdienīgs un svaigs.

“Koncerts (jeb Briesmas ikvienam)”

Horeogrāfs Džeroms Robinss (1918–1998) ir viens no ne tikai ASV, bet arī visā pasaulē populārākajiem 20. gadsimta horeogrāfiem, kurš savulaik bijis drosmīgs un neparasts mākslinieks. Taču viņa 1956. gadā radītais viencēliens “Koncerts (jeb Briesmas ikvienam)” šodien izskatās kā sens muzeja relikts un estētiski līdzinās daudziem citiem baleta klasikas darbiem. Jā, iestudēt akadēmiskos baletus ir “veselīgi”, jo dejotājiem tas ir teju neaizvietojams profesionalitātes treniņš, taču “Koncerts” vairāk trenē aktiermeistarību. Šādā kontekstā nav īsti attaisnojami ārvalstu horeogrāfa darba iestudēšanai atdotie finanšu resursi. Arī Latvijā ir horeogrāfi, kam piemīt gan laba humora izjūta, gan prasme strādāt ar baleta māksliniekiem, lai sacerētu laikmetam atbilstošas izrādes.

Vērojot piegulošajos triko ģērbtos dejotājus, kuri ar pantomīmas līdzekļiem izspēlē dažādas etīdes, labi varu iztēloties, cik moderna savulaik izskatījās “Rīgas pantomīma”. Varbūt tāpēc aizdomājos par to, kā būtu, ja Robinsa baletā piedalītos baleta seniori? Lūk, tad šis būtu izcils notikums! Lai gan arī tādā gadījumā pāris lietas tomēr vēl nāktos pielāgot mūsdienu realitātei, jo laikmetīgā teātrī smiešanās par tuvredzību vai fizisku neveiklību ir vismaz diskutabla. Ja bērnu amatiermākslas priekšnesumos uz lielās skatuves apjukuši un satraukumā savu vietu pazaudējuši mazie mākslinieki šķiet amizanti, tad pieauguša skatuves mākslinieka izlikšanās par telpā apmaldījušos būtni šķiet vienkārši infantila. Tāpat neērti jutos etīdē, kurā vīrietis divreiz iesper un pagrūž sievieti un vēl pēc mirkļa pačamda viņas pēcpusi.

20. gadsimta otrajā pusē par avangardu uzskatītā pieeja izrādes un horeogrāfiju veidot kā etīžu jeb klipu kolāžas šodien atgādina labi izstrādātus koncerteksāmenus. Baleta “Koncerts” kompozīcija sastāv no vairākām horeogrāfiskām epizodēm, kuras vieno tikai dejotāji un laiktelpa. Vispirms mazs kā kukainītis uz lielās skatuves parādās pianists Edgars Tomševics, vēlāk arī dejotāju kostīmos redzami kukaiņu motīvi. Cita skaņdarba interpretācijā izmantoti lietussargi, vēl citā balerīnas kārtainēs pa spēles telpu tiek pārvietotas kā lelles. Viena no pirmajām “Koncerta” ainām izspēlē kritiku par egoistiskiem koncertapmeklētājiem. Tas ir it kā asprātīgi un smieklīgi, bet arī te būtu iespējama mūsdienīgāka interpretācija. Piemēram, saspēlē ar publiku: kamēr uz skatuves tika izspēlēts sašutums par divu daiļavu čabināšanos ap konfekšpapīriem, izrādē, kuru skatījos es, īstajā skatītāju zālē kādam ar blīkšķi nokrita telefons, bet uz to mākslinieki, saprotams, nereaģēja. Loģikas kļūda manāma arī tajā, ka dejotāji uz koncertu atnākuši ar saviem krēsliem, bet te pēkšņi uzrodas vietu ierādītājs, kurš ar nepārprotamu žestu norāda, ka skatītājs sajaucis sēdvietas.

Gan 14. novembra, gan 4. decembra izrādēs manīju, ka dejotājiem patīk šīs teatrālās spēles, lai gan nav tā, ka citos trupas repertuāra iestudējumos tādas netiktu piedāvātas. Un tomēr – no mūsu nacionālā baleta varētu sagaidīt šodienīgus un vietējo horeogrāfu veidotus humoristiskus darbus, kuros dejotāji būtu kas vairāk par “lellēm”, kas kustas tikai pēc jau izdomāta un uzrakstīta plāna.

