Krišs Grunte*

Iesākumā bija Vārds”^[1]

            Rakstnieces Ingas Ābeles stāsti ir kā mānīgi trausla, šķietami vienkārša drāna, kuru kopā satur psihoemocionāli sašūtas vīles. Precīzs ir literatūrzinātnieces Evas Eglājas-Kristsones novērojums: “Ābelei piemīt spēja ieraudzīt vienkāršas lietas un cilvēciskās attiecības eksistenciālā vispārinājumā, kas atrodas zem ikdienišķās esamības”^[2]. Varbūt tieši esamības vispārinājums un notikumu vienkāršība ir viens no iemesliem, kāpēc trīsdesmitā maija vakarā uz Latvijas Kultūras akadēmijas Miera ielas skatuves notika Elīnas Gediņas horeogrāfētā izrāde “Balta kleita”, kas balstīta piecos Ābeles stāstos no krājuma “Balta kleita”. Tie viegli un dzīvi pakļaujas ķermeņa pieredzei un ļauj radīt kustību materiālu, tiem piemīt “ķermeniskās esamības akcents”^[3].

Tā kā Ābeles stāstus esmu lasījis, nevaru no tiem atkāpties pavisam un izvairīties no pieredzes, ko tie reiz jau snieguši. Tāpēc mans izrādes skatījums noris paplašinātā kontekstuālajā laukā. Jāatzīst, ka atrasties šādā situācijā ir nedaudz mulsinoši, jo, no vienas puses, naratīvais ietvars ir jāņem vērā, no otras puses – nav. Varbūt tas nemaz nav tik būtiski, jo kustību stāsti uz skatuves ir arī neatkarīgi no to iedvesmas avota. Šīs piecu sieviešu dzīves jālūko kā notiekošu faktu. Kā esamību.

“Iesākumā bija sapnis”^[4]

Izrāde “Balta kleita” ir kā minimālistiski izteiksmīga, sapnim līdzīga matērija, kurā iespējams citos apstākļos neiespējamais, – piecu laikā nošķirtu sieviešu dzīves satilpinātas vienuviet, un tās vienlaikus pāršķeļ laiku. Viņas visas ir viena, un viņas visas ir katra.

Vindberga. Mēs ienākam Miera ielas zālē, priekškars ir atvērts, un viņas, piecas dzīves – Alise, Aiga, Malda, Adele, Linda – sarado Kristas Vindbergas radītajā vizuālajā telpā. Viņas sēž uz baltiem krēsliem pie balta galda; aiz viņu dzīvēm izslējies liels, zils aizkars, un viņu stāstus apspīd gaismas aplis. Aktrises ir epidermai līdzīgās caurredzami zilās, sarkanās, zaļās, rozīgās, dzeltenās kleitās. Vieglās un gaisīgās, kas rada lidojumam līdzīgu bezsvara stāvokli. Tās rada ilūziju, ka vari izvēlēties, uzmērīt, uzvilkt mugurā šīs dzīves [kleitas]. Bet vai tādas ilgi var nēsāt? Kā Ābeles stāstus, kas piedāvā vairākas esamības, ļaujot izvēlēties, kurā no tiem lasītājs var atrast savu dzīvi. Saskaņā ar fizikas likumiem, viņas ir gaismu šķiedras^[5]. Saskaņā ar Ņūtonu^[6] un Gēti^[7] –  redzamas un neredzamas. Tā šie stāsti visi kopā sēž. Mūsu ienākšana [varbūt – mūsu dzīves] tiem netraucē, jo stāsti jau notiek – vienlaikus, neatkarīgi no mūsu skatieniem. Kad gaismas aplis pieņemas spēkā, uznirst sievietes vārds. It kā gaisma būtu vilnis, kurš pārkāpj tumsas krastu, atklājot vārdu, kuru tas turējis cieši paslēptu.

Putniņš. Miķelis Putniņš veido audiālo izrādes telpu, dekonstruējot Emīla Dārziņa kompozīciju “Mēness starus stīgo” ar Aspazijas tekstu. Putniņa veidotie skaņu celiņi ir niansēti, pulsējoši, nepārblīvēti un nepārspīlēti. Tā ir mūzika, kas staigā pa ādu, tās skaņu saites varētu būt šo piecu sieviešu elpas vilcieni.

