Agate Bankava*

Pavasara sākumā, 30.03.–2.04. apmeklēju 29. Čehijas dejas platformu (29. Čeksá taneční platforma). Mācību laikā (Rīgas Baleta skolā un Latvijas Kultūras akadēmijā) vēl neizpratu, kas ir un kam domātas dejas platformas. Jāatzīst, ka skaidrāka izpratne par to būtību man radusies tikai pēdējos četros gados, kad bija iespēja piedalīties kā māksliniecei nesen izveidotajā Baltijas Dejas platformā, kā arī Latvijas izrāžu skatē “LiVe”. Pasaules kontekstā platformas nav nekas jauns. Tādas tiek veidotas visām nozarēm, katrai ar savu specifiku un fokusu. Čehijas dejas platforma ir gandrīz manā vecumā.

Platformas pirmo dienu varētu raksturot kā cīņu ar dažādu izmēru un lielumu objektiem, kas ierobežo un apgrūtina izpildītāja fizisko telpu, izaicinot uz risku. Brīžiem ārkārtīgi augsta bīstamība (akrobātiski numuri gaisā bez drošinātājiem vai papildu mīkstā seguma). Jāatzīst, ka mazliet saskumu, jo šāda veida estētika, kas līdzinās cirka disciplīnai, īsti nav tas, kas mani saista skatuves mākslā, vēl jo vairāk platformā, kuras nosaukumā minēts vārds “deja”. Tomēr nebiju pārsteigta, jo tendenci cirkam ienākt dejas telpā saskatīju jau festivāla “Deltebre” programmā 2018. gadā. Čehijas dejas platformas izrādes, kas formas ziņā balansē starp deju, cirku un performanci, ticību ķermenim nezaudē. Izteikta fizikalitāte, nospriegoti ķermeni, noteikumi, kas ļauj viegli izsekot ķermeņa svara un fizikas likumiem telpā. Noteikumi, kurus arvien retāk izdodas sastapt dejas izrādēs. Tomēr jautājums, ko darīt ar cirku dejas mākslā, manī virpinās joprojām. Īpaši Latvijas kontekstā, zinot, ka Rīgas cirkam ir institūcija un ēka, bet trupas īsti nav. Jā, zinu, ka ir pāris cilvēki, kas šajā cirkā darbojas, tomēr profesionālu dejotāju Latvijā noteikti ir daudz vairāk nekā cirka mākslinieku. Viela pārdomām turpinās.

Platformas otro dienu varētu raksturot – došanās ķermeņu un domu pasaules iekšpusē, tumsas meklējumi un gaismas svinēšana. Dejas izrādes ar izkoptu ķermeņa plastiku un valodu. Platformas trešā diena un nākošās dienas rīts – dejo visi, deja sev, dejo citiem, deja sabiedrībai, dejo šodienai, deja nākotnei.

Piezīmes no blociņa par to, kas iekrita

Pirmā diena

“Thin Skin” 

(Koncepts, režija: Eliška Brtnická, izpildītāji: Alžběta Tichá, Eliška Brtnická, Filip Zahradnický / Lukas Bliss)

Risks, objekts un ļoti koncentrēts, nofokusēts ķermenis, kas cīnās, iemīlas un sastrīdas ar objektu – metāla stieni. Bija aizraujoši un vienlaikus sentimentāli skumji vērot cilvēka vēlmi veidot sarunu ar šo auksto objektu, ko ikdienas gaitās pierasts redzēt kā armatūras vienību strauji augošo jaunbūvju sienās un grīdās. Ķermeņa kustības un svara attiecības, kas izrādes gaitā pielāgojas objekta īpašībām, līdz beigās cilvēks uzvar taisno līniju, izkausējot to ar savu ķermeņa spēku.

“Microworlds” 

(Koncepts: Jazmína Piktorová, horeogrāfija, izpildījums: Jazmína Piktorová, Sabina Bočková)

Ļoti gudri veidots darbs, kas sasaucas ar vizuālā mākslinieka Daniela Stēgmana Mangranē (Daniel Steegmann Mangrané) daiļradi, kurā viņš pievērš uzmanību cilvēka un dabas attiecībām un aicina atgriezties pie dabas ar mākslas mediju palīdzību. “Microworlds” ir eleganti izstrādāta dejas izrāde, kas caur smalku pieeju uzrunā visjaunāko auditoriju, pirmajā vietā liekot absolūtu uzticību ķermeņa valodai. Un patiesi – gan mazie, gan lielie skatītāji ir gatavi doties iekšā šajā mikropasaulē un nemaz neaizdomājas, kāpēc vajadzētu staigāt ar pirkstiem pa blakussēdētāja muguru, apostīt tikko novilktas kurpes un sajūsmā iespurgties, redzot, kā tumši zils akmens ceļo no viena ķermeņa uz citu, pa gaisu iekšā padusē un ārā no nāsīm. Ļoti vēlētos redzēt šo izrādi Latvijā, teiksim, Valmieras Vasaras teātra festivāla programmā. Sveicieni Jānim Znotiņam!