“Kaktusi”

Tikko uzrakstīju, ka “no mūsu nacionālā baleta varētu sagaidīt šodienīgus un vietējo horeogrāfu veidotus darbus, kuros dejotāji nav tikai “lelles” (..)”, un redzu, ka esmu nonākusi totālās pretrunās ar sevi. Jo tieši baletdejotāju nespēja visu izdarīt precīzi vai vismaz sinhroni, kā iecerējis Aleksandrs Ekmans, ir vienīgais “Kaktusu” trūkums, kas liedz šo viencēlienu dēvēt par īpaši spožu briljantu mūsu teātra repertuārā.

“Kaktusi”, kuru pirmizrāde notika 2010. gadā Nīderlandē, jau no pirmajām izrādes minūtēm skatītāju pārliecinoši ieaicina laikmetīgās kultūras telpā. Dejotāji kustas dinamiski, dzirdamas viņu balsis, izsaucieni, nopūtas. Abstraktais izrādes vēstījums ir piepildīts ar horeogrāfiju, dejotāju aktīvu klātbūtni un spriedzi, kas rodas tiešā un pārnestā nozīmē, visiem elpojot vienā ritmā. Tādējādi arī es izrādei pieslēdzos kinētiski, aktīvi reaģējot ar savu ķermeni – tas ar visām maņām saspringti seko līdzi kustībai un mizanscēnām uz skatuves. Neesmu gatava palaist garām pat mazāko kustības trajektoriju, skaņas frāzi vai vizuālo detaļu.

Arī šajā baleta viencēlienā ansambļa kustības brīžiem raisa asociācijas ar kukainīšiem jeb mazām, enerģiskām citbūtnēm. Atsevišķās ainās starmešos uz mirkli tiek izcelti solo, taču visu izrādes laiku mani pavada tīkams lepnums par mūsu dejotāju ansambli. Ir ainas, kuru horeogrāfijā realizēts domino kauliņu efekts – spēles kauliņi tajās krīt mehāniski, precīzi saskaņā ar fizikas likumiem, cits citu iekustinot. Līdzās šai “mehānikai” un daudzbalsīgajai kustību partitūrai jūtams arī cilvēcīgs siltums, savstarpēja ķermeņu jušana, citam cita sadzirdēšana teju grafiskajā kustību valodā.

Dejotāju kustības palīdz izcelt arī Toma Visera radītais gaismojums. Kopā ar horeogrāfisko partitūru izrādes telpa kļūst teju vieliska un taustāma, horeogrāfijas un gaismas saspēlē iespējams skatīties kā dzīvā gleznā. Tāpat darbīgi dzīva ir tā scenogrāfijas daļa, kuru veido platformas – sākumā katram dejotājam tā ir sava, vēlāk, tās savstarpēji kombinējot, top tēlaini un telpiski objekti. Iestudējuma noslēguma daļā gaismu sistēma gandrīz burtiski dejotājus piespiež pie grīdas. To skatoties domāju – vai šīs tiešām jau ir beigas? Šo frāzi sadzirdu arī no skatuves un vēlāk izlasu programmas lapiņā. Nē, es negribu, lai beigas pienāk tik ātri! Man patīk, kā mākslinieki aušojas. Viņiem vienlaikus piemīt nopietna attieksme pret horeogrāfa uzdevumiem un atvērtība, kas ļauj šajā spēlē iesaistīties brīvi un aizrautīgi. “Kaktusos” jūtu gan horeogrāfa inteliģento skatījumu uz laikmetīgo mākslu, gan ansambļa ļaušanos intelektuālajam izaicinājumam. Ir prieks būt vienā telpā ar pieaugušiem cilvēkiem un nobriedušām personībām. Tāpat gandarījumu sagādā apziņa par to, cik dažādos un skaistos veidos var attīstīt klasiskās dejas kustības.

Titulfoto:  Latvijas Nacionālais balets Aleksandra Ekamana izrādē “Kaktusi”, foto: Agnese Zeltiņa.

*Dita Jonīte ir teātra un dejas kritiķe.