Sandra Vītola*

Šīs pārdomas un no tām izrietošus jautājumus rosinājis žurnālā “Dance.lv” 20. jūlijā publicētais Ditas Jonītes teksts “Ko balets* dara “Spēlmaņu naktī”?

Ditas Jonītes tekstā minētā piebilde, ka “Ar “baletu” nedomāju visu nozari, bet tos, kuri virzījuši iniciatīvu, lai profesionālā baleta mākslas vērtēšana atgriežas “Spēlmaņu nakts” apbalvojumā”, rada vēlmi skaidrot terminus “balets” un “visa nozare”. Kā teikts skaidrojošajā un sinonīmu vārdnīcā tezaurs.lv, nozare ir “atsevišķa kādas sabiedriskas sistēmas (piemēram, ražošanas, zinātnes, mākslas) daļa ar noteiktām īpatnībām, noteiktu specifiku”. Atšķirībā no citu mākslu nozarēm, piemēram, vizuālās mākslas, kurā ietilpst glezniecība, tēlniecība, grafika, fotogrāfija, instalācijas, digitālā māksla utt., vienotā dejas mākslas nozarē iekļauti daudzveidīgi dejas žanri un stili.

17. gadsimtā veidojas, attīstās un par dominējošo žanru dejā kļūst balets. Tā nosaukums veidojies, pateicoties deju skolotājam Guljemo Ebreo de Pezāro (Guglielmo Ebreo da Pesaro), kurš 16. gadsimtā nelielus deju veidojumus jeb kompozīcijas sāka apzīmēt ar vārdu “balets”. 18.–19. gs. muzikālā teātra reformas ietekmē veidojas jauna baleta izrādes struktūras forma, kas tam ļauj kļūt par patstāvīgu mākslas žanru.[1] Apkopojot šos skaidrojumus, izriet, ka vārds “balets” nevar tikt attiecināms ne uz visu nozari, ne uz cilvēkiem, “kuri virzījuši iniciatīvu” atgriezties “Spēlmaņu nakts” apbalvojumā. Jāatzīmē, ka ideja piedalīties gadskārtējā teātru izvērtēšanā tika pieņemta Latvijas Profesionālās baleta asociācijas sezonas noslēguma pasākumā, kurā piedalījās ne tikai bijušie baletdejotāji, bet arī asociācijas darbībā ieinteresēti aktīvie dejotāji, to skaitā jaunie baleta mākslinieki. Tātad baleta iekļaušana “Spēlmaņu nakts” apgalvojumā nav dažu cilvēku gribas izpausme, bet gan apzināta šī dejas žanra pārstāvju vairākuma izvēle.

Raksta turpinājumā apspriedīšu vairākus Ditas Jonītes raksta fragmentus

“Bet varbūt balets tiešām nav deja, bet kaut kas unikāls un savpats? Par to, ka deja un balets, iespējams, ir divas dažādas planētas, aizdomājos ik reizi, kad atminos grāmatas “Latvijas baleta un dejas enciklopēdija” nosaukumu. Taču esmu pārliecināta ka deja ir viena, un arī balets ir deja!”

Kā vēsta Britānikas (Brittanica) enciklopēdija, ritmiskas, strukturētas, reizēm improvizētas ķermeņa kustības, kuras ierasti izpaužas mūzikas pavadījumā, sauc par deju. Tomēr definējot to, kas ir deja, jāņem vērā tās sasaiste ar kustību klasifikāciju, kurā deju soļi tiek sarindoti no vienkārši funkcionāliem (kā tautas dejā) līdz tehniski virtuoziem (kā baletā).

“Tātad balets – dejas žanrs, kura vadošais izteiksmes līdzeklis ir ķermeņa kustība, tomēr primāri ir deja.”

Vārds “balets” vienmēr tiek attiecināts uz izrādi, kurā obligāti ietverti viens, divi vai vairāki cēlieni ar izvērstu, noteiktu darbību, kas balstīti muzikāli horeogrāfiskajā dramaturģijā. Balets ir sintezējošs mākslas veids, kas organizēts telpā un laikā. Baletā apvienota dramaturģija, mūzika, horeogrāfija un tēlotājmāksla. Kaut arī visas tā sastāvdaļas ir līdzvērtīgas, šī mākslas veida centrā ir horeogrāfija.[2] Apkopojot baleta un dejas definīciju skaidrojumus, var secināt, ka balets tomēr nav tikai deja. Ar šo terminu tiek apzīmēti tehniski virtuozu kustību virknējumi, kuru kopums veido skatuves mākslas darbu – izrādi.

