Oktobrī “Dance.lv Žurnāls” uz Rīgu aicināja ukraiņu rakstnieci, folkloristi, mākslas kritiķi, performanti un brīvprātīgo Annu Liudnovu, kura apmeklēja ukraiņu horeogrāfa Radu Poklitaru izrādes un JDK “Dārdari” koncertizrādi “Annas tantes piruetes”.

Publicējam pirmo no trim sadarbībā tapušajām recenzijām.

Anna Liudnova*

7. oktobrī Latvijas Nacionālajā operā Rīgā Radu Poklitaru piedāvāja programmu “Dejot, lai dzīvotu”. Kā stāsta horeogrāfs, vakara pirmais cēliens sastāv no retrospektīviem viņa karjeras labāko darbu fragmentiem, savukārt otrā daļa iepazīstina ar divām jaunām izrādēm – “Vientuļais eņģelis” un “Draugi”, kas veidota sadarbībā ar latviešu komponistu Pēteri Vasku. Pats Radu Poklitaru šovakar bija ieradies izšūtā ukraiņu tautastērpa kreklā. 

Varētu šķist, ka šī programma paredzēta Radu Poklitaru darba pazinējiem, tomēr horeogrāfam izdevies no dažādiem fragmentiem radīt vienotu stāstu, kam jaunu elpu piešķir izjustā tēlu psiholoģija: detalizēti veidoti raksturi, iekšējie konflikti un pat sociokulturālas īpatnības. Tomēr par to runāsim vēlāk.  

Ja izrādē “Vijs. Šausmu naktis”, kura notika pāris dienu agrāk – 5. oktobrī, pietrūka etnokulturālu detaļu, tad šovakar, par laimi, bija iespējams sajust Poklitaru pārstāvētās zemes garu un tās kara apstākļus.

Skatījumu dažādība

“Dejot, lai dzīvotu” pirmajā daļā horeogrāfs izmantoja pasaulē atzītu komponistu, to skaitā Georga Frīdriha Hendeļa, Antonio Saljēri un Džovanni Batistas Pergolezi, mūziku. Un, jā, lai gan tie bija dažādu baletu fragmenti, tie tomēr spēja saplūst vienā naratīvā. Protams, veiktas izmaiņas mūzikas izvēlē – piemēram, baletā “Lietus” krievu tautas šūpuļdziesmu “Na ulitse dozhdik” Poklitaru bija aizstājis ar neticami juteklisku moldāvu tautas šūpuļdziesmu (liekas, ka vēlāk to noklausījos vēl desmitiem reižu).

Izrādes pirmo daļu izpildīja divi pāri: Anastasija Bērda un Artems Šošins; Katerīna Kurmana un Oleksijs Busko.

Protams, skatītājs redzēto var interpretēt savā veidā, balstītā paša profesionālās un ikdienas dzīves pieredzē. Es šajā darbā “izlasīju” dažādu veidu attiecības: šeit ir līdzatkarība, kurai raksturīgā kaisle, pieķeršanās un maldi attēloti ar kustību; šeit ir tāda dinamika, kurā viens no partneriem pieņem bērnam līdzīgu lomu, bet otrs rūpējas pārspīlēti daudz; visbeidzot izrādē ir izdejotas nobriedušas un siltas attiecības, kurās katram partnerim piemīt pašam savs iekšējais spēks. 

Virzoties uz Gaismu

Baletā “Lietus” smiltis ilustrēja lietus lāses un radīja vizuālu spēli, tomēr visā “Dejot, lai dzīvotu” programmā īpašu nozīmi iegūst Gaisma. Gaisma – tā ir dziļš simbols, kas iemieso dvēseles tieksmi pēc labā un vilcināšanos un šaubas par pareizās rīcības izvēli. 

Gaismu un Ēnu rotaļa šeit atveidota eksperimentālā dejā, pantomīmā, dažkārt kariķētās kustībās, kalambūru līmenī, emocijās un, protams, mākslinieciskā apgaismojumā. 

Kad dejotāji pūlas atrast sevi un savu ceļu, viņi saņem apskaidrību tieši caur Gaismu. Arī brīžos, kuros viņi izteiksmīgi strīdas – gan pāros, gan kā draugi. Varbūt viņu pasaules uztveres pēkšņi attālinās? Tomēr viņi atkārtoti samierinās un paceļ glāzes. Izrādē “Draugi” ir sastopama kustību pretējība un izvēles: kāds ir gatavs otru nogalināt, kamēr citu teju dievišķo. Dažkārt dejotāji pūlas salabt, ļaujas otra valdzinājumam, mīl maigi un kaisli. Reizēm viņi tēloti smaida, dažkārt slēpjas un pat aizklāj cits citam muti. Vai publika šajā atpazīs pati sevi? 

Ukrainā mēs mēdzam sacīt, ka, pateicoties mediju ietekmei, dažādai visu pušu propagandai, šausminošajām ziņām no frontes un dzīvību zudumam raķešu triecienos, mūs “krata” un “svaida” dažādos virzienos. Ir iespējams no rīta pamosties labā garastāvoklī un pēc pāris stundām uzzināt, ka tavu draugu ir nogalinājuši frontē vai ka brīvprātīgajā darbā iepazīta militārista sieva ir gājusi bojā Krievijas okupētajā teritorijā un pēc trīsdesmit gadiem laulībā viņu nebūs iespējas apglabāt. 