Alise – Polina Čerņenoka. Polina stāv proscēnijā, viņai aiz muguras priekškars, viņas kustības ir urdošas, acis trauksmaini ietriecas skatītājos. Šķiet, ka viņa ir tālu sevī, apmaldījusies skatās iekšup. Viņa stāv, it kā būtu pilna ar vārdiem, it kā viņa būtu aizturējusi elpu, un aizturētie gaisa vilcieni lauztos laukā. Es vēroju Alisi, Čerņenoku, un atpazīstu šo stāvokli, šīs nozīmju pilnās kustības – kā pateikt to, kas notiek? Kā pateikt to, kam vēl nav un varbūt nebūs vārdu? Bet tas biksta, nāk ārā no ādas, no zemdegām; tas lien un gaida, kad kāds nāks un nomierinās. Tāda ir kustība, kurai nav vārdu, bet tā kairina un rosina sajūtu, kurai varbūt nav lingvistisku parametru. Un kas ir tas, kas urda? Vai tā dzīve? Un kas ir šī dzīve? Vai tas ir laiks? Šajā kustībā atklājas Alises būtība: “Tūlīt viņa pateiks, ka ir pārprasta. Bet kā? Kā lai to pasaka?^[8]” Viņu kairina esība, un viņas – citas Alises – viņu apskauj. Un varbūt tā ir kustība, kurā atklājas saprašanās. Mēs apskaujamies, mēs esam miesiski pietuvināti, jo saprast nozīmē uztvert, un tas notiek tuvojoties.

Viņas sasēžas pie galda. Reizumis kustības ir sinhronas, veidotas unisonā un šķietami periodiskas. Varbūt tas ir vispārinājums – šie pārdzīvojumi un pieredze kustībā atspoguļo notikumu kopīgo atbalsi, kas atskan vairākās dzīvēs.

Aiga – Velta Birze. Velta Birze stāv proscēnijā un veic kustības, kuras atgādina mērīšanas procesu. Ko viņai jāizmēra? Laiku? “Āiga lībiešu valodā nozīmē laiks”^[9]. Kustības vienlaikus iezīmē arī enigmātisku attālumu starp sevi un laiku, starp Āiga un laiku. Starp ķermeni un vārdu. Atveras priekškars, viņas visas guļ, un viņu kustības cenšas sataustīt sevi, taktili apjaust pasauli, kurā viņas vēl tikko gulēja, bet nule jau mostas. Kustības cenšas viņas pamodināt, bet šķiet, ka tām neizdodas. Viņas nevar pamosties, jo varbūt nezina, no kā jāpamostas. No nomoda vai sapņa? Kur viņas ir? Jūtu šo orientējošo kustību, kad pamostos pie omes vasaras pēcpusdienā, vēl nemāku pulksteni un nevaru saprast – vai tas rīts vai vakars.

Malda – Tatjana Gurēviča. Tatjana stāv proscēnijā kā tramīgs zvērs. Viņas kustības atklāj sabiedētu, satricinātu ķermenisku apziņu. Viņas acis asi mijas ar tumsu, trauksmaini meklē izeju no šīs gaismas un vietas, varbūt no dzīves. Rodas sajūta, ka viņa ir iesprostota sāpju pilnā, skaudrā un nemierīgā savas apziņas un pieredzējuma būrī. Var tikai minēt, ko šī Malda pārdzīvojusi. Nekas labs prātā nenāk. Viņa bēg, bet tūlīt vairs nevar. Bēgt – nebēgt. Viņa ir Malda, un viņa maldās. “Vai tas ir tā, kā mežā, kad tu nonāc uz nepareizā ceļa un noskrien divdesmit kilometrus nepareizā virzienā? Vai tad paklanās un saka “piedod, es aizskrēju nepareizi”? Tas viss bija lieki. Ņemsim citu mūžu un skriesim no gala. Vai tā to dara?^[10]”

Maldas vai Adeles dziesma. Bet tad viņas visas pie galda sasēdušas dzied “Mēness starus stīgo”. Un man prātā ienāk doma, ka tajā sāpju pilnajā pieredzējumā dziesma šķietami piekļaujas un mierina. Kā karavīri, kas, mitinoties nāves, sāpju un skumju klātbūtnē, sēž ierakumos un dzied. Un te viņas – piecas Maldas vai Adeles – dzied. Varbūt, lai iededzinātu dzīvi.