“Aizvadītajās sezonās mūsu pašu Latvijas Nacionālā baleta repertuārā ienākuši vairāki drāmbaleti, kuru fragmentos mākslinieki nevis dejo, bet nodarbojas ar tēlošanu, jūtu rādīšanu, dažādu priekšmetu pārnēsāšanu un dažādu efektu organizēšanu.”

Kā raksta bioenerģētisko kustību pētniece Irina Kuris (Ирина Курис Викторовна), dejas māksla ir cilvēka ķermeņa kustību darbība, kas ietver arī žestus un citus ķermeņa izteiksmes līdzekļus. Dažas kustības pašas par sevi var būt mazsvarīgas vai izpausties tikai kā žesti, simboliska sistēma.[3] Tomēr mākslas kritiķis, žurnālists un grāmatu izdevējs Sergejs Hudekovs (Cергей Hудеков) uzsver, ka mākslas darbā šīs kustības ietver, pauž un atspoguļo visas cilvēka noskaņojumam pakārtoto emociju izpausmes.[4]

Ādolfa Adāna romantiskais balets “Žizele”, kas savu pirmizrādi Parīzē piedzīvoja 1841.gadā un iekļauts mūsu baleta trupas repertuārā, ir izcils piemērs Ditas Jonītes minētajai “tēlošanai, jūtu rādīšanai”. Gandrīz visu pirmo šī baleta cēlienu gan zemnieku meiteņu mizanscēnas, gan Žizeles un hercoga Alberta satikšanās, kā arī hercogienes Batildes un Žizeles dialogs horeogrāfiski veidots uz žestu, mīmikas un dažu dejas soļu bāzes. Var secināt, ka arī mūsdienu horeogrāfi nav atkāpušies no baletā gadsimtiem ilgi izmantotajiem izteiksmes līdzekļiem.

“Turklāt nesen – aprīļa beigās – notika jau ceturtā Dejas balvas ceremonija, kurā bija redzama Latvijas profesionālās dejas daudzveidība.”

Dejas balvas nolikumā redzams, ka tās nominācijās iekļauta arī skatuviskā tautas deja, kuras redzamību vistiešāk nodrošina amatierkolektīvu dalībnieki. Kā precīzi formulējusi Baiba Ķestere: “Latviešu skatuviskās tautas dejas nozare ir amatierkustība, kur pretstatā profesionālajai dejas mākslai, kā teiktu tautā, – par visu jāmaksā pašiem.”[5] Atšķirībā no baleta, laikmetīgās un mūsdienu deju izpildītājiem (joprojām nav skaidrs, kāpēc angliskais contemporary dance Latvijā tiek dēvēts divos atšķirīgos nosaukumos), mākslinieciskās pašdarbības jeb amatiermākslas pārstāvju individuālais dejas izpildījums nav iekļauts nomināciju sarakstā. Tas ir saprotami, jo amatiermākslas lielākais spēks ir kolektīvā, kopīgā dejošanā, kas kulmināciju sasniedz Deju svētkos un ir unikāla ar savu masveidību un tautiskumu. Tas nozīmē, ka Dejas balva ietver ne tikai profesionālo deju, bet arī amatiermākslu, kas pēc savas būtības ir pretstati. Šajā mirklī rodas jautājums, vai var un vai vajag tik ļoti atšķirīgo vērtēt vienos svaru kausos. Atklāts paliek arī jautājums, kur izplēnējusi Latvijas Dejas asociācijas 1989. gadā dibinātā Mildas Lasmanes balva, kas godināja tieši amatiermākslas horeogrāfus un pedagogus.

“Labākajā gadījumā “Spēlmaņu nakts” žūrija aizvadītajā sezonā būs redzējusi tikai abus jauniestudējumus. Tikmēr Dejas balvas žūrijā 2023. un 2024. gadā strādāja pat trīs baleta eksperti – Lita Beiris, Erlends Ritenbergs un Dmitrijs Gaitjukevičs (kurš patlaban vairāk darbojas laikmetīgajā dejā, bet pamatizglītību ieguvis Rīgas Baleta skolā). Viņi redzējuši visu dejas žanru notikumus, kas tika pieteikti Dejas balvai.”