Otrā diena

“TETSU – The Energy That Shape Us” 

(Horeogrāfs: Peter Šavel, izpildītāji: Barbora Janáková, Eva Priečková, Silvia Sviteková, Andrej Štepita, Jaro Viňarský)

Rave cienīgs skaņu celiņš un pieci nenogurdināmi dejotāji, kas izaicina pārdomāt tādus jēdzienus kā mūžīgā un kopīgā kustība. Galvenā loma šajā darbā ir dejotājiem. Dejotājiem, kas nav pirmo dienu uz skatuves. Kas ir pilni ar enerģiju, ķermenisku apzinātību, sviedri līst aumaļām. Beidzot izmantošu iespēju nodot sveicienus Kiršjānim Santam no izrādes horeogrāfa, P.A.R.T.S. skolas biedra Pētera Šavela!

“Anomalie” 

(Horeogrāfe: Eva Urbanová, izpildītāja: Joana Simões)

Specifiska izrādes norises vieta – teātris, kas atrodas zem zemes. Jāpiebilst, ka vēl divas no četrām izrādīšanas vietām atradās zem zemes vai pagrabstāvā. Iespējams, Čehijas publikai došanās pazemē, lai piedzīvotu mākslu, ir ierasta lieta. Arī viesnīcā, kurā dzīvoju, bija skatuve pagrabā. Nē, tie nav tādi kā Latvijas ierastie pagrabi ar zemiem griestiem un šauriem gaiteņiem. Tie ir pagrabi ar griestiem un zālēm kā “Ziemeļblāzmas” kultūras namā. Tu kāp uz leju, bet debesis ceļas uz augšu. Izrāde “Anomalie” – sieviete monstrs, kurkulis. Tālumā skan izpildītājas balss – par sevi, laiku, telpu –, bet mūsu priekšā ir ķermenis, kas neizdod nekādas skaņas, pat kustoties. Kopējā atmosfēra kā slepenā eksperimentā, kur mūsu priekšā tiek celts rezultāts. Mēs tumsā kā aizdomīgu grupējumu līderi vērojam, vai šis eksperiments mums derēs. Laikam vēl pārāk jauns objekts, jo man kā fantastikas un šausmu žanra piekritējai vidējā temperatūra bija par mērenu. Trakumu vairāk, lūdzu!

“Soft Spot” 

(Horeogrāfe: Adrienn Hód, izpildītājas: Martina Hajdyla, Soňa Ferienčíková)

Izrāde, kas savā simbolu vārdnīcā ir tik spēcīga, ka ved ikvienu skatītāju dažādos maldu un pārdomu ceļos. Lielākoties, kā to pierādīja diskusija par izrādi starp platformas viesiem nākamās dienas rītā, tie saistīti ar politisko, ekonomisko un sociālo pasaules uzbūvi. Mana asociāciju plūsma vedināja uz pārdomām par sievietes objekta statusu pasaulē – sieviete bez sejas, sieviete barakā, sieviete seksa verdzene, sieviete modele utt. Lakoniskā scenogrāfija izrādes gaitā sajūtu ziņā telpu pārvērta no mēģinājumu zāles par sarkano lukturu kvartālu, hammam pirtīm, degošām debesīm, sētām un žogiem starp valstu un uzskatu robežām, dūmu sienām starp mums un citiem. Siena, kas ir sagraujama, siena, kuras stabilitāte ir tikai gaismas stars un dūmu mutulis. Cik biezi dūmi ir starp manām uzskatu sienām un cik – citu…

Trešā diena un nākamās dienas rīts

“Insectum in… Prague” 

(Horeogrāfes, izpildītājas: Tereza Ondrová, Silvia Gribaudi) 

Viens no gaidītākajiem pasākumiem manā sarakstā, lai arī tas nav oficiāli iekļauts platformas pamatprogrammā. Terezas Ondrovas un Frančeskas Foskarini (Francesca Foscarini) darbs “Call Alice”, kuru redzēju šī gada sākumā, mani tā paķēra, ka sāku sekot Terezas kopējai mākslinieciskajai daiļradei. Silvija Gribaudi man ir laikmetīgās dejas popstārs, ko noteikti gribēju redzēt dzīvajā. “Insectum” ir iespēja noķert abas ar vienu šāvienu vai, kā teiktu insektu kontekstā, – sitienu. Izrāde, kur abas mākslinieces apvienojas duetā. Humors, inteliģence, kustība, bezjēdzība un jēgas meklējumi. Un, protams, izrādes un vienlaikus arī festivāla kulminācija – insektu deja Prāgas ielās. 