Vai ir iespējams nomērdēt sāpes un empātiju, lai saglabātu paša emocionālo līdzsvaru? Mēs varam būt tiešām produktīvi, tikai saglabājot iekšējo mieru. Skatoties programmas “Dejot, lai dzīvotu” otro daļu, uzpeld tik daudz domu un neizsāpētu atmiņu. Šeit tās tiek attēlotas kustībās, kuras trāpa tieši sirdī. Neatkarīgi no horeogrāfa sākotnējās darba ieceres skatītājs tajā nešaubīgi iepīs pats savu realitātes pavedienu. Patiesībā iegrimt “Draugu” un “Vientuļā eņģeļa” izrāžu detaļās ir īpaša veida bauda, unikāla estētika (neapturiet mani, esmu aizrāvusies!). 

Metafora vai metatekstu kolekcija

Izrādes “Vientuļais eņģelis” izpildītājs Artems Šošins ir arī horeogrāfijas līdzautors un idejas autors. Skatuves centrā novietots liels, brūns čemodāns, no kura iznirst tāda paša toņa brūnā tērpts dejotājs. Un, it kā mākslinieks jau būtu čemodānam neatgriezeniski piesaistīts, viņš cenšas ar kustībām atdarināt tā formu. Šeit nav daudz horeogrāfiskā materiāla, tāpēc tieši emocijas ļauj sajust vienkāršās, tomēr ar dziļu nozīmi apveltītās kustības.

Jau sākumā šīs “kariķētās” kustības manī atmodina plašu virkni asociāciju ar kara reālijām, kurās dzīvo ukraiņi. Kustības atgādina rāmjus – ko tādu, kas ierobežo un diktē noteikumus. Nekavējoties aizdomājos: vai šis ir karš? Sabiedrība? Vai tās ir tavas mājas vai pagrabs, kurā jāgaida, līdz gaisa uzbrukumi rimsies? Vai šis ir tas pats čemodāns, kurā tevi piespiež sastumt savu dzīvi un “vilkt” to sev līdzi uz drošu pajumti citā valstī? Vai šis čemodāns ir mašīna? Tā, uz kuru steidzies, lai glābtos no krievu izpostītās Mariupoles vai Severodoņeckas?

Šie ir īsti, personiski stāsti vai draugu, paziņu pieredzes, ar kurām jāsastopas gandrīz katram ukrainim. Čemodāns šeit kļūst par metatekstu – ko tādu, kas iemieso milzumdaudz atsauču uz dažādiem notikumiem un sociokulturāliem nosacījumiem. Dažkārt čemodāns atgādina tribīni, aiz kuras Artems Šošins ar pantomīmu attēlo politiķi, televīzijai iestudētu izrādi vai diplomātu solījumus, kuri, gluži kā realitātē, arī šeit nenozīmē pilnīgi neko. 

Izrādes laikā es prātoju par tās nosaukumu. Kādēļ “Vientuļais eņģelis”? Un tikai vēlāk es atminējos, ka nesen manā dzejolī sasieto spārnu metafora attēloja to, kā ir dzīvot karā, un vēlmi tuvoties Gaismai: 

Saka ka zaudējot tos ko mīli 

tu zaudē daļu savas dvēseles 

Iespējams tā arī ir 

Sirdī ir tādi nostūri 

Kuros pēc tam kad mīlētais miris 

Tu vairs negribi iekārtot istabu 

Vai dzert tēju ar kādu citu 

Pat ja cilvēka izplešanās ir tik nebeidzami mūžīga 

Ka tā spēj ietvert sevī visumu 

Apņem gaismu 

Ļoti vēlos, lai katrs atrod savu ceļu. Ceļu uz Gaismu. Ceļu, kas nes mieru pat vistrauksmainākajos laikos. 

Gan dejotājiem, gan skatītājiem deja kļūst par psihoterapijas formu. Caur kustībās ietvertajām nozīmēm tā dod iespēju dziedēt sevi un ļauties pašrefleksijai: kas mani sāpina šeit? Kas kļūst par manu sāpju cēloņiem?

Turklāt vērojumam jābūt uzmanīgam, jo divus pēdējos programmas darbus – “Vientuļais eņģelis” un “Draugi” – varētu raksturot kā intelektuālu laikmetīgo mākslu. Lai izprastu autora māksliniecisko jēdzienu krājumu, kurš tiešām sasaucas ar vairākuma dzīvi kara apstākļos, skatītājam ir jāpievēršas detaļām. Un jāņem vērā, ka šeit karš ir jāsaprot plašā nozīmē: tā ir cīņa vai pretošanās, ar kuru ik dienu sastopas katrs no mums.

No angļu valodas tulkojusi Laura Jasmane, atdzejojusi Māra Ulme.

*Anna Liudnova studē dzejas terapiju sertificētajā ASV programmā CAPF (“Certified Applied Poetry Facilitator”), ir autore grāmatai par biblioterapiju “Dialogue with Yourself: Recovery through Writing” un žurnāla “The Journal of Poetry Therapy” redkolēģijas locekle. Anna nodrošina dzejas terapijas bezmaksas grupu seminārus militārpersonām, veterāniem un viņu ģimenēm, kara dēļ pārvietotajiem un psihologiem.