Šim apgalvojumam iebilstu, jo diez vai visi Dejas balvas žūrijas eksperti bija devušies uz konkursiem, kuros notika par panākumiem nominēto dejotāju uzstāšanās: hip-hop un “AllStyles” sacensības Baltijas valstīs, Polijā, Somijā, Zviedrijā, Nīderlandē, “RedBull Dance Your Style” pasaules fināls Indijā, breika sacensības Japānā, Honkongā, Somijā un Polijā.[6] Iepazīstoties ar panākumiem, par kuriem Dejas balvai pieteikti minētie nominanti, nav saprotams, kāpēc nevienā dejas nozares galvenās balvas kategorijā nav iekļauti sporta deju izpildītāji. Pārmetums, ka “Spēlmaņu nakts” žūrija būs redzējusi tikai abus jauniestudējumus, nav korekts. Maz ticams, ka žūrijas priekšsēdētāja Henrieta Verhoustinska, kura vada kultūras raidījumus Latvijas televīzijā, kā arī citi žūrijā iekļautie teātra kritiķi un mākslinieki arī iepriekš nav redzējuši nevienu baleta iestudējumu.

“Dejas balvas žūrijā mani allaž mulsinājis striktais ekspertu dalījums pēc to piederības žanram. Tomēr dejas balva parāda, ka tās organizatori rēķinās ar dejas žanru vēlmi nodrošināties ar saviem ekspertiem.”

Vai nodrošināšanās ar saviem ekspertiem pamato Dejas balvas žūrijas pārstāvju savstarpēju uzticību, sapratni, zināšanas un spēju izvērtēt visus Dejas balvā iekļautos dejas mākslas veidus?

“Ja pieņem, ka tikai stabila, liela dejotāju trupa, kas sezonas laikā iestudē divus vērienīgus baleta uzvedumus, ir “īsti” profesionāļi, tad Latvijā tiešām ir tikai viena profesionāla dejas organizācija. Tai ir stabils finansējums, normāls atalgojums, cilvēcīgi darba apstākļi. Vai tiešām tieši šie mākslinieki Dejas balvā jūtas visapdraudētākie vai nenovērtētākie?”

Jautājumā par īstiem profesionāļiem, cerams, nav jādiskutē – baleta mākslinieki ir kvalificēti speciālisti, kuri pilnībā pārvalda klasiskās dejas tehniku un citus dejas žanrus. Pēc Latvijā noteiktā profesiju standarta, baletdejotājs strādā profesionālā baleta trupā. Savukārt laikmetīgās dejas mākslinieks strādā individuāli vai trupas, projekta, sadarbības ietvaros. Baleta mākslinieki nejūtas apdraudēti vai nenovērtēti, taču, ņemot vērā, ka balets ir izrāde, tātad – teātra mākslas darbs, vēlme atgriezties teātra saimē un tikt vērtētiem atbilstoši teātra mākslas veida prasībām ir saprotama.

Ditas Jonītes raksta raisītās pārdomas rada jautājumus: Vai Dejas balvas kategorijās ir jāiekļauj un jāvērtē dalība sacensībās, konkursos, batlos utt.? Vai Dejas balva ir jāpiešķir par promocijas darbiem vai tomēr par izdotām grāmatām un monogrāfijām? Visbeidzot – ja balets atgriežas “Spēlmaņu nakts” apbalvojumu izvērtējumā un skatuviskā tautas deja atgūst Mildas Lasmanes balvu, vai Dejas balva ir nepieciešama?

Teksts sākotnēji publicēts Latvijas Profesionālās baleta asociācijas sociālo mediju profilā un pārpublicēts ar autores atļauju.

Foto: LETA, Ieva Lūka

*Sandra Vītola – Dejas pedagoģijas doktore, JVLMA Dejas pedagoģijas katedras vadītāja, LNOB ārštata baleta māksliniece, TDA “Dancis” repetitore-mākslinieciskā vadītāja palīdze, LPBA biedre

[1]Spalva, R. (2004) Tēls un dejas kompozīcija Rīga: RaKa, 125 lpp.

[2]Spalva, R. (2004) Tēls un dejas kompozīcija Rīga: RaKa.

[3]Курис, И. (2008) Танец в Биоэнергопластике. (Трансперсональный опыт исследования) Санкт–Петербург: Балтийская Педагогическая Академия, 143 ст.

[4]Худеков, С. (2009) Всеобщая история танца. Москва: ЭКСМО, 606 ст.

[5] https://www.lsm.lv/raksts/kultura/teatris-un-deja/25.04.2025-kapec-tikai-tris-iepazistam-dejas-balvas-nominantus-latviesu skatuviskaja-tautas-deja.a596724/

[6]https://www.dejasbalva.lv/2023-2024/jaunie-dejas-makslinieki/alise-sastamoinena/

https://www.dejasbalva.lv/2023-2024/jaunie-dejas-makslinieki/eliza-jasinska/

https://www.dejasbalva.lv/2023-2024/jaunie-dejas-makslinieki/alvis-svarcs/