Platforma kā batuts sadarbībai ar pasauli

Platformas laikā notika ne tikai izrādes, bet arī organizētas diskusijas un iepazīšanās pasākumi. Vienā no tiem man sanāca tuvāka saruna ar festivāla “Tanec Praha” izveidotāju un direktori, Čehijas platformas rīkotāju Ivonu Kroicmannovu (Yvona Kreuzmannová). Platformai ir 29 gadi, tas ir vērienīgs cipars. Čehijas vārds laikmetīgas dejas pasaulē nav svešs, dejotāji un horeogrāfi ir atpazīstami pasaulē, iesaistījušies vairākos sadarbības tīklos un projektos. Ivona atzīst, ka uzsākt platformu, kā arī “Tanec Praha”, bija apzināts solis vērst skatu uz ārpusi, doties pāri robežām. 90. gados ir bijis skaidrs, ka noslēgšanās tikai savā valstī nenāks par labu ne dejas nozares attīstībai, ne arī iespējām piesaistīt papildu finansējumu. Šogad, neskatoties uz to, ka ir gan deju studijas, gan dejas teātri, gan vairākas pasākumu vietas, tiek veidota atsevišķa dejas māja ar vairākām mēģinājumu telpām, skatuvi, spa un atpūtas zonām. Kolēģi no ārvalstīm, kurās jau eksistē dejas mājas, atzīst, ka šāds solis ir apsveicams un ka dejas mājas ātri atrod savu publiku un māksliniekus – lai tikai nesamazinot mēģinājumu telpu skaitu, jo radīt gribētāju pulki ar katru gadu augs un augs. Būvniecības darbi jau notiek – iespējams, nākamā platforma daļēji jau noritēs jaunās dejas mājas telpās. 

Balvas

Vimpeļi, medaļas un pjedestāli manā ieskatā galīgi nav laikmetīgās dejas iezīme, tomēr Čehijas platformai ir apbalvošanas ceremonija ar skatītāju un ārvalstu žūrijas balsojumu. Sākumā tas radīja neizpratni un mulsumu, tomēr, pavadot Čehijā vairākas dienas un apspriežot šo ar ārvalstu kolēģiem, guvu priekšstatu, ka šī apbalvošanas ceremonija ir kā zaļā gaisma. Balva dod papildu redzamību un iespēju darboties kādā rezidencē vai apciemot kādu no Eiropas dejas centriem/mājām. Šāda stratēģija ir atmaksājusies. Čehija starptautiskā līmenī redzama bieži, mākslinieki ceļo ārpus valsts, ir vairākkārt iekļuvuši vienā no latviešiem iekārojamākajām dejas platformām Eiropā – “aerowaves”. Aptuveni puse no platformā redzamajiem māksliniekiem vienā vai otrā gadā ir bijuši “aerowaves” top 21 mākslinieki. Protams, arī valsts ģeogrāfiskais novietojums ir ideāls. Eiropas centrs, salīdzinoši īsa lidojuma, vilciena vai autobusa brauciena attālumā ir vēsturiski lielākās dejas lielvalstis Eiropā – Francija un Vācija, tāpat aktīvās Austrija un Itālija. Dejo, dejo, dejo. Čehija un tās dejas mākslas pārstāvji noteikti ir saistoši, mēs, latvieši, varam daudz ko no viņiem mācīties, tostarp, kā nebaidīties un sākt veidot kontaktus. Lai arī vairs nav 90. gadi, arī man ir gana skaidrs, ka turpināt noslēgšanos savas valsts ietvaros vajag pārtraukt, tas nedod nekādu lielo izaugsmi ne dejas nozarei, ne sabiedrībai, ne māksliniekiem, ne arī rada iespējas piesaistīt papildu finansējumu. Došanās ārpusē nav bēgšana, tās ir jaunas iespējas nest Latvijas vārdu pasaulē, jauni veidi, kā domāt, veidot un sapņot par dejas mākslu. Mūsu Baltijas kaimiņi ir lielisks piemērs tam, ka viss ir iespējams, vajag tikai no jauna un jauna sākt uzdrīkstēties vairāk. Ceru nākotnē arī Latvijā sastapt čehu māksliniekus kādā laikmetīgās dejas meistarklasē, platformā vai festivālā, kā arī vairāk satikt Latvijas māksliniekus un to darbus arī ārpus mūsu valsts robežām.

* Agate Bankava ir laikmetīgās dejas māksliniece. Dejojusi TDA “Uguntiņa”, absolvējusi Rīgas Baleta skolu un Latvijas Kultūras akadēmiju ar bakalaura un maģistra grādu laikmetīgajā dejā pie profesores Olgas Žitluhinas. Ir “Horeogrāfu asociācijas” un “LAUKKU” biedre.

Titulfoto: Adéla Vosičková

Atbalsts Agates Bankavas dalībai ārvalstu ekspertu dalībai Čehijas dejas platformā nodrošināts no projektam Nr. 13.1.4.0./23/I/024 “Latvijas Dejas informācijas centra tālākizglītības veicināšanas pasākumi dejas nozarē 2023. gadā” piešķirtā finansējums. Projekta kopējās izmaksas ir 13579,36 eiro, tai skaitā ERAF finansējums 10811,20 eiro un valsts budžeta finansējums – 2768,16 eiro. Projektadarbību īstenošanas periods – 01.01.2023 – 31.12.2023.

Projekta Nr. 13.1.4.0./23/I/024 “Latvijas Dejas informācijas centra tālākizglītības veicināšanas pasākumi dejas nozarē 2023. gadā” kopējās izmaksas ir 13579,36 eiro apmērā, tai skaitā ERAF finansējums 10811,20 eiro un valsts budžeta finansējums 2768,16 eiro