Adele – Santa Breikšs. Santa sēž uz galda, viņa šūpina kājas, viņa apguļas un skatās augšup. Un es nezinu, vai tur debesis vai kāda cita telpa, kurā viņa var vienkārši skatīties un vērot notikumus. Vienkārši tā. Viņa skatās kaut kur dziļi augšā. “Lai spētu izskaidrot savu dzīvi, mums nāksies atcerēties daudz ko no tā, ko šķietamies sekmīgi aizmirsuši. Lai godīgi izstāstītu, vajadzēs nirt klusumā, vienam.^[11]” Viņa šūpina kājas un nezina, ko nozīmē tāds lielums “kā dzīve”, jo viņa vienkārši dzīvo, kamēr pie galda sēž pārējās dzīves un noskatās ar satrītām acīm, kā Adele vienkārši tā. “Pieaugušais reizēm pats neatminas, cik ļoti ilgi jau bijis pieaudzis”^[12]. Varbūt viņa vēl ir bērns, varbūt viņa nemaz negrib likt plīvuru uz galvas? Neviens jau nejautā. Viņa sakļauj kājas pie sevis. Tagad viņa skatās sevī: kas ir šis notikums – laulības – un kur viņai jābūt? Viņa baltā plīvurā nāk, un viņā kaut kas beidzas.

Dzīves svinēšana. Viņas visas priecājas, viņas dejo vienu deju. Brīžiem šķiet, ka Alise, Aiga,  Malda, Adele un Linda ir Salomes un dejo septiņu plīvuru deju dzīvei. Raugoties uz aktrišu kustībām, liekas, ka viņas ir bezgalīgas un pilnas ar auļojošu, karstu un zibenveidīgu dzīvību. Šīs dzīves izskatās mūžīgas… Bet tad – “ugunszaļā nāve”. Efemēriska, vienmirklīga mūžība. Šo sajūtu ainavu esmu reiz pieredzējis. Izlaidumā, kad visi līksmo, nosolās satikties vēl, bet tad pienāk rīts un solījumi, kas izlikušies mūžīgi, zaudē savu bezgalību. Līdzīgi šīm piecām sieviešu dzīvēm – uz brīdi viņas ir noticējušas tādam lielumam kā mūžība, bet “ugunszaļā nāve” to pēkšņi pāršķeļ.

Linda – Elizabete Milta. Elizabete ir viena un stāv uz baltā galda. Kādu brīdi viņas ķermenis vēro pasauli no augšas. It kā viņa spēlētu “augstāk par zemi”, bet nespētu nokāpt no galda. Viņa ir matērija, kas vēro citur notiekošas dzīves. Viņa atgādina vērotāju, kura nevar iejaukties. Elizabete novelk kleitu. Skatuves priekšplānā gaismas strēmeles izveidotā spraugā parādās Aiga. Aiga slapstās. Varbūt mēs ieraugām šos notikumus caur laika spraugu. Varbūt Lindā ir Aiga, varbūt Linda ir kādā telpā, kuru nošķir Aiga, Āiga, laiks? Priekškaram atveroties, viņas sēž vienā rindā, sinhroni atdara kleitas, tikai viena no viņām to nenovelk. Viņa pieglaužas un tuvinās pārējām, bet viņas skatās tālumā un šķietami nemana šo klātbūtni. Linda it kā ir un it kā nav. Viņa paliek krastā. Un tad Linda lidinās. Šajā lidojumā viņu nes citas. Varbūt lidojumā – domu un lidmašīnas – mūs vienmēr kāds tur? Kāds, kas ir mums līdzās un nes mūs prom. Piemēram, atmiņas. Vai laiks. Un, kad laiks mūs nes – tālāk vai tuvāk –, varbūt mēs tikai vērojam pasauli, kurā tas mūs aizvedis, bet nespējam iejaukties? Tomēr, salīdzinot ar pārējiem kustībstāstiem, šis šķiet mazāk veiksmīgs. Iespējams, to var izskaidrot ar to, ka pats Ābeles stāsts jau radīts ar atšķirīgiem literāriem paņēmieniem – simbolismu, mitoloģizāciju, valodas izziņu, kuri būtiski izceļ tā savdabīgumu. Proti, stāsts ir valodiska spēle starp lībiešu un latviešu valodu, rotaļa ar lībiešu folkloras elementiem, ar mītisko domāšanas paradigmu. Varbūt tieši šī iemesla dēļ Lindas naratīvs zaudē savu iedarbību? Jo zaudē galveno – kustību starp valodu.

Fināla ainavā uz spēles laukuma viņas visas stāv rindā, katrai izgaismota viena ķermeņa daļa, kas rada trīsuļojošu, nemierīgu un satrūcinātu kustību. Arī bailes, neziņa un citas sajūtas ir kustība, kas mūs padara dzīvus. Jo šīs sajūtas un pārdzīvojumi ķermenī uzsāk kustību. Tās atgādina, ka esam dzīvi, bet ne mūžīgi. Vērojot finālainavu, iedomājos, ka arī šie stāsti [dzīves] ir daļa no krājuma [pasaules dzīves], tomēr arī individuāli tie ir kustīgi, pastāvoši un suģestējoši.

Gediņa – Elīna Gediņa. Horeogrāfes radītais kustību materiāls šajā izrādē ir konstruēts no it kā vienkāršām un ikdienišķām kustībām, kas tikai pavirši domājot šķiet vieglas un nenozīmīgas. Tās atklāj lielas un būtiskas dzīves ainavas. Ieskatoties dziļāk, uzmērot šīs dzīves kleitas, atklājas, ka eksistence nav nekas vienkāršs un ikdienība ir tikai maldinoši viegla. Elīna Gediņa meklē kustību zemdegas, zemādas nozīmes, ļaujot skatītājam ienākt sapnī, kas izrādās nomods.

*Krišs Grunte par sevi: “Esmu mācījies Latvijas Kultūras akadēmijā, pierakstu literārās kardiogrammas, pētu folkloru, brīvdienās braucu uz mājām, lai ar suni dotos garās pastaigās, dejotu un visu ko sadomātos. Pēdējos gadus ļoti daudz laika pavadu, domājot (p)ar deju. Kustība ir vienīgais, par ko gribas rakstīt. Varbūt tas ir skumji, bet tā vienkārši ir.” 

^[1] Jņ 1:1-3

^[2] Eglāja-Kristsone, Eva (2024). Inga Ābele. No: Nacionālā enciklopēdija. Latvija. Elektroniskā vietne. Pieejams: https://enciklopedija.lv/skirklis/34838-Inga-%C4%80bele

^[3] Zita Kārkla, Humanitāro zinātņu fakultāte. Sievietes latviešu prozā. (2018), Latviešu literatūra, 2007-2015 : kolektīvā monogrāfija / sast. Kārlis Vērdiņš; red. Sigita Kušnere Rīga : LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2018., 30. lpp.

^[4] Ābele, Inga (2008). Paisums; Rīga: Dienas Grāmata, 7.lpp.

^[5] https://enciklopedija.lv/skirklis/143263-infrasarkanais-starojums

^[6] https://library.si.edu/exhibition/color-in-a-new-light/science

^[7] https://annrichmanart.com/blog/goethes-color-theory

^[8] Ābele, Inga (2020). Balta kleita. Rīga: Dienas Grāmata, 40.lpp.

^[9] Ābele, Inga (2020). Balta kleita. Rīga: Dienas Grāmata 33.lpp.

^[10] Ābele, Inga (2020). Balta kleita. Rīga: Dienas Grāmata 40.lpp.

^[11] Ābele, Inga (2020). Balta kleita. Rīga: Dienas Grāmata 11.lpp

^[12] Ābele, Inga (2020). Balta kleita. Rīga: Dienas Grāmata 13.lpp